Kādēļ Latvija kļuvusi par inflācijas līderi eirozonā?
Šā pavasara labā ziņa ir inflācijas samazināšanās Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Tomēr viens no samazinājuma iemesliem ir tas, ka iedzīvotāju maciņu iespējas ir gandrīz izsmeltas. Turklāt inflācija Latvijā joprojām ir viena no augstākajām ES un arī eirozonā. Saskaņā ar “Eurostat” datiem, 2023. gada martā Latvijā tā bija 17,2% (salīdzinājumā ar 20,1% februārī), Igaunijā - 15,6% (salīdzinājumā ar 17,8% februārī) un Lietuvā - 15,2% (salīdzinājumā ar 17,2% februārī). No ES valstīm augstāks inflācijas līmenis ir tikai Ungārijā, kur martā inflācija sasniedza 25,6%, bet Polija ar 15,2% inflāciju martā bija tuvu Baltijas valstīm. Tomēr Ungārija un Polija neietilpst eirozonā.
Iedzīvotāju pirktspēja vairs “nevelk”
"Galvenais faktors, kas pērn noteica augsto inflāciju Latvijā, bija augstās energoresursu un pārtikas cenas. Apkures tarifi visā Latvijā jau samazinās, arī degvielas cenas pazeminās salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Tas ir galvenais faktors, kāpēc inflācija šobrīd samazinās un turpinās samazināties līdz gada beigām. Tajā pašā laikā iekšzemes cenas turpina augt, un pakalpojumu cenu inflācija saglabājas virs 10%," norāda bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš.
Augsta inflācija var izraisīt krīzes procesus ekonomikā. "Inflācija 5-7% robežās tirgiem ir veselīga, bet, ja tā pārsniedz 10%, ekonomikā var sākties negatīvi procesi, kas saistās ar recesiju. Inflācijai pārsniedzot 5-7%, patērētājiem nākas tērēt vairāk naudas visvienkāršākajām precēm, piemēram, pārtikai vai komunālo pakalpojumu apmaksai, un viņi nevar atļauties iegādāties kaut ko dārgāku, piemēram, apģērbu," brīdina finanšu analītiķe Jeļena Domuza. Uzņēmumi, kas šuj vai pārdod apģērbu, zaudē peļņu un negatīvu ekonomisko scenāriju gadījumā var bankrotēt.
NRA jau rakstīja, ka Latvijas iedzīvotāju pirktspēja tuvojas izsīkumam.
Savukārt pamatpreču cenas pieaug. Kā norāda SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis, aprīlī patēriņa cenu līmenis Latvijā palielinājās par 0,3%. Lielākā ietekme uz cenu līmeņa izmaiņām bija apģērbam un apaviem (+0,4 procentu punkti), pārtikai (+0,1 procentu punkts), alkoholam un tabakas izstrādājumiem (+0,1 procentu punkts) un mājokļiem (-0,2 procentu punkti). "Inflācija maijā samazināsies līdz nedaudz virs 10%, bet jūnijā jau saruks līdz viencipara skaitlim. Mājsaimniecībām visaktuālākais jautājums joprojām būs pārtikas cenas, kuru kāpums drīz izsmelsies, un atsevišķās grupās vajadzētu būt arī cenu kritumam," prognozē D. Gašpuitis.
Tomēr vairākās eirozonas valstīs aprīļa inflācija pēc martā novērotā krituma atkal pieauga. Tāda situācija ir Austrijā, Itālijā, Francijā un Nīderlandē, kur aprīlī atsākās cenu kāpums. Šajās valstīs inflācijas līmenis aprīlī bija 6,9-9,6% robežās. ES kopumā gada inflācija martā samazinājās no 9,9% līdz 8,3% gadā, bet eirozonā - no 8,5% līdz 6,9%.
Covid-19 sekas ekonomikā
Augsts inflācijas līmenis pēc Covid-19 pandēmijas laikā noteiktā “lokdauna” bija vērojams visā pasaulē. Var teikt, ka straujais cenu kāpums ir normāla tautsaimniecības reakcija uz valdību atbalsta maksājumiem Covid-19 laikā. Atgādinām, ka “lokdauna” laikā ES valstis sāka atbalstīt savus uzņēmumus un iedzīvotājus, izmantojot sociālos maksājumus un subsīdijas uzņēmējiem. Tas tika darīts uz valsts parādsaistību palielināšanas rēķina, kas gan bija nepieciešams pasākums tautsaimniecības stabilizēšanai.
“Valstis bija emitējušas papildu naudas masu, kas kāpināja pieprasījumu iekšzemes tirgū. Pieprasījums palielinājās, bet piedāvājums - ne. Jo Covid-19 laikā bija vērojami tehnoloģisko ķēžu traucējumi, ražošanas apjoma samazināšanās, turklāt šie divi faktori pārklājās,” skaidro finanšu analītiķis Anatolijs Drobjazko.
D. Gašpuitis arī uzskata, ka pēdējos gados bija nepārprotami labvēlīgi apstākļi vērienīgam cenu kāpumam. "Pandēmijas laikā un pēc tās cenas paaugstināja piedāvājuma un pieprasījuma faktori. Piedāvājums samazinājās saistībā ar ražošanas apjomu kritumu, ko vēl vairāk saasināja globālo preču plūsmu traucējumi. Savukārt ekspansīvā fiskālā un monetārā politika kāpināja preču pieprasījumu. Papildus tam ap 2021. gada vidu situācija enerģētikā kļuva arvien saspringtāka, īpaši attiecībā uz dabasgāzi un elektroenerģiju Eiropā," stāsta D. Gašpuitis.
Viņš atzīst, ka uzņēmumi ir nonākuši situācijā, kad gandrīz visas izmaksu sastāvdaļas ir palielinājušās, un kopš 2021. gada sākuma tie ir diezgan čakli sākuši pārnest izmaksas uz patērētājiem.
Straujās inflācijas dēļ centrālajām bankām, tajā skaitā Eiropas Centrālajai bankai, pērn nācās ķerties pie kredītu procentu likmju paaugstināšanas. Rezultātā krietni palielinājās kredītu izmaksas uzņēmumiem. Radās "zombiju ekonomikas" problēma, kad uzņēmumi nespēj apkalpot kredītus par jaunajām cenām. Tādējādi ASV un ES tuvojas recesijai, IKP pieauguma samazinājumam. Tā sekas ir bezdarbs, uzņēmumu slēgšana un dabiska ekonomiskā krīze, saka A. Drobjazko.
Karš un enerģētiskā krīze
Nākamais faktors, kas izraisīja augstu inflācijas līmeni, bija kara Ukrainā izraisītā enerģētikas krīze. "Galvenie Latvijas iedzīvotāju izdevumi ir par enerģiju un pārtiku, kas nav tik izteikti citās Eiropas valstīs, kur ievērojami vairāk tiek tērēts izklaidei un pakalpojumiem. Sākoties karam, enerģijas cenas sasniedza vēl nebijušus augstumus, un Latvijai kā no enerģijas atkarīgai (īpaši no Krievijas) valstij tas nozīmēja lielu šoku, ko cilvēki piedzīvoja, ieraugot komunālos rēķinus un cenas veikalu plauktos," atzīst “Venture Faculty” stratēģiskais partneris Renāts Lokomets.
Viņš skaidro, ka energoresursu un pārtikas produktu sadārdzināšanās rada nepieciešamību palielināt algas privātajā un sabiedriskajā sektorā, kas savukārt atkal izraisa pakalpojumu sadārdzināšanos utt. "Latvijā ziemas periodā tika īstenoti vairāki atbalsta pasākumi no valsts puses, īpaši saistībā ar mājsaimniecību un uzņēmumu apkuri un elektroenerģiju, kas daudziem ļāva šo ziemu pārdzīvot bez salīdzinoši lielām grūtībām," saka R. Lokomets.
Vai monopolistu slepenā vienošanās?
Svarīgi atzīmēt, ka viens no iemesliem, kādēļ Latvija ir kļuvusi par ES līderi inflācijas ziņā, varētu būt konkurences trūkums un monopolistu slepenas vienošanās dažos tirgos. Šādā gadījumā cenu kāpuma līmeni diez vai būs iespējams ierobežot bez pretmonopola iestāžu iesaistīšanās. Diemžēl līdz šim valdības rīcība šī cenu kāpuma ierobežošanai nav bijusi pietiekama.
"Valdība ir izvairījusies izmantot administratīvos instrumentus, lai ierobežotu cenu kāpumu, piemēram, attiecībā uz komunālajiem pakalpojumiem. Taču daļa no augstās inflācijas nav izskaidrojama, īpaši pārtikas cenas, kas Latvijā apsteidz cenas pasaules tirgū. Var pieņemt, ka uzņēmumi ir izmantojuši šo situāciju, lai paaugstinātu cenas kāda cita iemesla dēļ," saka bankas “Citadele” ekonomists M. Āboliņš.
Šiem iemesliem var nebūt ekonomiska pamatojuma, un jomas, kurās valsts nepietiekami regulē konkurences jautājumus, būtu jāpēta atsevišķi. Piemēram, telekomunikāciju un citās pakalpojumu nozarēs, iespējams, pakalpojumu cenas ir paaugstinātas bez pietiekama pamatojuma.
Inflācijas samazinājuma faktori
Inflācijas pakāpenisku samazināšanos ietekmē zināmas prognozējamības parādīšanās attiecībā uz enerģijas cenām, kas kopš kara sākuma ir bijušas ļoti neskaidras. “Līdz ar gāzes patēriņa samazināšanos, tās aizvietošanu ar alternatīviem resursiem un prognozēto enerģijas ražošanas jaudu pieaugumu enerģijas tirgū valda noteiktība, kas ļauj prognozēt cenas, kuras 2022./2023. gada rudens-ziemas periodā bija pilnīgi nekontrolējamas - šobrīd vērojama situācijas normalizēšanās. Tas ļauj arī vietējiem uzņēmumiem racionālāk plānot savas izmaksas, kas savukārt ir atspoguļojies patēriņa preču un pakalpojumu cenu normalizācijā,” saka R. Lokomets.
Vairāki faktori liecina, ka inflācija turpinās samazināties, lai gan šis process notiek pārsteidzoši lēni.
"Eiropas uzņēmumiem enerģijas cenu dēļ ir palielinājušās izmaksas. Augstākas procentu likmes vājina pieprasījumu, jo tās samazina mājsaimniecību pirktspēju. Tas neitralizē pandēmijas pozitīvo ietekmi, kad ekspansīvie atbalsta pasākumi kāpināja pieprasījumu. Dažu preču cenas ir samazinājušās, bet joprojām ir ievērojami augstākas nekā pirms pandēmijas. Gāzes un elektroenerģijas cenas ir samazinājušās, īpaši Eiropā. Situāciju atviegloja zemāki kravu pārvadājumu tarifi un efektīvāka pasaules tirdzniecības darbība," saka D. Gašpuitis.
Arī Eiropas Savienībā karš Ukrainā ir veicinājis militāro pasūtījumu pieaugumu un līdz ar to arī pieprasījuma kāpumu pēc metāla, ķīmiskajiem produktiem utt. Attīstās visi uzņēmumi, kas nodarbojas ar munīcijas ražošanu un armijas apgādāšanu. "Recesija ir jauns izaicinājums lielajām ekonomikām. Paradoksāli, bet militāri rūpnieciskā kompleksa atdzīvināšana var būt viens no veidiem, kā to pārvarēt," saka A. Drobjazko.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
