Juris Dobelis: Visu mūžu taisīju ziepes

„Reiz tika uzdots jautājums: kurš ir lielākais rupeklis Latvijas deputātu vidū? Izrādījās, tas esmu es. Bet notika tā. Kādā Saeimas sēdē es runāju no tribīnes par dzīvnieku aizsardzības likumu. Viens „Saskaņas centra” deputāts nobļāvās kaut ko par okupāciju. Es uzreiz atbildēju: „Okupant, turi muti!”, un tad toreizējais Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze man nolasīja vieglu morālīti par uzvedību Saeimā, un mans nākamais teikums no tribīnes bija „Nāvi okupantiem!”... Un tā mani nokristīja par Latvijas lielāko rupekli. Vai tad es pateicu kaut ko rupju?” – retoriski vaicā Juris Dobelis.
08.07.2020. Elita Veidemane
 
©Elita Veidemane

Viņš šodien svin 80. dzimšanas dienu.

Neatkarīgā sveic leģendāro tautfrontieti, vairāku Saeimas sasaukumu deputātu lielajā jubilejā.

Pirms 32 gadiem - 1988. gadā - tev bija 48 gadi. Jauns cilvēks! Un tad tavā dzīvē ienāca Latvijas Tautas fronte. Kurš notikums no tiem laikiem tev visspilgtāk atmiņā iespiedies?

Neapšaubāmi - 1990. gada 4. maijs, kad Augstākajā Padomē (AP) nobalsojām par Neatkarības deklarāciju. Balsošanas dienā gan nevarēja skaidri zināt, cik nobalsos par neatkarību... Mans lielais darbs ir padarīts, tagad vēl sadarbojos ar Latvijas Tautas frontes muzeju. Bet tostarp visādas ziepes ir taisītas.

Tad pastāsti par ziepēm.

Atceries dokumentālā kino režisoru un žurnālistu Arni Akmeņlauku? Kad sākās Atmodas laiki, viņš man vienreiz ierosināja: ņemam un pierādām, ka pa Carnikavas kāpām braukā krievu tanki! Ar vilcienu aizbraucām līdz Carnikavai, gājām uz jūras pusi. Un tiešām - mums pretim brauca tanks! Es izgāju tam pretim... Tas apstājās, pagriezās un aizbrauca uz otru pusi. Akmeņlauks to visu nofilmēja. Vakarā viņš devās uz Latvijas Televīziju un tik ilgi krita visiem uz nerviem, ka šo sižetu ielika vakara ziņās. Ziepes ir taisītas visu laiku, gribējās tai iekārtai kaut kā ieknābt. Vēl kāds cits gadījums... Kad vēl biju AP deputāts (līdz 1993. gadam - E.V.), pie mums atbrauca ANO delegācija, lai paskatītos, kā mēs dzīvojam un kas notiek ar padomju militāristiem.

Delegāciju, kurā bija arī viens nēģeris, aizvedu uz Skulti, uz armijas daļu. Vārti nebija kārtīgi aizslēgti, kaut kāds striķis priekšā karājās... Iebraucām iekšā. Pēkšņi mums pretim skrien viens nosvīdis krievu armijas kapteinis un krieviski kliedz: „Kur jūs esat iebraukuši?! Jūs nesaprotat...?” Es atbildu, ka saprotu ļoti labi, esmu šīs valsts augstākā likumdevēja deputāts, un man ir visas tiesības noskaidrot, kas te notiek. Kad delegācijas nēģeris saprata, kur nokļuvis, viņš palika bāls. Braucām uz Jūrmalu pusdienās, tur viņš ne ēda, ne dzēra...

Interesanta bija arī tava kandidēšana uz AP deputāta amatu...

Jā. Man pretim nolika rakstnieku Andri Kolbergu. Es biju LTF sarakstā. Kolhozu priekšsēdētāji un rūpnīcu direktori atteicās man stāties pretim. Kampaņas sākumā visi bija par Kolbergu - rakstnieks taču! Kas tad es - kaut kāds inženieris no Olaines. Bet tad manās rokās nonāca materiāli, ka viņš savulaik ir tiesāts... Kādā tikšanās reizē viens puisis pajautāja: „Kolberga kungs, par ko jūs savulaik sēdējāt cietumā?” Ak, Dievs, kāds troksnis zālē sacēlās: visas pielūdzējas kliedza - kā nav kauna apmelot?! Rezultāts - Augstākajā Padomē ievēlēja mani. Atceros, 1990. gada decembrī Maskavā tika rīkota kaut kāda konference par aizsardzību, Gorbunovs negribēja braukt, aizbraucu es. Mani ielika sēdēt prezidijā - blakus PSRS aizsardzības ministram Jazovam! Zālē - vairāki simti visādu padomju maršalu un ģenerāļu. Puse no viņiem gulēja un krāca... Vienubrīd pieteicos Jazovam, ka gribu teikt kādu vārdu. Viņš, uzpūtis man alkohola tvaikus, atļāva to darīt. Uzrunu sāku ar to, ka tas ir labi - mēs te sēžam un nešaujam cits uz citu. Turpināju ar to, ka ir jādzīvo draudzīgi, bet mēs gribam iet pa savu ceļu. Vispirms ģenerāļi pamodās, pārstāja krākt, tad sākās zābaku sišana pret grīdu, pēc tam sākās svilpšana un bļaušana... Un tad Jazovs pateica, ka pietiek man runāt.

Tu piedalījies leģendārajā krievu virsnieku aizturēšanā 1994. gadā, kas gandrīz izraisīja bruņotu konfliktu starp Latviju un Krieviju... Toreiz Vidzemes priekšpilsētas valde, ko vadīja Andrejs Ručs, pieņēma lēmumu par padomju armijas objektu pārņemšanu Rīgā, Krustabaznīcas ielā, bet divi ģenerāļi ‒- Tailokovs un Vodopjanovs - esot pretojušies rīkojumam, tāpēc ieslēgti rokudzelžos un aizvesti uz mežu...

Jā, kaut kā tā. Kopā ar mums bija Zemessardzes 13. bataljona vīri, Ruča personīgā apsardze. Tailokovs mums sāka draudēt, ka noliks tūlīt mūs visus pie vietas. Ručs pavēlēja abiem uzlikt rokudzelžus, puiši aizveda viņus uz mežu.

Mūs izsauca pie sevis toreizējais prezidents Guntis Ulmanis. Iegājām pie viņa, tur sēdēja viss Ministru kabinets: vienam bija zaļš ģīmis, otram - sarkans, trešam - bāls... Ienācu iekšā un uzsaucu visiem: „Sveiki, čaļi! Kā klājas?” Tika pieņemts lēmums Jurim Vectirānam doties uz mežu, savākt ģenerāļus un aizvest, kur vajag. Guntis Ulmanis visu notikušo vēlāk nosauca par „strēlnieku cīņu vēsturisko atblāzmu”...

Atceros, tu piedalījies dažādu Latvijas vēstures pieminekļu atjaunošanā.

Jā, manā dzīvē tas ir sanācis. Es jau nedarbojos viens, es biju viens no daudziem. Par laimi - kad biju pusaudzis, es aizrāvos ar grāmatu lasīšanu, sevišķi mani interesēja brīvības cīņas. Un tas viss nogulsnējās sirdī un prātā. Čeka pēdējoreiz kratīja manu dzīvokli 1985. gadā, konfiscēja grāmatas, sauca uz stūramāju... Vēlāk kopā ar advokātu Andri Grūtupu un vairākiem citiem entuziastiem iniciējām Dobeles tanka novākšanu, kas bija uzstutēts Tērvetes un Liepājas šoseju sazarojumā. Taču Dobelē savulaik bija Kārļa Zemdegas piemineklis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā kritušajiem karavīriem. Pieminekli atklāja 1940. gada 9. jūnijā - dažas dienas pirms padomju okupācijas. Tur piemineklis stāvēja līdz 1950. gadam, kad padomju okupācijas iestādes to lika uzspridzināt... Atmodas laikā pieminekli atjaunoja tēlniece Inta Berga un akmeņkalis Libērijs Peļņa.

Tu biji kopā ar Andri Grūtupu arī tad, kad tika atjaunots kapa piemineklis Inčukalnā - Raganas kaujā kritušajiem latviešu karavīriem.

Es ļoti cienīju Andri Grūtupu - par viņa dziļajām vēstures zināšanām, par prasmi organizēt cilvēkus un atrast risinājumus sarežģītās situācijās... Inčukalna pieminekļa atjaunošanā ļoti aktīvs bija Pēteris Korsaks, Voldemārs Šubrovskis, Andris Grūtups, piedalījās arī Ivars Redisons.

Tu pirmīt teici, ka gribēji ieknābt „tai iekārtai”. Šai iekārtai tu negribi ieknābt?

Esmu tur bijis iekšā daudzus gadus... Es nezinu labāku parlamentu par toreizējo Latvijas Republikas Augstāko Padomi, kura nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Toreiz visiem bija pilnas krūtis ar jūtām un ar pārliecību. Tajā Augstākajā Padomē visa Latvija bija pārstāvēta. Tagad vairs tā nav. Tagad ir kaut kādas elitāras grupiņas katrā sarakstā, tie vairs nav novadu pārstāvji, kuri saprot, kas notiek viņu zemēs. Tā, piemēram, Babīte un Mārupe - abi bagāti novadi. Abi var mierīgi dzīvot katrs savu dzīvi, bet nē - jāapvieno! Kāpēc? Ļaujiet cilvēkiem attīstīties, strādāt, plānot, realizēties - lūk, to es gribu teikt tiem, kuri vada mūsu valsti.

Bet ko tu sev novēlēsi?

Galva vēl strādā, un lai strādā! Varu vēl stāstīt par Atmodu, par Tautas fronti, varu būt noderīgs LTF muzejam un cilvēkiem, kuri interesējas par vēsturi.