Kas Latvijai draud par neatmaksājamu valsts parādu

Jo lielāki kļūs Latvijas parādi, jo drošāk, ka tie nebūs jāatdod. Šo naudu neviens atpakaļ neprasīs, jo uzreiz redzams, ka Latvija to atdot nevar.
19.08.2020. Arnis Kluinis
 
©Vladislavs Proškins/F64

Finanšu ministrs Jānis Reirs nupat kā dalījās priecīgu ziņu, ka valsts budžeta deficīts šogad varētu vismaz nedaudz pārsniegt miljardu eiro. Cerēts gan bijis vairāk - līdz pat pusotram miljardam eiro, bet šo robežlīniju Latvija šogad laikam nesasniegs. Iepriekšējo reizi cienījami lielu pārtēriņu 1,6 miljardu eiro apmērā Latvijai noorganizēt prata Valda Dombrovska valdība 2010. gadā. Tālākajā desmitgadē valdības iztikušas ar budžeta deficītu robežas starp 200 un 300 miljoniem eiro gadā. Izņēmums jeb pārpratums bija 2016. gads, kad Māra Kučinska valdība tik ilgi nodarbojās ar Laimdotas Straujuma valdības atstāto lietu pārņemšanu, ka pienācīgi lielus tēriņus noorganizēt nepaspēja un gada beigās Valsts kasē atrada 40 miljonu eiro pārpalikumu.

Labs aizdevums ir neatdots aizdevums

Latvijas pienākums ir aizņemties vairāk, nekā valdība jaudā iztērēt. Proti, Latvijai bija un ir jāpiedalās tās naudas laišanā apritē, ko ap 2010. gadu intensīvi drukāja (emitēja bezskaidrā naudā) ASV Federālo rezervju sistēma ASV dolāru izskatā, pēc tam vēl intensīvāk - Eiropas Centrālā banka eiro izskatā un pašlaik abas minētās bankas aptuveni vienādā intensitātē. Rezultātā tikai šo divu valūtu masa tika palielināta par vairākiem desmitiem triljoniem eiro izteiksmē. Tikpat intensīvi kā ASV dolāri un eiro tiek drukāti arī Ķīnas juaņi un Lielbritānijas sterliņu mārciņas un gan jau vēl citas valūtas, par kuru esamību Latvijā galva nevienam nav jālauza. Pietiek ar to, ka Latvijas valsts kā savu parādu jūnija beigās varēja uzrādīt 12,39 miljardus eiro.

Latvijas valsts parāds pēdējā desmitgadē audzis divreiz straujāk par šajos pašos gados fiksētā valsts parāda summu. Vidējais budžeta deficīts ap 300 miljoniem eiro 10 gados dotu tikai trīs miljardu eiro kopējo iztrūkumu, bet Valsts kase atskaitās, ka tās aizņēmumi no 2011. gada jūnija beigām līdz attiecīgajam brīdim šogad pieauguši no 5,19 miljardiem eiro līdz 12,39 miljardiem eiro, t.i., vairāk nekā par septiņiem miljardiem eiro. Kā rodas starpība starp valsts aizņēmumiem un izdevumiem? Pirmkārt, miljards vai pāris miljardu eiro Valsts kasē atrodas pilnīgi neatkarīgi no valsts nodokļu ieņēmumiem un naudas pārvedumiem no Eiropas Savienības. Otrkārt, valsts aizņemas, lai aizdotu ar pārliecību, ka naudu atpakaļ nedabūs (jā, nedabūs!). Latvijas izsniegto aizdevumu norakstīšana fiksē naudas palaišanu apritē, ar ko Latvija, tāpat kā līdzīgas valstis, nopelna tiesības uz nākamajiem aizdevumiem.

Viens no labāk zināmajiem piemēriem valsts aizņēmumu izlietošanai ir 2009. gadā notikusī 89 miljonu eiro garantēšana “Liepājas metalurgam”, no kura likvidācijas valsts atguva labi ja 0,89 miljonus eiro. Pēc tam tika secināts, ka uzņēmumu likvidācija nebūt nav obligāta, lai parādu ne tikai norakstītu, bet par to arī atskaitītos aizdevējiem.

Runa, protams, ir par “airBaltic”, kas vismaz pēdējos desmit gadus pastāv galvenokārt tāpēc, lai Latvijas valstij būtu, kur likt aizlienēto naudu.

Vismaz attiecībā pret Latvijas finanšu iespējām jaunu lidmašīnu pirkšana veido ar naudu principā nepiepildāmu bedri, ko nedrīkst likvidēt nekādā gadījumā. “airBaltic” pastāvēs un pirks jaunas lidmašīnas pilnīgi neatkarīgi no tā, cik daudzas no šīm lidmašīnām pacelsies gaisā un cik lieli zaudējumi tiek iegrāmatoti par katru lidmašīnas reisu. Tiklīdz Latvija ir pierādījusi zaudējumu faktu, tā Eiropas Komisija atļauj Latvijai ieguldīt uzņēmumā nākamo naudas porciju, kas automātiski nozīmē atļauju aizņemties, lai varētu aizdot ne tikai “airBaltic”.

Ko sagrauj bezskaidrās naudas smagums

Ir entuziasti padarīt Latvijas parādu tik lielu, lai valsts acīm redzami nevarētu un pat necenstos atdot ne tikai tā pamatsummu, bet arī procentus, ja tie netiek automātiski segti ar nākamo aizdevumu. Tādā gadījumā Latvijas kreditori darbotos paši savā nodabā, piešķirot Latvijai aizvien jaunus un nomināli lielākus aizdevumus, reālo aizdevumu samazinot par it kā Latvijas atmaksāto kredītprocentu apjomu. Latvijas iedzīvotāji dzīvotu laimē un labklājībā, ja vien Latvijas valdība taisnīgi izdalītu visiem iedzīvotājiem to aizdevumu daļu, kas līdz Latvijai nonāks pēc procentu atrēķināšanas. Ja ne tieši tā, tad gandrīz tā taču funkcionē ES vecās jeb bagātās dalībvalstis, kuru dzīves līmeņa sasniegšana ir Latvijas mērķis.

Viegli saprotams, kāpēc nepiepildījās Latvijas Republika atjaunošanas laika cerības kaut ilgākā - pat desmit gadus ilgā - laika posmā sasniegt rietumeiropiešu dzīves līmeni. Šos desmit gadus nācās iztikt pamatā ar pašu pelnītu naudu. Izrādījās, ka neko daudz nopelnīt nav iespējams, ja nopelnītajam ar darbu jākonkurē ar to, ko citi nopelna mazāk ar darbu nekā ar ieguldīto kapitālu, kāda latviešiem nebija. 2000. gadu Latvijas valsts iesāka ar 800 miljoniem eiro ekvivalentu parādu un stingru apņemšanos iestāties ES, lai tur saņemtu starta kapitālu labai dzīvei no ES palīdzības fondiem un aizdevumiem, kādus bankas deva tikai ES dalībvalstu juridiskajām un fiziskajām personām. Par ES pirmsiestāšanās prasību izpildi un iestāšanās banketu Latvija samaksāja, palielinot savu valsts parādu līdz 1,5 miljardiem eiro 2005. gada sākumā.

Ļoti noapaļoti rēķinot, kopš tā laika Latvijā tiešām ieplūduši papildus pašu nopelnītajam vēl 3x15 miljardi eiro, skaitot kopā ES dāvinājumus, valsts parāda pieaugumu un privātos parādus. Noteikti varētu atrast gadījumus, t.i., konkrētus cilvēkus komplektā ar mērvienībā, pēc kurām šo cilvēku labklājība kopš 2005. gada pieaugusi kaut 45 reizes. Vēl lielāki cilvēku pulki apstiprinās, ka dzīvo desmitreiz labāk vai vismaz divreiz labāk.

Diemžēl ir arī tādi cilvēki, kas dzīvo sliktāk nekā kādreiz, jo vairs nespēj samaksāt, piemēram, zobārstiem, kurus interesē strādāt tikai tik daudz, lai apmierinātu maksāt spējīgos; un arī kopumā medicīnas pieejamība ir samazinājusies. Cik vispār kaut ko parāda vidusskolu beigšanas eksāmeni, tad tā ir izglītības līmeņa pazemināšanās. Mājas Latvijā caurmērā turpina novecot un kaut kad sāks gāzties, ko nevar novērst, aplīmējot dzīvokļu sienas ar dārgām tapetēm; un tie, kuri dzīvo jaunās mājās, nevar būt droši, ka viņiem neuzgāzīsies vecas (nelabotas) mājas siena vai ka viņi paši neiegāzīsies upē cauri kādam no Latvijā esošajiem pāris tūkstošiem sen nelaboto tiltu un tiltiņu utt. Iespējas tikt pie tikai un vienīgi aizdošanai nodrukātas naudas dod laiku par šādām problēmām nedomāt, bet palielina risku saskarties ar šo problēmu sekām.