Fragmenti no Tamuža dienasgrāmatas: aizturēšana, izolators, uzraugi – to iespējams atminēties arī ar humoru

Piedzīvoto kratīšanā, aizturēšanā un izolatorā var rūpīgi saglabāt atmiņā un pēc tam izvērst dokumentālā prozā – apliecina Latvijā joprojām tiesātais uzņēmējs Viesturs Tamužs. Viņš “Neatkarīgās” lasītājiem nodevis fragmentus no savas topošās dienasgrāmatas par to, kā ir agrā rītā pēkšņi uzņemt nelūgtus viesus – KNAB darbiniekus, cik komfortabli ir viņu aprūpē nonākt Valsts policijas ēkas izolatorā, kā tur rit dzīve, ko tur dod ēst un vai tur ļauj sportot.
©F64

“Grāmatu esmu iecerējis kā dienasgrāmatas pierakstus par savas dzīves īpaši iezīmīgām dienām. Divas šādas dienas bija, kad mani aizturēja KNAB darbinieki un kad tiku turēts izolatorā. Iedomājos, ka ikdienišķam cilvēkam varētu būt interesanti paskatīties uz šādām situācijām no aculiecinieka redzes punkta, tādēļ šo dienu laikā veicu piezīmes, kuras vēlāk pārvērtu literārā tekstā. Darbā pie konkrēto nodaļu izveides man palīdzēja publiciste Elvita Ruka. Ceru, ka portāla lasītājiem teksti patiks,” nododot “Neatkarīgās” lasītāju vērtēšanai paša pieredzēto, saka V. Tamužs.

Kādēļ V. Tamužs tika aizturēts un kādā stadijā šobrīd ir tiesvedība, lasiet mūsu publikācijā ŠEIT.

Fragmenti no V. Tamuža dienasgrāmatas

2018. gada 20. jūnijs

Diena būs garāka

Tajā dienā, 20. jūnijā, Rīgas dzīvoklī atrados vien sagadīšanās pēc. Dabā tuvojās saulgrieži, ģimene bija laukos, bet man iepriekšējā vakarā bija LOF (Latvijas orientēšanās federācija) valdes sēde. Uz laukiem nebiju paspējis aizbraukt, domāju - no rīta vismaz uz sporta zāli aiziešu! Vēlāk bija paredzēts doties uz Undīnes mammas bērēm, vainags jau pasūtīts… Parasti esmu agrs putniņš, uz sporta zāli izeju 7.30, taču saķertās iesnas pavilka uz slinkumu. Pamodies vēl pārliku galvā - iet, neiet, varbūt vēlāk… Staipījos kā runcis un priecājos par skaisto rītu, kas vēl nebija iekarsis līdz svelmei. Nebija vēl astoņi, pat kafija vēl neizdzerta, kad pie dzīvokļa durvīm atskanēja neierasti uzstājīgs zvans. Bija skaidrs, ka neviens ģimenes loceklis tik uzbudināti nelaužas iekšā, ārdurvju kodu arī neviens nebija prasījis, spoki un gari ienāktu paši, bet šie zvanītāji ir vienkārši jāielaiž. Bailīgs neesmu, noziedzies arī nē, veru vaļā… Aiz durvīm trīs vīri un viena dāma, visi civilā, bez īpašām atpazīstamības zīmēm. Ne formas tērpu, ne pistoļu, ne roku dzelžu, vien dienesta apliecības un paliela kaste (vēlāk saprotu, ka tā ir paredzēta konfiscētajām mantām).

“Labrīt! Mēs no KNAB, mums ir orderis jūsu dzīvokļa kratīšanai,” ir tas, kā sākam savu iepazīšanos. Lai arī nesaprotu, par ko ir runa, redzu, ka cilvēki ir solīdi, lietišķi, viņu ir vairāk, skaitliskais vairākums, tā teikt… Paraustu plecus un saku, lai nāk iekšā. Situācijas nopietnību vēl īsti neaptveru, drīzāk uztveru to kā neveiksmīgu joku. Prasu: “Vai man tagad kā filmās būtu jāzvana advokātam?”, uz ko saņemu apstiprinošu atbildi: “Jā, būtu vēlams!” Tāpat halātā sēžu un meklēju telefonā advokātu numurus. Protams, vispirms zvanu Mārtiņam Kvēpam, bet viņš neatbild. Man ir zināmi vairāki, ar dažiem pazīšanās lietišķa, ar citiem drīzāk sabiedriski draudzīga, bet te vairs nav ko šķirot, jāzvana visiem pēc kārtas - tādā agrumā neatbild viens, neatbild otrs, neatbild trešais… Sazvanītais Aldis Gobzems, uzzinot zvana iemeslu, korekti atsakās - viņš sācis darboties politikā un šajā situācijā nevar iesaistīties. Saprotu, bet ko darīt - nezinu! Nolemju vismaz uzvilkt bikses, to man atļauj. Aizgājis guļamistabā, ieraugu, ka uz skapīša stāv liela summa skaidras naudas, tieši vakar biju no bankas izņēmis 15 000 eiro celtniecības izmaksām savos laukos… Velku bikses un domāju - atņems, noteikti atņems! Bet, ja jau kratīs, tad slēpt nav jēgas. Lai stāv naudiņa, kur stāvējusi... Tikmēr atzvana advokāts Mārtiņš, ļoti nopietni uzklausa manu situāciju, atvainojas, ka nevar ierasties pats, bet zibenīgi noorganizē savu kolēģi. Tūlīt pat man atzvana advokāts Saulvedis Vārpiņš un saka - braucu!

Mani pārņēma atvieglojums, šķiet, ka viss jau gandrīz atrisinājies, visi pārpratumi tūlīt būs skaidri… Es pat atļaujos pagatavot brokastis, piedāvāju saviem viesiem, bet tie atsakās - tāds viņiem reglaments. Ka nenoindē! Ka ne, tad ne, uzbāzties nevaru. “Bet, cienītie,” es viņiem saku, “vai jūs savu darāmo varētu tā ātrāk paveikt? Man pēc dažām stundām jābūt bērēs, ilggadīgajai biznesa partnerei mirusi māte, man vēl jāsaģērbjas un pēc vainaga jāpaspēj. Tagad ir deviņi, līdz pusdienlaikam taču tiksim cauri?”

Operatīvie darbinieki nezaudē nedz savaldību, nedz modrību. Jauki, tiešām korekti cilvēki, labi apmācīti... “Baidos, ka diena būs garāka,” ir viss, ko man atbild - paskatoties kā uz muļķa bērnu. Iejūtīgi, bet tomēr no augšas.

Advokāts ierodas pusstundas laikā un ar operatīvo grupu sasveicinās kā ar seniem paziņām - viņam šī situācija nav nekas jauns. Man gan! Sākas papīru darbi. Saulvedis pats sev izraksta orderi, dod rīkojumu, ka drīkst mani aizstāvēt. Izmeklētāja savukārt pavēsta, ka tieku apsūdzēts par partiju nelikumīgu finansēšanu. Tas nu gan man ir patiess pārsteigums! Cenšoties izsekot loģikas un minējumu ķēdītei, nonāku pie secinājuma, ka apsūdzība aug no darījuma, ko pirms diviem gadiem biju noslēdzis par konsultācijām, kuras man sniedza Atis Zakatistovs. Ilgi prātot nevaru, jo sākas kratīšana. Operatīvie darbinieki pārlasa kratīšanas orderi un paziņo, ka viņiem jāizņem visi datu nesēji - kā fiziskie, tā elektroniskie -, un ķeras pie darba. Puiši iet cauri pilnīgi visam, aptausta visu, kas nu pieaugušu cilvēku mājoklī ir atrodams. Visu dara rūpīgi, ar ietrenētu roku, neviena zeķu kaste vai veļas atvilktne nepaliek bez uzmanības. Sienas un grīdas uzlauztas netiek, bet visi pieejamie stūrīši tiek apsekoti kā nākas. Divi krata, divi pieraksta. Telefonus atņem uzreiz, arī vecos un bērniem piederošos, kas atrodas dzīvoklī. No šī brīža palieku bez sakariem un iespējas sazināties.

Personiskais dators arī uzreiz piesaista meklētāju interesi, bet es esmu aizmirsis paroli. Dators ir atverams ar pirkstu nospiedumu, bet to operatīvie darbinieki, izrādās, nav tiesīgi pieprasīt - tad paņem neatvērtu. Par sievas datoru es atļaujos pacīnīties. Tajā ir viņas zinātniskais darbs, pētījums par Brazīlijas latviešiem, ko viņa kā vēsturniece pēta jau desmit gadus, to atņemt nozīmētu personisku katastrofu! Operatīvie darbinieki pajautā, vai zinu paroli un varu atvērt failus. Zinu, atveru, parādu… Viņi pārliecinās, ka datorā tiešām ir tikai pētnieciskie materiāli, un savā kastē neieliek. Paldies viņiem par to! To, ka nekādu datu nesēju - vienkāršu vai aizdomīgu - man nav, pat necenšos skaidrot. Ja darbs ir meklēt, tad jāmeklē. Nedz gultā, nedz starp treniņtērpiem nekas neatrodas. Dīvainā kārtā kriptovalūtas maki, lai gan tie ir iešifrēti veselā datora zibatmiņu saišķī, izmeklētājus neinteresē. Tāpat interesi neizraisa skaidrā nauda un seifa saturs - dažādu dīvainu zemju valūtas atlikumi un ofšora papīri. Pie katra atraduma tiek pārbaudīts orderis, kas nosaka - izņemt tikai datu nesējus - un viss cits tiek pastumts malā. Tā kā dzīvoklis ir paliels, kratīšana aizņem divas stundas, kam seko protokola rakstīšana, pārlasīšana un parakstīšana. Daru to ātri, jo vēl esmu noskaņots paspēt uz izvadīšanu. Viss ņemamais taču jau ir paņemts! Procesa laikā vēl pāris reizes retoriski atgādinu, “puiši, kratiet ātrāk, lai tieku uz bērēm”, pretim saņemot visai draudzīgu, pat humora pilnu reakciju. Pie katras situācijas pēc brīža var pierast, advokāta klātbūtne arī nomierina. Taču, kad kratīšanas protokols ir parakstīts un man jau liekas, ka viss ir galā, tiek nolasīts nākamais papīrs - rīkojums par manu aizturēšanu. Es saprotu, ka uz bērēm netikšu un nelabvēļi, kuri šo šovu man ir noorganizējuši, ir piestrādājuši rūpīgāk, nekā likās.

Šajā brīdī advokāts sarosās: “Rakstiet, ka aizturat viņu 8.30, tad, kad atvērāt dzīvokļa durvis. Tas nekas, ka rīkojumu par aizturēšanu nolasījāt tagad, pēc būtības pārvietošanās brīvība bija ierobežota jau agrāk.” Izmeklētāja nestrīdas un piekrīt advokātam. Man šī specifiskā aritmētika vēl nav zināma... Aizturēt, kā izrādās, var līdz 48 stundām. Ja tās paiet 11.30, tad visticamāk, ka tevi cietumā atstās uz divām naktīm. Ja laiks ir agrāks, tad palielinās varbūtība, ka izlaidīs nākamās dienas vakarā, jo aizturēšanas izolatora ierēdņi sāk darbu astoņos un līdz pusdeviņiem noteikti nevarētu sagatavot visus atbrīvošanai nepieciešamos papīrus. Tātad protokolā fiksētajam aizturēšanas laikam šajā situācijā var būt būtiska nozīme - vai man apcietinājumā būs jāpavada viena vai divas naktis!

Nākamais pārsteigums seko, kad KNAB darbinieki paziņo, ka tagad brauksim veikt kratīšanu deklarētajā adresē. “Man no šī dzīvokļa nav pat atslēgas, nedzīvoju tur jau desmit gadus,” skaidroju. Kas tad tur dzīvo? Domāju, ka viņi paši to zina, bet atbildu, ka dēls ar sievu. Uz jautājumu, vai tur kāds būs mājās, drīzāk varu atbildēt noliedzoši. Dēls ir ārsts, strādā reanimācijā, visticamāk būs darbā. Vedeklai pašai tikko veikta operācija, viņa, cik zinu, vēl ir slimnīcā… Piezvanīt nevaru, jo telefons atņemts. Tad seko nākamā vēsts - arī manā lauku īpašumā ir jāveic kratīšana. Vai tur kāds esot? Jā, sieva ar mazmeitu…

Saprotu, ka jāpošas ceļā. Tā kā esmu aizturēts, prasu: “Vai tagad tie roku dzelži būs?” Man atbild, ka procedūra to paredz, bet viņi neredzot vajadzību. “Iztiksim bez,” viņi nolemj kopīgi un ļauj man savākt mantas gadījumam, ja nakts man būs jāpārlaiž ne savās mājās. Atgādina, lai paņemu zāles, ja tādas lietoju. Kad esmu gatavs, tad dodamies uz neuzkrītošu, netrafarētu automašīnu “Škoda”. Mani iesēdina aizmugurējā sēdeklī, abās pusēs pa izmeklētājam, un dodamies ceļā. Nodomāju, ka uz laukiem tiešām biju taisījies braukt, bet par šādu eskortu pat sapņojis nebiju!

Vispirms piebraucam pie dēla dzīvokļa un konstatējam, ka neviena nav. Par to atkal jāparaksta papīrs. Dodamies uz laukiem. Pa ceļam piestājam benzīntankā, kur maniem līdzbiedriem ir vienīgā iespēja paēst. Viņi ēd ātrās uzkodas un arī man aizdod desmit eiro skaidras naudas - to steigā biju aizmirsis. No malas visticamāk izskatāmies pēc parastas draugu kompānijas, kas steidz baudīt vasaru. Interesanti, ka KNAB darbinieku attieksme pret mani ir izteikti pozitīva un līdzcietīga, piemēram, mazajā “Škodas” salonā man aizmugurē, iespiestam starp diviem darbiniekiem, bija patiešām maz vietas, un viņi pēc nelielas apspriešanās piedāvā man sēdēt priekšas sēdeklī. Tas gan esot pret reglamentu, bet viņi jau nu gan redzot, ka es nekur bēgt negrasoties.

Kad nonākam galā, sieva jau visu zina. Draugi zvanījuši, jo par Artusa Kaimiņa un Viestura Tamuža aizturēšanu todien skaļi ziņoja visi mediji. Brigita izturējās saprātīgi, paniku necēla un gribēja visus pacienāt ar zupu. Nabaga izmeklētājiem normāls ēdiens ir liegts, bet es gan ieturējos, cik spēju. Lauku māja liela, elektronisko datu nesēju tur nav, bet, formāli ņemot, datus satur arī mana apmēram pusotra tūkstoša eksemplāru lielā vinila plašu kolekcija. Ar interesi gaidu, vai tiks šķirstīts arī plašu plaukts. Nē, izrādās, ka analogajā sistēmā ierakstīti opermūzikas dati izmeklētājus neinteresē.

Mazmeitai kompānija ir pa prātam, trīs gadu vecumā katrs ciemiņš ir labs. Viņa īpaši nolūko izmeklētāju sievieti un ar bērna uzstājību pieprasa: “Tantīte, palasi man priekšā grāmatu.” Viņa arī lasa, kāpēc nē? Bet Katei nav un nav gana, viņa prasa vēl, līdz izmeklētāja iesmejas un aizver grāmatu. “Tālāk es nevaru lasīt,” viņa saka. “Kāpēc?” Kate neliekas mierā. “Nevaru, te par suņa būdu rakstīts,” izmeklētāja atbild vairāk mums, pieaugušajiem. Grāmata ir “Pifa piedzīvojumi”, bet izmeklētājai ir pamodusies humora izjūta, savelkot paralēles ar Artusa Kaimiņa kādreiz vadīto raidījumu “Suņu būda”. Taču Kate turpina ofensīvu. “Uz kurieni tu brauksi? Ko tu darīsi? Es arī gribu!” viņa riņķo ap KNAB dāmu, līdz saņem pavisam nopietnu atbildi: “Tu vispirms izmācies skolā, tad augstskolā un pārdomā divreiz, vai gribi tādu darbu darīt, labi?” Kate apsola padomāt, bet mēs kāpjam mašīnā, lai atgrieztos Rīgā. Kratīšanā nekas nav atrasts, taču esmu vismaz paēdis.

Atpakaļceļā atkārtoti iebraucam dēla dzīvoklī. Šoreiz viņš ir mājās. Atkal viss tiek apskatīts, bet nekā īpaša, kam pievērst uzmanību, nav. Dēls atver savu datoru, operatīvie darbinieki apskata un atstāj viņa rīcībā - tekstus par medicīnu un pacientu slimību vēstures viņi respektē.

Pēc visām norādēm it kā tagad jābrauc uz darbavietu, bet es skaidroju, ka šobrīd tajā praktiski nestrādāju. Arī operatīvie darbinieki saprot, ka, pat ja kaut kas kompromitējošs tajā būtu bijis, tad pēc mediju ažiotāžas jau būtu pazudis. “Uz biroju braucam?” viņi vēl pārjautā. “Nē,” es saku, “jūs taču redzat, ka jēgas nekādas.” “Labi,” piekrīt KNAB darbinieki, “tad braucam uz mūsējo!” Jā, ir arī beidzamais laiks - jau krietna pēcpusdiena…

Birojam Citadeles ielā tuvojamies pa sānu eju, lai izvairītos no žurnālistiem - to ierosina paši izmeklētāji. Uz šo laiku jau atkal ir klāt Mārtiņš Kvēps, jo šī procesa sadaļa saucas pratināšana, un advokāta klātbūtni tajā paredz likums. Mārtiņš mani īsi instruē: “Sakarā ar to, ka tavs statuss ir “apsūdzētais”, tev, saskaņā ar likumu, ir tiesības pratināšanā neko nerunāt. Ja nu tu jūties noguris, varbūt tā arī ir prātīgāk, ka nejauši nepasaki vēl ko tādu, ko varētu pārprast.” Mani ieved ne visai omulīgā pārrunu telpā ar pieskrūvētām mēbelēm un stikla sienām. Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka katrs šeit izteiktais vārds tiek ne tikai sadzirdēts, bet arī ierakstīts. Izmeklētājs paslēpes nespēlē, tik vien kā retoriski pavaicā: “Jūs jau droši vien neliecināsiet?” Manā vietā atbild advokāts un paziņo, ka viņa aizstāvamais izmantos savas likumīgās tiesības klusēt. Es tikai klausos, piekrītu un parakstu kārtējos papīrus. Tik daudz parakstu kā šajā dienā sen neesmu licis! Pratināšana ir beigusies, un es nedz esmu dzirdējis kādu jautājumu, nedz pateicis kaut pilnu teikumu. Jūtos dīvaini.

Operatīvais darbinieks paskatās uz mani gandrīz vai vainīgi un saka: “Man tomēr būs jūs jāved uz izolatoru…” Manu atbildi neviens neprasa, un iekšēji jau esmu tam gatavs. Tomēr, ja līdz šim visu jezgu esmu uztvēris vairāk vai mazāk kā šovu, tad šajā brīdī palieku domīgs. Nav patīkami, nepavisam nē. Lielākais satraukums ir - vai bāzīs pirkstu pakaļā? Esmu dzirdējis, ka pirms katra cietuma tā dara, un šis, lai arī saukts par īslaicīgās aizturēšanas izolatoru, tomēr būs īsts cietums. Tas apkalpo dažādas struktūras, un tajā uz pirmajām divām dienām nonāk visi aizturētie - tik daudz es zinu. Kas būs tālāk, nav ne jausmas. Tieši neziņa ir visnepatīkamākā. Tev neko nesaka, nepaskaidro, nejautā, un tas rada reālu diskomfortu.

  1. gada 20. jūnija vakars un 21. jūnijs

Diena izolatorā

Par “septītajām debesīm” izolators iesaukts tādēļ, ka tieši tur arī atrodas - Čiekurkalnā, Iekšlietu ministrijas kompleksa septītajā stāvā ar restotiem lodziņiem, pa kuriem redzamas tikai debesis. Apakšā izdod pases, bet virs galvas tās atņem un liek pārdomāt dzīvi. Jau iebraukšana šajā kompleksā ir īpaša - mašīna noteiktā vietā tiek iesprostota, tai priekšā un aizmugurē nolaižas dzelzs vārti. No mašīnas ir izeja tikai uz liftu. Tajā vien divas pogas - pirmais un septītais stāvs.

Visi turpmāk satiktie cilvēki ir labi trenēti un uz diskusijām nerosina, toties man kā automātam neskaitāmas reizes jānosauc vārds, uzvārds un personas kods. Pirmā pieturas vieta ir uzņemšana, kur tiek parakstīts kaut kas līdzīgs pieņemšanas - nodošanas aktam. KNAB mani te nodod, iestāde pieņem. To dara trīs pilsoņi, gluži kā no Fellīni filmām - viens ļoti kārns un garš, otrs īpaši miesīgs, trešā sieviete. Pēc uzdotajiem jautājumiem secinu, ka tā ir mediķe. Kamēr vīri darbojas ar lietvedību, viņa diezgan iejūtīgi izprašņā mani par veselības stāvokli. Paņēmienu - “man ļoti sāp vēders” - neizmantoju. No dēla stāstiem zinu, ka šos visus ved uz Gaiļezera uzņemšanas nodaļu, tad arī redz - simulē vai sāp pa īstam. Es neko garumā vilkt negribu, daru, ko liek. Bet liek arvien vairāk… Foto no priekšas, foto no sāniem, nomērīt augumu. Mediķe aicina iedzert zāles un iesaka paņemt līdzi uzdzeršanai izsniegto plastmasas glāzīti.

Man liek atbrīvoties no visa, kas mugurā. Tiek atņemts un pierakstīts pilnīgi viss, kas līdzi un virsū, ieskaitot laulības gredzenu. Kamēr es stāvu vienās apakšbiksēs, visas mantas tiek izčamdītas līdz pēdējai vīlītei. Kulminācija šim procesam ir, kad liek novilkt apakšbikses un izdarīt trīs pietupienus. Sportiski tas nav sarežģīti, bet situācija ir nepieredzēta un ne īpaši komfortabla. It kā jau dīvaina prasība, kuru es varu izskaidrot vienīgi ar likuma sargu bažām par to, ka es savā anālajā atverē ienesīšu cietumā, piemēram, vīli. Pietupšanās ar dibenā noslēptu vīli varētu būt visai nekomfortabla. Lai nu kā, visas šīs procedūras man bija ļoti pazemojošas.

Tad ļauj apģērbties un atdod līdzi ņemamās mantas. Tām ir speciāls saraksts, vairāk būt nevar - divas bikses, divas apakšbikses, divi krekli un zeķu pāri, 5 žurnāli vai grāmatas, medikamenti. Ja ņem savus higiēnas piederumus, tad jāparakstās, ka no viņu piedāvātās zobu pastas atsakies. Visi procesi norit nesteidzīgi, tādēļ izmantoju laiku, lai maksimāli iepazītos ar apstākļiem, kuros man būs jāpavada turpmākās dienas. Piemēram, rūpīgi iepazīstos ar visām instrukcijām, ar kurām ir aplipinātas sienas. Rūpīgi izlasu cietuma pārtikas normas, ko ar savu parakstu apstiprinājis vēl Ministru prezidents Kalvītis. Šajā brīdī atceros, ka Brigitas zupa jau bija visai sen, un jautāju - “vai būs duša un vakariņas?” - atļaujos uzdot jautājumu savai Fellīni trijotnei. Uz mani paskatās kā uz marsieti, un es saprotu, ka nebūs vis. Cik ir pulkstenis, vairs nezinu, jo tas līdz ar visām personīgajām mantām man ir atņemts, un kāda tam nozīme?

Uz kameru mani pavada konvojs ar iespaidīgu ieroču arsenālu pie jostas. Darīt drīkst tikai to, ko konvojs saka, viņa komandas jāizpilda burtiski. Piemēram, ejot pa gaiteni, to ik pa brīdim aizšķērso restes, kuras konvojs atver ar karti. Pienākot pie restēm, man liek nostāties speciālā pozīcijā pret restotajām durvīm, tās tiek atvērtas, tad cauri durvīm jāiziet man un jāapstājas, tad iznāk konvojs un restes aizcērtas. Pa ceļam iegriežamies ne visai mīlīgā telpā bez logiem, kur man tiek noņemti pirkstu un plaukstas nospiedumi. Interesanti, ka mūsdienu elektronikas laikmetā, kur katrā lidostā ir pirkstu nospiedumu skeneris, Latvijas Iekšlietu ministrija saviem aizdomās turētajiem plaukstas noziež ar melnu krāsu, gluži kā kriminālistikas pirmsākumos. Atceros, ka mana valsts vienu reizi jau ir noņēmusi man pirkstu nospiedumus - tad, kad “labie policisti” bija ieradušies Dārza ielā 2 pēc “slikto policistu” nakts vizītes un seifa ekspropriācijas.

Nākamajā nemīlīgajā telpā man izsniedz melnu segu no kaut kāda īpaši rupja un raupja auduma - ienāk prātā izteiciens “zirgu deķis”. Toties izcilu dāsnumu mana valsts man izrāda pie tualetes papīra dalīšanas - tas man pienākas veseli seši metri dienā! Nodomāju, vai arī par šo normu ir spriedis Ministru kabinets un attiecīgo aktu parakstījis Ministru prezidents Kalvītis? Nu jau gan es esmu itin bagātīgi ekipēts - man ir melna sega, plīvojošs tualetes papīrs un, pateicoties cietuma dakteres iejūtībai, arī plastmasas glāzīte Ar šādu iedzīvi tad arī nonāku savā stūra kamerā aiz pamatīgām, apkaltām durvīm ar milzu eņģēm un lodziņu. Atceros supermenu filmas un apsveru, vai būtu iespējams izlauzties. Nē, noteikti nē. Savs laiciņš būs jāatsēž - bez variantiem.

Kamera ir neliela, apmēram divi reiz trīs metri. Pie ieejas aiz aizslietnīša atrodas monolīts veidojums - nerūsējošā tērauda pods un izlietne. Vēlreiz ar pateicību atceros cietuma dakteri - ja nebūtu glāzītes, krāna ūdens būtu jādzer no saujas. Ūdens normāls. Spoguļa nav. Tālāk ir gulta ar dermatīna apvalku, neliela taburete, pie sienas pieskrūvēts galds. Gultas veļas nav. Logs ir krietni augstu, ar restēm, protams. Restes ļoti masīvas, nodomāju vēl, ka šeit nelīdzētu pat no dibena izvilkta vīle… Esmu gara auguma, varu redzēt vismaz debesis, ne vairāk. Grīda no betona. Telpa ir tīra, remonts veikts nesen, novērtēju, ka sienas krāsotas ar zināmu izpratni par dizainu - tās nav visas vienā krāsā, bet ir lietoti veseli divi neglīti brūni toņi. Visu esmu izpētījis, vienīgā neskaidrība ir tāda neliela tērauda plāksne, kas iestiprināta sienā. Esmu tāds cilvēks, kam visu vajag izprast, bet šī nu man ir mīklā - kāpēc sienā ir iestiprināta tērauda plāksne? Novērtēju apstākļus gulēšanai, it kā viss labi. Griestos ventilācijas lūka, gaiss plūst labi un ir svaigs visu laiku. Temperatūra komfortabla, skaņu izolācija laba. Tikai pāris reizes iztālēm saklausu, ka “septītajās debesīs” neesmu viens. Vienīgā specifika - visu laiku deg dienas gaismas spuldze, tieši acīs. Ko darīt nav, pulksteņa laiks nav zināms. Vasaras naktī to grūti noteikt. Panikai vai skumjām neļaujos, sagrupējos uzreiz, bet vienalga kļūst tā kā skumji, tā kā vientulīgi…

Par laimi, izolatora iekšējā kārtība ilgi garlaikoties neatļauj, jo gluži tāpat, kā tas redzēts filmās par cietumiem, arī izolatorā ir vakara un rīta pārbaudes. Atkal ir jānosauc vārds, uzvārds, personas kods. Pārdomāju šīs procedūras jēgu - vai tiešām es būtu varējis tik īsā brīdī jau paveikt kādu Monte Kristo varoņdarbu un samainīties vietām ar kaimiņu kamerā esošo ieslodzīto? Bet jociņiem nav vietas, jāatbild nopietni. Uzreiz paziņoju, ka nākamajā dienā piesakos uz dušu, biju jau samācīts to darīt. Kad durvis aizcērtas, palieku viens ar savām domām un žurnāliem. Mārtiņš man ir atnesis labu komplektu - “Rīgas Laiks” un “Ilustrētā Zinātne” intelektam, “Forbes” kā nozares literatūra, dzeltenā prese ziņkārības apmierināšanai un “Klubs” džentlmeņa izklaidēm - ja neviena cita šobrīd tuvumā nav, tad vismaz ar “Kluba” meiteni var parunāt…

Sportiskais rūdījums un stabilā nervu sistēma ļauj gulēt arī ar zirga deķi, bez spilvena un ar acīs spīdošu gaismu. Kad atmostos, nekādi nesaprotu, cik ilgs laiks pagājis. Tad gan paliek jocīgi, tāda sirreāla sajūta - ne pats sevi redzi, ne par pasauli kāda nojēga. Laiks te noteikti velkas ilgāk, ir pavisam savādāks, arī tas, ka ir atņemts rokas pulkstenis, rada neparastu dezorientācijas sajūtu. Savos kvadrātmetros vari darīt, ko gribi, kaut lēkt uz vienas kājas, ja tas palīdz īsināt laiku. Pagulēt un palasīt žurnālus ir forši, bet ēst tik un tā gribas! Gaišs ir jau labu laiku, saulgrieži kā nekā, varbūt par mani te ir aizmirsuši? Nē, grabinās tomēr vienā brīdī, tātad pulkstenis ir deviņi (tādu brokastu laiku man solīja uzņemšanā). Ēdienu padod caur lūciņu durvīs, dala sieviete. Brokastīs mannas putra plastmasas bļodiņā un remdens ūdens ar tējas maisiņu. Dzēriena garšu pat neatšķiru, bet aiziet labi, uz restorānu jau necerēju. Esmu izlasījis visus žurnālus, arī slavinošu interviju ar savu biznesa partneri, “Eco Baltia” vadītāju Māri Simanoviču, kad klāt jau ir pusdienas - ļoti garšīga skābeņu zupa un zivtiņa ar rīsiem. Ēdienam nav nekādas vainas, bet instruments gan tikai viens - plastmasas karote. Sievietei, kas nes ēdienu, jautāju, cik ir pulkstenis. “Starp divpadsmitiem un diviem,” viņa atbild. Laipni, bet nekonkrēti, droši vien to, ka ieslodzītajiem nepienākas zināt precīzu laiku, arī nosaka kāds Kalvīša parakstīts reglaments.

Pēc pusdienām atveras lūciņa un apsargs izsaka negaidītu piedāvājumu - gribat pastaigāt? Bet protams! Mani aizved uz aptuveni desmit reiz desmit metrus lielu laukumu uz ēkas jumta - vienas durvis, virs galvas restes, bet svaigs gaiss. Esmu viens pats un varu darīt, ko vēlos - sāku skriet. Pirmais aplis, piektais, desmitais… Pēc laika un sajūtas lēšu, ka esmu noskrējis kādus piecus kilometrus. Kad atveras durvis, esmu nosvīdis slapjš. Apsargs uz mani tā ieinteresēti paskatās: “Jūs droši vien gribēsiet dušu!” Nu, jā, neatteikšos!

Dušas ir labas. Grīda gan sausa, izskatās, ka šodien te mazgājos pirmais. Iespējams, citi nezina, ka tādas ērtības te var prasīt, varbūt nemaz negrib. Nomazgājos, nedaudz mulsinoši gan ir tas, ka jāiztiek bez dvieļa - kaut kā neiedomājos paķert atlikumu no saviem sešiem tualetes papīra metriem, varētu vismaz kaut kā apsusināties... Un tad jau ir klāt arī vakariņas - griķu putra ar desiņu. Labi baro, nav ne vainas. Arī žurnāli interesanti, paskriet dabūju, taču… Lielākās “lomkas” ir no tā, ka nezini, kas notiek - ne pa īstam, ne preses izpratnē. Atnāk vakara pārbaude, atkal braši noziņoju, ka pa šodienu neesmu mainījis identitāti. Liekas, ka palikšu uz vēl vienu nakti, bet nekā. Paziņo, ka tieku atbrīvots. Ārā jau gaida advokāts. Procedūra ir strikta, bet korekta. Kopumā par personālu neko sliktu nevaru teikt, savu darbu dara lietišķi un bez naida. Vienīgais, kas demonstrē varas pārākumu, ir beidzamais konvojs - “izņemt rokas no kabatām!” viņš brutāli nokomandē.

Atbrīvošanas procedūrā saņemu papīru, par ko tad īsti esmu aizturēts. Dienu, ko es esmu pavadījis, laiski vaļodamies uz dermatīna lāviņas un lasīdams dzelteno presi, KNAB izmeklētāji kopīgi ar “Eco Baltia” pārstāvjiem ir strādājuši sviedriem vaigā un ir sacerējuši jaunu stāstu par maniem noziegumiem. Ja pirms diennakts es tika aizturēts kā nācijai bīstams politisko partiju finansētājs, tad tagad izrādās, ka partijas es vairs neesmu finansējis, bet toties lielos apmēros krāpis pats savu uzņēmumu. Pantu numurus, ar kuriem ir pieraibināti parakstīšanai paredzamie papīri, es vēl neesmu no galvas iemācījies - šī tipiskā zeku prasme man attīstīsies tikai vēlāk. Tagad tikai lasu īso atstāstu un nesaprotu, kā vispār kaut ko tādu var sacerēt un ņemt par pilnu. Stāsts joprojām ir par to pašu - mūsu uzņēmums, slēdzot pakalpojuma līgumu ar Zakatistova firmu, patiesībā it kā esot sponsorējis viņa partiju, taču tagad mans noziegums vairs nav šī partijas sponsorēšana, bet gan tas, ka es esot krāpis savu uzņēmumu. Nevaru sākumā uzreiz saprast - sevi, vai, esmu krāpis, jo es taču esmu uzņēmuma vadītājs, bet laikam jau Simanovičs pa šo dienu pēkšņi ir sajuties ļoti apkrāpts. Pagaidām neko nesaprotu, prasu advokātam, vai man šis jāparaksta, un saņemu apstiprinošu atbildi.. Izrādās, ka brīvība man tiek atdota tikai daļēji, proti, es esmu spiests parakstīt arī dokumentu, ka bez izmeklētāja atļaujas nedrīkstu atstāt savu dzīves vietu ilgāk kā uz 24 stundām. Nu, labi, no cietuma laukā tikt gribas, parakstu, ko man liek.

Atskatoties uz šiem notikumiem, man ir divējas jūtas. No vienas puses, es vēl joprojām izjūtu milzīgu aizvainojumu pret savu valsti, kura mani, pilnīgi nevainīgu cilvēku, pakļāva šādiem pazemojumiem. No otras puses, briesmīgu traumu šie cietumā pavadītie saulgrieži manī neradīja. Tā arī varētu palikt kā maza, pikanta pieredze, ja vien es neiznāktu ar baiso sajūtu, ka valsts varas mehānismu visskarbākajā tā izpausmes veidā var iedarbināt kaut kādi sīki nelieši. Saprotu, ka reputācijas graušanas šovu mūsu valstī var noorganizēt viens, divi. Tāpat kā par mani, arī par katru, kas kaut ko dzīvē ir sasniedzis, kaut ko nopelnījis vai kaut ko parakstījis, var uzrakstīt kompromitējošu sūdzību un iedarbināt cilvēka mocīšanas mehānismu, kas ir gan pazemojošs, gan reputāciju graujošs.

Un vēl, man nav tik pazemojoši tas, ka pat izbrauciens uz laukiem tagad jāsaskaņo ar KNAB un jāprasa atļauja nosvinēt Jāņus vai sakrāmēt malku, cik apziņa, ka kož savējie. Paši pēc savas iniciatīvas vai lielāku zvēru uzdevumā, bet kož ar krampi, jo varas struktūras to ne tikai pieļauj, bet pašas tiek tajā iesaistītas.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā