Nauris Puntulis: Kultūrai vajadzīgs lielvalsts cienīgs atbalsts
Reakcija ilgi nebija jāgaida: Kultūras ministrija šonedēļ Finanšu ministrijai iesniegs atbalsta plānu, lūdzot piešķirt kultūras nozarei 32 miljonus eiro. To paziņoja kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība).
Šodien saruna ar Nauri Puntuli: par iesniegto plānu, par kultūras un izglītības saikni, par epidemiologiem, kuri vada valsti, un par nevalstiskajām organizācijām, kuras mēģina ietekmēt politiku.
Lielā dalīšana
‒ Kā sadalīsies 32 miljoni kultūrai?
‒ Ja mēs sevi joprojām dēvējam par kultūras lielvalsti, tam ir jāatspoguļojas realitātē - darbos un valsts attieksmē. Mums ir izcili mākslinieki, kuri veido mūsu atpazīstamību pasaulē, mums ir dziesmu svētku un amatiermākslas process, un tas viss jānovērtē ar valsts attieksmi. Kultūra šajā krīzes laikā ir skarta vistiešākajā trāpījumā, tāpēc kultūras nozarei ir nepieciešams lielvalsts cienīgs atbalsts. Pēc mūsu aprēķiniem, šobrīd tas būtu ap 32 miljoni eiro. Tie sadalīsies trīs daļās. Pirmā - lai pieceltos: kompensējošie mehānismi - ne tikai dīkstāvē esošām valsts kapitālsabiedrībām (teātriem utt.), bet arī pasākumu rīkotājiem, producentiem, koncertzālēm, visam privātajam un nevalstiskajam sektoram. Otrā sadaļa: finansējums, lai atgūtos, lai pieceltos no krīzes sitiena. Tāpēc jāiegulda savā radošumā. Nevis lai izdzīvotu - ar to lai nodarbojas Labklājības ministrija ‒, bet gan lai rosinātu radīt. Mums saskaņā ar PVO rekomendācijām ir aizliegti publiski pasākumi, bet radīt mums neviens nevar aizliegt. Mēs liksim uzsvaru uz jauninājumu: uz jaunrades stipendijām. Un šo stipendiju modelis arī būtu tas, kam vajadzētu visvairāk naudas, lai dīkstāves laikā kultūras ļaudis ne tikai izdzīvotu, bet arī darītu to, ko viņi vislabāk prot - radītu. Trešā sadaļa - lai kļūtu spēcīgāki: līdztekus drosmīgiem risinājumiem ekonomikā organizēt valsts pasūtījumu literatūrā, mūzikā, teātra mākslā, kino, tradicionālajā un nemateriālajā kultūrā, digitalizācijas projektos un citur. Aizvadītā gadsimta trīsdesmitajos gados Lielās depresijas laikā šādu „ārpusrāmja” lēmumu pieņēma un realizēja ASV - investēja milzīgus līdzekļus tieši kultūrā. Mūsdienās to dēvē par Rūzvelta plānu jeb Jauno kursu. Un šobrīd mēs esam līdzīgā situācijā - pēc krasa cirtiena, pēc faktiskas kultūras jomas apstāšanās mums jābūt drosmīgiem un jārealizē savs kultūras nepārtrauktības plāns, kurā skaidri nolasāms rainiskais motīvs - mainies uz augšu.
‒ Izklausās kā Spīdolas plāns... Un kas jādara radošajam cilvēkam, kurš vēlas saņemt reālu atbalstu?
‒ Vienkāršāk ir māksliniekiem, kuri jau ir kaut kādu radošo savienību biedri. Tur šis mehānisms jau darbojas. Jautājums ir par brīvmāksliniekiem, kuri nav saistīti ar radošajām savienībām. Radošo savienību biedrs ir, piemēram, Latvijas rokmūzikas asociācija. Mūziķi kā emocionālas būtnes uz šo jautājumu skatījās ļoti emocionāli. Man šī privilēģija - būt emocionālam - šobrīd ir liegta, man jābūt racionālam. Arī mūziķis Guntars Račs pirmajā mirklī nāca ar ļoti emocionālu paziņojumu, bet pēc nedēļas viņš saprata, ka emocijas jānoliek malā. Un jau šobrīd Guntars Račs kopā ar izciliem mūziķiem un domubiedriem ir nodibinājis Latvijas pašnodarbināto mūziķu biedrību. Un tā iekļausies radošo savienību lokā.
‒ Bet kā jūs novērtēsiet - kurš ir un kurš nav pelnījis atbalstu? Ēst taču grib visi.
‒ Tas ir grūtākais jautājums... Būs kritēriji. Tā ir nodokļu maksātāju nauda, un to nedrīkst sadalīt bez kritērijiem. Ja kāds iet pie finanšu ministra un saka: man vajag dīkstāves pabalstu, jārēķinās, ka atbilde būs: bet kāds ir tavs nodokļu apmērs, ko esi maksājis? Ja kāds nāk uz Kultūras ministriju un saka: esmu brīvmākslinieks, vēlos pabalstu. Arī te jārēķinās ar to, ka jautāsim: kāds ir tavs konkrētais radošais, profesionālais ieguldījums Latvijas kultūrtelpā? Bet tieši šī ir tā sarežģītākā daļa, un, iespējams, daudzi mūziķi ir uztvēruši manis teikto kā atrunu, bet popmūzika un rokmūzika visu laiku ir baudījusi neierobežotu radošo brīvību. Padomju laikos rokmūzika bija „slikta”, un varbūt es neatceros tos laikus, kad „no saksofona spēles līdz dzimtenes nodevībai bija viens solis”, bet es atceros, kā mēs - visi rokmūziķi - katru gadu piedalījāmies tarifikācijas skatēs, kurās bija stingri kvalitātes kritēriji. Protams, mēs neatgriezīsimies pie tarifikācijas skatēm...
‒ ...dažkārt gan vajadzētu. Kad dzird nekvalitatīvu čimčidrilku „mūziku”, tad gribas pateikt, ka tai vieta ir tikai aiz ķemertiņa...
‒ ...bet kritēriji tiešām ir nepieciešami. Un kāds pēc vērtēšanas paliks neapmierināts. Mums ir izcilas zvaigznes - vecmeistari, tādi, kuri veido Latvijas mūzikas eksportu, tādi, kuriem vēl nav nopelnu, bet skaidri redzams, ka cilvēks ir perspektīvs, tādi, kuri nodarbojas tikai ar mūziku, tad ir vēl pašdarbnieki... Salikt visus konkrētos rāmjos - tas nebūs viegls uzdevums. Un muzikanta brīvība, kas visos laikos ir bijis visaugstākais karogs, līdz ar to tiks ietekmēta... Tas manī kā muzikantā rada bažas. No otras puses - man kā par nozari atbildīgam politiķim tas ir pienākums un arī visdziļākā vēlme risināt šos jautājumus. Es negribu dalīt - akadēmiskā vai neakadēmiskā mūzika, jo ir tikai laba vai slikta mūzika, bet, ja mēs runājam par radošu personību - jebkurā mūzikas žanrā, ne jau katrs var iegūt brīvmākslinieka statusu, jo ikvienam, kurš atnāks palūgt pabalstu kā brīvmākslinieks, tiks pajautāts - kāds ir tavs ieguldījums mākslā?
Skatīsimies, kā veiksies Igaunijai
‒ Saskaņā ar Igaunijas valdības krīzes pārvarēšanas komitejas 12. maija lēmumu, Igaunijā no 1‒ jūlija būs atļauti publiskie pasākumi, ievērojot noteiktus apmeklējuma ierobežojumus. Augustā notiks festivāls „Tallinn Music Week”, kas, protams, tiks saskaņots ar ieviestajiem ierobežojumiem, nosakot, ka brīvdabas pasākumu var apmeklēt līdz 1000 personām, un iekštelpu pasākumu apmeklētāju skaits nedrīkst būt lielāks par 500 personām. Vai mēs nevarētu rīkoties līdzīgi?
‒ Neskriesim ratiem pa priekšu. Igaunija šo lēmumu tik tikko ir pieņēmusi. Viņu paziņojums bija pārsteigums ne tikai mums, bet arī igauņiem - mēs momentāni sazinājāmies ar kolēģiem kaimiņvalstī, un viņi pauda pamatotas bažas par šo politisko ieceri. Es šaubos, ka tā balstīta epidemiologu ieteikumos.
‒ Epidemiologi tagad vada valsti?
‒ Tā ir, epidemiologi tagad vada valsti. Jo šobrīd mēs esam epidemioloģiskā krīzē. Ja būtu cita krīze, tad vadītu atbilstošās nozares speciālisti. Es ļoti cīnījos Ministru kabinetā, lai mūsu brīvdabas pasākumu apjoms būtu ar plašākām robežām, ne tikai simbolisks - ar 25 cilvēku ierobežojumu. Bet es respektēju epidemiologus, un, ja viņi cieši turas pie šī skaitļa, man atliek viņiem uzticēties. Sagaidīsim, kā mums veiksies līdz 9. jūnijam, paskatīsimies, kā veiksies igauņiem.
‒ Kāpēc iepriecina igauņu iespējamie paplašinātie pasākumi - tāpēc, ka nāk vasara, un Rīga bez koncertiem būs drūma. Tāpat kā jebkura cita pilsēta. Rīgā katru nedēļu bija brīvdabas koncerti, kurus apmeklēja simtiem cilvēku. Piemēram, fon Stricka villā vai Kalnciema tirdziņā.
‒ Ir viena laba ziņa. Tas, ko es ļoti, ļoti mīlu, ir Latvijas vasara. Esmu pašpietiekams cilvēks, mīlu Latvijas dabu, un man tā nebūtu problēma, ja vasarā Rīgā nenotiktu šie pasākumi, kas paši par sevi ir atbalstāmi. Toties problēma būtu oktobrī un novembrī, kad iestājas tumšais, drūmais laiks, ‒ ja tad nevarēs baudīt neko gaišu, kas kultūras dots, tad gan būs drūmi. Bet vasarā meklēsim prieku dabā. Domāju, ka šis ir brīdis, kad vairāk apceļot mūsu mīļo Latviju. Esmu priecīgs par privātām iniciatīvām: mani sajūsmināja Ventspils un Liepājas mūziķi, kuri savās pilsētās rīkoja iekšpagalmu koncertus. Savulaik, strādājot Rīgas domē, mēģināju Rīgu padarīt par muzikāli apdzīvotāku, gribēju panākt, lai ikviens, kurš iebrauc Rīgā, zina, ka Vērmanes dārzā katru svētdienu notiek koncerti... Un abās piejūras pilsētās šie mūziķi, juzdami savu iekšējo prasījumu pēc radošuma, iepriecināja cilvēkus, jo nekas nevar aizstāt dzīvo mūziku. Pēdējoreiz par to pārliecinājos pavisam nesen: biju uz Dzintara Soduma balvas pasniegšanu Ikšķilē, un tur vietējās mūzikas skolas pedagoģe uz klavierēm nospēlēja kādu skaņdarbu...
Mani tik dziļi tas saviļņoja, sirds dauzījās, un acīs bija asaras, jo es tajos mirkļos sapratu: pirmo reizi divu mēnešu laikā es dzirdu dzīvu mūziku...
No šī pavisam vienkāršā, sirsnīgā klavieru skaņdarba manī kaut kas notika, un es iedomājos to brīdi, kad pēc krīzes mēs sanāksim vienā koncertzālē, uz skatuves uznāks stīgu kvartets, atskanēs pirmās skaņas... Tas būs tāds emocionāls sprādziens mūsu dvēselē...
‒ Tādus pozitīvos sprādzienus gribētos sagaidīt arī filmu industrijā. Gribas vairāk redzēt filmas par patriotismu, latviskumu. Kultūras ministrija gatavojas kaut ko tādu atbalstīt?
‒ Protams. Paralēli visai kino nozares programmai tiek domāts arī par vēsturiskām filmām. Atceramies, kādas bija peripetijas ar filmu „Dvēseļu putenis”, taču rezultāts beigu beigās bija fantastisks. Šajā jautājumā es palikšu savās nacionālkonservatīvajās pozīcijās un iebildīšu tiem, kuri teic, ka mums ir citas aktuālākas tēmas...
‒ Kādas, piemēram?
‒ ...es pat neminēšu, lai nekaitinātu oponentus. Šādas vēsturiski nozīmīgas filmas mums ir jāturpina veidot. Savulaik es runāju par moderno nacionālismu, un tieši tāpēc mūsu valsts pasūtījumam ir jābūt laikmetīgam, tajā pašā laikā - ar dziļām nacionālām saknēm.
Kas vajadzīgs augstskolām?
‒ Kultūra savā ziņā ir izglītības sastāvdaļa, katrā ziņā - tās ir cieši saistītas viena ar otru. Patlaban Augstskolu likuma grozījumus valdībā ir iesniegusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP), un - par spīti sociālo partneru krasiem iebildumiem - Ministru kabinets to akceptē un nosūta Saeimai. Nacionālās apvienības ministri atkal neko neiebilda pret Šuplinskas kārtējām aplamībām?
‒ Šī ir tā politikas sastāvdaļa, kas saucas kompromiss un uzticēšanās. Man ar Šuplinskas kundzi ir bijušas ļoti asas diskusijas, esmu viņai teicis, ka es kopā ar saviem rektoriem zinu labāk, kas mūsu nozares augstskolām ir vajadzīgs un kāds ceļš mums ejams. Šuplinskas kundze ir ieklausījusies un piekritusi, un mēs šajā augstskolu reformā esam izcīnījuši savu īpašo vietu. Tajā pašā laikā - ja Šuplinskas kundze man saka: es zinu labāk situāciju savā augstskolā, konkrēti, Latvijas Universitātē, ‒ un ja viņa uzticas man, tad es nevaru neuzticēties viņai. Tas ir politiskais kompromiss un uzticēšanās. Ja, piemēram, manu stratēģiju neatbalstītu un man neticētu kā nozares ministram, tas būtu slikts signāls. Es zinu, kas ir vajadzīgs manām augstskolām...
‒ ...tieši tas pats ir vajadzīgs arī pārējām augstskolām! Autonomija, patstāvība, perspektīva, finansējums. Un nevis vienas varaskāras un augstprātīgas būtnes diktāts. Nav vajadzīgas viņas iecerētās politizētās padomes, ar kuru palīdzību viņa varēs padzīt jebkuru rektoru, ja vien to sagribēs.
‒ Es tāpat rīkotos, ja Šuplinskas kundzes vietā būtu Juris Pūce vai kāds ministrs, kurš man teiktu: uzticies, es zinu, ko es daru. Pūces reformās man ne viss ir līdz galam saprotams un pieņemams. Bet, ja viņš saka: esmu nozares ministrs, es zinu, ko daru, - tad es nevaru būt lielāks eksperts par Pūci administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Neesmu tik augstprātīgs. Tāpat kā es nevaru apgalvot, ka augstskolu pārvaldībā esmu lielāks eksperts par Šuplinsku.
‒ Acīmredzot augstprātīga ir viņa pati... Pērn Kultūras ministrija piešķīra starptautiskā noziedznieka Sorosa iniciētajai organizācijai - Latvijas pilsoniskajai aliansei (LPA) - vairāk nekā 49 000 eiro. Šogad arī domājat viņus atbalstīt?
‒ Šogad šāda konkursa nebūs. Starp citu, Sabiedrības integrācijas fondā esam aktīvi diskutējuši par tām organizācijām, kuras ir labi apguvušas projektu rakstīšanas prasmi, un mūsdienīgu konkurenci ar jaunām iniciatīvām, kuras rodas vai radušās nesen, kurām šādās kompetences vēl tikai attīstās. Un šeit atgriežamies pie sarežģītā jautājuma par kritērijiem un to elastību. LPA projektu kvalitāte ir atbilstoša visiem kritērijiem, un politiski to vērtēt nevajadzētu.
‒ Arī tad, ja organizācija pati atzīst, ka nodarbojas ar politisko lēmumu ietekmēšanu?
‒ Tā būtu vēl viena ļoti sarežģīta kompromisu tēma...
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
