Ar Valda Zatlera un viņa Zatlera Reformu partijas (ZRP) ierašanos iekšpolitikā parlaments ir ieguvis «jaunu sākumu» un «jaunu politisko kultūru», kādas nebija nevienā no iepriekšējiem sasaukumiem.
Tam, kas pašlaik notiek, nav nekāda sakara nedz ar reformām, nedz tiesiskumu, nedz caurspīdību vai kādām tamlīdzīgām skaistām lietām – drīzāk gan ar bezatbildību, varaskāri un lielummāniju. «Jaunā sākuma» partija par savu politiskās cīņas metodi ir izvēlējusies māžošanos – jo ekscentriskāk, negaidītāk, neprognozējamāk, jo labāk.
Šāds piegājiens pasaulē nav nekas jauns – tādas jefiņu, šovmeņu partijas pēdējos pāris desmitos gadu ir bijušas sastopamas Polijā un Igaunijā, attāls idejisks radinieks tām ir Vladimirs Žirinovskis Krievijā.
Tagad šādu stilu politikā iemieso ZRP. Var jau, protams, arī tā taisīt politiku, taču šāda tipa partijas atrašanās pie valdības galda ļoti apgrūtinās dzīvi tās partneriem – nevar taču saprast, kurā brīdī vadonis Zatlers runā to, ko domā, kad viņš vispirms runā un pēc tam domā un kurā brīdī atkal kaut ko darīs absolūti pretēji tam, kā bija norunāts vakar.
Zatleriāde atgādina jautru vodeviļu provinces amatierteātrī. Galvenais varonis ierosina atlaist parlamentu par to, ka tas negrasās viņu otrreiz ievēlēt par Valsts prezidentu. Tauta nes varoni uz rokām un atlaiž parlamentu. Tas pats Zatlers, kurš ar degsmi apkaroja «lokomotīvju principu», kļūst par lokomotīvi un nosauc savu jauno partiju savā vārdā.
Tiek ievēlēta jauna Saeima, un visi nodomā, ka valdību taisīs tās trīs partijas, kas iepriekš jau brāļojušās – ZRP, Vienotība un Nacionālā apvienība. Taču galvenais varonis paziņo, ka taisīs koalīciju ar Saskaņas centru un tikai ar tankiem šo viņa viedokli varēs mainīt. Nacionālā apvienība parāda Zatleram rotaļu tankus, un viņš tā pārbīstas, ka uzmet Saskaņas centru.
Jaunā Saeima vēl nav sanākusi uz savu pirmo sēdi, kad ar lielu troksni no ZRP frakcijas aizbēg seši deputāti ar Klāvu Olšteinu priekšgalā. Iznāk tāda kā «Olšteina reformu partija». Sprinteris Olšteins ir pārsitis visus iepriekšējos rekordus – jūnijā aizskrēja no Vienotības, oktobrī no ZRP. Tātad labi trenēts jaunietis mūsdienās spēj pamest vidēji četras vai pat piecas partijas gadā!
Šo pirmdien notiek vēl viens aizraujošs sižeta pavērsiens, kurā Zatlers piepeši kļūst par traģisku cietēju. Deputāti nenobalso par viņa iecelšanu Saeimas priekšsēdētāja krēslā. Dots devējam laikam būs atdevies – tagad spējīgākie Zatlera mācekļi atdarina savu bijušo guru un rāda pirmos soļus pārsteigumu sagādāšanā, bet kolēģīši no Vienotības demonstrē, ka uzmešanas džudo viņiem jau sen ir melnā josta.
Atliek vien minēt, kādus pārsteigumus redzēsim šā seriāla turpinājumā. Varbūt vienā brīdī ZRP izmetīs no partijas Zatleru? Varbūt izrādīsies, ka politikā darbojies Zatlera dubultnieks, viltvārdis, kamēr īstais dakteris Zatlers atradies kaut kur Āfrikā, kur ārstējis mērkaķus un papagaiļus? Varbūt nākamajā sērijā atklāsies, ka Solvita Āboltiņa patiesībā ir Zatlera māsa, bet Olšteins ir Zatlera ārlaulības dēls? Parasti šajā žanrā pāri dabonas, pazudušie atrodas, visi raudādami aiz laimes apkampjas, taču šai – 11. Saeimas – ludziņai laimīgu beigu var arī nebūt.
Latvija ir dabūjusi vēl kašķīgāku, intrigās un ietekmes sfēru pārdalē ciniskāku Saeimu, nekā iepriekšējā. Uz Zatlera popularitātes rēķina Saeimā ir iekļuvis prāvs bariņš mazpazīstamu personu, kuras vēl nav paguvušas saprast, cik lasījumos pieņem likumus, bet jau ir metušās snaikstīties pēc amatiem. Par viņu dvēselēm cīnās pulks pelēko kardinālu un aiz tiem stāvošu grupējumu, cerot, ka ar bērnu rokām varēs grābt sev ogles.
Zatlera haotisko gājienu rezultātā ir pamatīgi nokaitināts Saskaņas centrs. Saskaņieši diez vai būtu tik smagi apvainojušies, ja uzreiz pēc vēlēšanām būtu atstāti malā – neba nu pirmā reize. Taču ar viņu aicināšanu un pēc tam atstumšanu uz plīts ir uzlikts vārīties liels katls un tam virsū uzlikts vāks.
Mazspējīga valdība un savstarpējos naidos rūgstošs parlaments, kad, iespējams, tuvojas jauns globālās krīzes vilnis – lūk, viss ieguvums no rīkojuma Nr. 2 un ārkārtas vēlēšanu trača! Šāda valsts vara ne tikai nogulēs krīzes atnākšanu, bet nepamanīs pat, ja uz Jēkaba ielas gulēs badā nomirušu vēlētāju līķi. Jo, kas gan ir kaut kāda krīze, ja svarīgākas ir zirdziski ākstīgās Trojas zirgu, sarkano līniju, tanku, nodevību, pārbēgšanu un uzmešanu spēles?
