Valdis Čirksts: Latvijas zemē ir spēks

„Amerikā es dzīvoju gandrīz 20 gadus: ASV ierados 2001. gada 11. septembra rītā, kad tika sagrauti Dvīņu torņi, un visi domāja, ka sācies karš. Bija haoss, neziņa... Bet viss palēnām nokārtojās. Tagad vēl aizvien runājot latviski, manā valodā nav tā īpašā akcenta, kas raksturīgs „kārklu angļiem”,” viņš pasmaida. Valdis Čirksts ir neliela uzņēmuma īpašnieks, aktieris, „Daugavas vanagu” Ņujorkas apvienības priekšsēdētāja vietnieks un latvietis (pēdējo „pazīmi” viņš uzsver īpaši).
28.06.2020. Elita Veidemane
 
©Publicitātes foto

Februārī viņš atlidoja uz Latviju, sākās kovidhistērija, un uz Ameriku viņš atpakaļ vairs netika. Tagad kādu laiku viņš pavadīs Latvijā. Nesen Valdis paspēja sašūmēt Latvijas Radio (LR) klausītāju auditoriju, kad iepazīstināja LR raidījuma vadītāju ar saviem konservatīva latvieša ieskatiem.

Mēs no Amerikas saņemam visai ierobežotu informāciju par to ārprātu, kas tur notiek. Laupīšanas, slepkavības, pieminekļu apgānīšana, uzbrukumi baltajiem cilvēkiem - ar saukli „BlackLivesMatter”. Tu varētu vairāk to visu sajust un mums paskaidrot.

Jebkura informācija ir ierobežota. Mēs visu redzam savā „lodziņā”. Viss atkarīgs no tā, cik tālu mēs stāvam no gleznas, kuru aplūkojam... Amerika ir šobrīd pilna ar piesmietiem pieminekļiem, ar rasistiskiem uzsaukumiem, kas vērsti pret baltajiem cilvēkiem, bieži izskan aicinājumui, ka „visi baltie ir jānogalina”. Protams, ka tas viss ir mākslīgi radīts, izmantojot dažādus mehānismus. Tā sēkla ir iesēta jau sen. Sistēma, kāda tā bija - „papīra” ekonomika, transnacionālā, korporatīvā ekonomika, - tā sevi ir izdzīvojusi. Mēs pārejam nākamajā - ciparu, digitālajā - posmā. Lielākā vērtība ir dati, informācija. Un šie nemieri, kam paralēli skan „BlackLivesMatter”, ir lūzuma, pārejas posma izpausme.

Mani gan vairāk interesē morālais aspekts: kaut kādi „antifas”, starp kuriem ir gan melnie, gan baltie cilvēki, dauza pieminekļus, par kuru nozīmi viņi neko nezina, bet baltie melnajiem bučo kurpes.

Daudzu gadu desmitu laikā tā ir kultivēta situācija, ko dēvē par „white guilt” - balto cilvēku vainas sajūta. Tas viss tiek „iemācīts” dažādās mācību iestādēs, universitātēs utt. Pieļauju, ka tas pats, piedod, notiek arī šeit: šķiet, augstskolās ir daudz pasniedzēju ar kreisi liberālu, marksistisku nostāju. Bet ko gan jaunie cilvēki var zināt un filtrēt? Arī es pirms divdesmit gadiem biju jauns un naivs: domāju, ka mūsu melnie brāļi tiek nežēlīgi apspiesti. Dzīvodams Amerikā, diezgan ātri sapratu, ka tas tā nav. Un juridiski tas sen vairs tā nav. Man Amerikā ir daudz labu draugu melnādaino cilvēku vidū, bet neviens par ādas krāsu nerunā. Kāda nozīme ādas krāsai? Tu taču pirmām kārtām esi cilvēks! Tomēr ādas krāsas nozīme tiek neuzkrītoši, bet nepārsūdzami kultivēta. Kad aizbraucu uz ASV, man šķita, ka esmu atgriezies Padomju Savienībā. Varbūt darba kvalitātes dēļ - ka tik ātrāk izdarīt, ķap-ļap... Nebija tādas sajūtas, ka cilvēki dara kaut ko labu savai valstij vai no sirds. Atgriežoties pie melnajiem brāļiem...

Mani melnie draugi ir izglītoti un gudri, un to var pateikt gan pēc runas manieres, gan pēc izskata. Es reizēm kādam pazīstamam melnajam puisim jautāju: kāpēc tu staigā tajās pusnolaistajās biksēs? Tu domā, ka tas ir skaisti un stilīgi? Es, protams, par viņu vienkārši draudzīgi pasmejos, bet tajā paša laikā šīs pusnolaistās bikses pastiprina stereotipu, ka tā, lūk, ģērbjas afroamerikāņi. Bet tajā pašā laikā mūsu kolektīvā bija tumšādainais no Franču Gviānas, kurš ilgu laiku bija dzīvojis Parīzē, izglītojies, bet bija pilnīgi atšķirīgs: viņš neatbalstīja nevienu afroamerikāņu kultūras izpausmi!

Amerikā joprojām notiek šie tā dēvētie protesti pret rasismu, tagad Eiropa saslimusi ar šo pretrasisma vīrusu.

Neviens process nenotiek pats no sevis. Par to jau brīdināja Kadafi: ja Lībija tiks kaut kādā veidā ietekmēta, no Āfrikas uz Eiropu gāzīsies tūkstošiem bēgļu. Šajā procesā tika ieguldīta milzu nauda. Ja pieņemam, ka šie bēgļi dzīvoja nabadzībā, no kurienes gan viņi dabūja naudu, lai dotos uz Eiropu? Un tad viņi ierodas Eiropā, vēl pieprasa visu, sak, mēs tādi nabadziņi... Kāpēc liela daļa „bēgļu” ir vīrieši spēka gados? Sievietes un bērni paliek mājās, lai cīnītos karā? Es domāju, ka tā ir peļņas mašinērijas neglītā puse, bet tā ir atsevišķa saruna. Turklāt - viņu reliģija noliek „neticīgos”, tas ir, mūs, uz iznīcības sliekšņa. Tagad Eiropa ir pilna ar šiem „bēgļiem”, Eiropa cieš. Nav brīnums, ka „bēgļi”, sajutuši „antifu” un citu marksistu atbalstu, arī Eiropā taisa grautiņus.

Vai tas nav saprotams, ka šie grautiņi rada vēl lielāku nepatiku, līdz ar to - rasismu?

Bet tas jau arī vajadzīgs ieinteresētajai pusei: skaldi un valdi! Daudzi domā, ka viss ir sācies nejauši. Taču jebkurš process tiek vadīts.

Arī tas, ka grautiņi sākās demokrātu vadītajās pilsētās?

Protams. Trampam vaicā: kāpēc neievedat armiju? Ja ievedīs - ak, kāda vardarbība! Ja neievedīs - kāpēc prezidents neapvalda bandītus? Bet, ai, kā vajadzētu kādreiz padomāt - kāpēc viss ir tieši tā, kā ir. Un cilvēkiem nav laika domāt, nav laika degunu pacelt, kur nu vēl iedziļināties problēmās - vajag izdzīvot! Arī sociālo vidi, kurā dzīvo katrs konkrētais cilvēks, kāds ir ļoti rūpīgi veidojis. Tam visam klāt - kvalitatīvas izglītības trūkums, kas melnādaino vidū ir ievērojams. Dažādos neuzkrītošos veidos viņiem tiek piešķirta upura loma, par ko tiek nemitīgi atgādināts - mediji, kino utt. dara savu. Līdzīgi kā latviešiem - sērdienīši, nabadziņi, cibiņi un antiņi.

Arī Latvijā ir Amerikas „protestu” atbalsis - kaut vai nomaldījušos pusaudžu izskatā. Re, kaut kādi „protestējošie jaunieši” bija pat nometušies ceļos pie Brīvības pieminekļa, lai lūgtu piedošanu... nezin, kam.

Amerikāņiem ir tāds teiciens: „Get them while they're young.” Dabū viņus, kamēr viņi vēl jauni. Jaunus cilvēkus ir viegli uz kaut ko „pavilkt”. It sevišķi ar komercsvirām. Ir daudz dažādu programmu - televīzijas programmas, skolu programmas, Sorosa programmas... Pēdējās ir sevišķi „labas”. Tā, piemēram, Amerikā četrus gadus apgūst „Gender studies”. Ko viņi tur mācās? Par dzimumu atšķirībām? Es jūtu līdzi cilvēkiem, kuri cieš no kaut kādām bioķīmiskām izmaiņām un vairs nesaprot, kas viņi ir - puikas vai meitenes. Tā ir liela traģēdija. Taču to nedrīkst jaukt ar psihiskām novirzēm.

Kā tu redzi Latvijas nākotni? Vai riskējam iet pa kaut kādu kriminālmarksisma ceļu?

Manī ir cerība, ka veselais saprāts uzvarēs. Viss jau nav slikti. Mēs tomēr jūtam saikni ar senčiem, jūtam Latvijas enerģētiku, kas ir ārkārtīgi spēcīga. Protams, gaišākos prātus izkāva divu pirmo karu laikā, arī padomju organizētās deportācijas paveica savu „darbiņu”. Viens mans draugs saka:„Palika planktons.” Un tad pieej pie spoguļa un pajautā sev: esmu es planktons vai neesmu? Ja prātā ir tikai jautājums, kur dabūt (jebko) un vienīgās pārdomas ir ko ēst, dzert, uzpīpēt un, piedod, padirst, tad kas tu esi, ja ne planktons? Tad ar tevi barosies tie, kuri planktonu ēd. Ja, pateicoties mūsu sarunai, kāds sāks par to domāt, tas jau būs daudz. Ir tāda Dona Migela

Ruisa grāmata „Četras vienošanās. Praktisks palīgs ceļā uz iekšēju brīvību”. Tā ir par vienošanos ar sevi, par to, kā tu darbojies vidē. Pirmā: neievaino ar saviem vārdiem. Otrā: neuztver neko personīgi. Trešā: neizvirzi nekādus pieņēmumus. Ceturtā: vienmēr dari vislabāk. (Always do your best). Cilvēku mijiedarbībai tas būtu pilnīgi normāli un saprotami. Tas atrisinātu ļoti daudzas problēmas. Kāpēc gan skolu programmaās neieviest šādus principus? Latviešu tautasdziesmās tie jau ir. Lūk, ir šī virziena karte, un dzīve paliek daudz vienkāršāka.

Kā „Daugavas vanagi” tevi atrada?

Cilvēki paliek vecāki, tie, kuri atceras kara gadus, aiziet viņsaulē. Vecie vīri un sievas mani pieņēma, un šķita pareizi, ja es tur būšu. Amerikas latviešu kopienā runas par to, ka „mūsu paliek mazāk”, ir jau kopš 60. gadu vidus. Jaunie cilvēki, kuri tagad aizbrauc uz Ameriku, nav īpaši aktīvi uz iesaistīšanos dažādās organizācijās, arī „Daugavas vanagos”. Vairums domā par to, kā uzturēt ģimeni, nevis par sabiedrisko darbu.

Tu atgriezīsies Amerikā?

Laiks rādīs. Latvijas zemē ir spēks. Bet ja tu ar vienu kāju esi vienā kontinentā, ar otru - citā, tas ir ļoti grūti. Tomēr tas nav tikai mans lēmums, ir arī citi cilvēki, kuri ir iesaistīti. Man galvenā ir mana sieviete, jo esmu pārliecināts: sievietes pasaulē ir svarīgākās, viņas ir radītājas, vīrietim par to viņas jānēsā uz rokām.