Juris Žagars: Nav iespēju ļauties "žēlumā asiņojošai sirdij"

„Ja tu esi menedžeris un vadītājs šajā laikā, tavos darba pienākumos nav paredzēta „žēlumā asiņojoša sirds”. Tavos pienākumos ir: darīt lietas, kas ir jādara,” it kā skarbi, tomēr pamatoti un loģiski teic Juris Žagars, Dailes teātra direktors, pirms tam – viens no vadošajiem teātra aktieriem. Pārsēsties no aktiera laivas direktora laivā – tas nav vienkārši. Par to arī runājam Jura Žagara kabinetā: par šo nevienkāršību laivu maiņas laikā, par kroņgripas krīzi un aktieriem, kuriem režisors nedod lomas, par kartupeļu stādīšanu un valdības lēmumiem.
15.06.2020. Elita Veidemane
 
NAV MĀKSLINIEKA BEZ STRESA. „Bez stresa es nevaru! Mākslinieks parasti jūtas vismaz minimālā stresā. Mums tas nav nekas jauns – zaudēt stabilitātes sajūtu,” teic Juris Žagars ©Ģirts Ozoliņš/F64

Jūs tikko izlasījāt par ārkārtas stāvokļa beigām un teicāt - mēs varēsim strādāt. Ko tas nozīmē?

Teātrim strādāt - tas nozīme, ka zālē atrodas cienījams skatītāju skaits. Proporcionāls ieguldījumam, laikam un aktieru skaitam, kas atrodas uz skatuves. Ir jābūt atbilstošai proporcijai. Lai mēs varētu teikt, ka mūsu darbība nav simulācija, bet reāla kultūras pakalpojuma sniegšana, (atvainojos par ierēdniecības terminoloģiju). Ir jābūt minimāli pietiekamam skatītāju skaitam, kas vēlas mūs tērēt un par to maksāt. Līdz ar to man šķiet, ka tādam teātrim kā mums, tik lielai zālei un skatuvei - optimālais minimums būtu 400 cilvēku zālē. No 1.augusta tas tā varēs būt, ja nekas nemainīsies... Zālē ir 1000 sēdvietu. Būs jānovieto vertikālās organiskā stikla barjeras starp sēdvietām. Mums tagad tā ir privilēģija - šīs 1000 vietas.

Atceros, janvārī jūs izteicāties, ka Dailes teātra zāle ir par lielu, sēdvietu ir pārāk daudz...

Zāle joprojām ir par lielu, un tā arī būs par lielu. Un runa patiesībā nav par zāles lielumu, bet gan par attālumu līdz skatuvei. Skatītājs grib redzēt aktiera seju, taču attālākās rindās, tas nav iespējams. Nacionālajā teātrī tik daudz vietu ir labi, taču Dailes teātrī - bez balkona - nu, nav labi. Ja jūlijā sāksim tirgot lielo zāli 250 cilvēkiem, kā viņi jutīsies, būdami tik lielā distancē cits no cita? Teātrī ir tāda kā enerģija, kas veidojas arī starp skatītājiem, un tas ir būtiski. Ja ir tukšas skatītāju rindas, to situāciju var salīdzināt ar... sūci laivā. Tā enerģija, koncentrētība kaut kur izplūst... Bet mums ir tā privilēģija, ka varam meklēt risinājumus, mums ir arī mazā zāle, mums ir arī Dailes dārzs. Mums ir manevru iespējas, mēs žēloties nevaram.

Šobrīd mēģinājumi notiek?

Jā, vispirms mums ir „Sezonas pieslēgums” - tradicionālais sezonas noslēguma aktieru koncerts, kas notiks brīvdabā un limitētam skatītāju skaitam. Biļetes ir izpirktas. Paralēli notiek mēģinājumi četriem jauniem iestudējumiem. Pirmais būs Artūra Dīča „Blokmājas Dons Kihots”, pēc tam - Dmitrija Petrenko režijā Dankana Makmilana „Elpa”, Paulas Pļavnieces režijā Justīnes Kļavas ārkārtīgi smieklīgā luga „Sidraba šķidrums”, augusta beigās - Gata Šmita režijā - Roberta Aika „Ārste”. Ja noteikumi nepasliktināsies, rudenī sāksim pilnvērtīgu sezonu. Ja zālē būs iespēja apsēdināt tikai 500 skatītājus, varbūt nāksies koriģēt biļešu cenas, lai mēs varētu kaut ko atpelnīt. Sāksim ar Māras Zālītes lugu „Smiļģis” Viestura Kairiša režijā. Intars Rešetins iestudēs britu jauno komēdiju „Pilnīga izgāšanās”, kas ir ļoti adekvāta šim laikam... ar veselīgu pašironiju. Vēl īstas skaidrības nav par dažiem projektiem, iespējams, Regnārs Vaivars turpinās ieplānotos Remarka „Trīs draugus”. Un nākampavasar būs „Skroderdienas Silmačos” Viestura Kairiša režijā.

Konkurēsiet ar Nacionālo teātri?

Nē! „Skroderdienas Silmačos/ Kāzas Latgalē”. Mūsdienu versija. Esam uzrunājuši Raimondu Paulu, viņš pagaidām nav teicis „nē”, jauna mūzika, jauni dziesmu teksti. Ar Nacionālo teātri mēs esam runājuši, viņi saprot, ka mēs negribam brutāli atņem viņu nišu, un mūsu izrādes darbība notiks mūsdienās, un tā netiks spēlēta Jāņos. Vēl mums jāskatās, kā mēs paspēsim nofilmēt savu seriālu...

Pastāstiet par to vairāk.

Ja šogad nepietiks laika, septembrī ceram sākt pilnvērtīgu sezonu, seriāls „Dailes vara” kļūs par nākamās vasaras lielo projektu. Astoņas sērijas, ko filmēs Viesturs Kairišs un Gatis Šmits.

Seriāls būs par laiku no Dailes teātra vēstures, sākot ar 1977.gadu, kad Dailes teātris pārvācās uz jaunajām telpām Brīvības ielā, līdz pat Atmodas sākumam. Visinteresantākais, pretrunīgākais Dailes teātra periods. Jauna ēka, uz ārpusi viss ir labi, bet ir iekšā grupējumi, ir vareni aktieru klani, kas regulē satiksmi, ir arī čeka un kompartijas sekretārs Augusts Voss un ir aktieru grupas ieplānots atentāts pret viņu...

Žanrs būs mūsdienīgs, kurā dokumentālos faktos tiek balstīta fikcija . Centīsimies to darīt interesantu ne tikai Dailes teātra pazinējiem, bet arī tiem, kuriem nav konteksta ar to.

Tajā laikā Dailē bija daudz slavenu aktieru. Konkrēti viņus kāds spēlēs?

Protams, jā, bet nekoncentrēsimies uz dokumentālu kopēšanu. Iespējams, kāds tēls būs refleksija par vairākiem aktieriem. Galvenais: gribam komerciāli un mākslinieciski augstvērtīgā darbā pastāstīt par pretrunīgo Dailes vēsturi.

Kādas izjūtas bija 12.martā, kad tika paziņots par „dzīves aizvēršanu”? Aktieri, mūziķi bija šokā...

Manī nebija sajūtas, ka sācies karš. Iespējams, tāpēc, ka nezinājām - cik ilgi tas būs. Tas bija ātrs, ārkārtīgi intensīvs pārrāvums ar grūti paredzamām konsekvencēm. Nedēļā pirms 12.marta biju Madridē filmēšanā, un tur jau varēja just spoku pilsētas elpu... Kad atbraucu atpakaļ, vajadzēja doties karantīnā. Būtisks diskomforts parādījās aprīlī, kad sapratām nelaimes mērogu un ka tā ātri nepāries. Tukšā Rīga un pilnīgi tukšais teātris - spoku pilsēta... Tagad jau sajūtas ir citas, ir normāli .

Pilnīgi viss?

Manuprāt, cilvēki visu ātri aizmirsīs un atgriezīsies pie vecajiem paradumiem. Un tomēr kaut kas netiks izdzēsts... Paliks permanenta nedrošība par nākotni. Līdz šim bija iluzora sajūta, ka visu iespējams kontrolēt. Bet varbūt tā permanentā nedrošības sajūta ir pat noderīga: tāds trausls stāvoklis, it kā tu atrastos uz asmeņa, varbūt nemaz nav slikts. Es, domājot par sevi, neatceros tādus periodus, kuros es ilgstoši būtu atradies komforta stāvoklī, es vienmēr esmu pamanījies sameklēt kādu problēmu, ko risināt, un tā manī radījusi minimālo nepieciešamo diskomforta devu, lai es līdzinātos dzīvam cilvēkam. Bez stresa es nevaru! Mākslinieks parasti jūtas vismaz minimālā stresā. Mums tas nav nekas jauns - zaudēt stabilitātes sajūtu.

Atlaist aktierus bija ļoti grūti? Arī tas bija stresaini, es pieņemu.

Tas nav nekas viegls un patīkams, bet ja es tagad žēlošos, cik tas bija „ļoti grūti”, tas būs teatrāli, liekulīgi un gļēvi. Tagad spēlēt lomu - ak, Dievs, kā man asiņoja sirds! - tas ir neprofesionāli. Ja tu esi menedžeris un vadītājs šajā laikā, tavos darba pienākumos nav paredzēta „žēlumā asiņojoša sirds”. Tavos pienākumos ir: darīt lietas, kas ir jādara. Grūtākais bija tas, ka es, pateicoties savai pieredzei un uzticoties intuīcijai, redzēju: daži aktieri izdara kļūdu, nostājoties pozā, kas nākotnē var ierobežot viņu manevru iespējas Latvijas ļoti nelielajā aktieru tirgū...

Tās bija komunikācijas kļūdas vai kas cits?

Arī komunikācijas. Vai ir kāds Rietumu teātris, kur aktieris uzdod režisoram jautājumu: kāpēc man nedod darbu? Tāpēc, ka nedod, un viss! Viņš neredz tevi savā darbā! Tas ir radošs process, kurā velti meklēt objektīvus, racionālus iemeslus. Tajā visā ir daudz iracionālā.

Man, piemēram, būs žēl, ka neredzēšu jūs uz skatuves kā aktieri.

Nav iespējams sēdēt uz diviem krēsliem. Darbs ir par lielu. Bet ne par lielumu runa... Manuprāt, tas nebūtu sevišķi gaumīgi - spēlēt jauniestudējumos savā teātrī. Es gan neizslēdzu iespēju kādā citā teātrī uzkāpt uz skatuves, ja tam būtu laiks. Protams, pieļauju, ka varētu nākties ielēkt kādā lomā arī Dailē, ja kolēģis saslimis.

Kā jūs sadzīvojat ar jauno radošo direktoru Viesturu Kairišu? Manuprāt, ļoti īpatnējs cilvēks.

Tas labi, ka viņš ir īpatnējs, tāpēc ir interesanti. Man patīk tas, ka esam autonomas un spēcīgas personības. Es nebūšu cilvēks, kurš apkalpos viņa mākslinieciskās ambīcijas, un arī viņš man nav tikai funkcijas pildītājs. Mums priekšā ir trīs gadi, kuros jāsasniedz zināms rezultāts.

Finansiālais?

Analizējot budžetu, ir pārliecība , ka teātri ir iespējams uzturēt. Es vairāk domāju par māksliniecisko pusi. Ja trīs gadu laikā mums neizdosies māksliniecisko līmeni... es nesaku - uzlabot, jo pats biju mākslinieciskā procesa sastāvdaļa, un līmenis nebija zems, varbūt bija tikai daži noslīdējumi, - ja trīs gadu laikā mums izdosies nostabilizēt mākslinieciskās pozīcijas, tad būs labi. Ja ne...

Līgums uz trim gadiem?

Nē, uz pieciem. Bet trīs gadi varētu būt indikatīvais periods. Vieturs teica: ja es varēšu, tad to izdarīšu, ja ne - tad pats aiziešu. Par sevi varu pateikt tieši to pašu. Man nav sajūtas, ka šai vietai vajadzētu pieķerties ar zobiem un nagiem uz visu atlikušo mūžu. Jēga še atrasties ir tad, ja mēs spējam veikt izmaiņas.

Vai jums ir tādas izrādes Dailē, kuras uzskatāt par izcilības etalonu?

Par etalonu nē, bet ir ļoti labas izrādes. Pagājušajā sezonā man ļoti patika Viestura Meikšāna „Kalpones”, to pašu varu teikt par „Salemas raganām” - jā, es tur spēlēju, bet neesmu galvenais. Tā ir gudra un laba izrāde. Varbūt laba pat tāpēc, ka daudzi tai sākumā neticēja. Turklāt šī izrāde ir... konvertējama. Pie manis reizēm atbrauc kādi ārzemju draugi, kuri nesaprot latviešu valodu, bet zina lugu. Viņi saka: tik jaudīgs un mūsdienīgs koncepts!

„Manas” izrādes ir „Frankenšteins”, „Izraidītie” un „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”.

„Frankenšteinā” man patika Daiņa Grūbes darbs. „Izraidītie” ir viena no visu laiku spēcīgākajām Dailes izrādēm. Savukārt „Dzeguzes ligzda” ir vienkārši fenomens. Tik ilgus gadus komerciāli veiksmīga izrāde, tajā paša laikā - nediskreditējot mākslinieciskos kritērijus nevienā pozīcijā.

Ja mēs izejam ārpus teātra... Kas jūs šobrīd visvairāk satrauc?

Visvairāk uztrauc tas, ka mums, iespējams, pietrūkst kompetences, lai mēs pietiekamā ātrumā pieņemtu gudrus un pareizus lēmumus attiecībā uz to, kas patiešām ir jāglābj, un ko nav vērts. Ir taču kaut kādas jomas vai aktivitātes, kas principā šodien vairs nav dzīvotspējīgas. Bet ir iespaids, ka lēmumu pieņemšana reizēm nenotiek sistēmiski. Vēl kas man nepatīk... Mana daba ir tāda, ka es ienīstu kaulēšanos. Jebkurā austrumu tirgū es pateikšu: šo lietu pirkšu par manis nosaukto naudu. Pārdevējs dusmojas: kāpēc tu man atņem to lielo kaifu - kaulēties? Patlaban starp nozarēm notiek tāda kaulēšanās: pārspīlē savas nodarbes svarīgumu, problēmas smagumu, nosauc divreiz lielāku summu, tad jau pusi dabūsi. Tu skaties uz skaitļiem un domā: vai tad tiešām mums, gudriem cilvēkiem, jāspēlē šī Rumbulas tirgus spēle? Man nav pamata domāt, ka mūsu valdība visu dara nepareizi, visticamāk - lielākoties dara pareizi, bet ir iespaids, ka viss notiek smagnēji un tādos turku tirgus kaulēšanās strīdos. Dažkārt mani mulsina arī tāda kā aktivitāšu simulēšana. Šis laiks ir ārkārtīgi izdevīgs blefošanai un savu it kā sabiedrībai esenciāli nepieciešamo funkciju izcelšanai. Man kā biznesa cilvēkam ir šaubas, vai, valstī dalot krīzes naudu, vienmēr darbojas analītiski kritēriji. Man ir situši pa pirkstiem, sakot, Žagar, tu uzvedies kā privātbiznesā, valstī naudu dala citādi!

Bet tas jau ir labi, ka biznesa cilvēks domās par katru kapeiku, ko izdod.

Man jau arī šķiet, ka tas tikai ir normāli. Es, protams, negribu apgalvot, ka esmu ētiski nevainojams un bezgalīgi principiāls, ka esmu tikai par taisnīgumu utt., es gribu uzsvērt to, ka, manuprāt, privātbiznesā ir mazāk iespēju blefot.

Ja jums būtu fantastiska iespēja - atgriezt Dailes teātrī aktierus, kuri jau ir viņsaulē, kurus jūs gribētu atkal redzēt uz skatuves?

Jebkurš teātra vadītājs gribētu atgriezt spēcīgākos... Uldi Pūcīti, Eduardu Pāvulu. Viņi arī šodien iekļautos Dailes teātra intonācijā. Ar Viju Artmani tikai pēdējos gados kopā spēlēju vienā izrādē. Protams, arī viņu gribētu redzēt uz skatuves. Zvaigznes! Bet Harijam Liepiņam, domāju, šodien būtu grūti.

Kāpēc?

Harijs Liepiņš ir vairāk teatrāls, varbūt viņš nebūtu īsti piemērots šim laikam. Bet iespējams, ka Harijs Liepiņš kā ģeniāls aktieris varētu ātri adaptēties.

Bieži domāju: latviešu aktieri spētu izkonkurēt jebkuru Holivudas zvaigzni.

Ar pilnu atbildības sajūtu varu teikt: mūsu aktieri neatpaliktu no Holivudas zvaigznēm.

Jūs lepojaties ar latviešu aktieriem, to var just.

Man ir tāda pieredze, filmējoties ārzemēs. Bet, ja skatāmies kopumā... Es lepojos ar latviešu sīkstumu un izturību, latviešiem nav raksturīga neadekvāta uzvedība, visapkārt ir miers un izturētība, nekādas panikas šajā sarežģītajā laikā. Varbūt tāpēc, ka esam pieraduši pie dažādām turbulencēm, kuru mums nav trūcis. Mēs, latvieši, zinām: mūsu vietā neviens neko neatrisinās - ne vietējā, ne Briseles valdība. Tāpēc ejam un stādām kartupeļus. Paši! Tāpat ar teātri: ir krīze, ienākumu nav, ko darīt? Valdība palīdzēs? Protams, bet domājam arī paši, kā izlīst. Un taču izdomājam.