Eiro nav pilns rublis

Eiro kļūst tikpat lieks un nicināms, kāds bija padomju rublis, kad par to vairs maz ko varēja nopirkt.
18.02.2021. Arnis Kluinis
 
©Arhīvs

Eiropas Centrāla banka turpina drukāt naudu, ko valstis tagad laiž apgrozībā nekautrējoties, t.i., atmetot budžeta deficīta ierobežojumus un shēmas, ar kurām šie ierobežojumi tika apieti iepriekš. Tagad visu var attaisnot ar vienu vārdu jeb formulu Covid-19. Šī formula nenovērš nenovēršamo preču un pakalpojumu cenu pieaugumu principā atbilstoši nodrukātās naudas nominālvērtības pieaugumam, taču dod papildu iespējas noliegt acīm redzamo, ka izdzīvot Covid-19 vārdā nosauktajā laikā kļūst aizvien dārgāk. Ar Covid-19 ieganstu noteiktie tirdzniecības ierobežojumi maskē preču un pakalpojumu cenu straujajam pieaugumam atbilstošu eiro vērtības zudumu.

Statistiķi atbilst statistikas standartiem

Latvijas Centrālā statistikas pārvalde nesen sniedza oficiālo versiju par cenu izmaiņām janvārī. Izmaiņas tiek izteiktas ar inflācijas procentiem. Pēc šādiem rēķiniem, izmaiņas bijušas mīdīšanās uz vietas. Pirmkārt, izmaiņas ne pa procentiem, bet tikai pa viena procenta desmitdaļām. Otrkārt, cenu pieaugumu janvārī pret decembri par 0,4% vismaz vizuāli ar pārsvaru nodzēš cenu pazeminājums (negatīvā inflācija jeb deflācija) janvāri pret 2020. gada janvāri par 0,5%.

Ja cenu izmaiņas tiešām tik lēnas pēc tempa un nenoteiktas pēc virziena, tad pircēji vispār nav spējīgi tām izsekot. Viņiem jāpaļaujas uz CSP, kas janvāra inflācijas anotācijā norāda, ka “katru mēnesi patēriņa cenu indeksa aprēķināšanas vajadzībām tiek savākti aptuveni 25 tūkstoši cenu. Visa janvārī savāktā cenu informācija, tai skaitā cenas, kas tika vāktas attālināti, izgāja standarta validācijas procedūras. Netipiski vai ar globālām un sezonālām tendencēm nepamatoti kritumi vai kāpumi netika novēroti. Noslēdzoties datu validācijai, nebija arī pamatojuma uzskatīt, ka alternatīvo metožu izmantošana ietekmētu cenu izmaiņu dinamiku vai datu kvalitāti. Līdz ar to, visa apsekojuma laikā savāktā cenu informācija atbilst metodoloģijas un kvalitātes prasībām.” Šā gada janvāri no 2020. gada janvāra atšķīris tikai tas, ka “būtiski palielinājies attālināti (izmantojot interneta resursus un telefonintervijas) savākto cenu īpatsvars. Kopumā aptuveni 19% cenu janvārī ir savāktas, izmantojot vienu no alternatīvajām iespējām (īpatsvars reprezentē tikai tās cenas, kas standarta situācijā būtu vāktas klātienē).”

Pret CSP apgalvojumu par cenu mīņāšanās rezultātu atbilstību “metodoloģijas un kvalitātes prasībām” iebildumu nav, bet prasību jēga jāsaprot. Proti, ka valstis no statistiķiem prasa un statistiķi ir gadu gaitā izslīpējuši tādu inflācijas mērīšanas “metodoloģiju”, kas neatzina reālo iztikas izdevumu pieaugumu jau tad, kad kad ECB vēl nedrukāja eiro tā, kā drukā tagad. Par toreizējam manipulācijām ar inflācijas aprēķināšanu Neatkarīgā stāstīja toreiz, bet tagad nodrukātā nauda tiek iestrādāta preču faktiskajās cenās ar jauniem paņēmieniem, kādus statistiķi spētu pamanīt labi ja 10 gados. Pa to laiku var pazust vajadzība ne tikai pēc šiem jaunajiem trikiem, bet arī pēc statistikas.

30 eirocentu vietā jāsamaksā 3,30 eiro

Pagājušo gadu Neatkarīgā pabeidza ar 30. decembra publikāciju “Eiro pirktspēja tuvojas nullei”, ko ilustrēja līmlentas ap veikalu plauktiem. Tās deva ziņu, ka plauktos izliktās preces pirkt aizliegts neatkarīgi no tā, cik daudz naudas atrodas cilvēku makos vai norēķinu karšu kontos. Tajā brīdī eiro vērtība tiešām bija nulle pret daudzām precēm un tālu zem vērtības, ko varētu aritmētiski izrēķināt, vadoties pēc attiecības starp visu veikalos esošo preču vērtību un pirkšanai atļauto preču vērtību. Diemžēl maizes pirkšanai atļauto eiro pārpalikums nepasargā no apsaldēšanās cilvēkus, kuriem aizliegts nopirkt zeķes vai cimdus. Tagad daži no šiem aizliegumiem atcelti vai mīkstināti, aizvietojot pirkšanu no veikalu plauktiem ar pirkšanu, pasūtot preces elektroniski. Labi, bet cik tādā gadījumā šīs preces maksā?

KARALISKA LIECĪBA par to, kā pirms dažiem mēnešiem par 30 eirocentiem nopērkamo skrūvīšu cena tagad var izrādīties 3,30 eiro

Karalisku liecību par tagadējām preču cenām no pircēju, nevis statistiķu viedokļa sniedz daudznozaru preču lielveikalu ķēde “Depo”, kuras pasūtījumu lapas “Depo online” pašā augšā izvietots ar sarkaniem burtiem uzrakstīts brīdinājums, ka “pirkumiem līdz 30€ piemēro komplektēšanas maksu 3€”. Tātad, ja cilvēkam vajag par 30 eirocentiem skrūvītes vai nagliņas, kuru piedāvājums “Depo” tiešām plašs un būtisks lielveikala profilam, viņam par šo pirkumu jāsamaksā 3,30 eiro. Vai skrūvīšu cenu tādā gadījumā uzskatīt par demitkāršojušos? Jā, no pircēju izdevumu viedokļa tā tas ir. Nē, no CSP viedokļa tā tas nav. Oficiāli inflācija ir nulle, bet 3 eiro tiek ierēķināti iekšzemes kopprodukta pieaugumā uz strauji augošās “komplektēšanas” pakalpojuma apakšnozares rēķina.

Daudzos gadījumos cilvēki atradīs iespējas “komplektēšanas” pakalpojuma efektu minimizēt vai pat neitralizēt. Tomēr arī šajā gadījumā spēkā paliek 30. decembra atzinums, ka “trūcīgiem jāmaksā sods par trūcīgumu”, kamēr bagātie tiek prēmēti par to, ka viņi ir bagāti. Jo cilvēks turīgāks, jo vieglāk viņam būs piepildīt pirkumu grozu 30 un daudz vairāk eiro vērtībā ar mantiņām, kuras viņam varbūt kādreiz vajadzēs. Ja cilvēkam pieder māja, nevis grausts, un ja nav piedzīvota pēkšņa finansiāla katastrofa, tad 30 eiro nav grūti sasniedzama robežlīnija mājsaimniecībai pārskatāmā nākotnē vajadzīgo preču kopējai cenai.

Ja cilvēks ļoti negrib nopirkt vienalga ko par 29,71 eiro pie 30 eirocentiem par skrūvītēm, tad viņš var organizēt kolektīvo iepirkšanos saziņā ar kaimiņiem fiziskajā telpā vai ar citiem kopā pirkšanas entuziastiem internetā. Šajā gadījumā atliek novērtēt risku par 30 eirocentu vērto skrūvīšu faktisko cenu tad, ja policija viņam uzliks sodu par neatļautu kontaktēšanos ar citu mājsaimniecību locekļiem. Tādējādi atkal atjaunojas šaubas par eiro kā legālu maksāšanas līdzekli, ja tā realizācija prasa kopīgi iepirkto preču sadalīšanu krūmu vai nakts aizsegā.

“Komplektēšanas” pakalpojuma ieviešana nav “Depo” dīvainība vai patvaļa. Vismaz daļēji tā ietver reālās izmaksas, ja veikala darbiniekiem pircēju vietā jāsakomplektē un jāaiznes līdz kasei maisiņi skrūvītēm u.tml. Visiem veikaliem, t.i., arī “Depo” konkurentiem līdzīgā situācijā ir līdzīgas izmaksas un pircējiem tās ir jānosedz neatkarīgi no veida, ar kādu nauda tiek savākta.

Daudzos gadījumos “komplektēšanas” pakalpojums ir tikai pirmais solis preču nogādei pie pircēja, kuram aizliegts ierasties veikalā. Ārpus Rīgas un lielākajām pilsētām 30 eirocentus vērtā skrūvīšu paciņa ar tās piegādi var izmaksāt 3+5 un vēl vairāk eiro. Protams, reālais cenu pieaugums ir mazāks, jo pieauguma bāzē jāieskaita arī tie izdevumi, ar kādiem pircēji nokļuva līdz veikalu plauktiem pēc vecās sistēmas.

Tiek atmaskoti valdības internetpropagandisti

Valdības nolīgto propagandistu arsenālā internets skaitās brīnumlīdzeklis, kas padarot preces juridiski un cenu ziņā pieejamas neatkarīgi no valdības noteiktajiem ierobežojumiem to tirdzniecībai. Īstenībā tā tas nav, jo internets nenogādā klientiem preces, ja atmet tos gadījumus, kuros par preci dēvē informāciju. Visos pārējos gadījumos preču nonākšana pie pircējiem prasa telpu, kas līdz šim bija veikalu telpas. Gan pircēju, gan pārdevēju izdevumi pieaug atbilstoši tam, kā šo telpu izmantošana tiek apgrūtināta vai vispār aizliegta.

Virtuālās telpas nespēju aizvietot fizisko telpu lieliski ilustrē TVNET 16. februārī publicēts bēdu stāsts. TV raidījumam “Bez tabu” to uzticējusi tehnoloģiski advancēta sieviete Sanija. Viņa devusies pēc pasūtītajām precēm elektroniski saskaņotajā laikā, bet: “Prūšu ielā, Ķengaragā, dodoties ar aplikācijā pieteikto kārtas numuru, iekšā apturēja apsargs, kurš paziņoja, ka ar aplikācijā pieteiktu numuru nevar doties iekšā. Jāstāv garajā rindā, kura velkas 50 cilvēku garumā ārpus iekštelpām. Lai sagaidītu savu kārtu, paņemtu groziņu, izprintētu numuru no aparāta un tikai tad var doties pie kases, kur tevi apkalpos. Jo bez groziņa apkalpot atteicās. Kāda tad īsti ir jēga no aplikācijas?” Atbilde ir īsa un strupa - jēgas nav un nevar būt.

KALENDĀRS. Jebkuram eiro lietotājam ir sava pieredze, pēc kuras spriest, cik tālu vai tuvu eiro atrodas no situācijas, kādā reiz bija iekūlies padomju rublis. Ar ļoti talantīgā latviešu mākslinieka Gunāra Cīlīša (1927-2007) roku attēlotās rubļa nedienas datētas ar zīmējuma publikāciju uz vāka žurnāla “Dadzis” 1990. gada 1. numuram

Rindu dēļ jāatgriežas pie 30. decembrī pieteiktās tēmas par līdzību starp tagadējiem notikumiem Latvijā kā Eiropas Savienības dalībvalstī ar kādreizējiem notikumiem Latvijā kā padomju republikā. Toreiz bez interneta un tagad ar internetu cilvēkiem var nākties pavadīt pusi dienas kaut kādas sadzīves preces dabūšanai, jo par pirkšanu šīs izdarības vairs nevar nosaukt. Atrakcijās ar preču dabūšanu pavadītais laiks gan toreiz, gan tagad ir cilvēkiem naudas pelnīšanai atņemts laiks un arī atņemta nauda, ko nākas iztērēt pa šo laiku radušos vajadzību dēļ, Cilvēks nevar ziemā stundām stāvēt pie veikala nepaēdis un viņa apavi nodilst, šļūkājoties 50 cilvēku rindā. Tādējādi eiro kļūst tikpat lieks un nicināms, kāds bija padomju rublis, kad par to maz varēja nopirkt.

*****

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Signal kanālā.