Mājokļu bodītē izpārdošana pirms slēgšanas

Jaunus vārdus vecajai dziesmai par mājokļu pirkšanu pagājušajā piektdienā pievienoja māklerfirma ”Arco Real Estate” valdes priekšsēdētājs Aigars Šmits un Vērtēšanas nodaļas vadītājs Māris Laukalējs.
16.11.2020. Arnis Kluinis
 
LAPU UN CENU KRIŠANA BEIGUSIES. Varbūt vēlāk mājokļu cenas turpinās krist kopā ar sniegu, bet pagaidām ļaudis sakārto savas mājas un to apkārtni pārziemošanai ©Arnis Kluinis/Neatkarīgā

Savu mutisko vēstījumu nekustamo īpašumu tirgus starpnieki deva piektdien rīta pusē “Faceboook”, no kurienes vēstījuma fragmenti, atstāstījumi un komentāri izplatās pa sociālajiem tīkliem un ziņu portāliem. Nekustamo īpašumu tirgus pielīdzināšanu slēdzamai bodītei viņi vārdos neizteica, jo nodarbošanos mainīt negrasās, bet šādā veidā rezumēt viņu stundu ilgo sarunu ir iespējams.

Kā jau visas bodītes, arī nekustamo īpašumu tirgu apdraud naudas trūkums. Šo faktu runātāji izteica ar salīdzinājumu starp mājokļu cenām Rīgā, Tallinā un Viļņā. Pēc darījumu apjoma ietilpīgākajos padomju laiku mājokļu tirdzniecības segmentos vidējā cena pašlaik esot 805 eiro par kvadrātmetru Rīgā, 1500 - Tallinā un starp 1800 līdz 2300 - Viļņā. Nosauktajām cenām jāpievieno precizējums, ka reālās cenas no vidējām var atšķirties par pāris simtiem eiro gan uz augšu, gan uz leju, bet cenu salīdzinājuma būtību tas nemaina. Vēl jo bēdīgāku šo ainu padara salīdzinājums laikā starp iepriekšējo ekonomisko krīzi un tagadējo situāciju, kam uzlikta Covid-19 maska.

Proti, pirms 2008. gada krīzes Rīgā bijis sasniegts augstākais mājokļu cenu līmenis Baltijā 1620 eiro augstumā. No šī līmeņa Latvija, t.i., Rīga 2008.-2009. gadā nogāzusies ne tikai ar lielu blīkšķi, bet laikam taču arī ar smagiem ekonomiskā organisma bojājumiem, kuri nav izārstēti līdz šai baltai dienai. Vismaz nespēja sasniegt iepriekšējo cenu līmeni liek tā domāt un runāt.

Šeit pat jāatgādina par naudas daudzumu, kādu kopš 2008. gada emitējusi Eiropas Centrālā banka. Protams, ka tas ir galvenais spēks, kurš pacēla nekustamo īpašumu cenu līmeņus vismaz pēc nomināla atpakaļ 2007. gada līmenī Lietuvā, Igaunijā un lielākajā daļā Eiropas, bet tādā gadījumā vēl jo sāpīgāk, ka Latvija nav pratusi piekļūt nevienai naudas plūsmai, kādu Eiropā ir daudz. A. Šmits un M. Laukalējs norādīja, ka viņu kompetence neattiecas uz šīs nespējas cēloņiem. Viņi var tikai pastāstīt, kādas sekas tā rasa vienā noteikta tautsaimniecības sektorā.

Neatkarīgā

Nekustamo īpašumu tirdzniecība pēc būtības neatšķiras no jebkuru citu preču tirdzniecības. Vienīgi tikai šai bodītei nav konkrētas adreses, kurā cilvēki var ievērot, ka maksātspējīgā pieprasījuma trūkums padara aizvien tukšākus veikala plauktus, jo bodnieks vairs nevar uzturēt šo plauktu aizpildīšanai pietiekamu preču sortimentu un daudzumu, lai preču pietiktu visai tirdzniecības dienai. Pirmās šādā bodītē pazūd dārgākās preces, kas šajā gadījumā ir dzīvokļi jaunuzceltās mājās. Šādu dzīvokļu piedāvājums pēdējā gada laikā esot sarucis par 2/3. Vēl uzskatāmāk to pašu izsaka citi skaitļi, ka Ziepniekkalnā pašlaik piedāvājumā esot tikai 17, bet Āgenskalnā - deviņi jauno projektu dzīvokļi. Mazliet iepriekš “Arco Real Estate” izsūtīja mājokļu cenu apskata laidienu par septembra cenām, kurā atzīmēts, ka “pēdējos trijos mēnešos novērots straujš piedāvājuma kritums”. Turpat gan izlasāms, ka kritums iestājies attiecībā pret šovasar novēroto pieaugumu. Šādas svārstības ir iespējamas dzīvokļu sekundārajā tirgū, kur pārdevējiem tik vien darba, kā ievietot vai slēgt pārdošanas sludinājumus par jau esošiem dzīvokļiem. Turpretī pirmreizējai pārdošanai dzīvokļi ir jāuzbūvē, kas nav iespējams, mēģinot piekārtoties dzīvokļu pieprasījuma jeb pircēju cenu piedāvājuma izmaiņām ik pēc pāris mēnešiem. Tagadējais minimums jauno dzīvokļu piedāvājumā ir sekas tam, ka projektu attīstītāji jau pirms diviem un vairāk gadiem izlēmuši naudu dzīvokļu celtniecībā neieguldīt.

Tirgus sarukums nenozīmē, ka vispār neviens neko nepērk un nepārdod. Tirdzniecība turpinās, pat ja uz tās rēķina nevar uzturēt bodītes vai lielveikalus, kas mājokļu tirgus gadījumā un Rīgas mērogā būtu mikrorajons ar 500 jauniem dzīvokļiem. Bodītei atbilst 100 dzīvokļu projekts, kādi bijuši, bet beigušies. Ir atlikuši atsevišķi dzīvokļi, kuru tirdzniecības ekvivalentus mazumtirdzniecībā var saskatīt preču pievešanā reizi nedēļā ar autoveikalu vai pircēju un pārdevēju sarunas uz ielu stūra, pagalmā u.tml. ne speciāli tirdzniecībai piemērotās vietās.

Vēl jo izteiksmīgāk šīs pašas likumsakarības izpaužoties privātmāju segmentā, kur jaunu māju piedāvājuma neesot tāpēc, ka mājas celtniecība kopā ar zemes iegādi vienmēr izrādās dārgāka, nekā vērtētāji pēc tam šo māju novērtē. Savukārt bankas nedod kredītu mājas pirkšanai virs vērtētāju noteiktās summas, kas balstās uz reāliem darījumiem ar līdzīgām mājām. Šo darījumu summas ir zemākas par mājas celtniecības izmaksām, jo reālie darījumi notiek tikai tad, kad pārdevējs ir spiests māju pārdot un zaudēt 50 vai vairāk tūkstošus eiro. Pierīgā privātmājas uzcelšana un zemes cena kopā veidojot ap 300 tūkstošiem eiro, bet pārdot šādu īpašumu nākas par 250 tūkstošiem un mazāk. Citiem vārdiem sakot, jaunu māju tirgus nav tāpēc, ka tirgus trūkuma dēļ tām nav banku akceptētas cenas. Izeju no šā apburtā apļa varbūt kādreiz atvērs ārēji spēki.

Tiem, kuri grib nopirkt māju, nākas gaidīt uz cita nelaimi, kas piespiedīs viņu pārdot savu māju. Šādā aspektā Pierīga atbilst nostāstiem par dažām salām Klusajā okeānā, kur vismaz senāk cilvēki tikuši pie sava vārda tikai tad, ja uzrādījuši cilts vecākajiem kāda cita cilvēka galvu un par to saņēmuši tiesības turpmāk saukties viņa vārdā. Ekoloģiski ilgtspējīgs šāds dzīves iekārtojums bija. Iespējams, ka Latvijai tagad nevis jākaunas, bet jālepojas ar naudas trūkumu mājokļu būves burbuļa pūšanai.