Mājokļu cenas diktē kovidnaudas ieguvēji

Kuri cilvēki pie kovidnaudas netiek, tiem nāksies krietni vien saspiesties vienā istabiņā, ap vienu radiatoru un spuldzīti. Nāksies pārdot, izīrēt, ieķīlāt vai vienkārši atdot daļu no mājas, dzīvokļa vai zemes īpašuma, jo kopdzīve vienlaicīgi ar kovidvīrusu un inflāciju izmaksā dārgi.
©Depositphotos.com

Apriti divi gadi kopš kovidvīrusa ienākšanas mūsu dzīvē. Proti, 2020. gada 11. februārī aģentūra LETA latviešu valodā iepazīstināja ar Pasaules Veselības organizācijas lēmumu, “ka 31. decembrī Ķīnā pirmo reizi konstatētā jaunā koronavīrusa oficiālais nosaukums būs “Covid-19””. V'el tikai dienas atlikušas līdz vietējā mērog;a nozīmīgākai jubilejai 12. martā - diviem gadiem, kopš Latvijas valdības lēmuma izsludināt ārkārtas stāvokli līdz 2020. gada 14. aprīlim, kas kādā no saviem simts variantiem joprojām turpinās. Jebkura šāda varianta mērķis ir mērķi apgrūtināt cilvēku iziešanu no mājām vai nu tāpēc, ka aizliegts iziet, vai tāpēc, ka nav kur iet, jo citiem aizliegts uzņemt viesus, pasākumu dalībniekus, ceļotājus utt., ietverot aizliegumus iet uz darbu vai nodarbināt.

Slimība vienā paņēmienā atjaunoja un attaisnoja nevienlīdzību, kāda Eiropā iepriekš tika iznīdēta vairāku gadsimtu gaitā.

Cilvēki, kuri dzīvo burtiski pilīs vai funkcionāli tām līdzīgās telpās (divu/triju stāvu savrupmājās un parasti ne vienā vien mājā vai dzīvoklī) norīkoja policistus ieslēgt visus pārējos viena, divu vai triju istabu dzīvokļos, kopmītnēs, pansionātos, internātos.

Latvija ne ar ko neatšķīrās no citām valstīm. Visur tika lauzta nerakstītā vienošanās, ka trūcīgāki cilvēki var ekonomēt naudu ar mazu mājoklīti tāpēc, ka viņi tajā uzturas samērā maz. Vairāku gadsimtu gaitā viņiem tika atvērtas durvis uz telpām ar tādiem greznojumiem, kādi iepriekš pienācās tikai augstiem kungiem. Pils elementi tika pārnesti uz visiem pilsoņiem pieejamām valsts iestādēm, muzejiem, bibliotēkām, uz stacijām un vēlāk lidostām, uz viesnīcām, uz teātriem un vēlāk kinoteātriem, uz klubiem, kafejnīcām, stadioniem. Līdz 2019./2020. gada mijai bija iespējams uzturēties vairāk automašīnā nekā mājās. Pāris mēnešu laikā visa šī sistēma tika iznīcināta. Valsts nesniedza un līdz šai dienai nav sniegusi paskaidrojumu, kā cilvēkiem būs jādzīvo tālāk.

Pirmo reakciju uz cilvēku iespundēšanu Neatkarīgā dokumentēja 2020. gada 15. jūnija publikācijā “Visiem vajag privātmājas Pierīgā”, citējot mākleru apgalvojumus, ka nekustamo īpašumu attīstītāji un tirgotāji ejot kovidkrīzes apkarotāju priekšgalā. Viņi, lūk, personificē cilvēku pieprasījumu pēc plašākām telpām, jo esošās telpas nav pietiekamas attālinātā darba un mācību ierīču uzstādīšanai un lietošanai un vienkārši tam, lai mājsaimniecību locekļi viens otru nenovestu līdz ārprātam. Kuri vien var atļauties, tie meklē privātmājas pārliecībā, ka iziet no savas mājas vismaz uz savas zemes tiks atļauts vienmēr.

Tā aizritēja 2020. gads un iesākās 2021. gads ar mājokļu cenu augšupeju. Jaunuzbūvēto dzīvokļu segmentā tā izpaudās vairāk un ātrāk, pavelkot sev līdzi arī padomju laika dzīvokļu cenas. Savrupmāju problēma tāda, ka to būvizmaksas vienmēr augstākas nekā cenas, par kādām māju iespējams pārdot atbilstoši Latvijas caurmēra pircēju maksātspējai. Tāda iemesla dēļ bankas nevēlas riskēt un apaugt ar ķīlām, par kurām jau iepriekš skaidrs, ka tajās ieguldīts vairāk, nekā būs iespējams atgūt, ja mājas īpašnieks nespēs atmaksāt kredītu.

Pagājušā gada beigas atnesa ne mazāku pārsteigumu kā 2019./2020. gada mija. Tas bija energoresursu un enerģijas cenu pieaugums. Piemēram, Latviju ar dabasgāzi apgādājošais uzņēmums “Gaso” izrēķinājis dabasgāzes iepirkuma mēneša vidējo cenu pieaugumu no 16,08 eiro par megavatstundu 2021. gada janvārī līdz 115,98 eiro par megavatstundu šā gada janvārī. Cenu atslābumu līdz 84,54 eiro par megavatstundu februārī patērētāji nesajutīs. Tieši otrādi, ceļā pie viņiem ir ne tikai rēķini par janvāri, bet arī līgumu un cenu regulāciju izmaiņas, kas nozīmē rēķinu pieaugumu vēl nepārskatāmi ilgu laiku uz priekšu. Runa diemžēl nav tikai par gāzes cenām, bet arī par elektrību un siltumu, kas iegūts no gāzes, un visu preču un pakalpojumu sadārdzināšanos atbilstoši enerģijas cenām.

Tādējādi divu gadu laikā Latvijas iedzīvotājiem jāreaģē uz trijām pretējām prasībām attiecībā uz viņu mājokļu kopējo platību un tās iekārtojumu. Vēl nav atklājušies standartpaņēmieni, ar kādiem Latvijas iedzīvotāji tagad mēģina šādai prasību maiņai pielāgoties.

Vērojumi un viedokļi

Edgars Šīns, “Latio” valdes priekšsēdētājs:

- Nekustamo īpašumu tirgū valda inerce, ka pieprasījums ir liels un piedāvājums tam līdzi netiek. Tā tas vēl turpināsies līdz Saeimas vēlēšanām, pateicoties visādiem paņēmieniem iespaidot realitāti tā, lai cilvēki realitāti nesajustu. Pēc vēlēšanām cilvēkiem nāksies saprast, ko enerģijas jaunās cenas viņiem nozīmē arī no mājokļu uzturēšanas viedokļa.

Artūrs Lezdiņš, “Ober Haus” valdes priekšsēdētājs:

- Inflācija piespiež centrālās bankas paaugstināt refinansēšanas likmes, kas ļauj ar obligācijām nopelnīt 1-1,5% gadā. Tādā gadījumā atdevei no ieguldījumiem īres namos jābūt virs 3% gadā. No mājokļu cenu pieauguma tiek gaidīta 7-8% atdeve. Tik liela starpība brīdina, ka vai nu īres cenām jāiet uz augšu, vai dzīvokļu cenām jākrīt.

Māris Laukalējs, “ Arco Real Estate” valdes loceklis:

- Trīs četri mēneši kopš siltuma un elektrības cenu lēciena ir pārāk maz nekustamo īpašumu tirgum. Varu iedomāties, kā ģimenes galva tagad ar savējiem apspriežas par dzīvesvietas maiņu, lai ģimene varētu savilkt galus kopā, bet iespaidu uz tirgu šādas sarunas vēl neatstāj. Cenu pieaugumu diktē tā nelielā iedzīvotāju daļa, kurai Covid-19 dēļ klājas labāk nekā iepriekš.