Kauns par četriem miljardiem eiro

Uz Covid-19 rēķina Latvijai apsolītie četri miljardi eiro ir kā pliķis jeb naudas izteiksmē mērāms pazemojums, lai pārbaudītu valsts iedzīvotāju un pārvaldes aparāta reakciju, – vai tiešām Latvija joprojām grib atrasties Eiropas Savienībā un eirozonā.
19.05.2020. Arnis Kluinis
 
©Ekrānšāviņš

Vai tad četri miljardi eiro ir maz? Ar tiem taču pietiktu, lai Latvijā rastos pat četri vietējie miljardieri, kādu vismaz legāli līdz šim nav. Četri miljardi eiro ir puse no valsts gada pamatbudžeta (neskaitot speciālos un ārpusbudžeta līdzekļus) - tātad nodrošina to, lai pusē no valsts bērniem būtu skola, slimniekiem būtu tiesības pierakstīties pie ārsta un ceļi šur tur tiktu laboti. Četri miljardi eiro ir sapņu summa, kādu Latvija cerēja lūgties, lūgties un izlūgties no Eiropas Komisijas uz visu 2021.-2027. gada ES plānošanas periodu. Tātad četri miljardi eiro līdz šim skaitījās nevis maz, bet daudz. Vai tad daudz un pat ļoti daudz var vienā mirklī kļūt par gandrīz neko? Jā, protams. Attiecībā uz naudu to ik pa laikam cilvēkiem atgādina inflācija. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumu tepat Latvijā pārdzīvojušie cilvēki var apliecināt, kā ir tad, ja katru nākamo reizi uz veikalu jāiet ar lielāku naudas summu, lai nopirktu to pašu vai pat mazāk, nekā varēja nopirkt iepriekšējā reizē. Šāds izdzīvošanas vingrinājums mums vēl priekšā, bet pagaidām situācijas novērtēšanai pietiek ar pirmsskolas vecuma bērnu iemaņām. Jebkurš normāls bērns taču grib, lai viņam dod konfekti. Taču viņš vairs negribēs nekādu konfekti, ja ieraudzīs, ka viņam iedota viena konfekte, kamēr citi dabūjuši pat ne divas konfektes, bet divas tūtas ar konfektēm. Tad bērns nevis ēdīs savu konfekti, bet brēks. Tieši tā ir normāla cilvēka reakcija bērna, t.i., pagaidām savas jūtas un domas maskēt vēl neprotoša cilvēka, izpildījumā. Par taisnīgumu ir jācīnās, nevis jāmierina sevi ar to konfekti, ko iedeva. Ja nebūs taisnīguma, tad nākamreiz nebūs pat vienas konfektes.

Četri miljardi ir mazāk nekā viena konfekte no vislielākās konfekšu tūtas, kādu vien spējam iedomāties, ja kopā tiek sadalīts 1,1 triljons eiro. 1,1 triljons ir 1100 miljardu. Cik grūti iedomāties, kā varētu izskatīties 1100 konfekšu kaudze, tik viegli saprast, ka četras konfektes no tādas kaudzes ir konfekšu papīriņa vērtībā.

Konfekšu, t.i., eiro ražotne ir Eiropas Centrālā banka (ECB) Vācijas pilsētā Frankfurtē. Tāpēc paliksim pie tāda emisijas apjoma, kādu par atbilstošu ECB padomes lēmumiem 19. martā nosauca Vācijas ziņu dienests “Deutsche Welle”. “Neatkarīgā” par šiem pašiem ECB lēmumiem informēja 20. martā publikācijā “Koronaslimības pabalstu Latvijai nemaksās”, noapaļojot emisiju uz vienu triljonu eiro. Proti, ka ECB jau bija apņēmusies drukāt 20 miljardus eiro mēnesī un martā piemetusi šai emisijai vēl 750 miljardus ar īpašu nosaukumu “Pandemic Emergency Purchase Programme” - tātad programmu ārkārtas iepirkumam pandēmijas dēļ. Tīri aritmētiski tas kopā dotu 990 miljardus eiro, bet, ja vācieši saskaitījuši vairāk, tad lai tā būtu, jo viņi taču šiem notikumiem tuvāk. Nav šaubu, ka jebkura nosauktā summa ir tikai provizoriska. “Deutsche Welle” to akcentēja ar saiti uz ECB prezidentes Kristīnas Lagardas tviterkontu kā apliecinājumu naudas drukāšanai “no limits”. “Deutsche Welle” pastāstīja arī to, ka K. Lagarda nedēļu pirms ECB padomes lēmuma bijusi “drīzāk nogaidoša, bet tagad piespiesta rīkoties”.

Eiro emisiju par iepirkumu sauc tāpēc, ka ECB laiž naudu apgrozībā, nopērkot valstu, pašvaldību un uzņēmumu parādzīmes. No Latvijas ECB pērk tikai valsts parādzīmes. Par šādu nevienlīdzību atbildīga ir Latvijas Banka (LB), kuras prezidents Mārtiņš Kazāks kā ECB padomes loceklis ir piedalījies lemšanā par eiro emisiju. Līdz ar to LB juta nepieciešamību izskaidrot, kāpēc Latvijas uzņēmumiem un pašvaldībām nav iespējams dabūt praktiski bezgalīgu (“no limits”!) naudas daudzumu, ko citu valstu uzņēmumi un pašvaldības saņem: “Nav iespējams nopirkt to, kas dabā neeksistē,” norādīja LB. Proti, “tā ir Latvijai raksturīga, tomēr arī citviet Eiropā izteikta ekonomikas iezīme, ka uzņēmumi finansējumu galvenokārt iegūst kredītu veidā no bankām, nevis izlaižot obligācijas”. Tā tiešām ir, kā LB norāda, bet atcerēsimies, kas notika 2015. gadā, kad toreizējais Lielvārdes domes priekšsēdētājs Jānis Āboliņš pamēģināja izrakstīt tikai 200 miljonu eiro vērtu vekseli, lai par iegūto naudu varētu būvēt promenādi gar Daugavu. Šādi stimulēt ekonomiku drīkst pašvaldības pie Reinas vai pie Sēnas, taču ne pie Daugavas. Tiklīdz Valsts kase uzzināja par Aizkraukles vekseli, tā J. Āboliņš no mēra kļuva un joprojām ir krimināllietas personāžs kā staigājošs brīdinājums, lai citi cilvēki pat nemēģina uzņēmumu un iestāžu vārdā izlaist parādzīmes, kas ļautu Latvijai bez kādiem ierobežojumiem tērēt desmitiem un simtiem miljardu bezprocentu un beztermiņa eiro aizdevumus.

Latvijas normu šā gada eiro emisijā 7. aprīlī paziņoja finanšu ministrs Jānis Reirs. Tajā brīdī Valsts kasē bijis naudas atlikums 2,6 miljardu apmērā un dažādos līgumos ar Eiropas finanšu institūcijām Latvijai rezervēti 1,5 miljardi eiro. 2,6+1,5=4,1 miljards eiro. “Uz citu valstu fona, kur atbalsts mērāms desmitu miljardu eiro apmērā, tas izklausās maz,” ministru citēja aģentūra LETA. Tāda taisnošanās par Latvijai iedalītās naudas summas niecīgumu varētu iedarboties tikai tajos gadījumos, ja cilvēki nezina eiro emisijas kopapjomu - tātad par 750 miljardiem speciālo “pandemic” eiro un 1,1 triljonu eiro kopā. Tiklīdz tas zināms, tā visvienkāršākā aritmētika parāda, ka tādu naudu nekādi nevarētu notērēt, ja desmitiem miljardu eiro saņemtu pat visas 27 ES dalībvalstis, nemaz nesašaurinot finansējumu uz 19 eirozonas valstīm. Lietas būtība ir 1,1 triljona sadalīšana starp 1 triljonu kopā Vācijai, Francijai, Spānijai un Itālijai un 0,1 triljonu kopā visām pārējām valstīm, kam tagad, tieši tāpat kā Latvijai, jāpārdomā sava atrašanās Eiropas Savienībā un eirozonā.