Latvijā izbeidzies rūpniecības pieaugums, bet rūpniecība palikusi
Centrālā statistika pārvalde (CSP) saskaitījusi, ka rūpniecības produkcijas apjoms jūnijā pret 2021, gada jūniju audzis par 0,7%. Apstrādes rūpniecība ar savu +3,1% vilkusi rūpniecības kopējo rādītāju uz augšu. Turpretī divas citas rūpniecībā ietilpinātas nozares vilkušas tās kopējo rādītāju uz leju. Ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē piedzīvots apjoma samazinājums par 7,8% un elektroenerģijas un gāzes apgādē - pat par 15,8%.
Rūpniecības dziļākos mīnusu izskaidro uzņēmums “Augstsprieguma tīkls”, kas uztur elektroenerģijas eksportu un importu. Tas ziņo, ka jūnijā Latvijā saražotās 402 525 MWh elektroenerģijas ir par 21% mazāk nekā maijā, bet par 31% mazāk nekā pirms gada. Bez elektrības saražot tagad nav iespējams praktiski neko, bet tas nenozīmē, ka elektrības ražošanas kritums izslēdz rūpniecības pieaugumu. Elektrību taču ir iespējams importēt. Elektrības patēriņš Latvijā jūnijā sasniedzis 538 011 MWh, kas par 3% mazāk nekā pirms gada. Šādu patēriņa samazinājumu iespējams norakstīt uz ieguves rūpniecību, kā arī uz pašu enerģētiku, kas enerģiju ražo ne vien citiem, bet arī pašpatēriņam. Daugavas HES kaskādē saražotās elektrības daudzums jūnijā attiecībā pret maiju samazinājies par par 33%, kas atbilst pavasara palu ūdeņu izsīkumam. Tomēr nav tagadējā vasara pārmērīgi sausa, jo jūnijā pret 2021. gada jūniju iegūts par 15% vairāk elektrības no ūdens.
Tālāk jāatzīst, ka Latvijā saražotās elektrības apjoms nav tikai dabas spēku varā. Latvijā ir uzceltas arī termoelektrostacijas (TEC), kuras, kā norāda “Augstsprieguma tīkls”, jūnijā gandrīz nav darbinātas. To dotās 9 036 MWh elektroenerģijas ir uzskatāmi maz pret kopā saražoto vai patērēto. Elektrības ražošanas apjoms TEC jūnijā pret jūniju samazinājies 11,4 reižu, ko noteikušas ne tikai dabasgāzes, bet arī CO2 izmešu kvotu augstās cenas.
Šajā vietā iespējams padomāt, vai augstās enerģijas cenas īstenībā nav mākslīgi izveidotas. Protams, izveidotas ne tāpēc, lai speciāli ieriebtu Latvijai, taču Latvijas ekonomiku tās grauj.
Citur, lūk, elektrību iespējams saražot lētāk vai HES, vai atomelektrostacijās, vai TEC valstīs ar attīstītu rūpniecību, kas patērē TEC neizbēgami iegūto siltumu tādu preču ražošanai, kuras nopirks arī Latvija. Šeit, turpretī, TEC tiks pa īstam iedarbināti līdz ar apkures sezonu, kad siltums tiks izlietots pašu dzīvības uzturēšanai, nevis citiem pārdodamas produkcijas ražošanai.
Lai gan Latvijā importētā elektrība ir lētāka, nekā būtu uz vietas ražotā elektrība, šeit tā tomēr ir dārgāka nekā elektrību ražojošajās valstīs, kur saražoto siltumu un elektrību izmanto preču ražošanai, kas draud izkonkurēt Latvijas preces Latvijā. Tas attiecas arī uz vietējiem pārtikas produktiem un to ražotājiem, kuru pastāvēšana tagad atkarīga no valsts atbalsta. Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure (attēlā) Neatkarīgajai apliecināja, ka valsts atbalsts tik tiešām nozarei apsolīts, bet nav pilnīgas skaidrības par tā apjomiem un termiņiem. Droši, ka skaita ziņā daudzi vietējie pārtikas ražotāji atbalstu nesagaidīs, jo jau tagad tiekot slēgti. Ražošanas apjomu ziņā noteicošie pārtikas uzņēmumi turas, spējot izpildīt tādu vingrinājumu kā izejvielu saņemšanu ar priekšapmaksu un preču atdošanu tirgotājiem ar pēcapmaksu. Par energoresursu cenām nav skaidrības, bet par to pieejamību nav pārliecības. Valsts amatpersonas taču sola izdzīvošanai nepieciešamo dabasgāzi, elektrību un siltumu tikai mājsaimniecībām, nevis uzņēmumiem, ieskaitot pārtikas uzņēmumus. Enerģijas piegādes līgums uz mēnesi uzņēmumiem tagad jau skaitās darījums uz ilgu laiku, kas uztur vismaz kaut kādu stabilitāti.
Tādā situācijā nav iespējams izmantot statistisko datu rindu kā pamatojumu, ka šajā rindā saskatāmās pieauguma vai pazeminājuma tendences turpināsies vēl vismaz dažus mēnešus uz priekšu.
Vairāk optimisma uzņēmējiem, kas strādā ārējiem tirgiem. Tādus pārstāv Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Toms Grīnfelds (attēlā) ar pašreiz reti dzirdamiem vārdiem, ka “situācija normāla, par darba apjomu sūdzību nav”. Jā, bijis liels apjukums tūlīt pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai, kas sagrāvis pierastās metāla piegādes ķēdes un uzrāvis metāla cenas debesīs, bet tagad situācija normalizējusies. Attiecībā uz energoresursu cenām un pieejamību metāla apstrādātājiem jāuztraucas tāpat, kā visiem citiem.
Ja runa tikai par cenu lielumu, tad ir pamats uzskatīt, ka metāla apstrādātāji spēs tās samaksāt, jo viņu pasūtītāji nāk no valstīm, kurās Eiropas Centrālā banka aizdod eiro visiem, kuri tik vēlas un cik vēlas. Tādējādi no zila gaisa radītā nauda nonāk apritē Latvijā un sedz vietējās vajadzības. Šo faktu iespējams apjūsmot bankas “Luminor” ekonomista Pētera Strautiņa (attēlā) vārdiem, ka “eksporta attīstība pirmajā pusgadā bija ļoti veselīga. Lielā mērā to jau atspoguļo apstrādes rūpniecības sniegums. Skatoties plašāk, saskaņā ar maksājumu bilances datiem, preču eksports pirmajos piecos mēnešos auga par 32%, bet pakalpojumu par 38%. Skaidrs, ka palīdz cenu kāpums, jo īpaši precēm, un tūrisma pakalpojumos arī pandēmijas bāzes efekts, bet lielā mērā šie skaitļi atspoguļo Latvijas ekonomikas pelnītspējas noturīgu kāpumu. Tātad būs nauda, ar ko finansēt atbalstu tiem, kurus enerģijas cenu kāpums skar visvairāk.”
Optimisms gan beidzas tajā mirklī, kad Latvijai jāapmaksā imports, kura dēļ eiro atgriežas savās izcelsmes valstīs. Piemēram, Vācija pārdod Latvijai automašīnas, kuru cena augstāka, nekā visu to detaļu cenu summa, ko vācieši samaksā par šīm detaļām to izgatavotājiem Latvijā un citur pasaulē. Atbilstoši oficiālajai terminoloģijai, autobūve šā gada pirmajā pusē augusi par 18,7% pret pagājušā gada pirmo pusi un jūnijs saglabājis lielu daļu no pieauguma tempa. Zināms gan, ka nekādus auto Latvijā neražo, tomēr auto detaļas tiešām ražo. Nevar teikt par Latviju tā, ka valstij un tās iedzīvotājiem vienīgie ienākumu avoti esot tikai Eiropas Savienības aizdevumi un pabalsti.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
