Ķirsis: Jūrmala ir atvērta, atslēga nav nolauzta

Izskatās, ka Dzintaru koncertzāles saimnieks Guntars Ķirsis šovasar varēs piepildīt savu sapni: ilgstoši klausīties klusuma mūziku. Pirms pāris gadiem intervijā viņš atzinās: „Ja man kādu dienu būtu brīva izvēle ‒ iet uz koncertu vai neiet, es, visticamāk, laikam neietu. Gan Latvijā, gan ārvalstīs man katru dienu ir jāklausās tik daudz mūzikas, ka... reizēm vienkārši gribas aiziet uz pļavu. Kad draugi man vaicā: kur ir tava mūzikas ierakstu kolekcija? ‒ es atbildu, ka man tās nav. Mājās man patīk klausīties klusuma mūziku. Man laukos, Zosēnu pusē, ir īpašums, un mans draugs Mārtiņš Klišāns reizēm saka: aizbraucam pie tevis uz laukiem ‒ paklausīsimies klusumu.”
02.06.2020. Elita Veidemane
 
VAJADZĪGA KVALITĀTE. „Nu, nav kvalitātes mūzikai, kas atsevišķi ieskaņota dzīvokļos un pēc tam salikta kopā. Ja mēs kaut ko rādām cilvēkiem, mums tas ir jādara kvalitatīvi,” uzskata Guntars Ķirsis ©Oksana Džadana/ F64

Šogad klusuma būs daudz vairāk: kroņgripa ieviesusi savas korekcijas, un vasaras sezonas 85 koncertu vietā būs tikai seši. Bez klausītājiem. Ja vien valdība nelems citādi. Un visiem māksliniekiem tiks maksāts honorārs. „No septembra līdz maija beigām Dzintaru koncertzāles slēgtajā zālē notiek aptuveni 80 koncerti. Vasarā lielajā zālē notiek līdz 85 koncertiem,” stāsta Jūrmalas pašvaldības kapitālsabiedrības SIA „Dzintaru koncertzāle” valdes priekšsēdētājs Guntars Ķirsis. Patlaban, ņemot vērā valdības nolemtos ārkārtas situācijas ierobežojumus, Dzintaru koncertzāles darbinieki pārceļ (vai atceļ) salīgtos koncertus.

‒ Vēl 2018. gadā mēs intervijā gaiši un pacilāti runājām par mākslu, par koncertiem. Kāda tagad ir sajūta? Tagad, kad nevar saprast, kas notiks ar koncertiem, ar kultūru kā tādu.

‒ Sarežģītos apstākļos, kādi ir šobrīd, ļoti daudz kas atkarīgs no ikviena cilvēka - kā mēs katrs rīkojamies konkrētās situācijās, kādus lēmumus un cik ātri esam spējīgi tos pieņemt. Nav noslēpums, ka Jūrmalas dome vienmēr, katru gadu ir atbalstījusi visu, kas notiek Dzintaru koncertzālē, arī tagad. Kaut gan - tā varēja rīkoties arī citādi, un juridiski neviens tai neko nevarētu pārmest... Atšķirībā no citu pašvaldību kapitālsabiedrībām mums ir paveicies. Ir tā, ka pašvaldību kapitālsabiedrības ir palikušas aiz borta: valsts iestādes un valsts kapitālsabiedrības saņem valsts atbalstu, privātuzņēmēji saņem dīkstāves pabalstus, bet pašvaldību kapitālsabiedrības ir atstātas pašvaldību pārziņā, un katra pašvaldība var rīkoties pēc saviem ieskatiem un rocības. No Jūrmalas pašvaldības tas bija drosmīgs lēmums... Proti, mums bija sagatavoti trīs varianti. Koncertzāles apgrozījums nokritās par 93 procentiem, bet normālos apstākļos koncertzāles ieņēmumi ir pietiekami lieli, lai mēs ar daudzām lietām varētu tikt galā paši, un runa ir ne tikai par saturu, bet arī par komandas atalgojumu, par apsaimniekošanas izmaksām, kuras ir pietiekami augstas. Un augstas tāpēc, ka koncertzāle - tie ir divi objekti - slēgtā zāle un atvērtā zāle ir arhitektūras pieminekļi, ir dārzi, parks, pludmales nogabali, arī 150 pludmales pārģērbšanās kabīnes, afišu stabi un reklāmas izvietošanas stendi - tas viss ir jāapsaimnieko Dzintaru koncertzālei. Drastiskākais variants bija: nogriezt finansējumu, cilvēkus atbrīvot no darba. Otrs variants: kaut kādā veidā to visu uzturēt, trešais - parādīt, ka Dzintaru koncertzālē tomēr kaut kas notiek. Sabiedrībai vajadzēja dot signālu, ka mēs ne tikai nepārtraukti cīnāmies ar vīrusu, bet pasaulē tomēr ir arī vēl citas lietas.

‒ Un tika pieņemts labākais lēmums?

‒ Labākais lēmums tika pieņemts pēc rūpīgām diskusijām. Esmu gandarīts, ka tika novērtēta mūsu štata darbinieku (viņu ir 25) profesionālā kapacitāte, apsaimniekošanas nepieciešamība un mākslinieciskais saturs. Ir vēl sezonas strādnieki, apkalpojošais personāls, un viņi ir piesaistīti ārpakalpojumā. Jāteic, šodienas apstākļos tas ir ļoti drosmīgs domes lēmums, ka štata darbiniekiem tiek nodrošinātas gan atalgojuma, gan apsaimniekošanas izmaksas, kā arī sešu koncertu televīzijas tiešraides - līdz septembrim. Tas var izklausīties formāli, bet domei bija iespējams pieņemt arī citus lēmumus... Šoreiz ir runa par sociālajām garantijām, par to, ka cilvēki varēja palikt bez iztikas līdzekļiem un lūgt pabalstus no valsts, iet meklēt citu darbu, kas šajos apstākļos nebūt nav vienkārši. Mēs kopā ar domes priekšsēdētāju Gati Truksni pārrunājām gluži cilvēciskas lietas - ar kādām problēmām nāktos saskarties mūsu darbiniekiem, no kuriem lielākā daļa koncertzālē strādā ilgu laiku un kuri tajā ieguldījuši savas zināšanas un prasmes, ‒ un visi saprata, ka mūsu cilvēki ir milzu vērtība. Visi zina, ka Dzintaru koncertzāle ir centrālā mūzikas mākslas vieta Latvijā un ne tikai te vien, un to mēs redzam sešu koncertu programmā, kādi mākslinieki piedalīsies šajos sešos koncertos - tie ir maestro Raimonds Pauls, tenors Aleksandrs Antoņenko, ērģelniece Iveta Apkalna, vijolniece Kristīne Balanas, pianists Georgijs Osokins, vijolnieks Gidons Krēmers. Pēdējo nedēļu laikā, kopš varam pulcēties līdz 25 cilvēkiem, izrādījās, ka Dzintaru koncertzāle ir vienīgā vieta, kas ir piemērota Latvijas Radio kora, „Sinfonietta Rīga” un citiem lielu kolektīvu mēģinājumiem. Protams, izskatās jokaini, jo orķestra mūziķi, ievērojot divu metru atstatumu, nevar satilpt uz skatuves, bet jautājums kaut kā jārisina... Un izrādījās, ka 1936. gadā uzbūvētajā ēkā (zālē) ir iespējams izvietot orķestri, ir visas nepieciešamās izejas, lai nodrošinātu visu sanitāro protokolu ievērošanu. Koristiem noteikumi ir vēl drastiskāki: viņiem jāievēro trīs metru distance.

‒ Noteikumi pakāpeniski tomēr tiek mainīti...

‒ Mums ļoti palīdzētu kāds valdības lēmums. Tā, piemēram, Vācijā, skaidri un gaiši tika pateikts, ka līdz 1. septembrim nekas nedrīkstēs notikt. Mums šie nogriežņi ir īsāki: pateica - līdz 12. maijam, pēc tam - līdz 9. jūnijam. Teorētiski 10. jūnijā mēs te varētu laist uz pilnu klapi. Bet tajā pašā laikā tiek teikts: visticamāk, iespējams, varbūt... Bet mums jau neko nelīdz šādi teksti. Mums jāplāno tālu uz priekšu. Tās ir arī juridiskās attiecības ar partneriem, ir saslēgti līgumi. Ir partneri (nomnieki), kuri saprot, ka nebūs iespējams realizēt līgumus, jo nav tūrisma, bet vasarā daudz kas tiek balstīts tieši uz to. Nevar iebraukt arī mākslinieki. Tad pārslēdzam līgumu uz nākamo gadu. Ir partneri, kuri vēlas atcelt koncertus un saņemt atpakaļ iemaksāto avansu, un viņus var saprast.

‒ Kā tomēr ir ar valsts atbalstu? Kultūras ministrija tā kā solīja, ka tiks palīdzēts arī pašvaldību kapitālsabiedrībām.

‒ Kultūras ministrija ir uzņēmusies palīdzēt ne tikai savām iestādēm un kapitālsabiedrībām, tā šobrīd pārstāv arī privātā sektora intereses. Mums atbalstu ir sniegusi pašvaldība, un es ceru, ka nāks atbalsts arī no valsts. Bet skaidrs, ka jebkurš privātais uzņēmējs ir daudz sliktākā situācijā nekā valsts vai pašvaldības uzņēmumos strādājošais. Iespējams, es tagad teikšu pret savām interesēm, bet uzskatu, ka vispirms jāpalīdz privātajiem.

‒ Tātad 6. jūnijā - sezonas atklāšanas koncerts ar Raimondu Paulu, Aleksandru Antoņenko un Radio bigbendu. Savādi skan, jo nekāda sezona taču netiek atklāta... Varbūt zālē tomēr varēs sēdēt 25 cilvēki?

‒ Pēc šā brīža protokola nedrīkst. Šobrīd nav regulējuma starp brīvdabu un slēgto telpu. Var būt 25 cilvēki kopā. Vai nu viens pianists un 24 klausītāji, vai nu 24 pianisti un viens klausītājs.

‒ Bet ja es apsēžos Dzintaru koncertzāles pēdējā rindā? Sakiet, kāda tur bīstamība?

‒ Aizpagājušajā nedēļā nosūtīju SPKC, Veselības ministrijai un Kultūras ministrijai lūgumu - izskatīt īpašos nosacījumus Dzintaru koncertzālei, ņemot vērā to, ka mēs varam nodrošināt četras zonas ar atsevišķām ieejām katrai zonai tā, ka šīs plūsmas savstarpēji pat nesatiekas. Ja notiks brīnums un šo atļauju mēs saņemsim, tad dažu dienu laikā - cik nu varēsim ‒ mēģināsim piesaistīt klausītājus. Valdība tomēr ir spējīga diezgan operatīvi pieņemt lēmumus. Vēl pirms kāda laika mēs nezinājām, vai tiks dota atļauja strādāt kopā 25 cilvēkiem, un tad, kad atļāva, mēs ātri salikām programmu ar maestro Paulu un Antoņenko un sākām mēģinājumus. Nu, nav kvalitātes mūzikai, kas atsevišķi ieskaņota dzīvokļos un pēc tam salikta kopā. Ja mēs kaut ko rādām cilvēkiem, mums tas ir jādara kvalitatīvi. Tā mūzika, ko dzirdēju mēģinājumos - ir fantastiska. Gan pašvaldība, gan valsts liek kopā finansējumu, lai šo koncertu, kas sāksies 6. jūnijā pulksten 21.20, varētu klausīties Latvijas Radio un skatīties LTV.

‒ Tomēr tas ir vārda tiešajā nozīmē šausmīgi, ka māksliniekiem nav iespēju tikties ar klausītājiem.

‒ Jā, tas ir sarežģīti. Tas ir emocionāli grūti. Bet ir arī tādas grūtības, ar kurām saskaras mākslinieki, par kurām klausītāji pat neiedomājas. Māksliniekiem patlaban nav iespēju vingrināties spēlēt vai dziedāt tur, kur pieņemts to darīt - kādās mēģinājumu vietās. Tad iedomājieties, kā jūtas cilvēki daudzdzīvokļu namā, kur savā dzīvoklī trenējas trompetists... Gan profesionālajā sportā, gan mūzikā ir nepieciešams kāds mērķis - izcils starts olimpiādē, izcili nospēlēts koncerts. Gan sportistam, gan mūziķim ir jādzen pašam sevi. Ir jānotur sava profesionālā varēšana. Tiklīdz koncerti varēs notikt, klausītāji taču nedos nekādu atlaidi: uz skatuves iznāks orķestris vai koris, un visi sagaidīs, ka viņi muzicēs tāpat kā pirms krīzes... Bet var gadīties, ka uzreiz nevarēs kā agrāk.

‒ Manuprāt, mūziķi ārkārtīgi pārdzīvo visu šo situāciju.

‒ Protams. Un katra, kaut vismazākā tikšanās ar publiku šodien ir vērtīga, jo nekur citur mūziķis nevar gūt to enerģiju - tikai no klausītājiem. Jā, starp citu, Ivetas Apkalnas Saullēkta koncerts (23. jūlijā), kas notiks Dzintaru pludmalē, tomēr pulcēs cilvēkus - divu metru distance, un noteikumi ir ievēroti. Bet tas ir dīvaini: pludmales koncertā cilvēki drīkstēs atrasties, taču šeit, vaļējā koncertzālē ‒ ne.

‒ Vai Jūrmala šobrīd ir atvērta viesiem? Es domāju - kopumā, ne tikai runājot par koncertzāli.

‒ Jūrmala ir atvērta, un atslēga nav nolauzta... (Smejas). Pilsēta ir jāizbauda. Jūrmalā viss jau notiek. Tikai jāievēro distance. Mums jau tie kovidkrīzes nosacījumi ir diezgan maigi, ne tādi kā Spānijā, Itālijā vai Vācijā. Kolēģis Ainārs Rubiķis, kurš strādā Berlīnes operā, zina, ka 1. septembrī kaut kas atsāksies muzikālajā ziņā, ‒ bet tas ir optimistiskais scenārijs. Taču reāls datums ir tikai 1. janvāris - diena, kad tiks atļauts sākt mēģinājumus. Ļoti ceru, ka mēs varēsim atsākt pirms šiem datumiem, bet ja ne, tad saņemamies un pieņemam skaidru lēmumu.