Kā "Liepājas metalurga" investoru vēlas piesaistīt mošeju būvnieku

Šonedēļ valdošās koalīcijas dienas kārtībā atkal ir iekļauts jautājums par valdības iejaukšanos “Liepājas metalurga” investora meklējumos, pieaicinot “Liepājas metalurga” likvidācijas sāgā visai aizdomīgu slavu guvušo firmu “Prudentia”, kura jau 2014. gadā sevi apliecināja kā visai neveiksmīgs darbību pārtraukušā uzņēmuma mantas iztirgotājs.
28.04.2021. Arnis Kluinis
 
©Neatkarīgā

Labi saprotama ir Latvijas valsts iestāžu vēlēšanās kaut par 4 miljoniem eiro pārdot nomināli 67 miljonus eiro vērtu metālkausēšanas krāsni, lai tikai pieliktu punktu vienai no skandalozākajām nodaļām atjaunotās Latvijas Republikas līdzšinējā vēsturē.

2021. gada pavasaris atnesis divas vismaz pirmajā acu uzmetienā labas ziņas.

Pirmo, ka Latvija tikusi galā ar bijušajiem izputējušā uzņēmuma “Liepājas metalurgs” pircējiem jeb investoriem. Otro, ka ukraiņu vietā uzradušies turki ar solījumiem atpirkt no Latvijas vienreiz jau ukraiņiem pārdoto “Liepājas metalurga” metālkausēšanas krāsni un ieguldīt kopā 200 miljonus eiro, lai krāsni iedarbinātu.

Ar 16. aprīli datēta ziņa, Starptautiskā ieguldījumu strīdu izskatīšanas centra (ICSID) šķīrējtiesa noraidījusi uzņēmuma “KVV Liepājas metalurgs" īpašnieka Jevgeņija Kazmina prasību. Turklāt prasītājs prasīto 30 miljonu eiro vietā saņēmis pienākumu apmaksāt Latvijas valstij visus ar šķīrējtiesas procesu saistītos izdevumus aptuveni 3,4 miljonu eiro apmērā. Labi, protams, ka tā, lai gan tiesas spriedums nav garantija, ka J. Kazmins gribēs un varēs šo naudu samaksāt. Ja nauda būs jāpiedzen ar nākamo tiesāšanos, tad radīsies jautājumi par tiesāšanās atmaksāšanos.

21. aprīlī sevi pieteica ukraiņu vietā uzradušies turki ar solījumiem atpirkt no Latvijas vienreiz jau ukraiņiem pārdoto “Liepājas metalurga” metālkausēšanas krāsni un ieguldīt kopā 200 miljonus eiro, lai krāsni iedarbinātu. Proti, lai iekļautu krāsni metāla pārstrādes līnijā no metāllūžņiem līdz tirgojamiem metāla izstrādājumiem.

Naglas zārkā un pleķi uz mundieriem

Iepriekš divas reizes tika izmēģināts, ka 21. gadsimta elektrokrāsns nesader ar izkausētā metāla apstrādi ar padomju laika iekārtām, kas kaut kā nebūt iestūķētas pirmspadomju laika darbnīcu ēkās. Jaunās krāsns projektētā jauda bija līdz 1,8 miljoniem tonnu kausējumu gadā. Atbilstoši daudz metāllūžņu bija jāiedabū krāsni un lējumi jānogādā līdz apstrādes iekārtām. Tik lielas un pie tam verdošas metāla masas pārvietošana pa neracionāliem maršrutiem starp savulaik nebūt ne metalurģijas kombinātam celtiem ražošanas korpusiem izrādījās pārāk dārgs pasākums jeb viena no naglām “Liepājas metalurga” - pat divu “Liepājas metalurgu” zārkos. Vēl vismaz divas citas naglas bija elektrības sadārdzinājums ar OIK piemaksu un “Liepājas metalurga” bijušā līdzīpašnieka un vadītāja Sergeja Zaharjina ņemšanās ar uzņēmuma vārdu nesošām futbola un hokeja komandām.

Izskatījās, ka S. Zaharjins ar prieku un vieglu roku tērē naudu, ko bija ar Latvijas valsts garantijām aizņēmies jaunās metālkausēšanas krāsns vajadzībām. Formāli krāsns uzbūvēta tika, bet ar jau minētajām nepilnībām uzņēmuma iekārtojumā. Par neveiksmīgu uzņēmuma vadīšanu S. Zaharjins maksāja sev tādu algu, lai tagad baudītu vecumdienas ar pensiju 3000 eiro mēnesī. Viņa vadītais uzņēmuma parādi bija ne tikai 85 miljoni eiro Latvijas valstij par krāsni, bet kopā vairāk nekā 200 miljoni eiro par metāllūžņiem, elektrību, nodokļiem utt. Latvijas valsts nespēja līdz šai baltai dienai saukt S. Zaharjinu pie atbildības par visām šīm izdarībām veido labi saskatāmus pleķus uz Latvijas Valsts policijas un citu tiesībsargājošo iestāžu mundieriem.

Ne mazāk pleķaini par polistiem Liepājā kļuva daudzi Latvijas bijušie un vēl joprojām esošie politiķi, sākot ar Einaru Repši. Viņš 2009. gada decembrī kā finanšu ministrs parakstīja toreiz 60 miljonu latu vērtībā (prasības nodrošinājuma bilances vērtība pārsniedza aizdevumu) galvojumu “Liepājas metalurga” aizņēmumam. Par to pret viņu tika sākta un izbeigta krimināllieta. Finanšu ministra amatā E. Repši nomainījušais Andris Vilks pēc tam vairākus gadus demonstratīvi ignorēja signālus, ka kaut kas nav kārtībā ar valsts galvotā kredīta izmantošanu. Valsts atļāva S. Zaharjina ar pušelnieku Iļju Segalu krāt parādus, cik vien ilgi viņi spēja iestāstīt kreditoriem, ka valsts viņu parādus apmaksās, lai nepieļautu skandālu ar uzņēmuma izputēšanu, kuras gadījumā valstij nāktos samaksāt par krāsni galvoto naudas summu.

Tikai pašos pēdējos “Liepājas metalurga” pastāvēšanas mēnešos toreizējais Ministru prezidents V. Dombrovskis izveidoja ne parastu, bet “augsta līmeņa darba grupu”, kas kļuva par gandrīz skatuvi vairāku joprojām priekšplānā esošu politiķu patieso sejas demonstrēšanai. Pirmais starp tiem pats V. Dombrovskis, kurš tagad ja ne kā pirmā, tad tomēr kā vadītājas vietnieks vada vēl augstāka līmeņa grupu - Eiropas Komisiju. 2013. gada darba grupu vadīt V. Dombrovskis bija uzdevis ekonomikas ministram Danielam Pavļutam, kurš tagad ir veselības ministrs. Grupā ietilpa arī A. Vilks, kurš nesen iepeldējis Latvijas Bankas padomē. Tāpat aktuāli tēli Latvijas politikā ir bijusī veselības, bet 2013. gadā labklājības ministre Ilze Viņķele un daudzām valdībām derīgais tieslietu ministrs Jānis Bordāns.

2013. gada grupas vēsturē visspilgtākie ir divi momenti, kas fiksēti Neatkarīgās 2013. gada numuros. 14. maijā vārds vārdā atveidota A. Vilka stostīšanās pēc jautājuma, vai valstij tomēr nevajadzēja apturēt “Liepājas metalurga” tiesības tērēt valsts naudu: “Nē. Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka nē. Tā tika izvēlēta šī forma, un es domāju, ka tās summas būtu... tā situācija būtu vēl smagāka,” teica A. Vilks. Bija acīm redzams, ka ar to domāta viņa situācija, ja viņš būtu izjaucis LM un Valsts kases iztukšošanu. Šodienas terminoloģijā var sacīt, ka A. Vilks bija gaišreģis, kurš 2013. gadā un jau pirms tam zinājis gan par maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus nošaušanu 2018. gada pavasarī tieši Iekšlietu ministrijas un Valsts policijas durvju priekšā, t.i., zināja par policijas un visas valsts valsts nespēju un nevēlēšanos šādus noziegumus novērst, atklāt, atriebt.

Ne mazāk iespaidīga ir 30. jūlijā fiksētā D. Pavļuta atbilde par grupas darbu, ka viņš neesot jurists (jo patiešam - viņš ir pianists!) un tāpēc neko no LM notiekošā nesaprot. Ja pēc šādas publiski - pierakstītas, ierakstītas un filmētas - atbildes D. Pavļuts varēja gūt tādas sekmes 13. Saeimas vēlēšanās, lai šodien būtu veselības ministrs, tad tikai loģiski, ka viņš algo Vakcinācijas biroju un izdod “Vakcinācijas avīzi”, kamēr pati vakcinācija drīzāk nenotiek kā notiek. 2021. gadā viņš rīkojas tieši tāpat, kā ir rīkojies 2013. gadā, jo sabiedrība šādu rīcību atbalsta un apbalvo.

Propagandas panākumi piesedz saimnieciskas neveiksmes

Ministru darba grupa 2013. gada nogalē atdeva “Liepājas metalurgu” maksātnespējas administratoram Haraldam Velmeram, kuram it kā izdevās pārdot “Liepājas metalurga” mantu pat par 100 miljoniem eiro. Vairāk par pusi no uzņēmuma parādiem gan tādējādi nācās norakstīt, bet 100 miljoni tomēr ir kaut kas. Jā, tas bija kaut kas, bet ne naudā. Bija tikai ziņa par uzņēmuma pārdošanu un cenu dažas dienas pirms 12. Saeimas vēlēšanām 2014. gada 4. oktobrī. Šādai ziņai var piešķirst lielu nozīmi, lai valdošā koalīcija ar “Vienotību” priekšgalā savāktu pietiekami daudz balsu un Laimdota Straujuma izveidotu savu nākamo valdību. Pēc tam sāka atklāties, ka 100 miljoni ne samaksāti, bet apsolīti samaksāt tad, kad no “Liepājas metalurga” par “KVV Liepājas metalurgu” (KVV bija J. Kazmina Ukrainas firmas nosaukuma daļa) pārreģistrētais uzņēmums sāks pelnīt.

Tagad zināms, ka peļņas vietā nācās dalīt zaudējumus. Latvijas likumi it kā padarīja par miljonāru H. Velmeru, kuram atlīdzība par mantas pārdošanu tika rēķināta nevis no reāli apmaksātās, bet apsolītās cenas par mantu. Var domāt dažādi, vai šī nauda palika pie viņa, vai tika sadalīta starp darījuma partneriem. Reāli ukraiņi paguva samaksāt Latvijai ap septiņiem miljoniem eiro, kurus pēc tam neveiksmīgi prasīja no Latvijas atpakaļ komplektā ar vēl citiem izdevumiem. “Liepājas metalurga” bankrota procedūru H. Velmers pabeidza šogad, bet “KVV Liepājas metalurga” bankrotu joprojām administrē Argita Jaunsleine.

Ir divas līdzīgas iezīmes starp kausēt metālu Liepājā gribējušajiem ukraiņiem un gribošajiem turkiem. Pirmā, ka investori nevis ir, bet vēlas kļūt par metāllējējiem. Ukraiņi bija metāllūžņu tirgotāji, bet zem izkārtnes “Aslanli Metalurji” Latvijā pieteikušos turku mātesuzņēmums “Epas Group” savā mājaslapā uzrāda 10 darbības virzienus, ieskaitot to, ka uzcēlis lielāko mošeju kādā Turcijas provincē. Metālapstrādes nozari grupā pārstāv 2018. gadā Gruzijā nopirkts uzņēmums, kas parādīts fotoattēlos, no kuriem grūti saprast, vai vai tur notiek metāla kausēšana, vai velmēšana. Otrā, ka investoru dzinulis ir darīt jebko Eiropas Savienībā un tieši eiro zonā, lai legalizētu darbošanos ar eiro, kas skaitās daudz stabilāka valūta nekā Ukrainas grivna un Turcijas lira.

Liepājas domes priekšsēdētājs Uldis Sesks par “Prudentia”:“Man ir pamatīgas bažas, jo vismaz līdz šim vēl pirms rūpnīcas maksātnespējas procesa uzsākšanas šī konsultanta darbības ir bijušas absolūti nerezultatīvas” / F64

Vēlam veiksmi jebkurai godīgai saimnieciskai darbībai, bet drošāk tomēr atkārtot tās prognozes, kādas nācās izteikt 2014. gadā pēc tam, kad H. Velmers piesaistīja “Liepājas metalurga” mantas pārdošanai pēc darbošanās ap “airBaltic” aizdomīgu slavu guvušo firmu “Prudentia”: “Konsultantu firmas Prudentia izvēle “Liepājas metalurga” mantas pārdošanas piedāvājuma kārtošanai vismaz izskatās pēc brīdinājuma, ka darījums lemts neveiksmei” un tālāk toreizējā Liepājas domes priekšsēdētāja Ulda Seska vārdi, ka “man ir pamatīgas bažas, jo vismaz līdz šim vēl pirms rūpnīcas maksātnespējas procesa uzsākšanas šī konsultanta darbības ir bijušas absolūti nerezultatīvas”. Pēc dažiem mēnešiem valdība atzina šīs darbības par ļoti rezultatīvām, pēc dažiem gadiem izrādījās, ka tomēr piepildās sliktākās aizdomas.