Kāpēc Latvija maina lētu šķeldu pret dārgu gāzi

Dabasgāzes un naftas produktu cenu pieauguma loģiskās sekas būtu aizliegums izvest no Latvijas kurināmo koksni vai vispār koksni.
28.12.2021. Arnis Kluinis
 
©Depositphotos.com

Kurināmās koksnes cenu celšanās nav ne tuvu tik strauja, cik dabasgāzes cenu celšanās. Atbilstoši dabasgāzi Latvijai piegādājošā uzņēmuma “Gaso” publicētajai informācijai, gāzes cenas biržā cēlušās no 13,84 eiro par megavatstundu 2020. gada decembrī līdz 81,11 eiro par megavatstundu šā gada decembrī. Aritmētiski tas atbilst gandrīz seškārtīgam sadārdzinājumam. Pēdējos mēnešos gāzes cenas svārstās apmēram vienā līmenī. Šā gada novembra cena pret pērnā novembra cenu bija 6,5 reizes augstāka. Salīdzināt dabasgāzes un kurināmās koksnes cenu pieaugumu “Neatkarīgajai” ļauj “Rīgas siltuma” sniegtā informācija, ka šķeldas cena pret pagājušā gada nogali cēlusies par 30-40%. Protams, ka arī tas ir daudz, taču tas tomēr ir daudz mazāk par sešām reizēm.

Latvijas importēto energoresursu sadārdzinājums liek pievērst uzmanību tam, ka Latvija ir arī liels energoresursu eksportētājs kurināmās koksnes formā. Centrālās statistikas pārvaldes un Zemkopības ministrijas jaunākie publicētie dati rāda šogad no janvāra līdz oktobrim eksportētu trijās vietās 4,1 miljonu kubikmetru kurināmās koksnes, kas devusi 446 miljonus eiro.

Salīdzinājumā ar pagājušā gada 10 mēnešiem, naudas ieguvums audzis par 15,1%, bet koksnes sadārdzinājums tomēr niecīgs, jo lauvas tiesu no eksporta ieņēmumu kāpuma nodrošinājusi eksporta apjoma palielināšana par 13,3%. Tūlīt gan jānorāda, ka oktobrī vēl arī gāzes un naftas produktu cenu pieaugumi nebija tik fantastiski, kā pēdējos pāris mēnešos. Turklāt oktobra darījumi notika vēl agrāk slēgtu līgumu izpildes gaitā. Tomēr cenu šķēres starp fosilo un koksnes energoresursu cenām jau bija sākušas atvērties. Jautājums, kam pietiks prāta, drosmes un spēka tās aizvērt un kādā virzienā aizvērt. Vai Latvijas koksni pārdodošie uzņēmēji varēs atļauties prasīt no ārzemju klientiem seškārt augstākas cenas nekā iepriekš kaut vai tāpēc, ka viņiem taču jāmaksā seškārt augstākas cenas par fosilajiem energoresursiem, bez kuriem nav iespējams cirst mežus un sagatavot koksni pārdošanai? Ja nē, tad koksnes izvešana no Latvijas būtu jāierobežo vai vispār jāaizliedz.

Eksporta ierobežošana nav nekāds brīnums. Attiecībā uz koksni Latvijā ne vienreiz vien tika spriests, ka vajadzētu ierobežot apaļkoku eksportu. Mežu īpašnieki dažkārt bija radušās aizdomas, ka Latvijas valsts to arī dara kaut kaunīgā veidā, ierobežojot eksportu it kā tāpēc, lai neļautu izplatīties koksni bojājošām sīkbūtnēm. Ar starptautiskām saistībām sevi mazāk apgrūtinoša Krievija līdz apaļkoku izvešanas aizliegumam nonāca oficiāli, bet paliek jautājumi, vai īstenībā šāds aizliegums netiek apiets ar aizliegumam neatbilstošu koksnes klasifikāciju.

Tagad aktuāli būtu paturēt Latvijā kurināmo koksni malkas, šķeldas, granulu, brikešu un koksnes atlikumu formās. Drošāk būtu paturēt valstī visu koksni, jo enerģētiskās krīzes apstākļos lietaskoku pārstrādei, sacīsim, mēbelēs, tāpat nebūtu pārāk plašu perspektīvu.

Reāli tomēr Latvijai jārēķinās ar tehniskiem, finansiāliem un juridiskiem šķēršļiem vietējās koksnes atstāšanai valstī par vietējas izcelsmes kurināmo. No akmeņogļu kurtuvēm Latvija kopš neatkarības atgūšanas ir veiksmīgi tikusi vaļā, bet dabasgāzes kurtuvēs koksni nevar iedabūt nekādā veidā. Šķeldas kurtuvju ierīkošana jau gadus 10-15 notiek, taču savulaik tā sapinās mahinācijās ar obligāto iepirkuma komponenti (OIK) un tika piebremzēta. Tagadējās energonesēju cenu attiecības attiecības prasītu tikai un vienīgi šķeldas u.c. koksnes kurtuves, taču tādu ierīkošana prasa gadus, nevis mēnešus. Nav arī skaidrs, kas pa pāris turpmākajiem gadiem notiks. Varbūt tiks atrastas visas puses daudz maz apmierinošas cenu attiecības augstākā cenu līmenī, bet varbūt risinājumi tiks meklēti ar politisku pārgrozību vai pat ar karu palīdzību.

Līdz kamēr par nākotni nekas nav droši zināms, visi turas pie jau iegūtajām naudas plūsmām. Latvija, lūk, no savas koksnes eksporta šā gada 10 mēnešos ieguvusi vairāk nekā trīs miljardus eiro, neskaitot to, kā tautsaimniecību un valsts budžetu ir balstījis vietējās koksnes patēriņš uz vietas. Tiešais valsts ieguvums no šiem miljardiem ir valsts a/s “Latvijas Valsts meži” dividenžu maksājumi, bet kopējie ieguvumi valstij ir daudz lielāki. “Latvijas Valsts meži” un privātie mežsaimniecības un kokrūpniecības kompleksa uzņēmumi maksā nodokļus, uztur darba vietas, dod pasūtījumus citiem uzņēmumiem. Ieguvumi Latvijai ir arī no vietas koksnes apritē starp valstīm. Piemēram, pagājušajā gadā Latvija pēc oficiāliem datiem importējusi 424 tūkstošus tonnu koksnes granulu, kas atbilst nepilnai piektdaļai no 2,3 miljoniem tonnu eksportēto koksnes granulu. Vismaz īstermiņā valstij būtu jārēķinās ar zaudējumiem ne vien no koksnes eksporta, bet arī no fosilo energoresursu importa ierobežošanas.

Kaut nelielais pārskats par Latvijas iesaisti starptautiskajā energoresursu apritē apliecina, cik šī iesaiste ir daudzpusīga un nepārveidojama ar vienkāršiem lēmumiem. Tāpēc Krišjāņa Kariņa valdība no lēmumiem pēc iespējas izvairās un cer, ka ar Covid-19 ieganstu Latvijai piešķirtā nauda ļaus vismaz šoziem izgrozīties no siltuma un elektrības apgādes sistēmu sabrukuma.