Uz Spāniju, Kipru? Nē! Uz Lielajiem Muļķiem! Asnāte Ziemele aicina glābt tūrismu

Asociācija “Lauku ceļotājs” bija cerējusi, ka šosezon uz Latviju lielākā skaitā atbrauks japāņu tūristi. Mārketinga kampaņā ieguldīts laiks, nauda, pūles, taču japāņi neatbrauks. Jo ‒ kovids. Tas nozīmē, ka Latvijas dabā ir jādodas pašiem un ar nakšņošanu. Šis ir īstais brīdis, lai iepazītu savu zemi un palīdzētu izdzīvot lauku viesmīlības nozarei. Varbūt valsts subsidētās ceļazīmes šo piedzīvojumu finansiāli atvieglos. “Neatkarīgā Avīze” sarunājas ar asociācijas vadītāju ASNĀTI ZIEMELI.
13.05.2020. Imants Vīksne
 
“Ir jābūt atvērtākiem pret savu zemi un jābrauc bez kritikas, ka viss slikti, ka saules nav pietiekami un ka cilvēki ir drūmi un nelaipni. Nav tā! Tās vērtības, kas mums pašiem patīk, ir tikai šeit, un tagad tās varam pa īstam izbaudīt,” saka Asnāte Ziemele ©Oksana Džadana/ F64

Kāda ir tā lauku tūrisma klientu struktūra? Vai tiešām mēs orientējamies pamatā uz ārzemniekiem?

‒ Nu, nē. Pirms krīzes ap 70 ‒ 80% bija vietējie Latvijas iedzīvotāji. Un tikai 20 līdz 30% ir ārzemnieki. Ārzemnieku skaits gan aug arī lauku tūrismā. Tas, protams, ir labi valstij. Tomēr pamatā lauku tūrisms ir orientēts uz pašmāju ceļotājiem.

Un cik mums ir pakalpojumu sniedzēju?

‒ Datubāzē ir ap septiņi simti, bet pavisam varētu būt līdz tūkstotim naktsmītņu. Tur, protams, nav iekšā lielās pilsētas un lielās viesnīcas.

Kas šobrīd notiek viesmīlības nozarē? Vai arī šobrīd nenotiek nekas?

‒ Kaut kas jau notiek. Mēs Latvijā varam būt priecīgi par to, ka mums vēl iet salīdzinoši labi ar tiem visiem aizliegumiem. Tūrisma mītnes nav bijušas aiztaisīt ciet. Tās ir varējušas darboties. Tāpat kā restorāni. Cita lieta, vai tās var izdzīvot ‒ vai ir tie, kas ceļo. Diezgan daudzas viesnīcas aiztaisījušās ciet, jo nav jau to nakšņotāju. Es nemaz nerunāju par lielajām pilsētas viesnīcām, kas principā tika uzturētas no biznesa klientiem vai no ārzemniekiem. Bet arī laukos ‒ tādas vietas kā muižas un pilis, kas ir vairāk orientētas uz pasākumu apkalpošanu vai svētkiem, kāzām, ir aizvērtas.

Tām automātiski iestājas dīkstāve, jo ir pulcēšanās aizliegums.

‒ Aprēķini ir diezgan skaudri. Vai nu tur viesunamu vaļā un dabū labi, ja divas istabiņas sestdienās, svētdienās aizņemtas ar viesiem un nedabū dīkstāves pabalstus saviem darbiniekiem, vai arī aiztaisa ciet un dabū dīkstāves pabalstus. Savā ziņā izdzīvo. Vismaz tiem darbiniekiem kaut kāds labums. Diezgan daudzas no lielajām vietām šādu ceļu izvēlējušās.

Vai tas ko maina, ka krīze sākās klusajā sezonā? Tāpat katru gadu ap šo laiku ir ļoti maz klientu.

‒ Tādā ziņā, protams, mēs varam teikt ‒ ja Baltijas valstu iedzīvotājiem būs drosme un nauda, lai ceļotu, tad lauku tūrisms izdzīvos. Nu tā jācer. Bet ir daudz nezināmo. Cik daudzi ir zaudējuši darbu. Cik cilvēkiem ir naudas. Cik viņi ir nobijušies. 2008. gada krīzē ceļotāju skaits lauku tūrismā kritās par 70%. Tikko valstij iet grūti ekonomikā, tūrisms ir pirmais, ko cilvēki nocērt. Izklaides un atpūtu. Protams, mēs varam cerēt uz turīgo slāni, kas tagad netiek uz Kipru un Spāniju un varbūt aizbrauks uz Kuldīgu un Ludzu. Bet mēs nevaram zināt, vai tas tā tiešām notiks. Varbūt viņi noīrēs māju jūras krastā uz visu gadu, un tas nav gluži tūrisms. Arī tām vietām, kas orientētas uz pasākumiem, ies grūti. Atkarībā, protams, no tā, cik daudz valdība mīkstinās ierobežojumus. Protams, kāzas var uztaisīt arī 50 viesiem.

Bet tur nav apgrozījuma.

‒ Protams, nav. Izmaksas ir gandrīz tādas pašas, bet ieņēmumi citi. Daudzas kāzu rīkošanas vietas apsver domu vispār aiztaisīt ciet uz gadu savas mītnes.

Es rakstīju par “Debesu bļodu” - kāzu vietu Pierīgā. Skaudrs stāsts. Viņi kaut kādā veidā ir tikuši bankas melnajos sarakstos. Kādu nepareizo apkalpojuši. Banka viņiem kontus aizslēgusi, un par kaut kādām kredītbrīvdienām vispār nav runas. Situācija vienkārši dramatiska. Droši vien daudzi lauku uzņēmēji ir ņēmuši kredītus un tagad smagi nožēlo.

‒ Kādi tik tie stāsti nav. Jā, es esmu dzirdējusi kādus pāris labus stāstus, ka tiešām bankas ir palīdzējušas. Ka daži maksājumi ir atlikti un dīkstāve saņemta. Tomēr pārsvarā tie stāsti ir diezgan skaudri. Ar kaut kādu, parasti muļķīgu iemeslu palīdzība tiek atteikta. Arī, ja atbalsts kredītbrīvdienām jāpārliek uz valsts programmu “Altum”, tas nozīmē, ka jāpārvērtē savs īpašums, kas maksā simtus, ja ne tūkstošus, un pēc tam tas jādara katru gadu.

Vai no tāda atbalsta vispār ir jēgas?

‒ Tas konkrētais cilvēks man tā arī teica, ka ne. Diemžēl reālās dzīves situācijās ļoti daudziem ir pateikts ‒ jā, bet... Un tas “bet” ir tik liels un dārgs, ka viņi vienkārši spiesti no tā atteikties. Ir ļoti maz to atbalstīto.

Un tai pašā laikā publiskajā telpā aiziet vēsts, ka valdība, redz, dara to un dara šito.

‒ Nē, nu dara jau dara.

Jautājums, ko viņi dara un ko viņiem vajadzētu darīt.

‒ Tie noteikumi varēja būt elastīgāki. Norvēģiem ir daudz brīvāka pieeja. Kāpēc mums ir tik strikta nostāja ‒ šim dot, bet šim nedot, jo formāli neatbilst kritērijiem? Tāpēc, ka mēs mēdzam mānīties.

Jūs runājat par darbinieku nodarbināšanu dīkstāves pabalsta laikā?

‒ Piemēram, jā. Mums paies vēl kaut kādi 10, 20 gadi, kamēr sabiedrība būs izaugusi līdz tam skandināvu līmenim. Ka tad, ja uzņēmējs liek savu parakstu, viņš nemelo. Un to visi zina, pieņem un nekontrolē. Norvēģi tic tev, ja tu saki, ka tā ir. Viņi tev tic uz vārda. Tā melu iespēja ir tik maziņa, ka nav vērts vispār kaut kādas kontroles ieviest. Un vēl viņi tic paškontrolei. Tirgus pats kontrolē, kaimiņš kontrolē, konkurents kontrolē. Ja restorāns ir saņēmis pabalstu, bet patiesībā ir aiztaisījies ciet bez visas koronas ‒ vienkārši uz remontu, kaimiņu restorāns nosūdzēs. Bet es arī negribu pārmērīgi aizstāvēt mūsu striktās uzraudzības iestādes, un to pieļautās kļūdas.

Kāpēc valstij šobrīd vajag mākslīgi stutēt kaut kādas nozares? Kāpēc neļaut tirgum pašam visu sašķirot? Jo maksājam nodokļus, un par to pienākas glābšana?

‒ Nodokļus... Ziniet, kas ir forši? Ka ofšori nedabū neko! Tas ir tik forši! Piemēram, visas šīs kuģu kompānijas, tie kruīza kuģi. Viņi nedabū neko. Viņi nodarbināja pirms tam filipīniešu strādniekus, bez kādiem nodokļiem, bez kāda nodrošinājuma. Un ostas no viņiem štruntu saņēma, toties visas valdības klanījās viņu priekšā. Atkal mums viens kuģis ienāk, atmetot pilnīgas kapeikas, piedošanu, piediršot mums jūru un aizbraucot. Un par to neviens nerunāja, cieta klusu tikai tāpēc, ka daži nopelnīja tasīti kafijas no viņiem. Un tagad viņi visi stāv ar milzīgiem miljonu zaudējumiem ostās.

Bet valsts iekšienē ir mūsu pašu uzņēmēji, kas šeit reģistrēti, šeit maksājuši nodokļus, labi ‒ vairāk vai mazāk, bet maksājuši nodokļus, devuši ekonomikā savu ieguldījumu un galu galā nav prasījuši, lai viņus uztur. Viņi mums pēc šīs krīzes būs vajadzīgi atkal. Mēs varam domāt ‒ lai bankrotē, un tad skatīsies, kas nāks vietā, bet tik vienkārši tas nav. Mūsu pašu cilvēki vien tie ir, un, ja viņi nepaliks šeit un neuzturēs to valsti, tad valstij nebūs nodokļu, nebūs algu, nebūs pensiju.

Viss ir saistīts.

‒ Tas ir tas vietējās ekonomikas fenomens. Bet jūs man prasījāt par kluso sezonu. Mums, protams, savā ziņā ir laimējies, ka krīze iekrita klusajā sezonā. Ja tagad iekšējā tūrismā atsāksies kaut kāda kustība, vismaz 50% apmērā, uzņēmēji izvilks un izdzīvos. Un arī lielie atradīs tās iespējas. Ja vien tiem ceļotājiem būs nauda.

Lielajām viesnīcām ir tāds algoritms, ka viens mēnesis dīkstāves atpelnās četros mēnešos. Kā ir lauku tūrismā, ja teiksim tāds lauku namiņš uz mēnesi aiztaisās ciet?

‒ Nu viņš aiztaisās, bet, ja viņam nav darbinieku un nav kredītu, viņš izdzīvo. Tur parasti pensionāri ir saimnieki. Satīra apkārtni pa to laiku. Bet, protams, ir tādi, kam ir nenomaksāti rēķini. Man tikko viena Latgales saimniece zvanīja. Ar trīs namiņiem, pietiekami lielu zirgu sētu. Viņa saka, nu stāv man uz galda rēķini par sešiem tūkstošiem par martu, ko nevaru samaksāt. Tagad, viņa saka, atsākas kaut kāda kustība, man brauc cilvēki, un ir cerība, ka maiju varēšu samaksāt. Bet martu nevaru. Jā, un vēl kas ir bīstami! Protams, vasaru viņi izdzīvos, bet neuzkrās to, ko viņiem vajag, lai izdzīvotu nākamo nesezonu. Parasti vasarā uzkrāj, un tad ziemu eksistē.

Tātad pēc gada būs atsitiens.

‒ Viņi nevarēs izvilkt līdz tam pavasarim. Ar visiem kredītiem. Un es domāju, ka cilvēki, ja arī atsāks ceļot, tik un tā netērēs tik daudz kā labos laikos. Īpaši nesezonā. Vasarā paceļos, bet novembrī diez vai taisīs kaut kādas baigās ballītes. Nu kas to zina, kā mēs vēl novembrī jutīsimies.

Ja atnāks otrais kovida vilnis, būs jauni ierobežojumi.

‒ Nu nevajag mūs vairs biedēt, mēs jau tāpat esam nobijušies. Cilvēkiem vajag dot cerību, ka tagad atkal būs viss labi. Labi, ierobežosimies un ievērosim visādus noteikumus, bet ejam ar cerību uz priekšu, ka būs labi, nevis ka būs slikti. Tāpat taču visi kādreiz nomirsim.

Katra nozare šobrīd plāno, kā iziet laukā no krīzes. Lauku tūrisms var kaut ko saplānot? Nu, piemēram, tagad liksim akcentu uz ģimenēm ar bērniem.

‒ Ir ļoti svarīgi iedrošināt to tūristu - ceļojiet, ir droši, būs labi. Man liekas, mēs, latvieši, esam bailīgi kā neviena cita tauta Eiropā. Varbūt vienīgi igauņi ir vēl vairāk nobijušies. Mums ir jāiedrošina ceļotāji. Un mums vajag tos noteikumus, ko šobrīd kopā ar valdību un atbildīgajiem dienestiem gatavojamies izstrādāt. Kādas normas tad mums jāievēro? Vai brokastis drīkst ēst kopā brokastu telpā vai ne? Vai drīkst iet mazgāties kopējā dušas telpā kempingā? Kā dezinficēt telpas? Kas jāievēro slēgtās telpās? Kāds lai to visu pasaka. Mēs to nezinām. Lietuvieši noteikuši, ka var taisīt pasākumus līdz 50 cilvēkiem, ja uz katru nodrošināti 10 kvadrātmetri. Tas ir ļoti daudz. Tad ir jautājums, vai vispār ir vērts.

Protams, mēs mēģināsim izķepuroties. Mēs runājam tagad ar Latvijas investīciju un attīstības aģentūru par mārketinga kampaņu. Sūtīsim ziņu, ka lauku tūrisms ‒ tie ir mūsu pašu cilvēki, mūsu pašu uzņēmēji. Tāpat kā tu pērc savu vietējo gurķi, savu tomātu, tāpat tev jāiet uz vietējo viesumāju pārnakšņot un vietējā restorānā paēst.

Respektīvi, tu ne tikai izklaidēsies, bet arī izdarīsi labu savai valstij.

‒ Tieši tā! Tūroperatoriem iet vēl daudz sliktāk nekā mums. Pašlaik mēs runājam ar ienākošā tūrisma tūroperatoriem, kas gribētu tirgot ceļazīmes sapakotajiem ceļojumiem Baltijas valstīs. Ja klients paliek nakšņot Latvijā, tad šī ceļazīme tiek daļēji subsidēta no valsts. Tas palīdzētu palielināt tūristu apjomu lauku mītnēs. Nevis tai mazajai čupiņai bagātnieku, kas tagad netiek uz Krētu, bet lielākam cilvēku daudzumam, kas var tērēt naudu lauku uzņēmumos. Tas mums dotu zināmu garantiju. Pat ja ekonomika ir lupatās, kādu prieciņu gribas katram, un tad katrs caur savu EDS varētu dabūt valsts daļēji subsidētu ceļazīmi.

Ko nozīmē daļēji subsidēto? Desmit, piecpadsmit procenti?

‒ Nezinu, šobrīd turpinās sarunas. Piemēram, divas dienas ar nakšņošanu, tie ir 80 eiro. Jautājums, cik no tā subsidēs valsts, cik būtu ar mieru katram cilvēkam samaksāt. Tā nauda absolūti tiešā veidā paliks mūsu pašu ekonomikā. Šo priekšlikumu kopā ar tūroperatoriem esam iesnieguši Ekonomikas ministrijā, un Ekonomikas ministrija šobrīd runā ar valdību. Kā tas izdosies, to mēs redzēsim.

Ja būs bankroti, un droši vien būs, apmēram ir skaidrs, cik liela daļa izies no biznesa?

‒ Mums ir viens projekts ‒ meža taka. Bijām spiesti apturēt iespiešanu lielajam ceļvedim ar visiem tiem servisiem gar taku tieši tā iemesla dēļ, ka nav skaidrs, kurš būs dzīvs līdz septembrim. 2008. gadā mēs redzējām, apmēram 10% no visiem izbeidzās. Tā vieta jau faktiski paliek, paiet laiks, viņu pārpērk kāds cits. Jautājums tikai, vai tā paliek atvērta kā tūrisma vieta vai kļūs par privātmāju. Visgrūtāk, protams, ies tām lielajām vietām - muižām, pilīm, kas organizēja lielākus pasākumus. 2008. gadā to vēl nebija tik daudz. Tagad bija izveidojies pieprasījums. Turīgu cilvēku bērni no Krievijas brauca uz vasaras nometnēm. Kolosāli, viņi bija tādā starā par to, ko spējam droši piedāvāt! Izdzīvošana tagad daudziem ir atkarīga no banku noteikumiem, ko izdosies sarunāt. Tur ir baigais risks, ka viņi neizies sausā ārā.

Bet lauku tūrismam varbūt tieši tagad gaidāms lēciens. Cilvēki ir nosēdējušies mājās.

‒ Jā, bet vai cilvēki būs ar mieru maksāt kādam no savas naudas vai tomēr labāk aizbrauks par velti kādu dižu priedi vai akmeni apskatīt un dosies atpakaļ mājās. Tas ir tas, no kā mēs baidāmies.

Respektīvi, Latvija ir par mazu.

‒ Jā, un tāpēc mums tie vaučeri liekas tāda laba ēsma. Nu pārnakšņo, lūdzu, un mēs tev pusi samaksāsim no valsts. Tikai samaksā tam uzņēmējam. Ja cilvēks būs palicis pa nakti, viņš arī benzīnu ielies un vietējā ēstuvē paēdīs. Tagad viņš paņem savas maizītes līdzi, aizbrauc līdz Saulkrastiem, apskatās akmeni un brauc mājās. Cilvēki ļoti ātri pierod netērēt naudu. Tas bija tas, kas notika 2008. gadā, un tāpēc mēs lauku tūrismā esam ļoti bažīgi par to, kas notiks. Vai bagātajiem, kas tagad būs palikuši Latvijā, vai viņiem būs gana interesants tas briežu dārzs? Vai komforta līmenis atbildīs viņu prasībām? Mūsu klients vienmēr ir bijis tas vidējais slānis ar vidējiem ienākumiem, kas mums Latvijā tāpat ir bijis drusku par plānu. Tagad tas ir krīzē sasists un norūpējies. Mēs ļoti piesardzīgi skatāmies uz to, vai būs tas lēciens. Drīzāk varētu nostrādāt kaut kādas akcijas ‒ pērc vietējo, palīdz savējiem. Mārketinga līdzekļi. Bet mēs arī ceram, ka tām vietām, kas nevarēs turpināt savu biznesu kā līdz šim, tām lielo pasākumu vietām, kaut kādi granti tiks izdalīti no valdības. Lai kaut vai “Latvenergo” un pārējo pakalpojumu rēķinus varētu nosegt. Piemēram, 50% no iepriekšējo gada apgrozījuma vai nodokļu nomaksas apmērā. Man vakara zvanīja Dinozauru parka uzņēmējs, pie Turkalnes Ogres pusē. Nu viņš vērsies vaļā. Pagājušajā gadā nodokļos viņš samaksājis 450 tūkstošus. Viņš saka, vai tas man nāks kaut kā par labu ‒ izskatās, ka nekā. Vai es izdzīvošu, viņš saka, es ar nezinu.

Kas šobrīd būtu tā lauku tūrisma galvenā vēsts Latvijas iedzīvotājiem? Kāpēc ceļot pa Latviju, kāpēc pašu zeme šobrīd ir svarīgāka par Kipru un Spāniju?

‒ Beidzot ir iemesls palikt savā zemē un apskatīties to, ko tu nekad neesi redzējis. Ne tu Kuldīgā esi bijis, ne Ludzā, ne Malnavā. Ne arī zināji, ka tāds Lielo Muļķu ciems ir. Kāp mašīnā, apskaties lietas, kam tev nav bijis laika, intereses vai iespējas! Ir jābūt atvērtākiem pret savu zemi un jābrauc bez kritikas, ka viss slikti, ka saules nav pietiekami un ka cilvēki ir drūmi un nelaipni. Nav tā! Tās vērtības, kas mums pašiem patīk, ir tikai šeit, un tagad tās var pa īstam izbaudīt. Man, piemēram, ir vajadzīgs mans priežu mežs ar tām garajām, taisnajām priedēm. Man patīk tā seklā un ne visai zilā jūra. Man tā rada milzīgu mieru. To zilo jūru es vēl paspēšu apskatīties. Ja mēs katrs savā sirdī un prātā sapratīsim, ka šis gads ir dots mums pašiem un mūsu valstij, tad arī izdzīvosim. Nekad vēl neesmu tik ļoti izbaudījusi pavasari. Katru pumpuru, katru asnu... Es iesēju sēklu un katru dienu esmu gatava kā tāds Karlsons iet un skatīties, vai jau nav izdīdzis. Varbūt otrreiz mums šādas iespējas apstāties nebūs. To nevajag palaist garām. Tā es domāju!