„Beidz izdomāt rasismu!”, „Politkorektums ir tirānija un ieroči pret eiropiešu tautām”, „Te, kas muld par rasismu, grib ievest imigrantus”, „Sava tauta ir vērtība”, #LatviešuDzīvībasIrSvarīgas – tādus plakātus šodien turēs Nacionālās savienības „Taisnīgums” organizētā piketa dalībnieki pie Brīvības pieminekļa. Pikets ir saskaņots ar varas iestādēm, un tā iniciators Viktors Birze cer uz sabiedrības izpratni.
Šodien mūsu saruna ar Viktoru Birzi.
Kā izdomāji, ka jāorganizē šāds pasākums?
Viss sākās ar notikumiem ASV un atbalsīm Eiropā, ar notikumiem lielajās multikultūras valstīs, ar vardarbību un laupīšanām, ar vēstures pieminekļu apgānīšanu. Galvas pacēla arī mūsu vietējie leftisti, kultūrmarksisti - pat nezinu, kā viņus precīzāk nodēvēt, - lai pastiprinātu rasisma naratīvu Latvijā. Radās iespaids, ka visas šīs runas par rasismu, kas Latvijā faktiski neeksistē, ir tāda kā prelūdija, sagatavošanās tam, lai mūs iebiedētu un nozombētu, lai padarītu mūs apātiskus un pretoties nespējīgus jaunajam migrācijas vilnim, kas tiek gatavots Latvijai. Un tas, ka imigranti tiks un jau tiek vesti, gan „bēgļu”, gan „viesstrādnieku” statusā, ir acīmredzami. Par to liecina gan aizvien vairāk acīs krītošā „dažādība” Rīgas ielās, gan publiskās debates un likumdošanas iniciatīvas, kas atvieglo svešo ievešanu.
Manuprāt, situācija Latvijā un Austrumeiropā vēl nav tik slikta, un latviešu vairākums pagaidām ir veselīgi domājošs, tradicionāls, ar attīstītām nacionālajām jūtām, un arī jaunatne nav pagalam pazudusi, ko mēs arī gribam parādīt. Visi vēl nedomā kā dažādi pašpasludināti „progresīvie”. Bet jāatzīst, ka mūsu augstskolās un sabiedriskajos medijos tomēr ir daudz marksistu, liberāļu un ārvalstu ietekmes aģentu.
Tomēr sajūti veselīgi domājošu cilvēku atbalstu?
Protams. Taču vienlaikus diezgan izteikti jūtu, ka veselais saprāts iet mazumā. Sorosa tīklveida struktūras te Latvijā taciņu ieminušas jau sen, un tagad kreisais, kosmopolītiskais un pašdestruktīvais politiskais virziens ir ļoti spēcīgās pozīcijās daudzos medijos, jo īpaši sabiedriskajos. Tāpat ir arī augstskolās, sevišķi humanitāro un sociālo zinātņu blokā, un tas rada ietekmi jau uz vidusskolām un jauniešu prātiem kopumā. Īpaši tas jūtams lielajās pilsētās, provincē situācija ir mazliet citāda. Labāka.
Bet varbūt tu neesi vērīgi pētījis Latvijas sabiedrību? Varbūt tā ir kļuvusi rasistiska, un tādā gadījumā vienīgais glābiņš ir dažādi marksistiski veidojumi, kas glābs cilvēci? Kaut vai caur grautiņiem un bandītismu, toties ar saukli #BlackLivesMatter?
Tad jāsāk tulkot jēdziens „rasisms”. Ja pieņem, ka tas ir nemotivēts naidīgums pret citu rasi, vēlēšanās aizskart, darīt pāri cilvēkiem ar citu ādas krāsu tikai tāpēc, ka viņi ir citādi, tad neko tādu Latvijā neesmu pamanījis. Tāpēc saku visiem - beidziet izdomāt rasismu! Taču kultūrmarksisti ar rasismu domā kaut ko pilnīgi citu. Viņu uzskats: rasisms ir tad, kad tu apzinies savu rases piederību, nekaunies par to, uzskati to par saglabājamu un aizsargājamu vērtību, tāpat kā etnisko identitāti, valodu un kultūru. Šķēpus jau sāk lauzt par vārdiem, par terminoloģiju, nu jau melns saldējums kādam šķiet rasistisks. Es to uztveru kā „apgūstamās teritorijas iezīmēšanu” un saistu ar vēlmi ārdīt mūsu sabiedrību, tās pašaglabāšanās instinktus, uzspiest pārprastu politkorektumu, kas ļaus vieglāk atņemt mums, latviešiem, dzīves telpu, līdzīgi kā tas jau pirms desmitgadēm ir sācis notikt Rietumeiropā.
Vai vispār ir kāda cerība, ka mēs varētu nosargāt latvisku Latviju? Jo patlaban izskatās, ka Covid-19 ir skāris smadzenes, nevis plaušas: rasisma stulbums ir infekciozs un ļoti bīstams.
Manī ir šī cerība nosargāt, un es to saistu ar procesiem, kas notiek Centrāleiropā un Austrumeiropā. Ceru uz Poliju un Ungāriju, kas sāk izrādīt veselīgus centienus sakārtot savu dzīvi tā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu nacionālu valstu esību. Man gribas domāt, ka šāda pieeja ies plašumā un dziļumā, aptvers kaimiņus un atnāks arī līdz mums. Austrumu un Centrāleiropas valstu bloks varētu būt labākais nākotnes scenārijs, jo šeit sabiedrībai vēl ir tikumi, tradīcijas un apziņa, ka ģimene, tauta un identitāte ir vērtības. Rietumi, lai arī ekonomiski būdami mums priekšā, to ir zaudējuši un iet pazušanas ceļu. Mūs ir rūdījusi varmācīgi uzspiestā komunistu iekārta, tāpēc mēs esam daudz imūnāki pret jauniem marksistu eksperimentiem, vienalga - zem sarkaniem vai varavīksnes karogiem.
Tu pieminēji augstskolas un sabiedriskos medijus, kuros, tavuprāt, ir spēcīga leftistu ietekme. Esi ar to saskāries?
Ikviens var pasekot līdzi sabiedrisko mediju publikācijām.
Es bieži klausos Latvijas Radio, un tur nacionālo un liberālmarksistisko viedokļu attiecība ir aptuveni 1:10. Kādi cilvēki tiek intervēti „Krustpunktos”? Kas ir eksperti jebkuros jautājumos? Parasti tur figurē kreisi liberālā spārna pārstāvji. Un ne velti brīnījāmies par to, ka „Krutspunktos” beidzot izskanēja viens normāls viedoklis, ko pauda Ņujorkas „Daugavas vanagu” priekšsēdis Valdis Čirksts.
Tas pats notiek augstskolās. Tādu pasniedzēju, kuri spēj un grib pateikt patiesību par to, kas tagad notiek, ir palicis ļoti maz. Un tie paši ir ļoti piesardzīgi, jo viņi jūt konjunktūru, un akadēmiskā brīvība vairs nav tāda, kāda tā bija agrāk... Šobrīd Neatkarīgā, kaut arī jaunā, digitālā formā, ir viens no pēdējiem konservatīvo viedokļu bastioniem, ko nekādi nedrīkst pazudēt.
Jā, mēs esam. Bet tevī nojaušu pesimistu.
Nē, vienkārši es redzu, ka procesi patlaban ir ļoti ārdoši. Ja es būtu pesimists, tad varētu paņemt paladziņu un iet uz kapu pusi...
Tad kas mums ir jādara, lai nevajadzētu iet uz kapu pusi?
Ir darbi, ko var paveikt tikai valsts, un ir darbi, ko mēs varam darīt sabiedriskā kārtā, pašorganizējoties. No valsts es gaidītu atgriešanos pie nacionālas politikas, ar to izprotot ne tikai latvisku stāju kultūras identitātes, valodas un imigrācijas jautājumos, bet arī sociāli ekonomiskajos jautājumos. Es gribētu redzēt atbalstu nacionālajam kapitālam, kas nozīmē ierobežojumus anonīmā starptautiskā kapitāla kundzībai pār ekonomiku, valstij piederošas komercbankas, lai grautu ārvalstu banku karteli un varētu atgriezties pie veselīgas uzņēmējdarbības kreditēšanas politikas, īstenot plašas vietējiem cilvēkiem draudzīgu mājokļu politiku. Otrs, ar to cieši saistīts virziens ir Latvijas lauki: tautas identitātes un dzīvā spēka avots, kas šobrīd tiek nolemts pilnīgai iznīkšanai. Ar valdošās koalīcijas lēmumu īstenotā novadu reforma būs šausmīgs spēriens pa to, kas laukos vēl ir palicis, un tā būtu jāaptur. Tāpat vajadzīgs mehānisms, kas apturētu latviešu zemju pāriešanu svešās rokās.
Un vēl liela problēma ir tā dēvēto konservatīvo spēku gļēvulīgums un kareivīguma trūkums. Viņi visu laiku mēģina saglabāt kaut kādu „status quo”, kaut ko iekonservēt, bet kreisie tikai uzbrūk un iekaro aizvien jaunas pozīcijas. Mēs uzskatām, ka šāds konservatīvisms ir nekam nederīgs un ir sevi izdzīvojis. Nacionālisti ir zaudējuši ļoti daudz, un mēs visi kopā turpināsim zaudēt, ja sēdēsim un gaidīsim jaunus uzbrukumus, tos kusli mēģinot atvairīt: mums ir jāuzbrūk un jāatkaro zaudētās pozīcijas, nevis bezcerīgi jāsargā tas žēlīgais mazumiņš, kas vēl nav atņemts. Mēs, organizējot šā vakara piketu, gribam redzēt ne tikai godājamus sirmgalvjus, bet arī jauniešus - tieši viņi ir mūsu nākotne, lai arī cik banāli tas skanētu.
