Globālo banku sektoru atkal apdraud potenciāla krīze

Lai arī ziņas par aizjūru banku bankrotiem lielai mūsu sabiedrības daļai var šķist diezgan nenozīmīgas, problēmai ejot plašumā, var tikt ietekmēta arī katra Latvijas iedzīvotāja dzīve un varam piedzīvot pat būtisku labklājības līmeņa samazināšanos. Iespējams, pat lielāku nekā to, ko nule kā piedzīvojām saistībā ar strauji augošo inflāciju.
©Depositphotos.com

Kopējo situāciju pasaules finanšu sistēmā patlaban var pielīdzināt neveikli nodzēstu izsmēķu riekšavai sausā kūdras purvā. No vienas puses, atsevišķi katrs no tiem nerada tūlītējus ugunsgrēka draudus, taču, notiekot masveida gruzdēšanai, sausā un vējainā laikā sarkanais gailis var mērot ceļu tālu ārpus purva robežām.

Latvijas iedzīvotāju finanšu dzīve norit ciešā sazobē ar globālajiem finanšu tirgiem, tādējādi mūs ietekmē notikumi gan Volstrītā, gan Čikāgas preču biržā. Tieši pēdējā tiek kaldināta liela daļa no cenu izmaiņām, kuras galu galā redzam mūsu veikalu plauktos. Tāpat arī citiem notikumiem ASV finanšu sektorā, proti, potenciālajiem un jau esošajiem banku bankrotiem, ir pastarpināta ietekme uz finanšu plūsmām, investīcijām un naudas aprites ātrumu Latvijā. Sevišķi vēl tad, ja tiek ziņots par divu ASV finanšu milžu darbības pārtraukšanu un diskutēts par to, vai ir pamats domāt par lielākajiem finanšu satricinājumiem kopš 2008. gada. Pār pasaules finanšu tirgiem skrienošais satraukuma vilnis šobrīd nenozīmē nekādus sarežģījumus Latvijas banku sektoram, taču tas var radīt negācijas mūsu valsts tautsaimniecībai citādā veidā. Tas, cik lielas tās būs, ir atkarīgi no vairāku faktoru kopuma, kuru mijiedarbība tad noteiks ekonomisko virzību Latvijā.

Dažiem balle beidzas, dažiem nē

Pēdējā laikā ziņas par notiekošo pasaules ekonomikā un finanšu sektorā ir samērā pretrunīgas. No vienas puses, tiek ziņots, ka ekonomika, ņemot vērā pēdējā laikā notikušo straujo procentu likmju kāpumu, kas ievērojami sadārdzinājis kredītus, turas visai labi. Taču, no otras puses, redzams, ka daudzu stratēģisko izejvielu, piemēram, kokmateriālu, cenas un pieprasījums krītas, kas norāda, ka ekonomiskā aktivitāte visai drīz var noplakt. Tāpat acīmredzami līdz šim augstā inflācija liek tērēt banku kontos turētos līdzekļus. Lai gan pasaulē nav vērojama vispārēja līdzekļu aizplūšana no bankām, tomēr parādās atsevišķas situācijas, kad, bankām finansējot uzņēmumus ar šo sabiedrību emitēto vērtspapīru palīdzību, rodas zināms finanšu disbalanss.

Kā skaidro eksperti, ir dažādas metodes, pēc kurām var tikt aprēķināta minēto parāda vērtspapīru (obligāciju) vērtība. Banka, iegādājoties uzņēmumu parādzīmes vai obligācijas, var tos turēt līdz dzēšanas termiņa beigām, kad aizņēmums un tā procenti ir atmaksāti, vai arī pārdot šos vērtspapīrus tirgū, kad rodas tāda vajadzība. Taču esot divi veidi, kā šo obligāciju vērtību rēķināt bilancē. Pirmkārt, to var rēķināt pēc “amortizētas” iegādes cenas un uzkrātajiem procentiem, pieņemot, ka šie vērtspapīri tiks turēti līdz dzēšanai un ar šo ieguldījumu viss būs kārtībā.

Otrs veids ir rēķināt šo vērtspapīru vērtību pēc tirgus cenas. Ja viss attīstās pēc “normāla scenārija”, tad bankai ir iespēja vadīties pēc pirmā no minētajiem scenārijiem, saņemt paredzētos procentus un pēc aizņēmumu vērtspapīru dzēšanas arī aizdoto pamatsummu. Taču problēmas var sākties brīdī, kad notiek kaut kas neparedzēts, turklāt tam vēl pievienojas negatīvi apstākļi, kā tas ir šoreiz ar procentu likmju kāpumu, kas iepriekš izlaisto obligāciju vērtībai tirgū liek kristies. Ja kaut kādu apstākļu dēļ no bankas ir straujāk aizplūduši depozīti un radītais robs jāaizlāpa, pārdodot kādus cenā kritušus finanšu aktīvus, piemēram, jau minētās obligācijas, var rasties kaut kas līdzīgs “finanšu caurumam”.

To zināmā mērā var attiecināt uz pēdējās nedēļas laikā plaši izdaudzināto ASV bankas "Silicon Valley Bank" (SVB) sabrukumu. Tā nav kaut kāda nenozīmīga nišas banka, bet, vadoties pēc finanšu preses teiktā, to var uzskatīt par otro lielāko bankas bankrotu ASV pēc tam, kad 2008. gada krīzes laikā darbu bija spiesta pārtraukt banka “Washington Mutual”. Turklāt nedēļas laikā pasaule ir tikusi arī pie trešā lielākā banku bankrota ASV vēsturē, durvis verot komercbankai “Signature Bank”.

Patlaban pasaule piedzīvo strauju procenta likmju pieaugumu, ko tradicionāli var uzskatīt par labu banku biznesam, jo tām pieaug iespēja kāpināt peļņu uz lielāku procentu ieņēmumu rēķina. Taču situācija nav īsti viennozīmīga. Aizvien vairāk tiek izteikts viedoklis, ka ASV ekonomikā ir izveidojies “burbulis”, jo pat ieilgusī procentu likmju celšana un līdz ar to dārgāki kredīti tā īsti nespēj apslāpēt augstu pieprasījumu no uzņēmumu un mājsaimniecību puses. Var pat zināmā mērā teikt, ka tiek ņemti aizvien jauni kredīti, lai spētu pirkt un apmaksāt aizvien dārgākas preces un pakalpojumus, un agri vai vēlu šim “uzkarstošajam tautsaimniecības katlam” ir jānolaiž tvaiks. Tādējādi atkal veidojas aizmetņi situācijai, kas ir līdzīga tai, kas bija vērojama 2007. un 2008. gadā, kad pēkšņi “ballīte beidzas un mūzika vairs neskan”.

Veļas neuzticības vilnis

Kā jau to diezgan droši varēja paredzēt, notikumi ASV ir guvuši atskaņas arī šaipus Atlantijas okeānam. Pašreizējā situācijā saglabājas trauksmes pieskaņa, neraugoties uz to, ka mierinošus vārdus attiecībā uz situācijas stabilitāti ir teicis gan ASV prezidents Džo Baidens, gan ES ekonomikas komisārs Paolo Džentiloni. Tikmēr finanšu tirgū jau spriež, kurš varētu būt finanšu satricinājumu nākamais upuris. Šajā ziņā tikuši raidīti mājieni Šveices bankas “Credit Suisse”, virzienā, kuras akcijas cena jau nokritusies līdz rekordzemam līmenim. Šis kritums gan rada iespēju riska cienītājiem tikt atalgotiem ar ļoti lēti iegādātām bankas akcijām, ja šim finanšu milzim no nepatikšanām izdosies izkulties.

Taču, ja raugāmies uz situāciju plašāk, tā ir nepatīkama ne tikai no pašu banku, bet arī no kopējās ekonomikas viedokļa. Biržu indeksi krīt, līdz ar to rūk arī pasaules bagātības apmērs, bet tas savukārt, visticamāk, reālajai ekonomikai nozīmēs vēl lēnākas investīciju plūsmas, darījumu aktivitātes un ražošanas kritumu, kā arī mazāku pieprasījumu pēc darba rokām. Pagaidām gan biržas indeksu rukšana ir visai pieticīga, un var pat teikt, ka pēdējā mēneša laikā ASV akciju tirgū zaudēts aptuveni tikpat daudz, cik tirgus varēja kristies vienas nebaltas dienas laikā 2008. gada krīzē. Tomēr tas, ka kritums patlaban ir mērens, vēl nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Ja raugāmies uz pēdējo piecu dienu statistiku 14. marta pēcpusdienā, tad Vācijas finanšu milža “Deutsche Bank” akcijas bija zaudējušas turpat 9% vērtības. Apmēram to pašu demonstrēja Francijas banka “Société Générale”. Tikmēr Zviedrijas “Swedbank” kapitāla vērtspapīru cena bija kritusies par 7,3%, bet jau pieminētās Šveices “Credit Suisse” akciju cena bija kritusies par nepilniem 16% līdz 2,26 Šveices frankiem par akciju.

Laime nelaimē

Ja iepriekš pieminētās negācijas sāks pāraugt nopietnākā krīzē, tad sliktākajā situācijā nonāks tie, kuriem ir lielāki aizdevumi un vienlaikus mazākas iespējas tos apmaksāt. Šobrīd nav precīzi paredzams, kāds būs ekonomikas virzības vektors tuvākā gada laikā, taču atsevišķus spriedumus var izdarīt, vadoties pēc līdzšinējās ekonomikas datu virzības. Piemēram, ir redzams, ka rūpniecības izaugsme Latvijā kļuvusi lēnāka un šobrīd konveijeri jau strādā ar samazinājumu. Tā kā mums šī nozare pamatā ir saistīta ar eksporta iespējām, tad var teikt, ka ekonomiskais fons pasaulē pasliktinās. Tādējādi minētās norises banku sektorā ir vien neliela mozaīkas daļa kopumā aizvien sliktākā pasaules ekonomiskajā situācijā.

Attiecībā uz Latviju varam teikt, ka ir notikusi “laime nelaimē”, un šo teicienu attiecināt uz nemitīgi virmojošajām sūdzībām par to, ka bankas nepietiekami izsniedz aizdevumus. Ja ekonomiskā situācija pasliktinās, bet aizdevumu apjoms ir mazs, no nepatikšanu plūdiem iespējams iziet “sausām kājām”. Droši vien pilnīgi sausas tās nebūs, jo kāda globālo dubļu šļakata neizbēgami piezemēsies arī Latvijas teritorijā. Tas, kas Latvijas gadījumā ir labi - noguldījumi Latvijas banku sektorā gadu gaitā ir visai strauji auguši, taču kredīti izsniegti ar ievērojami mazāku dāsnumu. Tas nozīmē, ka Latvijas bankām nevajadzētu masveidā saskarties ar finanšu likviditātes problēmām un noguldītāju nauda ir drošībā. Turklāt brīdī, kad krīzes gaitā pieprasījuma kritums būs samazinājis preču un pakalpojumu cenas, turīgajām mājsaimniecībām radīsies labvēlīgi apstākļi uzkrāto “likt lietā”, tādējādi šīs turīgākās sabiedrības daļas līdzekļi tā vai citādi sildīs tautsaimniecību un “nosēdīsies” arī mazāk turīgo kabatās. Tas gan ir tikai viens no varbūtējiem scenārijiem, taču ir pamats domāt, ka gadījumā, ja banku problēmas pasaulē ies plašumā, Latviju nevajadzētu piemeklēt tādai krīzei kā beidzoties tā dēvētajiem treknajiem gadiem.