Latvijas Bankas prezidentam skarbs pienākums noliegt inflācijas apmērus

Latvijas Bankai un tās prezidentam Mārtiņam Kazākam personiski nākas pildīt savus pienākumus un stāstīt, ka Latvijai priekšā stāvošā rūpju ziema patiesībā būšot tikai rūpīšu ziemiņa.
©Ģirts Ozoliņš/F64

Ticamību M. Kazāka prognozēm gan noskaidrot ir ļoti vienkārši, jo viņš taču tās neizsaka pirmo reizi. Šogad viņš uzstājās 23. septembrī, bet pērn - 30. septembrī, par ko aģentūras LETA arhīvā iegūlušies šādi vārdi, t.i., skaitļi: “Latvijas Banka paaugstinājusi iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma prognozi šim gadam no iepriekš lēstajiem 3,3% līdz 5,3%, savukārt gada vidējās inflācijas prognozi 2021. gadam no iepriekš lēstajiem 2% Latvijas Banka paaugstinājusi līdz 2,8%, bet nākamajam gadam gada vidējās inflācijas prognoze palielināta no 2,9% līdz 4%.”

Vai gaidāma 40% inflācija?

Ar pērnā gada IKP prognozi viss šķiet kārtībā, jo Centrālā Statistikas pārvalde apliecina IKP pieaugumu 2021. gadā par 4,5%. Pietiek ar to, ka 4,5>3,3, bet nepilna procentpunkta atpalicību no 5,3 par vērā ņemamu kļūdu var neuzskatīt. Arī inflācijas sadaļā pamata lielai bardzībai nebūtu, lai gan prognozētie 2,8% atšķiras no statistiķu uzrādītajiem 3,3%. Tomēr vienas valsts iestādes izteikto prognožu sakritība ar otras valsts iestādes apliecinātajiem faktiem vēl neliecina par prognozētāju spējām, jo šīs prognozes attiecās uz pārāk tuvu nākotni. Pagājušā gada 30. septembrī jau noslēdzās 2021. gada 3. ceturksnis un LB savā prognozē varēja ietvert 3/4 to pašu faktu, kurus CSP pēc tam noformēja kā visa gada rezultātus. Saimnieciskajiem procesiem piemīt ļoti liela inerce, ko satriekt varētu varbūt karš vai milzīgs meteorīts, ja Krievija būtu uzbrukusi vai meteorīts - uzkritis Latvijai. Tā kā nekas tāds nenotika, LB prognožu sakritība ar oficiāli apliecinātajiem rezultātiem ir laba, bet neļauj spriest par to, labas vai ne pārāk labas ir prognozētāju spējas.

Cita lieta ir paredzējumi par 2022. gadu, kas paredzējumu izteikšanas brīdī vēl nebija sācies. Lūk, kur pārbaudes akmens paredzētāju spējām. Tātad “nākamajam gadam gada vidējās inflācijas prognoze palielināta no 2,9% līdz 4%”. Brīdī, kad nākamais gads ne tikai pārtapis par šo gadu, bet arī parādījis sevi - parādījis savus asos zobus, “Latvijas Banka paaugstinājusi gada vidējās inflācijas prognozi 2022. gadam no iepriekš jūnijā lēstajiem 14,8% līdz 16,9%,” liecina LETA par LB 23. septembrī pausto. Atliek izdalīt 16,9 ar 4 un iegūt koeficientu 4, kas parāda atšķirību starp LB un tās prezidenta teikto un īstenību. Precizitāti procentpunkta desmitdaļu līmenī sasniegt nav vērts, jo vēl jau 2022. gads nav beidzies ar ziņu, ka LB izmantotais 2022. gada inflācijas rādītājs 31. decembrī tik tiešām apstājies pie 16,9% atzīmes.

Ar koeficientu 4 pilnīgi pietiek orientācijai uz 2023. gadu, kuram “inflācijas prognoze palielināta no jūnijā lēstajiem 7% līdz 9,2%”: tātad pēc līdzības gaidīsim 9x4=36 jeb aptuveni 40% inflāciju 2023. gadā!

Kara un inflācijas patiesā saistība

Latvijas Bankas un tās prezidenta - gadu desmitiem par kompetentu uzskatīta ekonomista un ekonomikas pasniedzēja M. Kazāka prestiža glābšanai šķiet pietiekami norādīt uz Krievijas uzbrukumu Ukrainai - tātad uz notikumu, kura paredzēšana nebija ekonomistu kompetencē neatkarīgi no tā, ka karam izrādījās ekonomiski graujošas sekas. Diemžēl inflācijas sakars ar karu ir pretējs, nekā to mēģina pasniegt ne vien Latvijā, bet pasaulē valdošas aprindas, par kuru propagandistu strādā Latvijas Bankas prezidents. Nevis karš ir inflācijas, bet inflācija var būt kara cēlonis! Tagad, kad abi procesi ir palaisti, tie, protams, var ietekmēt viens otru.

Neatbilstība starp Latvijas Bankas prognozēm un realitāti nav pārpratums vai nejaušība, bet tendence, kuras cēloņi bija saprotami un tika izskaidroti Neatkarīgās 2021. gada 5. oktobra atsauksmē uz Latvijas Bankas 30. septembra pasākumu. Atsauces uz tobrīd svaigākajām ziņām, ka visā valstī “maizes cenas tuvākajā laikā var pakāpties pat par trešdaļu”, ka “tupeņu cenas ir dubultā un nekas neliecina, ka tās varētu samazināties”, ka Rīgā “atkritumu apglabāšanas tarifi no 1. janvāra dubultosies” un “siltumenerģijas tarifs no 1. septembra pieauga par 26,6% un no 1. novembra pieaugs par 16% bez nekādām garantijām, ka 1. janvārī, februārī, martā vai aprīlī tas nepieaugs vēl ap 10, 20 vai 50 procentiem” jau tajā brīdī ļāva paredzēt, “ka nākamgad iespējamais cenu pieaugums caurmērā arī būs šie 40%, nevis 4%”.

Tas taču acīm redzami, ka 2021. gada rudenī jau notikušie vai pieteiktie cenu pieaugumi nekādi nevarēja dot summā tikai četru procentu inflāciju. Latvijas Banka to visu tikai izlikās neredzam, it kā paļaujoties uz sakāmvārdu, ka karš visu norakstīs. Tas gan maz ticami, ka M. Kazākam kāds būtu pačukstējis, ka tik tiešām izcelsies tieši karš un tieši Eiropā (kā alternatīva Krievijas uzbrukumam Ukrainā tolaik tika apskatīts Ķīnas uzbrukums Taivānai). Pēc inerces šķita, ka apritē tiks palaists jauns Covid-19 vai tālāk jau Covid-20. Pietika ar to, ka M. Kazāks teica to, ko no viņa prasīja, un par to pretī saņēma iespēju ar karu attaisnot to, ka sarunājis muļķības. Attaisnošanās gan tikai psiholoģisks triks, jo inflācija bija uzgājusi augstu virs 4% jau pirms Krievijas 24. februāra uzbrukuma Ukrainai, taču šis triks ir ļoti efektīvs. No 99% cilvēku nevar prasīt, lai viņi paturētu prātā M. Kazāka uzstāšanos vēsturi dalījumā pirms un pēc 24. februāra.

Cilvēkus krāpj ar diviem inflācijas rādītājiem

Vēl jo mazāk cilvēku spēj iegaumēt, ar ko atšķiras, “cenu pārmaiņas vidēji 12 mēnešos pret iepriekšējiem 12 mēnešiem (%)” no “cenu pārmaiņām pret iepriekšējā gada atbilstošo periodu (%)”. Taču atšķiras tās ne pa jokam! Lūk, kā šīs atšķirības 2022. gada augustam parāda Centrālā statistikas pārvalde:

Neatkarīgā

Jautājums, kuru no divu rādītāju rindām turpina Latvijas Bankas 16,9% prognoze. Kā jau paredzams, tā ir 12,3% inflācija, kas gandrīz divas reizes atpaliek no 21,5% inflācijas. Ja zemākais inflācijas rādītājs aizsniegsies līdz apmēram 17%, tad augstākais - apmēram līdz 34%. Te jāņem vērā, ka tieši augstākais rādītājs popularitātes ziņā tālu pārspēj zemāko rādītāju un tiek nepamatoti identificēts ar inflācijas rādītājiem vispār. Tādā situācijā zemākā rādītāja nosaukšana ir vēl viens psiholoģisks triks. Cilvēkiem var šķist, ka inflācija pazeminās, ja viņiem nosauc pieaugošas inflācijas skaitļus, kuri iegūti ar tādu aprēķināšanas metodi, no tieši no kuras izriet zemāki rezultāti.

Gan inflācijas noliegšanai, gan attaisnošanai ar karu ir viens un tas pats mērķis neatzīt faktu, ka inflācija neizbēgami pieaugs atbilstoši tam, kā pieaug eiro un citu par solīdām uzskatītu un konvertējamu valūtu emisija. Eiro, ASV dolāru, Ķīnas juaņu un vēl dažu valūtu drukāšanas aptuveni vienādais temps uztur šo valūtu maiņas kursu paritāti (eiro kursa tagadējā pazemināšanās pret ASV dolāru šajā aptuvenībā vēl iekļaujas), bet pazemina visas naudas vērtību pret precēm un pakalpojumiem. Un Latvijas Banka būtībā ir eiro drukājošās Eiropas Centrālās bankas pārstāvniecība.