Covid betonu apklāj ar memorandu

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces un ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga paraksti zem solījumiem mazināt būvniecības nelabvēlīgo ietekmi uz vidi neizraisa uzticību, jo viņi pārstāv valdību, kurai būvēšanai pieejamās naudas apgūšana šķiet svarīgāka par būvniecības jēgu.

25.09.2020. Arnis Kluinis Abonē digitālo avīzi Neatkariga.lv bez maksas

AMATS LIEK RĪKOTIES. Memorandu par nodomiem palielināt savākto un pārstrādāto būvgružu daudzumu kā pirmais parakstīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce ©Dmitrijs Suļžics/F64

Neatkarīgā jau ir pievērsusi uzmanību Krišjāņa Kariņa valdības paļāvībai uz to, ka “ visu atrisinās daiļas un diženas jaunbūves, kas drīz vien tiks celtas visos stūros - Liepājā būs gaumīgs eirocietums, Rīgā kompartijas mājas vietā būs koncertzāle, Teikā būs Valsts drošības dienesta kantori un slepenie kambari. Lai nešķistu par maz, pa vidu starp jaunbūvēm čakli darbarūķi liks “RailBaltic” sliedes. Tagad arī visa sabiedrisko mediju žurnālistu saime saņēmusi priecīgu ziņu - viņiem būs jauna māja, kurā draudzīgi varēs kopā strādāt radiocilvēki un telecilvēki". Šo uzskaitījumu var turpināt ar lēmumu pārtaisīt pasažieru stacijas arī Krievijas sliežu ceļu platuma maršrutos, ideju pārbūvēt Dailes teātri utt.

Nodoms celt jaunu ēku valsts elektronisko mediju redakcijām ir īpatnējs tādā ziņā, ka šo redakciju tagad aizņemtās telpas nav kļuvušas redakcijām par mazu, bet par lielu. No otras puses, cerības tikt pie jaunas ēkas valsts medijiem nenozīmē draudus nonākt mazā un lētā būdiņā. Viss ir tieši otrādi! Ja ēka valsts medijiem tiešām tiks būvēta, tad tikai tāpēc, ka “ kā no gaisa nokritis Eiropas atveseļošanas un noturības mehānisms ar Latvijai paredzētu grantu 2,47 miljardu eiro apmērā un jaunu 2,48 miljardu lielu aizdevumu. Izmisīgi meklējot milzu projektus, lai pieejamo naudu iztērētu, piepeši reanimēta ideja par grandiozas ēkas būvniecību valsts mediju vajadzībām. Zaķusalas māja nekam nederot." Tai skaitā nederot zaļajai ekonomikai, kuras attīstīšana ir viens no priekšnoteikumiem, lai Latvija vispār saņemtu atveseļošanas un noturības mehānisma naudu. Pareizāk sakot, priekšnoteikums nav attīstīt zaļo ekonomiku, jo nemaz nav droši zināms, kas tā tāda ir. Priekšnoteikums ir apzvērēt valdības un visos citos līmeņos, ka tiek attīstīta zaļā ekonomika. Piemēram, ka jaunā valsts mediju ēka atbildīs ES normatīviem par ēku energoefektivitāti, kam noteikti neatbilst pēc PSRS būvnormatīviem celtā pašreizējā TV ēka. Tādējādi jaunās ēkas uzturēšana, ja tāda ēka būtu, radītu mazāk CO₂ izmešu un citas netīrības. Pret to nekādi nevar iebilst, bet tik un tā paliek spēkā Neatkarīgās atgādinājums, ka “ ikviens būvlaukums rada jaunu patēriņu, piesārņojumu, ražošanu, un daudz ilgtspējīgāk un planētai draudzīgāk ir lietot lietas pēc iespējas ilgāk. Tostarp mājas"..

J. Pūce uzņēmās atspēkot pārmetumus, ka Covid-19 miljardu apgūšana nebūt nepadarīs Latviju zaļāku, bet padarīs netīrāku.

Viņš sāka ar atrunām, ka pagaidām jau nemaz neesot izlemts, vai tiešām tiks nojaukts Tirdzniecības centrs (īstenībā biroju ēka, celta Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas vajadzībām) un vai tiešām tiks pamesta tagadējā TV ēka.

Tie un vēl citi projekti pagaidām esot pieteikumi sākotnējās apspriešanas stadijā.

Tālāk ministrs pieķērās pie pašsaprotamā, ka celtniecības nozari tomēr nevar likvidēt, pat ja tās likvidācija izpaustos kā tās transformācija vairāk amatniecībai nekā būvniecībai atbilstošā veco ēku renovācijā un restaurācijā. Uzskatāms un daudziem sāpīgs piemērs ir dzīvojamo ēku novecošanās, no kurām pusi nāksies nojaukt un otru pusi - renovēt. Turklāt tas viss jāizdara turpmāko pārdesmit gadu laikā, kamēr šīs ēkas nav sabrukušas kopā ar saviem iemītniekiem. Lai to pagūtu, būvniecības jaudas nāksies nevis samazināt, bet palielināt. Līdzīgi fiziskās un arī morālās nolietošanās procesi attiecas arī uz publiskā sektora ēkām. Ministrs norādīja vēl vienu adresi ar visiem zināmu dižēku, par kuras tālāko likteni noteikti raisīsies karsti strīdi. Tā ir Zinātņu akadēmijas augstceltne, tagad jau bez zinātnes, bet ar Staļina laika arhitektūras pieminekļa nozīmi un nolietojumu tādā pakāpē, ka vairs nebūs iespējams par ēku ilgstoši nelikties ne zinis.

Būvniecības nozarei Latvijā tik tiešām ir jābūt un jāattīstās, bet tas neatceļ pienākumu kuru katru reizi pārdomāt, vai vispār un kas tieši jāceļ konkrētajā vietā un brīdī. Formāli tas, protams, vienmēr ir ticis darīts, bet kur, lūdzu, ir piemēri celtniecības projektiem, kas izbrāķēti tāpēc, ka ēkas bija nevajadzīgas, nevis tāpēc, ka pietrūka naudas to celtniecības uzsākšanai vai arī pabeigšanai? Vai ir piemēri, kad veco ēku atjaunošana izkonkurējusi jauno ēku celtniecību? Vai kāds kādreiz dzirdējis, ka J. Pūce kā vides aizsardzības ministrs iebildis pret naudas apgūšanu celtniecībā, kas neizbēgami ir videi kaitīga darbība? No viņa atbildēm uz šādiem jautājumiem varēja spriest, ka būvniecībā pēc valsts pasūtījumiem tādu piemēru nav, bet pašvaldību vēlēšanos naudu iebetonēt valdība ierobežo. Proti, valsts aizdevumus pašvaldību objektiem vadība dodot tikai tad, ja būvdarbi noformēti kā renovācija, uzlabošana, siltināšana vai esošo ēku paplašināšana. Vienīgais izņēmums esot bērnudārzu celtniecība Pierīgā, kur iedzīvotāju un tai skaitā bērnu skaits sasniedzis vēsturisko maksimumu. Tāpēc nav tur pamestu bērnudārzu vai bērnudārziem piemērojamu ēku, kurām pietiktu ar savešanu kārtībā. Nē, tādas ēkas jāceļ no jauna.

Daudzos gadījumos tik tiešām ir vajadzīgas jaunas ēkas un citas būves, bet jāpatur vērā, ka esošo ēku atjaunošana tāpat rada būvgružus. Tāpēc būvgružu savākšana un kaut daļēja pārstrāde atkārtotai izmantošanai ir ļoti vajadzīgi darbi. Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums “Clean-R” šonedēļ atrādīja iekārtu celtniecības atkritumu šķirošanai un sapulcināja valsts un uzņēmēju organizāciju amatpersonas, lai tās apsolās gādāt par būvgružu plūsmu uz “Clean-R” šķirošanas laukumu Stopiņu novadā. Proti, lai celtniecībā iesaistītajām juridiskajām un fiziskajām personām būtu izdevīgāk piemaksāt “Clean-R” par būvgružu aizvākšanu nekā nemaksāt par būvgruži izgāšanu mežos (dīķos, grāvmalās, svešos pagalmos...) un baidīties, ka par to valsts uzliks sodu un apkārtējie cilvēki nosodīs. Solījums tika izteikts ar parakstiem zem memoranda, kas nekādas saistības parakstītājiem neuzliek. Nākas paļauties tikai uz parakstītāju vārdiem, kas neizklausās ticami. Ministru gadījumā nav pārliecības, ka viņi ievēro paši savus vārdus par resursu taupīšanu. Par uzņēmējiem novērots, ka viņi neuzskata par obligātu izpildīt visus solījumus, kādus devuši to organizāciju vadītāji, kuru biedri šie uzņēmēji ir.