Vējš Vācijas enerģētiku nav glābis; Latvijā cer uz brīnumu
Līgums nomināli paredz sadarbību izpētē par iespējām celt vēja parkus jūrā gar Latvijas piekrasti. Tātad līdz vēja parku būvēšanai vēl jānoiet ceļš vairāku gadu garumā zem jautājuma zīmes, kur gan šis ceļš novedīs. Pagaidām gan šķiet visai droši, ka tas vedīs uz Liepāju, kas jau izraudzīta par orientieri vēja parkam, ko kopīgi apņēmušās būvēt Latvija un Igaunija.
Pateicoties šim projektam, latviešu valoda tiks bagātināta ar jaunu vai reti lieti lietotu vārdu “atkraste”. Par vēja parkiem jūrā esot korekti sacīt, ka tie atrodas atkrastē, nevis piekrastē.
Raugoties no Briseles, attālums starp Liepāju un Ainažiem izskatoties pietiekami mazs un neradīšot jautājumus par Latvijas un Igaunijas pārrobežu sadarbību, kuras vārdā projektam varēšot saņemt papildu naudu, ko ES iestādes nemaksātu, ja tādu pašu projektu pieteiktu atsevišķi Latvija vai atsevišķi Igaunija. Starpvalstu projekta galvenā virzītāja ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Šobrīd tās darba kārtībā ir vēja parka ietekmes uz vidi novērtēšana. Tāds pasākums ir laikietilpīgs un līdz vēja parka būvniecība tiesību izsolei vides prasībām atbilstošā vietā varētu novest vien 2026. gadā. Pēc aģentūras paustā, “Latvenergo” un “RWE” topošā apvienība nebūs vienīgais pretendents uz Liepājas vēja ķeršanu.
Vējš kļūstot ekonomiski pamatots
Žēl, protams, ka vērienīgais projekts un tam pakārtotie projekti nekādā veidā nepalīdzēs Latvijai pārlaist priekšā stāvošo ziemu un vēl daudzas turpmākās ziemas. No otras puses, katra nokavētā diena var izrādīties liels ieguvums ceļā uz tādām tehnoloģiskajām uzvarām, pēc kurām vēja enerģijas iegūšanai vairs nebūšot vajadzīgas ne publiski atzītas, ne rūpīgi slēptas dotācijas uz fosilo energoresursu izmantošanas sadārdzinājuma rēķina. “Pēdējos gados vēja parki kļūst par ekonomiski pamatotu investīciju un varēs strādāt bez dotācijām,” līguma parakstīšanas ievadvārdos teica “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste. Tātad vēl nav kļuvuši nedotējami, bet par tādiem kļūst atbilstoši tam finansējumam, kāds tieši tagad tiek iegāzts vēja parku tehnoloģiju attīstīšanā.
Tik tiešām ir veidi, ar kuriem pierādīt - acīm redzami parādīt, ka tehnoloģiju attīstīšanai iztērētā nauda dod rezultātus. Pirmkārt, kļūst iespējams pacelt vēja turbīnas aizvien augstākos torņos, kuru galotnēs vējš pūš stiprāk un biežāk nekā tuvāk jūras vai zemes līmenim. Otrkārt, aizvien stiprākie materiāli torņu, turbīnu spārnu u.c. detaļu darināšanai tagad tiekot veidoti ar tādām ķīmiskajām un fizikālajām īpašībām, lai par milzīgu problēmu un izdevumiem nekļūtu nolietoto detaļu utilizācija: atkritumu kalnu sastumšana, sevišķi izturīgu materiālu drupināšana, toksisku vielu savākšana utt. Droši vien, ka tikai speciālistiem saprotamā līmenī tehnoloģisko uzvaru uzskaitījums būtu daudzkārt garāks.
“Zaļā enerģija” pagaidām nebūt nav zaļa
Pēc cilvēku izvēles viņi var ticēt vai neticēt tam, ka vēja parkos izdarītie ieguldījumi nākotnē dos vairāk enerģijas, nekā tagad tiek iztērēts to radīšanai visos tās posmos, līmeņos vai aspektos no zinātniekiem pētījumiem un reklāmas pasākumiem līdz betona maisīšanai un pēc gadu desmitiem arī sadrupināšanai. Šobaltdien nepieciešamās piemaksas visu veidu “zaļajai” enerģijai ir apliecinājums, ka arī fiziskā izteiksmē ir jāiztērē vairāk fosilās izcelsmes enerģijas, nekā pēc tam tiek atgūta “zaļā” enerģija, ja vien pietiekami rūpīgi uzskaita visu enerģiju, kas iztērēta “zaļās” enerģijas dēļ.
Vācijas noklāšana uz pusēm ar vēja parkiem un saules baterijām ir nevis samazinājusi, bet palielinājusi pieprasījumu pēc dabasgāzes vismaz piegāžu jaudas nozīmē (tieši tāpēc blakus “Nord Stream” ielika “Nord Steam 2”), lai termoelektrostacijas būtu gatavībā nosegt enerģijas patēriņu brīžos, kad vēji nepūš un Saule nespīd.
Neticību “zaļajai” enerģijai diktē vilšanās pēc sākotnējās ticības, ka, piemēram, iegūt enerģiju no vēja - no zila gaisa esot pēc definīcijas lēti, labi, ekoloģiski droši. Ziņu arhīvos ir atrodama atskaite par Latvijas valdības pasūtītu 2008. gada pētījumu par cilvēku attieksmi pret dažādiem enerģijas iegūšanas veidiem. Ar 86% pozitīvu atbilžu vēja ķeršana izcīnīja pirmo vietu starp visiem šiem veidiem. To noteica ne tikai no enerģētikas neko nesaprotošu cilvēku instinkti, kas enerģijas iegūšanā no vēja atpazina kopš cilvēces sākumiem vēlamā mūžīgā dzinēja zinātniski pamatoto versiju. Cilvēki ticēja enerģētiķiem, kuri tolaik paši nesaprata, cik īstenībā grūti, dārgi un energoietilpīgi izrādīsies ne tikai uzcelt vēja parkus, bet arī sapīt un uzturēt elektropārvades tīklus, kas garantē patērētājiem elektrību neatkarīgi no tā, ka enerģijas pieplūšana šajos tīklos grozās kā vēja brāzmas. Tagad enerģētiķi visu saprotot un esot vajadzīga vēl tikai pēdējā piepūle un nedaudz laika, lai vēja, saules un visi pārējie nefosilas izcelsmes enerģijas veidi parādītu enerģijas pārpalikumu pēc enerģijas pašpatēriņa enerģētikas vajadzībām.
Tā varētu rezumēt “RWE Renewables” atkrastes vēja enerģijas attīstības izpilddirektora Svena Utermēlena (attēlā) skaidrojumu Neatkarīgajai, kāpēc gan tagad Vācijā tāda panika par Krievijas gāzes zudumu par spīti tam, ka “RWE” darbina jau 18 atkrastes vēja parkus, bet tie dod tikai nelielu daļu atjaunojamās enerģijas ieguves kopuma Vācijā un Rietumeiropā.
Līguma parakstīšanas svarīgumu akcentēja Vācijas vēstnieka Latvijā Kristiana Helta (attēlā) klātbūtne un uzruna. Tajā atklājās, ka līguma sagatavošanā iekļautas arī Latvijas un Vācijas valdību pārstāvju sarunas Berlīnē un Rīgā. Viņš pauda lepnumu par Vācijas un Latvijas uzņēmumu došanos garā ceļā pēc enerģētiskās neatkarības visai Eiropai un noslēdza uzrunu ar vārdiem “esiet drosmīgi, mūs gaida lieli un aizraujoši notikumi”.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
