Pārtaisām dzīvokļus dzīvoklīšos

Mājokļu projektu attīstītāju un banku turpināto dzīvokļu pirkšanas reklāmu nākas salāgot ar Latvija iedzīvotāju ierobežotajām finanšu iespējām.
23.10.2020. Arnis Kluinis
 
©Neatkarīgā

Neatkarīgās 16. septembra publikācijā “Pērciet, lūdzu, pērciet dzīvokli!” aprakstītā reklāmas kampaņa kopš tā laika papildināta ar jaunu informāciju, kam jāpastiprina jau zināmais saturs.

Pirmkārt, ka gandrīz visi normāli cilvēki pēdējā laikā būs tikuši pie jauniem mājokļiem. Dažu pēdējo dienu laikā ar būtībā vienādiem paziņojumiem klajā nākuši trīs mājokļu attīstītāji. 16. septembrī jau tika atzīmēta mājokļu attīstītāju migrācija no Igaunijas uz Latviju. Šādu gaitu uzņēmusi arī firma “Hepsor”, kas savā pirmajā Latvijā attīstītajā daudzdzīvokļu projektā Āgenskalnā pārdevusi visus 18 dzīvokļus platībā starp 40 un 87 kvadrātmetriem. Vidējā cena bijusi 2450 eiro par kvadrātmetru. Zviedrijas uzņēmuma “Bonava” Latvijas meitas firma steidzās pavēstīt, ka tās pārdoto dzīvokļu skaits pieaudzis no 35 pagājušā gada 3. ceturksnī līdz 76 šā gada 3. ceturksnī. Salīdzināmās mērvienībās to var nosaukt par pārdošanas apjoma dubultošanos gada laikā. Klientu aktivitāte esot “krietni pārsniegusi pirmskrīzes laiku”, “vēlme pēc jauna mājokļa pieņemas spēkā,” apgalvoja “Bonava Latvija” valdes priekšsēdētājs Mareks Kļaviņš. Gan Eiropā, gan ASV savu darbošanos pieteikusī “Astor Group” nodevusi ekspluatācijā “IRIS Shampeteris Apartments” otrās kārtas 72 dzīvokļus, no kuriem vēl tikai 12 ir pārdošanā.

Komplektā ar šo vēlmi nākušas arī jauna prasības dzīvokļa iekārtojumā. M. Kļaviņš to sauc par “pircēju vēlmēm pēc funkcionalitātes. Ņemot vērā, ka paralēli darba pienākumiem vecākiem nācās un arī nāksies palīdzēt bērniem mācībās, liela daļa izvēlas, piemēram, nevis lielāku divistabu dzīvokli, bet tādas pašas platības trīsistabu dzīvokli”. “Par 70-80 kvadrātmetriem lielākus dzīvokļus masveidā pārdot nav iespējams, tāpēc plānotājiem jādomā, kā šajā platībā sakrāmēt iespējami vairāk nodalītu telpu,” uz to pašu norāda nekustamo īpašumu tirdzniecības formas “Arco Real Estate' valdes loceklis Māris Laukalējs.

Kuri tomēr var atļauties papildplatību, tie cenšas atrast šādu vietu ārpus dzīvokļa. Jau 15. jūnijā Neatkarīgā atsaucās uz M. Laukalēju “par Saulkrastiem, kur pieprasījums pēc dārza mājiņām sasniedzis vēsturisku maksimumu”. Pirkšanai pieejamo mājiņu skaits izrādījies mazāks par pieprasījumu, tāpēc uzņēmīgi cilvēki iedomājušies, ka nelielu objektu uzsliet spēs. “Ober Haus” Dzīvojamo platību nodaļas vadītājs Andis Bīriņš stāsta, ka šā gada vasarā Rīgā izpirkti tādi zemes gabali, kādus iepriekš nevienam nevajadzēja. Tādi zemes gabali pievilināja ar savu zemo cenu, bet tā vēl nav garantija, ka pircējiem pietiks naudas, spēka un prasmes uz šīs zemes iekārtoties vismaz siltā laika pavadīšanai.

Otrkārt, ideja par jaunu mājokli tiek saāķēta ar ideju, ka mājoklis jāpērk, nevis jāīrē. Bankām vajadzīgas sabiedriskās domas veidošanā līderību pārņēmusī banka “Luminor” nāca klajā ar 20-30 gadus veco cilvēku aptaujas datiem, atbilstoši kuriem tikai 3% aptaujāto izteikuši vēlmi dzīvot īrētā mājoklī.

Reāli trešā daļa no viņiem pagaidām dzīvo īrētos dzīvokļos, skaidri saredz naudu, ko viņiem nākas atdot par īri un tāpēc jo sevišķi nožēlo, ka šī nauda, atšķirībā no banku kredītu atmaksas, netuvina viņus kļūšanai par bankās ieķīlāto dzīvokļu īpašniekiem. Tā varētu izskaidrot īrnieku krasi noraidošo attieksmi pret dzīvokļu īrēšanu, bet ar attieksmi nepietiek, lai viņi tiešām pārtaptu no īrniekiem par īpašniekiem.

Diemžēl vajadzīgi vairāki priekšnoteikumi, lai vēlēšanās nopirkt dzīvokli tiktu piepildīta. Pirmkārt, vajadzīgi dzīvokļi, kuru vismaz šobrīd nav pietiekamā daudzumā. Uz “kritiski mazo piedāvājumu tirgū kopumā” norādīja arī M. Kļaviņš, izskaidrojot “Bonava Latvija” panākumus dzīvokļu pārdošanas apjoma palielināšanā. Otrkārt, vajadzīgas bankas, kas pirkumu patiešām kreditēs. Treškārt, vajadzīga stabilitāte valstī un vēl plašākā reģionā vismaz Eiropas Savienības robežās. Ja visas mājokļu tirgus attīstībā iesaistītās puses šādai stabilitātei noticētu šodien, jauni mājokļi tirgū sāktu parādīties pēc pāris gadiem.

Centrālā statistikas pārvalde saskaitījusi, ka 2020. gadu Latvija iesākusi ar gandrīz precīzi 200 tūkstošiem iedzīvotāju vecumā starp 20 un 30 gadiem. Tādā gadījumā piecu gadu laikā viņu vajadzībām vajadzētu vismaz 30 tūkstošus jaunu dzīvokļu tai trešdaļai jauniešu, kuri dzīvokļus tagad īrē. Atlikušas divas trešdaļas jauno cilvēku vai nu dzīvo kopā ar vecākiem un gaida, kad varēs mājokļus mantot, vai arī pie mājokļiem ir jau tikuši mantošanas vai pirkšanas ceļā. 1/3 no 200 tūkstošiem ir virs 60 tūkstošiem, bet pieņemsim, ka jauno dzīvokļu iegūšana atbildīs viņu kopdzīves sākumam parasti divu cilvēku sastāvā. Reālā vajadzība pēc jauniem dzīvokļiem droši vien būtu lielāka, jo ne visi grib dzīvot kopā ar vēl kādu, jo jauniem cilvēkiem mēdz piedzimt bērni un ne visi tagadējie mājokļi derīgi vēl ilgstošai ekspluatācijai. Tomēr vajadzība nav garantija, ka to izdosies apmierināt.

Turpmāko piecu gadu laikā 20-30 gadus veco iedzīvotāju skaits, ja neņemam vērā masveida imigrācijas iespējamību, samazināsies par aptuveni 30 tūkstošiem, jo lielāku skaitu 25-30 gadus veco vietā nāks mazāks skaits to, kuriem pašlaik 15 -20 gadu. Apmēram 170 tūkstošiem gados jauno cilvēku dzīvojamo platību atstās 150 tūkstoši nomirušo. Šādu aprēķinu galā secinājums, ka līdz laimīgai nonākšanai jaunuzceltos mājokļos rīdzinieku un visu valsts iedzīvotāju vairākumam tomēr nāksies palikt padomju laikā būvētajos dzīvokļos. No vienas puses, jauka ir to pieejamība cenas ziņā. Pašlaik tie 3 līdz 5 reizes lētāki nekā jaunie dzīvokļi un to cenu celšanās šogad apstājusies. Turklāt A. Bīriņš dalās ar novērojumu, ka cenas pārdošanas sludinājumos samazinātas netiek, taču konkrētos darījumos pircēji var sarunāt cenu atlaidi. No otras puses, šāda dzīvokļa pārdošana nedod lauvas tiesu samaksai par jauno mājokli. Vecā dzīvokļa pārdošana sedz tikai kredītņēmēja līdzfinansējumu kredīta saņemšanai. Tādā aspektā sistēma sakārtota pilnīgi atbilstoši banku vajadzībām.