Pensionāri pārtiks no fondos konservētas naudas

Bankas esot izveidojušas fondus, kas spēšot nosargāt tajos ieguldīto naudu no inflācijas, devalvācijas, denominācijas vai konfiskācijas atšķirībā no pašās bankās noguldītājiem depozītiem, no kuriem jēgas vairs neesot nekādas.   
05.08.2021. Arnis Kluinis
 
©depositphotos.com

Var sacīt arī tā, ka bankas izaudzinājušas tādas meitas, kas tagad rauš kovidnaudu kā nekad agrāk, kamēr mātes spiestas lūgt iztikas līdzekļus no noguldītājiem. Runa ir par meitām uzņēmējdarbības nozīmē.

Piemēram, “Citadeles” meitas uzņēmuma “CBL Asset Management” valdes priekšsēdētājs Kārlis Purgailis (attēlā) nupat aprakstīja savus panākumus sekojoši: “Bieži dzirdam pieņēmumu, ka šobrīd, kad piedzīvojam nebijušus apstākļus, par uzkrājumiem nav vietas domāt. Tieši pretēji - neskatoties uz Covid-19 pandēmiju, akciju investori visā pasaulē šajā laikā ir labi nopelnījuši, pateicoties valstu centrālo banku aktivitātēm ar mērķi uzturēt un atbalstīt globālo ekonomiku. Piemēram, investori “CBL” ASV akciju ieguldījumu fondā “US Leaders Equity Fund”, kas tika izveidots šī gada janvārī, tikai nepilnos septiņos mēnešos nopelnīja 12,2 %. Savukārt Eiropas akciju fonda ieguldītāji “CBL European Leaders Equity Fund” šogad nopelnījuši 21,54 %.”

Augļotāji ar augļiem vairs nedalās

Brīnišķīgi, ka tagad var pelnīt tādus procentus! Vajadzētu taču būt tā, ka meitas uzņēmumu peļņa nonāk pie to mātēm, kuras savus meitas uzņēmumus radījušas un iedevušas tiem naudu, bez kā šie uzņēmumi nevarēja iepirkties fondu biržā un sākt pelnīt uz akciju cenu pieauguma vai svārstībām. Tikpat dabiski bankām būtu piesaistīt no noguldītājiem aizvien vairāk naudas, lai nopirktu (uzticētu meitas uzņēmumiem nopirkt - kāda tur starpība?) aizvien vairāk akciju un iegūtu aizvien lielāku peļņas masu no lielākas akciju masas. Depozītprocentiem vajadzētu šauties uz augšu pakaļ banku peļņas procentiem. Tas būtu pavisam godīgi, ja vismaz dažos segmentos virs 20% pusgada laikā nopelnījusī “Citadele” noguldītājiem maksātu kaut 10% gadā.

Tomēr īstenībā “likmes noguldījumiem banku kontos un depozītos ir nulle, tātad tur uzkrātā nauda nepelna un inflācijas dēļ zaudē savu vērtību,” turpina K. Purgailis. “Depozīts ar garantētu peļņu 6%-8% ir palicis pagātnē, jo likmes jau ilgāku laiku nokritušās līdz 0% vai pat noslīdējušas vēl zemāk,”

viņu papildina SEB bankas Finanšu tirgus pārvaldes vadītājs Andris Lāriņš (attēlā). Taču tieši tāpēc, ka noguldījumi bankās nozīmē naudas zaudēšanu, “aizvien pievilcīgāka ir iespēja savu kapitālu vairot, ieguldot finanšu tirgos”.

Jautājums, kāpēc ne SEB, ne “Citadele”, ne kāda cita banka nevairo savu kapitālu visai sabiedrībai pieņemamā veidā? Kāpēc tās pārtraukušas caur depozītprocentiem dalīties savā peļņā ar sabiedrības vairākumu? Šāda dalīšanās taču bija nosacījums, lai sabiedrība paciestu savā vidū augļotājus.

Tā tas bija iegājies gadu simtu un, ja neņemam vērā terminoloģiskas atšķirības, pat tūkstošu gadu gaitā. Te vietā atcerēties Bībeles pamācību ar paša Kristus vārdiem “dot manu mantu naudas mainītājiem”, lai “es būtu saņēmis savu naudu ar augļiem” (Mt, 25;27).

Bankas gan mēģina izlikties, ka viss palicis kā Kristus laikos, lai gan finanšu sistēmas spēja naudu pavairot vairs nekādi neattiecas uz depozītiem bankās. Kamēr eiro guļ depozītā, tā vērtība var tikai pazust inflācijas un banku tarifu dēļ. Nekādu peļņu nesošu pielietojumu bankas šai naudai atrast nespēj. Taču šis pats eiro kļūst ārkārtīgi ienesīgs fondos ar nosacījumu, ka šo eiro no depozīta izņēmusi un fondā ielikusi kāda fiziska vai juridiska persona, kas nav pati banka.

Nauda tikai tur, kur bezatbildība

Nauda spējot vairoties tikai ar nosacījumiem, ka fondi pieņēmuši naudu pārvaldīšanā ar garantētiem ieņēmumiem par pakalpojumu un bez nekādām garantijām par ieguldījumu peļņu vai zaudējumiem. “Meitu” izcelšanās no “mātēm” tādējādi kļūst acīm redzama. Abas finanšu iestāžu paaudzes tagad apsaimnieko naudu tikai tad, ja tām par šo naudu nav jāuzņemas nekāda atbildība.

Bankās nauda vairs nenonāk tāpēc, ka bankas ar depozītprocentiem sacenstos par naudas piesaistīšanu. Nē, bankas visvisādi jeb tīšam demonstrē savu nevēlēšanos pieņemt naudu. Bankām jau pietiek ar to naudu, kas bankās nonākusi tāpēc, ka Latvijas valsts, tāpat kā citas valstis, ir ieviesusi ierobežojumus skaidrās naudas lietošanai, bet rīkoties ar bezskaidro naudu ārpus banku sistēmas ir piņķerīgi un daudzos gadījumos vispār neiespējami. Noglabāt un arī apsaimniekot uzkrājumus kriptovalūtās Latvijas valsts nav ne aizliegusi, ne atļāvusi, taču naudas izlietošana Latvijā tik un tā prasīs kriptovalūtas pārvēršanu atpakaļ parastajā valūtā un izmaksāšanu caur banku kontiem, kuros šī nauda īsāku vai ilgāku laiku atradīsies. Un tiklīdz nauda iekrīt bankas kontā, tā banka ieslēdz skaitītāju šā konta patukšošanai. Bankas vairs neapgrūtina sevi ar pelnīšanu, laižot piesaistīto naudu apgrozībā. Tradicionālā veidā tāda pelnīšana prasītu no bankām meklēt parādniekus, kuri vēlāk varēs un gribēs aizdevumus atdod kopā ar kredītprocentiem. Kāpēc darīt tā, ja iespējams daudz vienkāršāk? Nekas nevar būt vienkāršāk, kā atbilstoši pašas bankas noteiktiem tarifiem padarīt daļu no bankā esošās klientu naudas par banku ieņēmumiem un peļņu. Tāda pastāvēšana vairs neprasa no bankām nekādas pūles un neuzliek nekādu atbildību.

“Meitas” ir ar mieru pūlēties, bet tikai tādā gadījumā, ja atlīdzība no klientiem tām pienākas garantēti, bet atbildības pret klientiem nav nekādas. Visa atbildība gulstas tikai un vienīgi uz cilvēkiem, kuri ieguldījuši savu naudu ieguldījumu fondos.

Lauvas tiesu no noguldījumiem fondos Latvijā paņem pensiju fondi. Tajos cilvēku nauda nonāk līdzīgi kā bankās. Latvijas valsts no nodokļos iekasētās naudas daļu ieliek šajos fondos, neprasot no tiem nekādas garantijas, cik daudz naudas fondi būs spējīgi izmaksāt pensijās. Ja to nedara valsts, tad pilnīgi nekādu iespēju prasīt noteiktus rezultātus no pensiju fondiem nav arī cilvēkiem, uz kuru vārdiem pensijas tiekot krātas. Šie cilvēki ir padarīti atbildīgi par uzkrājumu likteni apmaiņā pret tiesībām izvēlēties naudas pārvaldnieku starp vairākiem valsts akceptētiem pārvaldniekiem. Kā cilvēks var zināt, cik veiksmīgi un godīgi šis pārvaldnieks (vairākas pārvaldnieka darbinieku paaudzes) rīkosies turpmāko 20 līdz 40 gadu laikā? Tik ilgi jāturpinās krāšanai no šodienas, lai vismaz teorētiski varētu sakrāt ar iztikas minimumu samērojamu naudas summu. Šādas zināšanas jeb paredzēšanas spējas nepiemīt nevienam, tai skaitā arī ne bankām. Tās neiegulda pat pašu pārvaldītos fondos naudu, par kuras likteni banku īpašniekiem un vadītājiem būtu jāatbild.

Dzīve ilustrē baņķieru solījumu vērtību

Lai gan jau kopš bankas “Baltija” laikiem droši zināms, cik nesodīti Latvijā drīkst apkrāpt noguldītājus, tik un tā patīkamāk ir grozīt naudu fondos, kur vienalga cik lielas naudas pazušana jau iepriekš tiek paredzēta un attaisnota ar solījumiem, ka pēc daudziem gadiem vēl lielāka nauda no nekā atradīsies vietā.

“Ik pa laikam dzirdams, ka kāds ieguldījumos zaudējis miljonus, kas patiesībā nozīmē tikai to, ka strauji kritusies viņam piederošo akciju daļu vērtība, taču nav izslēgts, ka nākotnē tā ne tikai atgriezīsies iepriekšējā līmenī, bet pieaugs,” apgalvo A. Lāriņš. “Tomēr arī uzkrājumu veidošanai ir sava garoza, piemēram, svārstīgais ienesīgums, kurš var kārtīgi pakutināt nervus un likt jomas konkurencei celt bangas,” to visu kā dabas parādību uztvert mudina ar “Swedbank” Finanšu institūta vadītāja nosaukumu apveltītais Reinis Jansons (attēlā).

Naudas likšanu pensiju otrajā līmenī R. Jansons pamato ar to, ka šāds “paša uzkrājums būs brīvs no demogrāfijas ietekmes, daļēji - arī no ekonomiskās situācijas valstī un citām, to skaitā politiskām ietekmēm. Savs ir savs.” Solījums ir būvēts no aplamībām. Ekonomiskā situācija nevar būt brīva no iedzīvotāju vecumu sadalījuma (demogrāfijas), kas padara pensiju reālo, naudas pirktspējā izteiktu lielumu atkarīgu arī no demogrāfijas. Kaut daļēju atkarību pensijām no ekonomikas un politikas R. Jansons atzīst. Ir pa rokai piemērs šādas atkarības izteikšanai skaitliski. Padomju Savienībā ar Latvijas PSR pensijas pamatā iekļāvās intervālā starp 10 un 110 rubļiem mēnesī. Kad Latvijas Republika tās pārrēķināja rubļu un latu attiecībā 200:1, pensionāriem pienācās starp 5 un 55 santīmiem mēnesī. Tieši tik santīmu vērts ir banku darbinieka solījums “savs ir savs”.

Līdz ar Padomju Savienību sabruka tikai pensiju pirmais līmenis, jo citu tur nemaz nebija. Tomēr šeit citētajiem vai līdzīgiem kungiem un dāmām (pensiju fondu reklamēšanā čakli strādā Finanšu nozares asociācijas valdes priekšsēdētāja Sanita Bajāre) nav izredžu kādam iestāstīt, ka līdzīgos gadījumos inflācija un naudas reforma saudzēs ieguldījumus pensiju otrā un trešā līmeņa fondos vai jebkādos citos fondos vairāk, nekā pensiju pirmā līmeņa uzkrājumus un depozītus bankās vai burkās.