Mārcis Bendiks: Daži Rīgas vēlēšanās ir dabūjuši zilu aci

Par ainu Rīgā pēc ārkārtas domes vēlēšanām Neatkarīgās intervija ar fotogrāfu, publicistu Mārci Bendiku.
03.09.2020. MKMāris Krautmanis
 
©Vladislavs Proškins/F64

Kas notika?

Vēlēšanu rezultāti ir likumsakarīgi. Pirms vēlēšanām bija pietiekami daudz informācijas un nebija tā, ka elektorāts tiktu “izrauts nakts vidū” balsot par nezin ko. Kas gribēja, tie zināja, bet, kā redzam, ļoti daudz bija to, kas zināja, ka negrib. Tas ir objektīvi, un tas ir varbūt svarīgākais rādītājs - nevis tas, cik kura partija dabūja, bet, ka tās visas kopā ir dabūjušas 40,6%. Tas ir kaut kas jauns.

Lielā mērā to ir radījusi partijas “Saskaņa” pēdējā laika perioda “performance”. Kas ir ļoti neraksturīgi šai organizācijai, ka viņi atskaņo tēzi, ka vēlētāji viņiem ir parādījuši “dzelteno kartīti”. Un visi, ieskaitot zinātņu doktoru Vjačeslavu Dombrovski, šo domu atkārto. Tas nozīmē, ka partijas iekšpusē ir notikusi ietekmju maiņa un mums būs darīšana ar mazliet citādu organizāciju, nekā mēs bijām pieraduši. Jādomā, ka pārmaiņas būs ne tikai valdošās varas partijās, bet arī opozīcijā - diezgan pat drīzā laikā.

Kurā virzienā mainīsies “Saskaņa” - vai tajā, kur jau darbojas Latvijas Krievu partijas (LKS) Tatjana Ždanoka, vai arī uz daiļu, sociālatbildīgu Eiropas sociāldemokrātiju?

Es viņus nepazīstu tik labi, lai varētu prognozēt, ko viņi darīs, bet no mārketinga abstraktās teorijas viedokļa viņiem nevajadzētu stumties turp, kur LKS jau ir priekšā. Starp diviem “produktiem”, kā “krievu aizstāvības” pieprasījuma apmierinātāja tirgū, LKS ir “tīra manta”. “Saskaņa” ir tāda kā pusizlīdzēja. Viņi varētu mēģināt tikt atpakaļ tajā nišā, no kuras viņi izgāzās ārā un kur viņi centās uzdoties par eiropiskajiem sociāldemokrātiem. Varbūt partijas Rīgas mēra amata kandidāta Konstantīna Čekušina līdzšinēja karjera nedod uz to lielas cerības, bet ‒ ej nu zini. Taču tādi, kādi viņi ir pašlaik, vēl pēc dažiem gadiem viņi nebūs vajadzīgi arī tiem atlikušajiem atbalstītājiem, kuri par viņiem nobalsoja.

Lielo Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu uzvarētāju nometnē vērojamas interesantas lietas - lai gan listes nosaukums sākās ar vārdu “Attīstībai”, šā politiskā spēka iekšpusē uzvarētāji ir “Progresīvie”, kuri līdz šim vispār nebija neko sasnieguši. Vecie brekši ir “riktīgi atrāvušies”?

Ir “atrāvušies” un staigā ar zilu aci.

Tātad tagad ir jauns spēks, kas pieteicis sevi kā nopietnu?

Tas nav pretrunā ar visām norisēm un tendencēm. Saeimas vēlēšanās “Progresīvie” startēja ar lozungiem, kas elektorātam bija diezgan grūti uztverami, tomēr jau tad viņi dabūja diezgan daudz vēlētāju - 2,61% jeb vairāk nekā 22 tūkstošus cilvēku. Tas nozīmē, ka aizmetnis jau bija. Skaidrs, ka ne jau lauku paps no Varakļāniem par viņiem balsoja, bet balsoja zaļojoša jaunatne, kas braukā pa Rīgu ar velosipēdiem. “Progresīvie” šo savu elektorātu prata ļoti labi aktivizēt. Viņi identificējas ar saviem vēlētājiem - viņi ir līdzīgi tiem. Viņu panākums ir laikmetu raksturojošs - šie cilvēki ir klāt un projām vairs neies. Tie nav nesaprašas jaunuļi, bet 30 - 40 gadus veci cilvēki, kuri grib realizēt savas idejas. Un viņiem ir tam instruments - vēlēšanas.

Vēlēšanu rezultāti ir tādi, ka var uztaisīt koalīciju bez kašķa, taču aizkulisēs mazliet tomēr tas ir. Vai viss būs gludi?

Notiek pat gludāk, nekā varēja gaidīt. “Attīstībai/Par!” ar “Progresīvajiem” un “Jauno Vienotību” mums šajā kontekstā jāuzskata par vienotu organismu ‒ par tādiem kā Siāmas dvīņiem ar diviem ģīmjiem, bet vienām aknām. Jautājums, ko teiks divas pēdējās vēl palikušās frakcijas, kuras iestājas par, ja tā to var formulēt, konservatīvajām vērtībām? Bet AP un “Progresīvie” runā tik pūkaini, tik gludi - ka darāmie darbi pirmajā vietā, jau ir gatavi darba plāni. Tātad tās tēmas, par kurām var sanīsties, tiek norītas kā krupji, un tos spļaus ārā tad, kad pavisam vairs nevarēs noturēties. Pašlaik visi grib būt koalīcijā un ieņemt amatus pilsētas pārvaldē.

Koalīcijas kodols pašlaik ir AP/P un “Jaunā Vienotība”. Viņi varētu arī neņemt klāt Jauno konservatīvo partiju (JKP) vai arī iztikt bez Nacionālās apvienības, ja ņem JKP. Taču AP/P saka: “Nāciet!” Un JKP un NA saka: “Jā, jā, mēs ar prieku. Tas nekas, ka pie jums tur ir “Progresīvie”. Tas nekas.” Nu paskatīsimies.

Kaut kā sagadījās, ka uzreiz pēc vēlēšanām sākās skandaloza jezga ar “Marsa” parka koku zāģēšanu. Vai tas nav tādēļ, lai atšūtu no koalīcijas sarunām JKP, kura iepriekš ir ar putām uz lūpām bijusi pret Valsts drošības dienesta ēkas celtniecību Teikā?

Esmu to jau vairākkārt teicis un arī šajā gadījumā atkārtošu. Manuprāt, Latvijā nav tik sarežģītu polittehnoloģijas kombināciju, kopš Edvīns Inkēns vairs nav politikā. Cik tur vajadzētu būt iesaistītiem cilvēkiem, lai kāda viltīga polittehnologa doma tiktu izspēlēta! Tur būtu jābūt idejai, rīcības plānam un plāna realizācijai, kas iziet cauri norišu ķēdē līdz vēlamajam rezultātam. Būtu jābūt iesaistītai Finanšu ministrijai, Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai, celtniekiem, konkrētiem zāģētājiem un vēl vairākām amatpersonu un iedzīvotāju grupām. Ja kāds pierādīs, ka šāda izspēle ir bijusi smalki izplānota, es ņemšu savus vārdus atpakaļ. Tad teikšu, jā ‒ mums atkal ir lielmeistari parādījušies.

Var jau būt, ka izplānots nav, bet fakts tāds ir - šī situācija provocē JKP uz klaigāšanu… Bet viņi norij un vismaz stāv klusu.

Tieši tā - viņiem palikšana koalīcijā dod iespēju bojāt dzīvi pārējai valdības koalīcijai arī valdībā. Ja viņi paliek ārā no koalīcijas Rīgā, tad viņi nevar vairs draudēt ar izstāšanos no valdības koalīcijas. No JKP stratēģijas viedokļa, ja viņiem tāda ir, labāk ir posteņus Rīgā dabūt nekā nedabūt - labāk sēdēšana draņķīgā koalīcijā nekā lieliskā opozīcijā.

Vēl gan ir tas brīnišķīgais faktors - frakcijas vadītāja Linda Ozola, kas ir “saticības” un “pieticības” iemiesojums. Varbūt viņas raksturs kādā brīdī izpaudīsies. Bet pašlaik viņa runā tik gludi un rātni, ka jābrīnās. Interesanti bija skatīties, kā viņa pēc vēlēšanām stāvēja blakus ekonomistam Eināram Cilinskim, kurš vienmēr runā klusu, nepārliecinoši, bet ļoti prātīgi, precīzi un kompetenti. Ozola arī centās gluži vai kopēt Cilinski - apturēja sevī histēriskas skolas mācībdaļas toni un arī mēģināja runāt neitrāli. Tādā ziņā viņai žetons.

Vai šīs vēlēšanas vērsīs kaut ko uz labo pusi rīdzinieku dzīvē?

Problēma nav tajā, vai pārmaiņas ir iespējamas, bet problēmas var radīt paši pārmaiņu gaidītāji - pārforsētie rīdzinieki, kuriem desmit gadus ir stāstīts, ka tiklīdz tiksim vaļā no Nila Ušakova, dzīve Rīgā zels un plauks lieliem sārtiem ziediem. Tagad Ušakovs ir projām, viņa konstrukcija ir beigusi pastāvēt, un tagad izrādās, ka ātri nekas nenotiek.