Bīskaps Stulpins: Valdība Aglonā sola policiju un zemessardzi

„Ministriem virs galvas rakstīts: viens likums, viena taisnība... Nu tad ievērosim šo aicinājumu! Lai nebūtu tā, ka vienā daļā publisku vietu viss var notikt, citā viss tiek ierobežots. Ir svarīgi, lai šie aizliegumi neieilgst, nedrīkst būt tā, ka tas pārvēršas par normu – visu ierobežot. Tas sāks izskatīties par vēršanos pret Baznīcu,” teic priesteris, Romas katoļu baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, vērtēdams valdības noteikumus, kuri saknē ierobežo iespējas ticīgajiem piedalīties katoļu galvenajā suminājumā – Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, kas notiek 15. augustā.
13.08.2020. Elita Veidemane
 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Kad tika paziņots, ka Aglonā uz dievkalpojumu varēs pulcēties tikai 3000 cilvēku - ar ielūgumiem, ko varēs dabūt savā draudzē, tas izklausījās kā apvainojums ticīgajiem. Sākumā tam pat nevarēju noticēt...

Jā, tas izklausījās kā apvainojums. Ierobežojumi it kā ir un it kā to nav. Tas, kas attiecas uz baznīcu... Nedod, Dievs, mēs kaut ko izdarīsim ne tā, kā lēmusi valdība, tad būs skandāls.

Bet ko gan tādu jūs varētu izdarīt?

Atceraties, kā bija ar Annas baznīcu Liepājā? Kāds bija pateicis, ka tur Lieldienu laikā pulcējušies vairāk kā 50 cilvēki. Kad pārbaudīja, izrādījās, ka tur bija tikai 26 cilvēki un visi ievēroja distanci - pat vēl vairāk nekā divus metrus. Negribu nevienu ne aizstāvēt, ne attaisnot, bet Baznīcas vārds šodien vairs neskan tik skaļi kā kādreiz. Nav tā, ka mēs pasakām - un visi uzreiz klausa. Izskanēja arī viedokļi, ka valdība nerīkojas gluži taisnīgi ar tiem ierobežojumiem. Nu, protams, ka nav taisnīgi. Pludmalē, piemēram, ir cilvēks pie cilvēka. Tagad dzirdu: uz Jūrmalu brauc automašīnu rindas, uz šosejas veidojas korķi. Tātad pludmalē drīkst pulcēties, baznīcā - nedrīkst.

Arī dažādos pilsētu svētkos un koncertos pulcējas simtiem cilvēku.

Aglonas bazilika un tai pieguļošais laukums var uzņemt daudz cilvēku, bet valdībai ir bažas - mēs nevarēšot nodrošināt palīdzību gadījumā, ja kāds inficētos. Tāda bija Veselības ministrijas nostāja. Mēģinājām runāt, tomēr viņi palika pie sava. Es biju klāt šajās sarunās. Tur nevienam nebija viegli. Ministriem virs galvas rakstīts: viens likums, viena taisnība... Nu tad ievērosim šo aicinājumu! Lai nebūtu tā, ka vienā daļā publisku vietu viss var notikt, citā viss tiek ierobežots. No vienas puses tu it kā saproti tos cilvēkus, no otras... Bet ir svarīgi, lai šie aizliegumi neieilgst, nedrīkst būt, ka tas pārvēršas par normu - visu ierobežot. Tas sāks izskatīties par vēršanos pret Baznīcu.

Tas viss jau tagad izskatās pēc vēršanās pret Baznīcu. Kā var izdomāt šādu skaitli - 3000 ielūgumu? Ielūgumu! Kādi ielūgumi var būt iešanai uz baznīcu katoļu lielāko svētku dienā? Cik ir ticīgo Latvijā? Cik ir katoļu?

Katoļu Latvijā ir daudz... Ap 300 000. Turklāt šogad 15. augusts iekrīt sestdienā.

Nez, apkārt Aglonas bazilikai noliks armiju?

Tika solīts: zemessardzi un policiju. Nu, labi, šogad mēs to varbūt arī varam pieņemt - pandēmija ir kaut kas jauns, un Baznīcai vēl nav pieredzes, kā noorganizēt Aglonas svētkus šādā situācijā. Bet ilgtermiņā tas tā nevar palikt.

Arī Romas pāvests Francisks, kad Itālijā bija dramatiskākais kovidlaiks, piedalījās dievkalpojumu tiešraidēs, bet tad, kad tas rimās, viņš pateica, ka ticību un dievkalpojumus nav iespējams ieslēgt digitalizētajā pasaulē. To varbūt var izdarīt ar biznesu, bet ar ticību un mākslu - protams, ne. Tas var būt īslaicīgs risinājums, un tikai. Ticīgie cilvēki var kādu brīdi dievkalpojumus skatītes televizorā, bet visam ir savas robežas. Runāsim par to ar valdību.

Lai nu kā būtu, cilvēki baznīcā rod mierinājumu, un, atceroties kovida pandēmijas sākumu martā, mēs visi izjutām satraukumu. Bet laiks iet uz priekšu, un risinājumi ir jāmeklē. Mēs iegūstam pieredzi, taču labāk, protams, ja šāda pieredze vairs nebūtu jāizmanto.

„Jauki” bija arī tas, ka ierobežojumus Aglonas svētkiem noteica tieši tajā laikā, kad Rīgā, Tērbatas ielā, tika sarīkots priekšvēlēšanu koncertiņš, kurā kā siļķes mucā pulcējās simtiem klausītāju, neievērojot nekādu distancēšanos.

Jā, tas bija savādi. Bet Baznīcai tomēr jābūt kā paraugam visiem pārējiem, kā rīkoties kritiskās situācijās. Mēs nevaram tikai iet „uz urrā” un klaigāt, ka mūs apspiež. Taču kaut kādā brīdī visi tie aizliegumi un ierobežojumi kļūst pārspīlēti.

Kā jūs domājat - kovidsērga ir Dieva sods, izdomājums, cilvēku paviršības sekas?

Esam dzirdējuši daudzas versijas. Arī sazvērestības teorijas tiek izplatītas... Bet ir kāds skaidrojums, kas nāk no Bībeles. Piektajā Mozus grāmatā Dievs saka Mozum: es savai izvēlētajai tautai priekšā nolieku lāstu un svētību; ja tu pildīsi manus likumus, tev būs svētība; ja tu atteiksies no maniem likumiem, tad būs lāsts. Tagad paskatīsimies, kā pasaule ir dzīvojusi līdz šim, kā cilvēki rīkojušies un pēc kādām vērtībām tiekušies. Mēs visi - kā esam dzīvojuši? Iespējams, šis ir laiks, lai pateiktu - stop! Mums kaut kas jāmaina. Jo, man šķiet, mēs esam atgriezušies senajā Romā ar saukli - maizi un izpriecas! Un šī atgriešanās mūs ir novedusi līdz tai situācijai, kurā patlaban atrodamies. Tad, kad sapratīsim, kādas ir īstās vērtības un kurām pa īstam jāpievēršas, tad viss nostāsies savās vietās. Šodien ļoti daudz tiek runāts par dažādām tiesībām - ir cilvēktiesības, ir bērnu tiesības, ir dzīvnieku tiesības un tamlīdzīgi. Bet vērtību nav! Vai cilvēka dzīvībai ir vērtība? Vai likumiski pieļaut eitanāziju - tā ir cilvēka dzīvības novērtēšana? Vai aborts ir cilvēka dzīvības vērtība? Domāju, ka daudzi cilvēki ir pazaudējuši savu identitāti: diez vai mēs apzināmies, kas īsti esam... Ir tādi, kuri pat nesaprot, kas viņi ir - vīrieši vai sievietes? Cilvēka identitātes jēdziens ir tik izplūdis, ka daudzi šodien jūtas apjukuši, jo dzīvo, balstoties uz to, ko viņi jūt, nevis uz to, kas viņi ir. Ja mēs šo kovidsērgu neuztversim kā aicinājumu mainīties pašiem un izmainīt pasauli, pārvērtējot savas vērtības, tad... es gan negribu būt pravietis, tomēr - tad mēs varam piedzīvot kaut ko vēl šausmīgāku.

Kas var būt vēl šausmīgāks?

Karš. Tas atsviestu cilvēci atpakaļ ļoti tālu. Ja attīstīsies tāda domāšana, kura patlaban dominē Rietumu civilizācijā, proti, kristīgo vērtību noliegums un padošanās instinktiem, tad tas var notikt. Tāpēc mums visiem kopā jādomā, ko darīt. Mums jāvienojas gandrīz tādā kā Baltijas ceļā. Protams, toreiz tur daudz kas balstījās uz emocijām, tomēr mums bija mērķis, gluži pragmatisks mērķis. Tagad arī tādam jābūt. Varbūt vispirms jāieklausās katram pašam sevī? Ir taču dabiskā iekšējā balss, kura saka: nedari tā! Ir taču sirdsapziņa, kas tev norāda ceļu, kad tu atrodies starp svētību un lāstu. Mums jādomā par to, kā iegūt svētību ne tikai sev un Latvijai, bet arī visai pasaulei. Paskatieties uz Eiropas Savienības karogu: tas nav tikai zils fons ar divpadsmit zvaigznēm centrā. Viens no Eiropas Savienības „tēviem” - Robērs Šūmans* - bija dziļi ticīgs cilvēks, un mēs varam pieļaut, ka ES karoga zilais fons ir svētās Marijas fons, jo viņai ikonogrāfijā vienmēr ir „piederējusi” zilā krāsa, savukārt 12 karoga zvaigznes ir Marijas 12 zvaigznes, kas bija viņai ap galvu. Par tām ir rakstīts Atklāsmes grāmatā. Viens otrs var izstiepties vai sarauties, bet Eiropai patiešām ir šis kristīgais pamats.

Ko jums pašam nozīmē Aglonas svētki?

Vispirms tās ir bērnības atmiņas. Es atceros tos laikus, kad Aglona vēl bija maziņa...

Jā. Es arī atceros. Kad apkārt baznīcai vēl nekā nebija...

Ar Aglonu man vienmēr saistās svētceļojums, tajā esmu gājis vairākus gadus. Tā ir gan garīga, gan fiziska pieredze. Svētceļojums palīdz iziet ārā no ierastās ērtības zonas. Esmu bijis vairākās svētceļojumu vietās Eiropā un pasaulē, un es zinu, ka tās - tāpat kā Aglona, - ir vietas, kur lūgšanām vairs nekas cits nav vajadzīgs: tu vienkārši tur atnāc, un tu esi Dieva klātbūtnē. Aglonā tu jūties kā pie savas mīļotās mātes. Ne velti Aglonā zem Dievmātes svētbildes ir rakstīts: „Monstra te esse Matrem” (Rādi, ka esi māte - latīniski).

Vai šodien cilvēki vairāk nāk uz baznīcu? Stiprinājuma, cerības dēļ?

Daudzi cilvēki joprojām ir sabijušies kovidsērgas dēļ. Un tomēr viņi nāk uz baznīcu, un mums nereti sanāk runāt par šīm dzīves lietām. Mums jāmācās sadzīvot ar situācija, kāda ir tagad. Un tomēr mēs nevaram palikt uz vietas, mums jācenšas iekļūt atpakaļ normālā dzīves ritmā, lai cilvēki varētu nākt un piedalīties dievkalpojumos. Paldies Dievam, ka mums nenācās slēgt baznīcas, kā tas notika citur Eiropā. Pie mums varēja pieiet pie dievgalda, izsūdzēt grēkus.

Šogad diemžēl nav svētceļojumu uz Aglonu. Iespējams, individuāli kaut kas notiek, tomēr ne tik masveidīgi, kā bija katru gadu. Bet vienmēr ir bijis tik aizkustinoši vērot un sumināt svētceļniekus viņu gaitā uz Baznīcu...

Jā, šogad nav svētceļojuma no Liepājas uz Aglonu... Tomēr cilvēki negribēja pazaudēt svētceļojuma tradīciju un izdomāja: mums ir sava svētvieta - Kuldīgas Trīsvienības baznīcā, tad kāpēc mēs nevarētu aiziet svētceļojumā uz to? Izveidojām nelielu grupiņu, un realizējām šo ideju. Cilvēki sajuta, ka viņiem tas ir vajadzīgs. 15. augustā mums tur būs svētki. Kādu brīdi es būšu Aglonā, tad braukšu uz Kuldīgu. Saprotiet, nenotiek jau tikai sliktās lietas, notiek arī labās un gaišās, un cilvēkiem ir jāiemācās saskatīt skaisto šajā Dieva pasaulē.

Cik sen jūs kalpojat?

Kā bīskaps - septiņus gadus. Kā priesteris - divdesmit piecus. Par kalpošanu domāju jau skolas laikā, kaut arī viens otrs skolasbiedrs mani vilka uz zoba... Kad mācījos Rīgas celtniecības tehnikumā, jau brīvi runāju par reliģiskajām lietām.

Kas jūs ietekmēja iet priesterības virzienā?

Labi piemēri. Priesteris Viktors Pentjušs*. Kad man bija 12 gadu, mēs ar vecomāti bijām uz dievkalpojumu. Viņš pienāca mums klāt, uzaicināja gatavoties iesvētībām... Kad pabeidzu celtniecības tehnikumu, iestājos Rīgas metropolijas garīgajā seminārā.

Vai celtniecības tehnikumā iegūtā profesija jums ir noderējusi?

Tā noder visiem. Tad, kad esi iestājies garīgajā seminārā, tā nav garantija, ka tu to pabeigsi, jo iespējams, ka sajutīsi - tā nav tava vieta. Un tad ir labi, ja tev jau ir kāda cita profesija. Tomēr man garīgais seminārs bija īstā vieta. Bet arī celtnieka profesija man ir lieti noderējusi - kad tika remontētas baznīcas, es pratu ne tikai runāt ar celtniekiem, bet arī kaut ko izdarīt.

Ko jūs atbildēsiet tiem, kuri pukst, ka Aglonas bazilikas atjaunošanai valsts atvēlējusi daudzus tūkstošus eiro?

Vai vajadzēja atjaunot Rundāles pili?

Vajadzēja.

Un kāpēc tad Aglonas baziliku nevajadzētu atjaunot? Tas ir tāds pats kultūrvēsturisks piemineklis kā Rundāles pils. Turklāt Aglonas bazilika ir starptautiska svētvieta, to ir apmeklējuši divi pāvesti. Tā taču nebija, ka pāvesti atbrauca tikai uz Aglonu. Viņi atbrauca, lai svētītu mūs visus.

  • Tēvs Viktors Pentjušs ir dzimis 1915. gada 7. septembrī. Viņš mācījās Aglonas katoļu ģimnāzijā, studēja Rīgas metropolijas Garīgajā seminārā. Par priesteri Viktoru iesvētīja 1942. gada 9. martā. Viņš kalpoja daudzās draudzēs. 1972. gadā garīdznieku iecēla par Jēkaba katedrāles vikāru un Rīgas garīgā semināra garīgo tēvu. Padomju vara Viktoru Pentjušu notiesāja uz desmit gadiem par „pretpadomju aģitāciju”. Apcietinājumu tēvs Pentjušs pavadīja ieslodzījumā Vorkutā. Atgriezies no ieslodzījuma vietas 1956. gadā, tēvs Viktors Pentjušs turpināja pildīt savus priestera pienākumus. Cilvēku mīlētais priesteris ir līdzdarbojies daudzu priesteru veidošanā. Viņa garīgie bērni tagad kalpo Latvijā, Ukrainā, Baltkrievijā un citur.
  • Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans 1950. gada 9. maijā nāca klajā ar Šūmaņa deklarāciju. Tajā bija ierosināts izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kuras dalībnieki apvienotu savu akmeņogļu un tērauda ražošanu. Eiropa 1950. gadā joprojām pūlējās pārvarēt postošās sekas, ko atstāja otrais pasaules karš. Apņēmušās vairs nepieļaut tik briesmīgu karu, Eiropas valstis secināja, ka, apvienojot akmeņogļu ieguvi un tērauda ražošanu, kā teikts deklarācijā, karš starp vēsturiskajām sāncensēm Franciju un Vāciju „ne tikai kļūs neiedomājams, bet arī praktiski neiespējams”. Valdīja uzskats, ka ekonomisko interešu apvienošana palīdzētu uzlabot dzīves līmeni un būtu pirmais solis ceļā uz vienotāku Eiropu. Eiropas Ogļu un tērauda kopienai brīvi varēja pievienoties arī citas valstis. Šūmaņa deklarācija izveidoja pamatu šodienas Eiropas Savienībai.