Baiba Rudevska: Neomarksisti vīrieti padarījuši par visa ļaunuma sakni

„Tie politiķi, kuri atbalsta Stambulas konvenciju, ir vai nu naivi nejēgas, vai arī nelietīgi cilvēki bez sirdsapziņas. Vairums no viņiem ar saviem bērniem eksperimentēt nevēlas. Viņu pašu dēli apkārt princešu kleitiņās neskraida, bet meitas nedižojas mežacirtēju kostīmos. Taču šie politiķi grib to uzspiest visiem pārējiem Latvijas bērniem,” kā vienu no katastrofālajām Stambulas konvencijas blaknēm nosaucot bērnu fizisku un morālu kropļošanu, minēto juridisko dokumentu, ko daži Saeimas politiskie spēki ir gatavi ratificēt, analizē tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska.
26.08.2020. Elita Veidemane
 
©Rūta Kalmuka/F64

Satversmes tiesa (ST) ir pieņēmusi izskatīšanai „Jaunās Vienotības” (JV) un „Attīstībai/Par” (AP) Saeimas frakciju pieteikumu, un tā vērtēs, vai Stambulas konvencija atbilst Latvijas pamatlikumam. Astoņu JV deputātu iniciatīvu atbalstīja visi 13 AP deputāti. Nesen atparisti līksmoja sociālajos tīklos par šo panākumu, sak, drīz Saeima ratificēs Stambulas konvenciju...

Es savulaik rakstīju Stambulas konvencijas juridisko analīzi, ko man bija pasūtījusi Tieslietu ministrija. Izskatās, ka pieteikuma iesniedzēji ir paņēmuši šajā analīzē norādītos Stambulas konvencijas un Satversmes pantus, kuri cits citam neatbilst. Viņu pieteikums var šķist dīvains, jo viņi lūdz Satversmes tiesu atzīt attiecīgos Stambulas konvencijas pantus par Satversmei neatbilstošiem. Taču tas ir tādēļ, ka Satversmes tiesa var vērsties tikai ar pieteikumiem par kāda normatīvā akta neatbilstību (nevis atbilstību) Satversmei. Tādēļ arī pieteikums JV un AP vēlētājiem var šķist dīvains. Taču patiesībā šīs partijas cer, ka Satversmes tiesa šo viņu pieteikumu noraidīs un atzīs attiecīgos Stambulas konvencijas pantus par Satversmei atbilstošiem. Tomēr, pat ja Satversmes tiesa atzīs, ka visi attiecīgie konvencijas panti atbilst mūsu pamatlikumam, tas nebūt nenozīmēs, ka Saeimai būs juridisks pienākums šo konvenciju ratificēt. Ratificēt vai neratificēt - tas tik un tā paliks Saeimas politiskās izvēles jautājums. No otras puses, ja Satversmes tiesa kādu no SK pantiem atzīs par Satversmei neatbilstošu, tad saskaņā ar likumu Ministru kabinetam būs pienākums nekavējoties gādāt par SK ratifikācijas procesa apturēšanu.

Bet abi šie politpulciņi bija tik ļoti sapriecājušies par to, ka viņu pieteikums pieņemts - it kā jau uzvaru svinēja.

Dīvaini. Var tikai minēt: varbūt viņiem ir jau iepriekš zināms, kā Satversmes tiesa šo lietu izspriedīs? Tiesiskā valstī tā nedrīkstētu būt, taču šāds iespaids no viņu uzvedības patiešām rodas. Skatīsimies arī, kādus ekspertus tiesa pieaicinās.

Vai tad Latvijā, izņemot jūs, ir vēl kādi eksperti Stambulas konvencijas jautājumā?

Nu, kāpēc gan ne...

Lai emocionāli paklaigātu, ekspertu mums ir gana daudz. Mans juridiskais atzinums par Stambulas konvenciju tapa 2016. gada aprīlī. Ir pagājuši vairāk nekā četri gadi, taču neviens eksperts to ar juridiskiem pretargumentiem nav atspēkojis. Visus šos gadus ik pa brīdim dzirdamas tikai histēriskas ķengas un bērnišķīga apsaukāšanās. Taču mūs interesē šīs konvencijas juridiskā analīze, nevis sociālantropologu, politologu, psihologu, teologu un visādu citādu “-logu” emocionālā nostāja, kas izkliegta sociālajos tīklos vai presē.

Konvencija ir normatīvs akts, tādēļ tieši juristu kompetencē ir vērtēt, vai tā atbilst mūsu Satversmei vai ne. Kaut arī savu juridisko analīzi par Stambulas konvencijas atsevišķu normu neatbilstību Satversmei Tieslietu ministrijai iesniedzu 2016. gada 25. aprīlī, jau 18. maijā valdība toreizējā Labklājības ministra Jāna Reira (JV) personā šo konvenciju parakstīja.

Bet bija taču kaut kādas atrunas.

Bija. Tika pievienota deklarācija - līdzīgi, kā to izdarīja Polija un Lietuva. No juridiskā viedokļa šī deklarācija ir bezjēdzīga; tai nav nekāda juridiska svara. Piemēram, tā kā Polija Stambulas konvenciju jau ir ratificējusi, pret Polijas deklarāciju ir iebildušas sešas valstis - Nīderlande, Austrija, Somija, Zviedrija, Norvēģija un Šveice, pasakot, ka Polijas deklarācija ir uzskatāma par neatļautu atrunu pie SK. Tiklīdz Latvija un Lietuva ratificēs šo konvenciju, iebildums attieksies arī uz mums un mūsu kaimiņvalsti Lietuvu. Minētajā deklarācijā (jeb neatļautajā atrunā) teikts, ka Latvijas Republika piemēros Stambulas konvenciju saskaņā ar mūsu Satversmes principiem un normām. Starptautiskajās tiesībās šādi nedara. Taču, lai vienkāršajai tautai - starptautisko tiesību nezinātājiem - radītu ilūziju, ka viss būs kārtībā un nav par ko uztraukties, šāda deklarācija noder tīri labi. Bet tā ir kā vīģes lapa, kuru nopūtīs pirmā vēja brāzma.

Stambulas konvencija ir starptautisks līgums. Ja tā tiks ratificēta, tā iegūs pār mūsu valsts likumiem augstāku juridisku spēku. Tad mēs vairs nevarēsim atsaukties pat uz Satversmi...

Kāpēc valdība parakstīja konvenciju? Toreiz tieslietu ministrs taču bija no NA - Dzintars Rasnačs.

Tas ir politisks jautājums. NA ministri toreiz iebilda pret konvencijas parakstīšanu, taču viņi valdībā nebija vairākumā. Toreiz bija milzīgs politisks spiediens, un reti kurš bija gatavs ieklausīties juridiskajos argumentos. „Vienotība” ar tās ministriem mēģināja pārliecināt, ka tā esot laba konvencija, tomēr nopietni un pārliecinoši juridiskie argumenti no viņu puses tā arī neizskanēja... Viņu nostāja bija tāda pati kā „Latvijas ceļam” deviņdesmitajos: Eiropa mūs nesapratīs, šī konvencija ir Eiropas „zelta standarts” utt.

Dēvēt Stambulas konvenciju par „zelta standartu” ir smieklīgi. Eiropas Padome to izstrādāja ļoti īsā laika periodā, un to pārsvarā darīja dažādu dalībvalstu ministriju ierēdņi; ļoti maz bija zinātnieku, juristu un nopietnu ekspertu. Es diezgan ilgi strādāju ar starptautiskajām tiesībām, tādēļ labi zinu, kā un cik ilgi notiek nopietns darbs pie konvencijām - tas aizņem gadus! Tiek pieaicināti vislabākie starptautiska mēroga eksperti, juristi, zinātnieki. Šajā gadījumā nekas tamlīdzīgs nenotika. Rezultātā tapa sasteigts, juridiski vājš, taču bezgala ideoloģizēts izstrādājums.

Vai kāda valsts ir atzinusi Stambulas konvencijas neatbilstību savai konstitūcijai?

Jā. Piemēram, Bulgārijas Konstitucionālā tiesa 2018. gadā to atzina par neatbilstošu šīs valsts konstitūcijai. Līdz ar to Bulgārija Stambulas konvenciju neratificēs.

Polija grasās izstāties no šīs konvencijas. Cik ilgā laikā tas var notikt?

Tas atkarīgs no Polijas valsts iekšējām procedūrām, no Polijas Seima darbības un, galu galā, no valdošās partijas „Likums un taisnīgums” politiskās gribas.

Diemžēl pat gudri un saprātīgi cilvēki nereti nezina, ko nozīmē šī konvencija, mēģinādami atskaņot „Attīstībai/Par” un „Jaunās Vienotības” pantiņus par cīņu pret vardarbību. Tāpēc, domāju, vēlreiz jāatgādina, ko nozīmē šī konvencija.

Stambulas konvencija ir ārkārtīgi spilgts piemērs nelietīgajai taktikai, kuru mūsdienu „progresīvie” spēki bieži izmanto gan Eiropā, gan ASV. Es to nosauktu par „cēlā virsraksta taktiku”. Tiek pieņemts likums ar ļoti cēlu nosaukumu, piemēram, „Bērnu tiesību aizsardzības likums”. Bet tajā tiek iekļautas arī drausmīgas un nepieņemamas normas, kurām, iespējams, ar bērnu tiesību aizsardzību nav nekāda sakara. Ja jūs protestējat pret šo likumu minēto normu dēļ, tad uz jums acumirklī sāk rādīt ar pirkstu un kliegt: „Ā, jūs esat pret bērnu tiesībām!” Sabiedrības acīs jūs tiekat demonizēts kā tumsoņa un nelietis, jo kurš normāls cilvēks iebildīs pret bērnu tiesību aizsardzību?! Tāpat ir arī šeit: ja jūs esat pret konvenciju ar tik cēlu nosaukumu - „Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” - tas nozīmē, ka jūs atbalstāt vardarbību pret sievietēm! Tas ir absurds, taču šī taktika diemžēl darbojas visai labi: vidusmēra cilvēks lasa tikai likuma virsrakstu, tā niansēs viņš nemēdz iedziļināties.

No juridiskā viedokļa - Stambulas konvencijā ir gan graudi, gan pelavas. Graudus mēs atlasījām, kad tieslietu ministrs vēl bija Dzintars Rasnačs, un šie graudi jau ir iestrādāti Latvijas nacionālajos likumos. Jāsaprot, ka konvenciju tiešā veidā neviens nepiemēros: uz konvencijas pamata vien nevienu krimināli sodīt nevarēs. Sodīšanai ir paredzēts mūsu Krimināllikums, Administratīvās atbildības likums, savukārt procedūrai - dažādi procesuālie likumi. Viss pamatosies uz nacionālajiem likumiem, kuri jau ir pieņemti un darbojas. Tagad ir tikai jāskatās, cik tie ir efektīvi un vai nav nepieciešami kādi uzlabojumi. Starp citu, neesmu pamanījusi, ka partijas „Jaunā Vienotība” un „Attīstībai/Par” būtu nākušas klajā ar jelkādiem ierosinājumiem uzlabot mūsu nacionālos likumos attiecībā uz vardarbību pret sievietēm vai vardarbību ģimenē.

Tas ir par graudiem. Bet kas ar pelavām?

Tās patiesībā ir ļoti bīstamas un nekādā veidā nepalīdz sievietēm, kuras cietušas no vardarbības. Tieši otrādi - tās var kaitēt visai mūsu sabiedrībai un tiesiskajiem principiem, pēc kuriem esam pieraduši dzīvot. Stambulas konvencijā - starptautiskā juridiskā dokumentā - ir iestrādātas arī politiskas nostādnes. Piemēram, konvencija norāda, kā jāaudzina bērni jau no pirmsskolas vecuma. Normālā demokrātiskā valstī bērnu izglītošana un audzināšana ir vispirms vecāku prerogatīva, savukārt centieni ar juridiskām metodēm atstumt vecākus malā un nodot šo prerogatīvu valstij ir ļoti raksturīga totalitāru valstu iezīme. Turklāt Latvijā nav arī tādu tautas tradīciju, kas paredzētu vai attaisnotu vardarbību pret sievieti. Varbūt AP un JV aktīvisti var šādas iesakņojušās tradīcijas nosaukt? Ja kāds dzērumā atļaujas pacelt roku pret sievieti vai kādu savu ģimenes locekli, tad tā nav nekāda tradīcija, bet gan alkoholisms, kas jāārstē. Tas pats sakāms par dažādiem īpašiem psiholoģiskajiem cilvēku tipiem, kuriem raksturīga vardarbīga vai kontrolējoša uzvedība.

Ratificēs konvenciju, un alkoholisms kopā ar vardarbību pārstās eksistēt. Tāda tā doma?

Konvencijas autori neuzskata, ka vardarbības cēlonis ir alkoholisms vai citas tamlīdzīgas problēmas. Konvencijas preambulā paustā pamatnostādne ir skaidra: vardarbības pamatā esot „vēsturiski izveidojies sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgs sadalījums, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm”. Piedodiet, bet es nesaprotu, kā daudzmaz izglītots eiropietis var pieņemt tik kliedzošu un absurdu muļķību un tai piekrist? Tā taču ir Rietumu civilizācijas vēstures absolūta nezināšana! Pirmkārt, vīriešiem vēsturiski ir bijis vairāk specifisku tiesību, taču vienlaikus arī tikpat daudz attiecīgu pienākumu. Vīriešiem bija tādas jaukas „privilēģijas”, kā, piemēram, tikt iesauktam armijā un krist vai tikt sakropļotam kaujas laukā. Vai, teiksim, strādāt bīstamus darbus raktuvēs u.tml. Vairākumā Eiropas valstu sievietes nevarēja arī ieslodzīt parādu cietumos. Vidējais dzīves ilgums sievietēm vienmēr ir bijis lielāks nekā vīriešiem.

Otrkārt, pie mums, Rietumos (ieskaitot Latviju), nekad nav bijušas tādas tradīcijas kā, piemēram, sieviešu nomētāšana ar akmeņiem, atraitņu sadedzināšana uz sārta u.tml. Pie mums nav pieņemts sakropļot sievietes, iešļācot sejā skābi, vai par sodu grupveidā izvarot. Latviešu tēvi un brāļi nemēdz slepkavot meitas vai māsas tādēļ, ka tās draudzējas ar citas ticības puišiem. Mūsu Satversmes preambulā vispār ir minētas kristīgās vērtības un latviskā dzīvesziņa, un vardarbība pret sievieti nav savienojama ne ar vienu, ne ar otru. Atšķirībā no Korāna, Bībele neleģitimē sievas sišanu. Atšķirībā no šariāta tiesībām, mūsu tiesībās sievietes liecība tiesā nav tikai puse no vīrieša liecības. Jā, ārpus Eiropas ir valstis, kuru sabiedrībā vardarbība pret sievieti ir vēsturiski iesakņojusies sistēmiska problēma. Lai tad šīs valstis arī izstrādā un ratificē attiecīgas konvencijas, bet Latviju lai liek mierā!

Viss ir ļoti vienkārši. Ja mūsu valstī ir vērojami kaut kādi konkrēti nodarījumi pret sievieti, tad jāstrādā mērķtiecīgi: vai nu jāņem talkā Krimināllikums un varmāka jāsoda, vai arī jāliek viņam ārstēties no alkoholisma vai citas attiecīgas psihiskās slimības vai atkarības.

Paga, bet ko darīt, ja sieviete ir vardarbīga pret vīrieti?

Stambulas konvencija šajā ziņā ir ļoti pretrunīga... No vienas puses, tajā tiek proklamēta dzimumu līdztiesība, taču no otras - konvencija uzsver tieši sievietes sargāšanu.

Kurš ir ieinteresēts, lai šī Stambulas putra vārītos?

Neomarksisma ideologi un dažādu nevalstisko organizāciju (NVO) aktīvisti. Neomarksistu ideoloģijas pamatā ir cilvēku šķiru pretstatīšana un sarīdīšana: sievietes pret vīriešiem un otrādi, bērni pret vecākiem un otrādi, nabagie pret bagātajiem, melnie pret baltajiem, utt. Pamatā tas ir tas pats vecais marksisms, tikai vienas „revolucionārās šķiras” - proletariāta - vietā tagad ir vairākas: dažādas minoritātes pret vairākumu, sievietes pret vīriešiem… Viena no marksisma raksturīgajām iezīmēm ir atšķirības noliegums starp privāto un publisko; marksistu ieskatā pilnīgi viss ir publisks. Līdz ar to valsts jebkurā laikā var iejaukties pilsoņu privātajās un ģimenes lietās un tās regulēt, jo to taču attaisno cēlais mērķis - cīņa par sociālo taisnīgumu.

Ja runājam par NVO aktīvistiem, tad nebūsim naivi un atcerēsimies vienreiz pār visām reizēm: mūsdienu apstākļos, kad dažādos starptautiskos forumos skan patētiski saukļi par „cilvēktiesību aizsardzību”, cīņa patiesībā notiek par naudu un varu. Stambulas konvencija uzliek dalībvalstīm pienākumu piešķirt finanšu resursus un cilvēkresursus NVO, kas īsteno programmas cīņai ar vardarbību pret sievietēm. Iedomājieties, cik bagātīga barotne paveras šo organizāciju vadītājiem, kuri varēs komfortabli piezīsties valsts budžeta - tātad nodokļu maksātāju - naudas krānam! Tie taču ir visādi bukletiņi, pasākumi, aptaujas, ekspertīzes, ārzemju komandējumi, semināri, pieņemšanas, bulciņu kalni kafijas pauzēs… Prieks, kur tu rodies!

Bet ir taču tik skaisti un pareizi: JV un AP sevi pozicionē kā vardarbībā cietušo sieviešu aizstāvjus.

Jā, šie politiskie spēki par Stambulas konvenciju cīnās ar zobiem un nagiem. Taču es neredzu, ka viņi cīnītos par konkrētām sievietēm, kuras patiešām cietušas no vardarbības... JV pārziņā ir Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisija, kuras priekšsēdētājs ir Andrejs Judins (JV). Viņš arī ir parakstījis iesniegumu Satversmes tiesai. Vēl vienu - Tiesu politikas apakškomisiju - vada Inese Lībiņa-Egnere (JV). Diemžēl es neesmu no viņu puses dzirdējusi nekādus konkrētus konstruktīvus priekšlikumus Latvijas nacionālo likumu uzlabošanai attiecībā uz sieviešu aizstāvību pret vardarbību. Vai tad bez Stambulas konvencijas to nevar izdarīt?

Lai atceramies, kā JV „rūpējās” par Kristīnes Misānes lietu.

Jā, tas ir ļoti uzskatāms piemērs. Toreiz, kad tas bija aktuāli, es ļoti gaidīju, ka iesaistīsies pret vardarbību tik ļoti vērstie politveidojumi - JV un AP. Bija taču tik izdevīgs brīdis, lai parādītu, ka cīnies par konkrētu vardarbībā cietušu sievieti - Latvijas pilsoni, bērnu māti! Bet no šo partiju puses es personīgi redzēju tikai pilnīgu klusumu un vienaldzību. Starp citu, Dānija, kur Kristīne Misāne atradās ieslodzījumā izdošanai uz Dienvidāfriku, Stambulas konvenciju bija ratificējusi jau 2014. gadā. Skaidri redzam, ka šī konvencija reāli neaizstāv sievietes, kad tas patiešām vajadzīgs. Tā pat nepiemin sievietes, kuras varētu tikt izdotas uz citām valstīm, kur pret viņām varētu izturēties vardarbīgi. Te nu ir tas „zelta standarts”! Patiesībā sieviešu tiesiskā aizsardzība ir tikai mūsu pašu juristu rokās. Tikai viņi spēj izveidot Latvijai piemērotu jaudīgu aizsardzības mehānismu, kas attiektos gan uz sievietēm, gan arī vīriešiem. Taču baidos, ka Stambulas konvencijas aizstāvjiem nemaz nerūp noskaidrot, kāds patiesībā ir vardarbības upura un varmākas kriminoloģiskais portrets mūsu valstī.

Turklāt, ja Stambulas konvenciju ratificēs, tad sāksies rosīgs smadzeņu skalošanas darbs skolās un bērnudārzos. Vecāki varēs izjust, ka viņiem vairs nav teikšanas pār sava bērna audzināšanu un personības veidošanu. Viņi nevarēs iebilst pret to, ko bērniem māca, un konvencija ar savu džendera definīciju pavērs legālu ceļu sajukumam bērnu un jauniešu galvās attiecībā uz viņu dzimumu, uz dzimumu savstarpējām attiecībām un viņu personības veidošanos.

Precizēsim šo džendera definīciju.

Saskaņā ar Stambulas konvenciju dženders tiek definēts kā „sociāli konstruētas lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, kuras konkrētā sabiedrība uzskata par sievietēm un vīriešiem atbilstošām”. Interesanti, ka latviešu tulkojums ir neprecīzs, un tajā, salīdzinājumā ar autentiskajiem angļu un franču tekstiem, ir izlaists vārds „konstruētas”. Vai tas ir darīts paviršības dēļ vai tīšām, nolūkā novērst uzmanību? Jo šis izlaistais vārds stipri maina visu definīciju. No Stambulas konvencijas normām arī izriet, ka dzimums un dženders ir divi dažādi juridiski jēdzieni. Dženders ir „konstruētās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības”, kas ir raksturīgas vienam vai otram bioloģiskam dzimumam, taču nav tiem tieši piesaistītas.

Izklausās, ka visi tie, kuri atbalsta šo perverso dokumentu, ir noziedznieki...

Manuprāt, tie politiķi, kuri dedzīgi atbalsta Stambulas konvenciju, ir vai nu naivi nejēgas, vai nelietīgi cilvēki bez sirdsapziņas. Viņu absolūtais vairākums nebūt nevēlas eksperimentēt ar saviem bērniem. Viņu dēli neskraida apkārt princešu kleitiņās, bet meitas nedižojas mežacirtēju kostīmos. Viņi to grib tikai citiem, tas ir, visiem pārējiem Latvijas bērniem. Ņemot vērā to, ka Latvijā nav spoža dzimstības aina, katrs bērns ir vērtība, personība, kura ir jāsaudzē, jāciena un jāmēģina izaudzināt par kārtīgu, patriotisku, psiholoģiski nobriedušu cilvēku - topošu tēvu vai māti - nevis jākropļo viņa psihe.

Bērni, kurus pārveido šī Stambulas konvencijas ievazātā ideoloģija, būs vieni no lielākajiem cietējiem. Bet kur tad paliek cīņa pret vardarbību, no kuras cieš, stambulistuprāt, galvenais upuris - sieviete? Manuprāt, tomēr galvenais upuris šodien ir baltais, heteroseksuālais vīrietis, kristietis, ģimenes cilvēks un tēvs.

Jā, neomarksisti un stambulisti vīrieti ir padarījuši par visa ļaunuma sakni - varmāku jau kopš dzimšanas. Tātad vardarbība pret sievieti ģimenē galīgi beigsies tikai tad, kad ģimenē vairs nebūs vīrieša. Taču jebkurš ar veselo saprātu apveltīts cilvēks saprot, ka tās ir muļķības, turklāt bez jebkāda zinātniska seguma. Lai kā visādi darboņi necenstos, Latvijā šie ideoloģiskie murgi pagaidām nav izpelnījušies plašu sabiedrības atbalstu; tos tiražē tikai dažādi margināļi. Būtu labi, ja tas tā arī paliktu. Man ļoti patīk zaļas un ekoloģiski tīras Latvijas ideja, bet ekoloģija ietver sevī arī cilvēka ekoloģiju. Sargāsim ne tikai mežus no rūpnieciskas izciršanas un upes no notekūdeņiem, bet arī jaunās paaudzes prātus no dažādiem ideoloģiskiem sārņiem!