Latvieši ir maza tautiņa, kas dzīvo kokos un ēd desas

Latvijas rūpniecības nozaru produkcijas apjomu pārskatam statistiķi rāda tabulu ar 131 rindiņu, kurā 15 rindiņas veltītas gaļas un zivju pārstrādei daudzās tās niansēs, bet farmācijas vai elektronikas produkcija vispār netiek iekļauta pārāk nenozīmīgā apjoma dēļ.
30.08.2021. Arnis Kluinis
 
©depositphotos.com

Runas par rūpniecības neesamību Latvijā nav patiesas, bet tomēr tās nav dūmi bez uguns. Tik tiešām nav lielas jēgas no vienkāršu un lētu lietu - pamatā izejvielu un pusfabrikātu - ražošanas, kas nodrošina pienācīgus iztikas līdzekļus labi ja tikai rūpniecības uzņēmumu īpašniekiem. Pārdalīt rūpniecības peļņu plašākai sabiedrībai nav iespējams, jo peļņa ir pārāk maza.

Godmanis un citi labi biedri

Valstij nevar pārmest, ka tās politiķi un ierēdņi neapzinātos, cik labi būtu visiem un viņiem pirmām kārtām, ja rūpniecības uzņēmumi Latvijā ražotu dārgas preces lielā apjomā. Liels apjoms pēc definīcijas nozīmē eksportu, jo tikai Latvijas tirgum saražotais ir mazs apjoms attiecībā pret jebkuras mūslaiku ražošanas iekārtas jaudu. Vienīgi pašā pirmajā brīdī pēc Latvijas Republikas atjaunošanas valsts par savu uzdevumu uzskatīja, t.i., sabiedrība pieprasīja bloķēt preču izvešanu un veicināt ievešanu, lai kaut minimālā līmenī saglabātu pārtikas un citu pašu nepieciešamāko preču pieejamību. Toreizējā pārrobežu mainīšanās ar precēm bez naudas un bez skaidri zināmām robežām tikai ar lielām atrunām saucama par preču eksportu vai importu. Dažu gadu laikā situācija normalizējās un atkal pavisam derīgas kļuva jau padomju laikos glīti izstrādātās formulas par preču ar augstu pievienoto vērtību eksportu.

No padomju laikiem tika pārmantoti ne vien lozungi par rūpniecību, bet arī pati rūpniecība komplektā ar valsts iestādēm rūpniecības attīstīšanai. Ierēdņi bija ar mieru apgūt jaunas iemaņas, lai paliktu vecajās vietās, no kurām kontrolēt un bikstīt privatizētos uzņēmumus ar tādu pašu sparu, kā iepriekš valsts uzņēmumus. Pārvaldes struktūru reformas Ivara Godmaņa valdības laikā ilustrē l992. gada 27. marta lēmums uztaisīt vienu Rūpniecības un un enerģētikas ministriju no Rūpniecības ministrijas un Enerģētikas ministrijas, kuru dalījums glabāja padomju laiku priekšstatus par efektīvu pārvaldi.

Sākumpunkts Latvijas šļūkšanai pa tagadējo trajektoriju bija 5. Saeimas vēlēšanas 1993. gada pavasarī. Šīs Saeimas valdību centienus uzturēt Latvijā rūpniecību atspoguļo Neatkarīgās 1995. gada 15. maijā atzīmētais, ka “izveidots valsts ministra postenis, kura pilnvarās ir arī prioritāro rūpniecības nozaru noteikšana,” un vispār “lai gan negribīgi, mūsu valdība tomēr spiesta vismaz vārdos atzīt, ka rūpniecība Latvijai ir nepieciešama”.

MĒS JAU SEN TEICĀM. Neatkarīgās 1995. gada 16.maija numura 1. lpp. ar pamatojumu, kāpēc Latvijai vajag rūpniecību / Arhīvs

Dzīve un vārdi iet pretējos virzienos

Ļoti augsta būtu rūpniecībai veltīto labo vārdu kaudze, ja vārdus varētu kraut kaudzē. Turklāt domāti te ne kuru katri vārdi, bet tikai tādi vārdi, kas iekļauti plānos, pētījumos, programmās, koncepcijās, likumos, lēmumos vai rīkojumos ar mērķi veicināt rūpniecības produkcijas ražošanu un eksportu. Pašlaik šo dokumentu virsotnē noliktas šā gada 11. februārī Krišjāņa Kariņa valdībā pieņemtās Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes (NIPP) 2021.-2027. gadam. Tās nomainījušas NIPP 2014.-2020. gadam, par kurām NIPP gatavojusī Ekonomikas ministrija atzīst, ka “Latvija nav sasniegusi nevienu no NIPP 2014.-2020. gadam izvirzītajiem mērķiem”.

Kā pirmais mērķis vecajās pamatnostādnēs bija apstrādes rūpniecības īpatsvara iekšzemes kopproduktā palielināšana no 14,1% par atskaites punktu izvēlētajā 2011. gadā līdz 20% plānošanas perioda beigās, t.i., 2020. gadā. Atbilstoši oficiālajai statistikai, reāli šis rādītājs ir samazinājies līdz 12,2%. Tā tas noticis laikā, kad rūpniecībai vajadzēja ne pēc apjoma, bet pēc īpatsvara IKP šauties uz augšu vienkārši tāpēc, ka Latvijā tik tiešām tika iznīcināti (iznīcināti kā nozīmīgi ieņēmumu avoti, nevis kā darbošanās kaut vai inerces dēļ) finanšu pakalpojumu eksports, preču tranzīts un tūrisms. Ja pat pret šādiem samazinājumiem rūpniecība nevarēja pacelt īpatsvaru IKP, tad ar rūpniecību tik tiešām ir slikti. 2014.-2020. gada NIPP situāciju varbūt nepadarīja sliktāku, taču to bezpalīdzība situācijas uzlabošanai (glābšanai!) liek apšaubīt 2021.-2027. gada NIPP ticamību un lietderību. Jaunā plāna autorus Neatkarīgā ir uzklausījusi un viņu apsvērumus darīs zināmus atsevišķi.

Taisnoties iespējams vienmēr

Politiskā atbildība par 2014.-2020. gada NIPP izgāšanos vislielākajā mērā attiecas uz kādreizējo ekonomikas ministru Danielu Pavļutu, kurš 2021.-2027. gada NIPP pieņemšanai pieslēdzās kā K. Kariņa valdības loceklis. Tāpēc Neatkarīgā uzdeva viņam jautājumus par viņa vadībā sagatavoto pamatnostādņu neatbilstību realitātei un pamatojumu, ka jaunās pamatnostādnes paveiks to, ko nepaveica iepriekšējās. D. Pavļuta (attēlā) atbilde ir tipiska politiķiem, kuri savu karjeru turpina. Tātad - viss notiek labi un pareizi, pat ja sabiedrība to nepamana vai pamana pretējo, ka, kā šajā gadījumā, kaut kādi skaitļi neiet kopā:

- Nacionālās industriālās politikas mērķi bija daudz plašāki par daudz piesaukto indikatoru / virsrakstu - palielināt apstrādes rūpniecības īpatsvaru IKP no 14 līdz 20%. NIPP uzdevums bija mainīt gan industrijas, gan valsts pārvaldes, gan sabiedrības domāšanu par ekonomiskās attīstības politiku, uzsvērt nepieciešamību ar visiem iespējamiem līdzekļiem sekmēt ražošanas un pakalpojumu strukturālo transformāciju par labu sarežģītākiem produktiem ar lielāku pievienoto vērtību un eksporta konkurētspēju. Nominālo rūpniecības īpatsvaru nav izdevies palielināt, tomēr rūpniecība ir attīstījusies, sasniegti preču eksporta apjoma rekordi. Produktivitātes kāpums rūpniecībā ir bijis būtisks. (...) NIPP izstrāde un ieviešana ir bijusi tikai daļēji sekmīga, raugoties uz skaitļiem, tomēr tā ir kalpojusi par pamatu modernas ekonomikas politikas ieviešanai - padziļinātam un niansētam industriālajam dialogam, kas risina nozaru un apakšnozaru “šaurās vietas” un “pudeles kaklus”, kas liedz augt un kāpināt produktivitāti, ir ieviestas modernas uzņēmumu sadarbības formas (kompetences centri, sadarbības platformas ar pētniekiem), ar valsts un pašvaldību iesaisti par ES fondu līdzekļiem modernizētas industriālās telpas un teritorijas un izveidotas jaunas, nostiprināta attīstības finanšu institūcija “Altum” un iedarbināti dažādi moderni finanšu instrumenti, ieviesti eksporta atbalsta pasākumi, jaunuzņēmumu regulējums, darbaspēka prasmju pilnveidošanas programmas - šīs visas lietas paredzēja NIPP.

Izrādās, ka “NIPP uzdevums bija mainīt domāšanu” un “kalpot padziļinātam un niansētam industriālajam dialogam”, nevis palielināt Latvijā rūpnieciski saražoto preču daudzumu un vērtību. Ja tādi bijuši mērķi, tad tiem tiešām kalpojušas “sadarbības formas ar valsts un pašvaldību iesaisti”, “modernizētās industriālās telpas un teritorijas”, “jaunuzņēmumu regulējums” u.tml. Jā, daudzi šādi jaunievedumi pēdējo desmit gadu laikā ir parādījušies, taču devuši ne vairāk kā kompensāciju rūpniecībai par tajā vispār nodarbināmo skaita samazināšanos Latvijā. Šeit taču samazinās kopējais iedzīvotāju skaits un jo īpaši tādu cilvēku skaits, kuri spēj un grib strādāt rūpniecībā.

D. Pavļutam taisnība, ka tagad tagad jau katrs mēnesis nāk ar jauniem preču eksporta rekordiem naudas izteiksmē, taču tie neizriet no Latvijas uzņēmumu modernizācijas. Rekordus diktē vairākas centrālās bankas, kuru aizvien pieaugošā apjomā emitētā valūta kalpo par norēķinu vienībām starptautiskajā tirdzniecībā. Tādā veidā tiek dzītas uz augšu gan eksporta, gan importa, gan vietējo darījumu cenas. Cenu līmeņa pārgrozību drošākais rezultāts būs konflikti ap to, kā nosegt durvju priekšā stāvošās apkures sezonas izmaksas un citu pamatvajadzību apmierināšanu tiem, kuru ieņēmumi netiek līdzi cenu pieaugumam. Rūpniecība ar NIPP palīdzību nav kļuvusi par šādu līdzekļu avotu.

Kāpēc tiek slēptas augstās tehnoloģijas

Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes pārskatu rūpniecības sadaļu iesāk tabula par rūpniecības ražojumu daudzuma izmaiņām fiziskajās mērvienībās. Tabula ar 131 rindiņu ir Latvijas situācijai atbilstošs konspekts no visu rūpniecības produktu aptveršanas 2318 produktu grupās. Proti, CSP izvirzījusi priekšplānā tās produktu grupas, kuras Latvijā tiek ražotas tik lielā apjomā, ka tas pārsniedz iespējamās statistiskās kļūdas un ietver vairāk nekā tikai viena uzņēmuma ražošanas kāpumus vai kritumus. Ja atskaita to, ko Latvijā neražo nemaz, ražo pārāk maz vai ražo vienā uzņēmumā, tad 1no 2318 produktu grupām, kādās statistiķi apvieno vēl lielāku rūpniecības produkcijas veidu daudzumu ja ne visā pasaulē, tad tajā pasaules daļā, kur izmanto arī Latvijā lietoto uzskaites sistēmu PRODCOM, šeit atliek 131 produktu grupa. Un Latvijā to izveido jau pieteiktie gaļas produkti un tiem līdzīgi produkti. “Latvijā ir mazs augsto un vidēji augsto tehnoloģiju nozaru uzņēmumu īpatsvars apstrādes rūpniecībā,” Neatkarīgajai apliecināja CSP Rūpniecības un būvniecības statistikas daļas vadītāja Madara Liepiņa. Neviens nenoliedz, ka Latvija var lepoties ar mikroshēmu ražotāju “HansaMatrix” un datortīklu saslēgšanas iekārtu izstrādātāju “Mikrotīklu”, taču to produkcijas apjomi nav pieminēšanas vērti, ja tos salīdzina ar būvniecībai vajadzīgo smilšu ieguvi vai gaļas apstrādi, kas iekļuvušas Latvijai statistiski nozīmīgo rūpniecības produktu skaitā.