Artis Pabriks: No Krievijas agresijas nebaidāmies

„Mēs vēlētos mierīgu, uz sadarbību orientētu valdību Krievijā, bet pagaidām nekas neliecina par to, ka tur tāda varētu būt. Mēs redzam tikai 2008. gada Gruzijas karu, 2014. gada Ukrainas karu, dažādus hibrīduzbrukumus valstīm un organizācijām, tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka Krievija turpinās izmantot militāru spēku,” no vienas puses, mierinot iedzīvotājus par militāra uzbrukuma neiespējamību, no otras – vēršot uzmanību uz lielkaimiņa neprognozējamību, teic aizsardzības ministrs Artis Pabriks („Attīstībai/Par”). Šodien – saruna ar Arti Pabriku.
21.09.2020. Elita Veidemane
 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Kāda, jūsuprāt, ir drošības situācija, ņemot vērā to, kas patlaban notiek Baltkrievijā? Nesen arī notika Lukašenko un Putina sarunas...

Situācija ir ļoti sarežģīta. Protams, tas nebija nekas neparedzams, un mēs pēdējos divus gadus esam brīdinājuši savus sabiedrotos, ka Baltkrievija ir nākamā valsts, kurā var rasties problēmas. Šāda veida režīmi - kāds bija Baltkrievijā, ‒ no vienas puses, izskatās ļoti stabili, bet no otras - kad kaut kas sākas, tas kāršu namiņš ļoti ātri sabrūk. Manuprāt, Lukašenko kā prezidenta laiks ir skaitīts, jautājums ir tikai - cik ilgi viņš vēl būs savā krēslā un cik liela ir Krievijas ietekme Baltkrievijā, novērtējot vēsturiskās saiknes, ietekmi, dienestus utt., kā arī to, ka Rietumi līdz šim nav pievērsuši nopietnu uzmanību Baltkrievijai. Taču mēs uz to aicinājām, jo mūsu robeža ar Baltkrieviju ir ES ārējā robeža. Pozitīvs pārsteigums, ka Baltkrievijas opozīcija bija vairāk sagatavota protestiem, nekā varēja to iedomāties tādā autoritārā režīmā.

Kaut arī protestu koordinācija šķita vāja, kopīgais spiediens bija nopietns. Tas turpinās arī tagad.

Galvenais mērķis tomēr bija un ir jaunas vēlēšanas. Nekad nedrīkst novērtēt par zemu jebkuras tautas spēju un vēlmi protestēt, kad tā jūtas netaisnīgi apspiesta no valsts varas. Arī Krievija to saprot. Domāju, ka Krievijai ir savas iestrādes opozīcijā, un tas nozīmē, ka jebkuri alternatīvie prezidenta amata kandidāti būs pieņemami Krievijai. Domāju, ka Krievija gatavos savus kandidātus tikmēr, kamēr notiks protesti. Nevar izslēgt, ka Baltkrievijā turpināsies protesti un pieaugs nestabilitāte, un šī situācija var izdarīt spiedienu arī uz mūsu robežām, ir iespējamas bēgļu plūsmas. Mums jābūt gataviem pieprasīt palīdzību no sabiedrotajiem, šajā gadījumā - FRONTEX (Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūra), jo šī aģentūra ir dibināta tieši tādiem mērķiem: ja uz ES ārējām robežām parādās jauni izaicinājumi, uz turieni var nosūtīt papildu finansējumu, ekipējumu un cilvēkus.

Kaut arī Krievijai ir lielas iespējas noteikt, kas nākotnē notiks ar Baltkrieviju, Krievijas valdošās aprindas tomēr baidās, ka Baltkrievijas demokrātiskā „infekcija” var tikt pārnesta uz Krieviju. Un tad ir jautājums: vai hipotētiskā nestabilitāte Krievijā neapdraud arī mūsu drošību? Šāda situācija ir iespējama. Ja būsim iekšēji vāji, tad Krievijas nestabilitāte var tikt pārnesta uz mūsu valsti. Tāpēc mums dotais laiks jāizmanto maksimāli, lai stiprinātu iekšējo un ārējo drošību.

Kas notiks, ja Baltkrievija tiks integrēta Krievijas sastāvā?

Tas būs viens no lielākajiem militārajiem apdraudējumiem tieši Baltijas reģionam, jo tas ļaus Krievijas bruņotajiem spēkiem neierobežoti operēt Baltkrievijas teritorijā. Ja valsts pārstāj eksistēt, un to mēs nevaram izslēgt, tad tas lielā mērā sakrīt ar pagājušās nedēļas gadadienu - 17. septembri, ‒ kad 1939. gadā uz Lietuvas un Polijas robežas poļu robežsargus nomainīja padomju robežsargi*.

Vai ES adekvāti reaģē uz to, kas notiek Baltkrievijā?

Baltkrievija nekad nav bijusi izteikta ES prioritāte. ES drošības politika ir visai fragmentēta un neviennozīmīga, līdz ar to no ES mēs varam sagaidīt simbolisku morālo atbalstu baltkrievu opozīcijai, sankcijas pret Baltkrievijas amatpersonām vai ekonomiskās sankcijas. Desmit miljonu valsts Eiropas Savienībai nav nekas sevišķs. Turklāt nevaram gaidīt vienotu nostāju, jo patlaban ir saspīlējums Grieķijas un Turcijas attiecībās. Visai apšaubāmi ir gaidīt vienotu ES dienvidu valstu nostāju ziemeļvalstu problēmu risinājumos. Un šis ir viens no tādiem gadījumiem. Diez vai sagaidīsim, ka ES mainīs savu attieksmi pret Baltkrieviju, jo ES iespējas ir ierobežotas. Morāli pareizi ir atbalstīt Baltkrievijas nevalstiskās organizācijas, cilvēkus, kuri tiek sisti un spīdzināti, ir pareizi mums šeit rīkot atbalsta demonstrācijas, bet tajā pašā laikā jāsaprot, ka autoritārus režīmus ar miermīlīgām demonstrācijām ļoti reti var mainīt... It sevišķi, ja šie režīmi ir gatavi izmantot maksimālu spēku. Jāsaprot arī tas, ka valstis ir autonomas, un lielā mērā katras valsts iekšpolitiku nosaka tās tauta.

Lukašenko gan nesen murgoja, ka pie Baltkrievijas robežas jau stāv NATO karaspēks.

Šis apgalvojums bija smieklīgs. Šādas „ziņas” izplata Baltkrievijā iesūtītie „žurnālisti” no Krievijas, viņi strādā tā, „kā vajag”. Tika nosaukts pat konkrēts skaitlis - 500 NATO karavīri pie Polijas robežas, kuri apdraudot Baltkrievijas suverenitāti. Tas man atgādina 300 spartiešus Termopilu aizā grieķu - persiešu kara laikā... Bet, protams, mēs visu laiku sekojam, kas militārajā ziņā notiek aiz Baltkrievijas robežas.

Ja situācija kļūst kritiska...

Mēs nezinām laika grafikus, nezinām daudz ko. Taču - pirmkārt ‒ mums jāsniedz morālais atbalsts baltkrievu tautai. To mēs patlaban arī darām. Mums jābūt gataviem uzņemt politiskos bēgļus, ja tādi būs, jāpieņem uzņēmumi, jo tas ir ne tikai morāli, bet arī ekonomiski pareizi. Mums arī jāinformē sabiedrotie par iespējamiem militārajiem apdraudējumiem. Ja Baltkrievija tomēr tiks pārņemta, tas nozīmēs, ka mums šeit pēc iespējas straujāk būs jāpalielina sabiedroto klātbūtne, nemaz nerunājot par mūsu pašu bruņoto spēku attīstību. Jo asimetrija starp to, kādi militārie spēki ir Baltijas reģionā, un to, kas ir Krievijas pusē, nekur nav pazudusi.

Kas notiek ar Suvalku koridoru?*

Par to tiek domāts jau sen. Nopietnas krīzes gadījumā ļoti liels spiediens tiks vērsts pret šo koridoru. Ja Baltkrievija tiktu iekļauta Krievijā, aktivitātes, vērstas pret Suvalku koridoru, varētu notikt daudz straujāk. Šāda iespēja NATO plānošanā nav nekas jauns, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc izvērsta tik veiksmīga Polijas un ASV sadarbība. Tiks modificēti Lietuvas un Polijas taktiskā līmeņa aizsardzības plāni, turpmāk tiks pieprasīta lielāka NATO karaspēka klātbūtne.

It sevišķi tagad, kad Krievijas un Baltkrievijas militārais grupējums „nepieciešamības gadījumā” sāks nostiprināt Baltkrievijas rietumu robežas, jo Krievija acīmredzot ir saņēmusi Lukašenko piekrišanu izvietot savu karaspēku pie rietumu robežām... Bet Krievija mūs mēģina ietekmēt arī ar informatīvo karu.

Protams. Tas, kas ir jāsaprot Latvijas medijiem... Mēs zinām, ka žurnālisti vienmēr ir bijuši kā sargsuņi, kuri nodrošina varas un sabiedrības līdzsvaru. Tomēr mūsdienās situācija ir mainījusies, un mediju vidū notiek karš. No vienas puses - tā ir dažāda veida propaganda, viltus ziņas un kiberuzbrukumi. Protams, Krievija nekautrējas izmantot savus medijus pret Latviju. Mēs ātri reaģējam uz meliem, brīdinot par tiem sabiedrību. Tāpēc mums nepieciešams atbalsts no masu saziņas līdzekļiem. Protams, Latvijas žurnālisti, labu gribēdami, kritizē valsts varu, bet kaimiņvalsts propagandisti uzreiz paķer šīs ziņas un pārpublicē savos medijos! Mums nevajag barot kaimiņos esošu totalitāras valsts propagandas aparātu.

Jūs uzskatāt, ka žurnālistiem vajadzētu pārtraukt kritizēt valsts varu - tad, kad tā dara nepareizi?

Kritikai jābūt konstruktīvai. Un kritikā ir svarīgs ne tikai saturs, bet arī forma. Var jau nievājoši pasmieties, bet... Arī žurnālistiem jābūt ar valstisku domāšanu informatīvā kara apstākļos. Mēs esam izveidojuši portālu sargs.lv, lai nodrošinātu sabiedrību ar uzticamu informāciju par drošības lietām.

Viena no Krievijas informatīvā kara epizodēm: Krievijas vēstniecība nesen sociālajos tīklos izplatīja murgainus un melīgus „rakstiņus” par 1940. gada „sociālistisko revolūciju” Latvijā. Totāla bezkaunība.

Bezkaunība ir arī savas valsts pilsoņu indēšana... Šāda veida paziņojumi - kā stāstiņi par 1940. gada „sociālistisko revolūciju” - tie nav pašas vēstniecības izdomāti. Vēstniecības cilvēkiem bijis dots uzdevums „no centra”, un šādus paņēmienus piekopj mūsu kaimiņvalsts.

Tad kā īsti ir: vai eksistē militārie draudi no Krievijas puses?

Mēs šobrīd nebaidāmies no Krievijas agresijas. Bet militārie draudi eksistē vienmēr. Ja mums nav līdzsvara militārajos spēkos un ja otrajā pusē eksistē neapmierinātas ambīcijas, tad... līdz ar to mēs nevaram izslēgt tāda veida draudus. Protams, mēs vēlētos mierīgu, uz sadarbību orientētu valdību Krievijā, bet pagaidām nekas neliecina par to, ka tur tāda varētu būt. Mēs redzam tikai 2008. gada Gruzijas karu, 2014. gada Ukrainas karu, dažādus hibrīduzbrukumus valstīm un organizācijām, tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka Krievija turpinās izmantot militāru spēku. Varu sabiedrībai teikt: guliet mierīgi, karš mums nedraud. Taču teikt, ka nav apdraudējuma, es arī nevaru.

Tāpēc savulaik aicinājāt cilvēkus gatavoties ārkārtas situācijām?

Ja mēs gadījumā nonāksim līdz grūtai situācijai, nedod, Dievs, līdz karam, sabiedrībai un valstij ir jābūt maksimāli sagatavotām. Tāpēc tik daudz pūļu ieguldām visaptverošas valsts aizsardzības sistēmā, aizsardzības mācībā un sabiedrības sagatavošanā civiliem un militāriem pārsteigumiem. Vēlamies, lai cilvēki drošības jautājumus skatītu mazliet plašāk. Tas ir arī iemesls, kāpēc nemitīgi klauvēju pie ekonomikas ministra un premjera durvīm, lai runātu par valsts degvielas rezervēm. Tās līdz šim tika glabātas simboliski, un mēs par tām maksājām ārzemēs. Mēs pirmajā kovida mēnesī nevarējām dabūt pietiekami daudz masku, bet - ja mēs nonāksim kara situācijā, degvielas mums var pietikt tikai pāris dienām.

Vai mums ir, kur glabāt degvielas rezerves?

Mums ir ļoti daudz vietu, kur tās glabāt. Mums ir privātie uzņēmēji, kuri būtu priecīgi degvielas rezerves glabāt Latvijā - tā vietā, ka mēs tagad par to maksājam ārzemniekiem.

Kāpēc šis jautājums līdz šim nav atrisināts?

Patlaban tas tiek risināts. Manas uzstājības rezultātā Ekonomikas ministrija ir apsolījusi, ka nākamgad mēs Latvijā saņemsim 75% degvielas rezervju, nākamajos divos gados - simtprocetīgi. Mēs arī strādājam pārtikas un cita veida rezervju sagādē. Protams, mēs cenšamies lieki netērēties, bruņotajiem spēkiem iepērkam pārtiku no Polijas, Lietuvas, no citām valstīm.

Tur lētāk?

Jā. Mūsu pārtikas ražotāji nespēj savstarpēji kooperēties. Bet mēs vēlamies, lai mūsu pārtikas ražotāji un piegādātāji beidzot saņemtos un uzzinātu, kas valstij vajadzīgs, kooperētos un piegādātu valstij pārtiku. Manuprāt, tas Latvijas ražotājiem būtu ļoti izdevīgi - piegādāt pārtiku armijai, kā arī īpašos krīzes apstākļos. Soli pa solim uz to ejam, un pagājušonedēļ ražotājiem un piegādātājiem noorganizējām militāra tipa mācības, kurās tika izspēlēta krīze.

Vai skolās tiks atjaunota militārā mācība?

Tā ir viena no mana visaptverošās valsts aizsardzības plāna svarīgākajām sastāvdaļām. Nesen tikos ar vienu no NATO ģenerāļiem, kuram teicu, ka mēs savā pieredzē esam gatavi dalīties ar citām NATO valstīm. Sākot ar 2024. gadu, visās Latvijas skolās - 10. un 11. klasē - tiks ieviesta valsts aizsardzības mācība, un tā būs viena diena mēnesī. Patlaban tā jau ir aprobēta 70 skolās. Mēs esam moderna 21. gadsimta valsts, mēs nevēlamies obligāto iesaukumu, taču vēlamies valsts aizsardzībai sagatavot visu Latvijas sabiedrību. Pirmkārt, jaunieši pēc šo divu gadu apmācības būs sagatavoti dažāda veida krīzēm - gan civilajām, gan militārajām. Otrkārt, brīvprātīgajiem būs iespēja piedalīties vasaras nometnēs, pēc tām viņiem būs iespēja kļūt par rezerves karavīriem. No šīs bāzes - no aptuveni 30 000 skolēnu ‒ mēs kādus trīs tūkstošus jauniešu varēsim iekļaut Zemessardzē vai bruņoto spēku rezervē. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir instruktoru - skolotāju sagatavošana, un te es sagaidu sadarbību ar Izglītības ministriju un Sporta akadēmiju.

Esat pieņēmis darbā Baibu Bļodnieci - personu ar visai īpatnēju reputāciju. Kāpēc?

Man nav tādu personisko kadru, kurus es gribētu un varētu izvēlēties vakantos ministrijas amatos, turklāt es pārstāvu savu partiju, bet, ja es to pārstāvu, tad es konsultējos ar savas partijas biedriem, lai uzzinātu, kurus cilvēkus viņi man iesaka vienam vai otram amatam. Pēc Mārtiņa Staķa aiziešanas uz Rīgas domi Juris Pūce man piedāvāja izvērtēt Baibas Bļodnieces kandidatūru. Papētīju viņas CV, jo pirms tam viņu nepazinu. Domāju, ka Baiba Bļodniece ir ļoti kvalificēta speciāliste parlamentārās sekretāres amatam. Viņa saprot valsts pārvaldi, ir strādājusi pie vairākiem ministriem un mēriem kā biroja vadītāja. Baibai Bļodniecei pārmet, ka viņa ir legāli strādājusi legālās nozarēs, kuras ne visās sabiedrības aprindās tiek viennozīmīgi pozitīvi vērtētas. Ātrie kredīti, piemēram. Bet tā nav noziedzīga nozare! Apsūdzēt personu par to ir nelietīgi un nepareizi. Patlaban Baibas Bļodnieces darba uzdevumi ir saistīti ar likumdošanas aktu apstiprināšanu parlamentā. Vērtēsim viņas veikumu pēc pāris mēnešiem.

  • 1939. gada 17. septembrī 620 tūkstoši sarkanās armijas karavīru ar vairāk nekā 4700 tanku un ap 3300 lidmašīnu atbalstu pārgāja PSRS -Polijas robežu, lai sagrābtu poļu zemes, ko Padomju Savienībai atvēlēja 1939. gada 23. augustā noslēgtais noziedzīgais Molotova-Ribentropa pakts.

  • Suvalku koridors - 65 kilometrus gara robeža starp Lietuvu un Poliju, kas stiepjas starp Kaļiņingradas apgabalu (bijušo Austrumprūsiju, ko okupēja PSRS) un Baltkrieviju. Tas ir vienīgais Baltijas valstu sauszemes savienojums ar Centrāleiropas un Rietumeiropas valstīm. Suvalku koridora ieņemšanas gadījumā Krievija un Baltkrievija varētu efektīvi nogriezt Baltijas valstis no pārējām NATO dalībvalstīm, traucējot sniegt Baltijai nepieciešamo militāro palīdzību.