#249 / 12.09.2023

Kā ilggadējs sporta līdzjutējs varu teikt tikai vienu: kaut ko tādu, ka viena gada laikā divas reizes ar dažu mēnešu pārtraukumu (jūnijā hokejisti, septembrī – basketbolisti) notiek Latvijas izlases svinīgā sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa, piedzīvoju pirmo reizi. Latvijas sportistu panākumi ir vienreizēji.
 
Anekdotēs dažkārt pieminēti psihologi, kas palīdzot gultās čurājošiem klientiem, iemācot viņus ar savu īpatnību lepoties, bet pilnīgi reālie Latvijas valsts iestāžu un uzņēmēju organizāciju vadītāji lepojas ar to, ka elektrības piegādes tarifi Latvijas mājsaimniecībām ir visaugstākie Baltijā.
 
Pagājušajā mācību gadā gandrīz pusē Latvijas skolu (320 no 668) kā otro svešvalodu izvēlējās apgūt tieši krievu valodu. Šogad esot līdzīgi. Viens otrs apgalvo, ka tā ir populārākā izvēle. Aptuveni 1000 pedagogu pasniedzot šo apmācību. Bet pēc trim gadiem izglītības sistēmā sagaidāma kārtējā reforma: krievu valoda vairs nebūs otrā izvēles valoda, tās vietā – jebkura no ES valodām. Vai tiešām krievu valoda ir tik populāra? Ja ir, tad – kāpēc?
 
Apmierinātas ir gan ASV un citas rietumvalstis, gan Ķīna un Krievija, nerunājot nemaz par Indiju – Ņūdeli notikušajā G20 samitā pagājušās nedēļas nogalē izdevies panākt vienošanos par kopīgo paziņojumu, ko parakstījuši visi samita dalībnieki. Taču, kā norādījusi Ukrainas Ārlietu ministrija, šī dokumenta parakstītājiem “nav ar ko lepoties”, jo tajā nav nosodīta Krievijas agresija un pastrādātie kara noziegumi, vien citēta ANO harta. Tāda bijusi cena, ko rietumvalstis bija spiestas maksāt, lai vismaz formāli saglabātu G20 vienotību.