Latvijai ekonomikā ir izredzes; būtisks profesionāls valdības darbs

Lai arī aizvien izjūtam labklājības trūkumu, sevišķi tagad, kad inflācijas rādītāji ir augsti un pirktspēja krīt lejup, turklāt daļā mājsaimniecību pat ar joni, Latvijas ekonomikai ilgtermiņā netrūkst arī labu ziņu. Tas, ko piedzīvojam patlaban, ir visai nepatīkami, un ziemā kļūs vēl nepatīkamāk, tomēr, ja pasaule nepiedzīvos kādus jaunus ģeopolitiskus un ekonomiskus satricinājumus, Latvijā ir pamats cerēt uz labklājības pieaugumu. Varbūt ne pārāk strauju, taču tomēr pamanāmu.
19.11.2022. Mārtiņš Apinis Abonē digitālo avīzi Neatkariga.lv bez maksas
 
©Neatkarīgā

Neizdarītais un pašu vaina

Lai raudzītos uz tālāko, droši vien ir vērts aplūkot to, ko esam vai neesam sasnieguši. Mūsu valstī, maigi sakot, ir pieklibojusi reģionālā politika, jo vēl attiecībā uz ekonomisko devumu pagājušās desmitgades vidū bija redzams, ka iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Rīgā salīdzinājumā ar Eiropas Savienības vidējo bija ap 70%, kamēr Latgalē šis skaitlis bija trīs reizes mazāks. Droši vien tagad zināma konverģence ir notikusi, tomēr Latvijas austrumu tālākais reģions aizvien slīgst nabadzībā. Šajā ziņā pilnīgi noteikti atbildība ir jāuzņemas valdībām, kas Latviju stūrēja iepriekšējā desmitgadē. Ir pat ļoti interesanti, ka ar dažādām “inovatīvām” reformas idejām uzstājās tie, kas patiesībā lielā mērā ir atbildīgi par reģionālo atpalicību, jo valdībās nav pietiekami strādājuši, lai uzlabotos infrastruktūra, galvenokārt jau ceļu tīkls. Tā vietā veikta reģionālā reforma, kur nomales kļūst par vēl lielākām nomalēm. Aizvien vairāk šķiet, ka reforma ir veikta varas un naudas koncentrācijas nolūkos, nevis domājot par labklājības pieaugumu, un tas attālāku vietu atpalicību, visticamāk, palielinās vēl vairāk. Ja investors Latvijā grib uzbūvēt rūpnīcu, viņam ir vienalga, cik raiba ir novadu karte, taču nav vienalga, vai līdz plānotajai ražotnei varētu ērti aizbraukt. Valdība allaž vainojusi pašvaldības, lai gan pašai bija un aizvien ir jāuzņemas atbildība par sliktā stāvoklī esošo valsts ceļu infrastruktūru. Protams, atpalicība ir saistīta arī ar vietējām niansēm. Ja runājam par jau pieminēto Latgali, tad vaina ir pārāk lielā mīlestībā pret Krieviju. Lai gan jau, vēlākais, 2014. gadā vajadzēja saprast, jo lielāka ir Krievijas ietekme, jo mazākas ir cerības uz attīstību. To daudzi Latgalē aizvien negrib saprast, un diemžēl tas notiek arī vietējās pārvaldes līmenī, ne tikai vēlmē diversificēt enerģijas resursus, bet arī attieksmē pret valsti kā tādu. Jau iepriekšējā apkures sezonā valdība izdarīja grozījumus likumdošanā, kas ļauj piesaistīt finansējumu pašvaldībai, tādējādi novēršot vispārēju siltumenerģijas krīzi Daugavpilī. Taču aizvien nepārprotamāk šķiet, ka tas nav vairojis vietējā mēra lojalitāti Latvijai, drīzāk gan šķiet - ir noticis pretējais. Šāda pieeja diezgan nepārprotami kavē vietējās tautsaimniecības attīstību, veicinot tās atpalicību gan no pārējās Latvijas, gan no Eiropas valstu vidējiem rādītājiem kopumā. Tas ir arī vietējās attieksmes jautājums, kādēļ vidējā alga Latgalē ir vien ap 70% no vidējās Latvijā un vai šo materiālo attiecību ir iespējams mainīt.

Progress neizpaliek

Lai arī dažādu negāciju netrūkst, kļūdās tie, kuri uzskata, ka mūsu valstī nav attīstības. Tradicionālais piemērs, kas norāda uz Latvijas ekonomikas virzību, ir fakts, ka, iegādājoties jaunu Eiropas nozares flagmaņos tapušu auto, ir diezgan ticama iespēja, ka kāda no tā detaļām ir ražota tepat Latvijā. Tas ir tikai atsevišķs piemērs, taču mums ir ar ko lepoties arī citās mašīnbūves nozarēs, elektronikā, farmācijā, tekstilā utt. Mūsu lielākā eksporta prece vēl aizvien ir koksne un tās izstrādājumi, taču tas jau ir pavisam cits, daudz vairāk apstrādāts koks, nekā tas bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, ar daudz lielāku radīto vērtību, kas to ļauj pārdot krietni dārgāk. Te vēl ir jāpiemin, ka arī ar šo vērtības pieaugumu koksnes īpatsvars eksporta struktūrā vairs nav 30% kā kādreiz, bet ir uz pusi mazāks. Tas savukārt norāda, ka spējam radīt aizvien vairāk dažādu preču, kuras turklāt nonāk aizvien jaunākos un tālākos noieta tirgos, un, neraugoties uz Krievijas piemērotajām sankcijām Latvijas pārtikas produktiem, mūsu valsts eksporta apjomi tiekušies pretī aizvien jauniem rekordiem. Tas neapšaubāmi ļauj Latvijai tuvoties Rietumeiropas labklājībai, lai gan mums tas diemžēl sokas daudz lēnāk nekā kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā. Taču pozitīva virzība neizpaliek un droši vien nākotnē varētu kļūt straujāka kaut vai tādēļ, ka “vecā Eiropa” ir ekonomiski pagurusi un slīgst krietni lielākos parādos, pārrēķinot uz vienu ekonomikas vienību, salīdzinot ar tiem skaitļiem, par kuriem nereti gaužamies Latvijā.

Ja runājam par tuvināšanos Rietumeiropai un salīdzinām tādas valstis kā Latvija un Vācija, ko varētu uzskatīt par etalona ekonomiku, tad divdesmit gadu laikā atšķirība ir vērā ņemama. 2001. gadā Latvijas ekonomikas apjoms uz vienu iedzīvotāju bija vien 19,2% no analoga Vācijā, savukārt pērn šis skaitlis jau sasniedza 36,6%. Var šķist samērā maz, taču ir jāņem vērā tas, ka Latvijai ir bijis un, kā redzams, vēl aizvien ir jāturpina rāpties ārā no dziļas postpadomju bedres, turklāt, lai arī lēnāk nekā pie mums, arī Vācijas tautsaimniecība turpina augt, un ir ļoti ticams, ka to nespēsim panākt arī 50 gadu laikā. Taču tas nenozīmē, ka mūsu labklājība netuvināsies. Patlaban mūsu vidējā alga no vidējās algas Vācijā atpaliek apmēram trīs reizes, taču pirms divdesmit gadiem tās bija padsmit reizes, turklāt arī tur darba samaksa nestāv uz vietas. Ja paraugāmies garākā laika griezumā, tad šobrīd notiekošais Latvijas iedzīvotāju labklājībā ir ļoti nepatīkams, taču tas nenozīmē, ka tā tam ir jāturpinās ilgstoši.