Kāpēc valstij vajag, lai cilvēki strādā lielveikalos

Krišjāņa Kariņa valdība izmanto Covid-19 kā šķērsli darbinieku emigrācijai, lai palielinātu darbaspēka nodokļu slogu.
29.10.2020. Arnis Kluinis
 
BRĪDINĀJUMS. Kadrs no 28. oktobrī pie Saeimas nama notikušas protesta akcijas, kurā pret darbaspēka nodokļu sloga palielināšanu uzstājās ne ļoti daudzskaitlīga, bet toties ļoti raiba publika ©Kaspars Krafts/F64

Pēdējās dienās notikušas jau vairākas protesta akcijas pie Saeimas, kam valdība atdevusi 2021. gada budžeta likumprojektu kopā ar nodokļu likumu grozījumiem, kādiem vajadzētu nodrošināt valstij lielākus ieņēmumus atbilstoši budžetā ieplānotajam valsts izdevumu pieaugumam. Valdība izmanto brīdi, kad Covid-19 padara gandrīz neiespējamu darbspējīgo parasto reakciju uz nodokļa sloga palielināšanu - padara neiespējamu emigrāciju. Pirmā reakcija uz šī drošības ventiļa aizbāšanu ir publiskie protesti. Kādā mērā tie netiks ņemti vērā, tādā sekos nekādi nelegalizētas uzņēmējdarbības un nodarbinātības īpatsvara pieaugums.

Sastrīdas cīnītāji par sociālo taisnīgumu

Tagad finiša taisnē iegājušais 2020. gads sākās ar finanšu ministra Jāņa Reira paziņojumu, ka valdība gatavojot kārtējo nodokļu reformu, kuras mērķis ir “nodokļu taisnīgums”. Valdības pamanītais netaisnīgums bija tāds, ka “vispārējā nodokļu režīmā strādā 600 tūkstoši strādājošo, kuri maksā visus nodokļus. Turpretī 250 tūkstoši strādājošo ir dažādos režīmos, kur vidēji nodokļi tiek maksāti no 200 eiro”. Vidējā pirmsnodokļu alga Latvijā tobrīd jau skaitījās virs 1000 eiro mēnesī. No šāda viedokļa raugoties, nodokļu brīvdienās bija palaista 1/4 daļa Latvijā nodarbināto. Ja viņi sāktu maksāt piecreiz lielākus nodokļus, valsts ieņēmumu pieaugums būtu ja ne miljardi, tad noteikti simti miljonu eiro. No otras puses, uz iespaidīgo 3/4 nodarbināto vairākumu jaunā nodokļu reforma it kā neattiecās. No tā valdība secināja, ka ļoti masveidīgiem protestiem izcelties nevajadzētu. Ne gluži nodokļu sloga pieckāršošana, bet tomēr tai tuvi pasākumi ir iestrādi 2021. gada budžeta likumu paketē. Tās izskatīšana Saeimā attālinātā režīmā jo īpaši samazina varbūtību, ka Saeima šo paketi būtiski pārveidos vai vispār noraidīs. Tomēr ir pazīmes, ka īstu naudu tomēr nevar radīt ar likumu. Naudas daudzums ir atkarīgs no saimnieciskās darbības apjoma, kura sarukumam Covid-19 ir iemesls vai iegansts.

Signālus par neiespējamību palielināt valsts ieņēmumus ar nodokļu aprēķināšanas izmaiņu veidā noformētu nodokļa sloga celšanu valdība saņem ne tikai no opozīcijas. Izteiksmīgs piemērs šādiem signāliem ir nupat kā pie Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja amata tikušā Viestura Kleinberga izpausmes intervijā aģentūrai LETA, ka finanšu ministrs kopā ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu esot “gatavi uz ceļiem nospiest jau tā no pandēmijas cietušos cilvēkus”; “laikam jau nav pat vērts vairs skaidrot, jo diez vai šie, nebaidīšos teikt, nekompetentie tautas ienaidnieki to vispār vēlas saprast” utt. Tik asi runāt V. Kleinbergs atļaujas tāpēc, ka viņa tiešā politiskā piederība ir partija “Progresīvie”, kas valstī valdošajā koalīcijā nav pārstāvēta, taču Rīgas domē iefiltrējusies, vēlēšanās patapinot valdošas koalīcijas pazīšanās zīmes. Pārejot no politiķu grūstīšanās pie reālās dzīves, jāpiekrīt viņa teiktajam, ka iespējami objektīvi apstākļi - jāaudzina bērni, ir invaliditāte, tuvumā nav darbavietu un citi, kuru dēļ cilvēki nenopelna tik daudz, lai varētu nodokļos samaksāt no algas neatkarīgu summu, kāda atbilstoši tagadējai nodokļu reformai tiktu uzlika katram, kurš vien noformē darba attiecības Latvijas Republikā. Amatpersonas teiktais izklausās pilnīgi pašsaprotams un citiem vārdiem atkārto to pašu, ko Neatkarīgā rakstīja jau 7. aprīlī, ka “plaisa starp pietiekami un nepietiekami lielus nodokļus maksājošajiem ir starp lielas un mazas algas saņemošajiem, nevis starp nodarbinātajiem un pašnodarbinātajiem. Ko valsts iegūs un ko cilvēki iegūs, ja zemu atalgotie pašnodarbinātie tiks pārsaukti par tikpat zemu atalgotiem nodarbinātajiem?” Avīžrakstus J. Reirs un K. Kariņš varēja ignorēt, bet ar nemieru amatpersonu vidū viņiem jārēķinās.

Nodokļu slogu dalīs uz visiem

Pašvaldības asāk nekā valsts iestādes reaģē uz vienu un to pašu faktu, ka nodokļu sloga palielināšana 1/4 nodarbināto pastarpināti attiecas uz visiem nodarbinātajiem. Šīs patiesības apliecināšanai pietiek ar piemēru, kādu savā intervijā Neatkarīgajai izstāstījis tēlnieks Ģļebs Panteļejevs. Ne tieši viņš, bet viņa sieva Olga veido skulptūru Mellužu estrādei pēc Jūrmalas domes pasūtījuma. Šīs attiecības legalizētas ar līgumu, atbilstoši kuram par 14 mēnešu darbu “fināla nomaksa notiek tad, kad skulptūra ir gatava. Tam jānotiek pēc 1. jūlija. Olga parēķināja: ja spēkā stājas tas nodokļu ārprāts, ko paredzējusi Finanšu ministrija, tad viņa ne tikai nesaņem autorhonorāru, bet viņai pašai vēl jāpiemaksā par tehnisko realizāciju. Tas nozīmē: vai nu projektam nenormāli jāsadārdzinās, kas nav iespējams, jo Latvijā nav miljardieru, vai nu projekts ir jākancelē.”

Nodokļu sloga palielināšanas sekas izpaudīsies plašāk nekā tikai Olgas un Gļeba ģimenē. Ja pašvaldība projektu tomēr turpinās, tai nāksies skulptūras sadārdzinājumu segt ar naudas ietaupīšanu, samazinot savu pakalpojumu apjomu iedzīvotājiem, atsakoties no citiem projektiem un samazinot atalgojumu saviem darbiniekiem. Jebkurā gadījumā naudu, ko dabūs valsts, naudas vai pakalpojumu formā nedabūs kādi citi.

Ievērības cienīgi ir G. Panteļejeva secinājumi, ka nodokļa sloga palielināšanas mērķi ir plašāki nekā tikai valsts ieņēmumu palielināšana no nākamā gada 1. janvāra. Šajos mērķos ietilpt arī “pārstrukturēt sabiedrību. Visādiem sīkajiem lūzeriem ‒ māksliniekiem, muzikantiem, bļodiņu grebējiem - jāliek strādāt valsts labā”. Ar darbu “valsts labā” domāts darbs, kura rezultātā darba devēji apmaiņā pret to, ka valsts sagādājusi viņiem darbaspēku, garantēs valstij darba nodokļu minimuma nomaksu. Šādus darījumus valstij izdevīgi slēgt ar lieluzņēmumiem: “Lūk, “Lidl” tagad meklē darbiniekus, tur trūkstot kasieru. Lūdzu, no pašnodarbinātajiem ‒ uz “Lidl”,” norāda G. Panteļejevs.

Cilvēkus piesaistīs konkrētām darba vietām

Vēsturiskie precedenti brīdina, ka pārstrukturēšana notiek ar bezdarbnieku skaita palielināšanas metodi, kas piespiež cilvēkus pieņemt tādu darbu, par kādu šo cilvēku vietā izlēmuši citi. Iekustinātas šīs izmaiņas Latvijā tika ar Covid-19 un tagad tiek turpinātas ar nodokļu reformu. Šo gadu Latvija iesāka ar 57,8 tūkstošiem cilvēku reģistrētu bezdarbnieku statusā. Šādā līmenī bezdarbnieku skaits svārstījās līdz ārkārtas situācijas ieviešanai martā, kas iekustināja viņu skaita pieaugumu līdz 78,3 tūkstošiem jūnijā. No šāda punkta bezdarbnieku skaits sāka samazināties. Septembra beigās bezdarbnieku bija mazliet vairāk par 70 tūkstošiem, un īsi pirms oktobra datu apkopošanas šķiet droši, ka viņu būs mazāk par 70 tūkstošiem.

Šī paša procesa spoguļattēls ir nodarbināto skaita izmaiņas. Gada sākumā valstī uzturēti 902,5 tūkstoši darba vietu. To skaita minimums bijis jūlijā ar 890,8 tūkstošiem, kam sekoja atgriešanās tuvu 900 tūkstošu robežlīnijai ar 897,3 tūkstošiem septembra beigās. Tomēr šobrīd apmēram viens miljons un 898 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju nespēj deleģēt 900 tūkstošus pilna laika darbinieku. Viņu sastāva izpētes jaunākie rezultāti attiecas uz nodarbināto minimuma punktu gada vidū, kad pamatdarbā - ar elektronisko nodokļu grāmatiņu pie darba devēja - strādājuši 587 768 cilvēki, bet par 294 817 gadījumiem Valsts ieņēmumu dienests (VID) bijis informēts, ka cilvēki vai nu piepelnās papildus pamatdarbam, vai iztiek bez pamatdarba. Nav droši zināms, cik daudz fizisku personu bija iesaistīti 294 817 gadījumos, kur VID pamanījis naudas pelnīšanu. Uz šiem gadījumiem nomērķēts nodokļu sloga palielinājums. Valsts cer, ka šo darbu veicēji nespēs ne aizšmaukt no valsts, ne sarīkot vērā ņemamas protesta akcijas, ne vispār noslēpt savu strādāšanu no VID, ne atļauties nestrādāt vispār. Viņi visi tiek ar nepacietību gaidīti darba vietās, kur alga tuva valstī noteiktajai minimālajai algai.