Viņķele: ar bļaušanu veselības nozari apzeltīt nevar

Latvija Covid-19 izraisītajā ārkārtas situācijā noreaģēja labi, lai gan ne tikai sabiedrībā, bet pat amatpersonu, kurām bija jārīkojas, vidū jaunais koronavīruss izraisīja šoka stāvokli un bezpalīdzību, tāpēc konkrēta rīcība nereti kavējās, sarunā ar Neatkarīgo uzsver veselības ministre Ilze Viņķele. Saruna par to, kādi ir galvenie secinājumi par Covid-19 ierobežošanu, kādas mācības esam guvuši, un to, kāpēc ministre izšķīrusies par piedāvājumu mediķiem padalīties ar pacientiem ar veselības nozarei plānoto papildfinansējumu. Lai arī mediķu arodbiedrības vadītājs Valdis Keris aicina premjeru par šādu soli vērtēt Ilzes Viņķeles atbilstību amatam, tas, pēc politiķes domām, jādara premjeram, ne viņai.
24.09.2020. Inga Paparde
 
MĀCĪBA. Veselības ministre Ilze Viņķele norāda, ka Covid-19 laikā ir gūts apliecinājums, ka mēs, Latvijā, esam nobriedusi sabiedrība, kas ir spējīga sadarboties, savukārt viens no krīzes secinājumiem par veselības nozari: “Mēs vairs nedrīkstam slēgt veselības aprūpes sistēmu.” ©Dmitrijs Suļžics/F64

Kādi ir jūsu galvenie secinājumi par Latvijas spēju Covid-19 ierobežošanā - vai Latviju var uzskatīt par veiksmes stāstu?

Mums ir gājis ļoti labi. Ar to saprotot spēju noreaģēt bezprecedenta situācijā, noreaģēt tādai sistēmai, kas gadiem badināta, sadrumstalota un strādājusi pie visnotaļ nevienkāršas politiskās vadības, sarežģītas valdības kompozīcijas. Es teiktu tā - salīdzinoši labi, bet, ja ņem vērā kontekstu un tos apstākļus, ko es minēju, mums ir klājies ļoti labi. To mēs redzam virknē rādītāju - gan mirušo skaita ziņā, gan infekcijas izplatības, gan arī no ekonomiskās atkopšanās skatpunkta. Turklāt jāņem vērā, ka ierobežojumi visā šajā laikā mums salīdzinājumā ar citām valstīm tomēr ir bijuši mazāki. Protams, ir sabiedrības grupas un nozares, kuras ir vairāk ietekmētas, piemēram, izklaides un tūrisma nozares, cilvēki ar zemiem un nestabiliem ienākumiem. Domāju, ka varam kopumā uzskatīt, ka krīzes situācija saistībā ar Covid-19 ir profesionāli vadīta.

Vai redzat arī kādus ieguvumus, ko devusi šī situācija, ja vien, protams, mēs par kāda vīrusa epidēmisku izplatību varam teikt: ieguvumi?

Noteikti varam runāt par ieguvumiem. Vispirms tas ir apliecinājums, ka mēs esam nobriedusi sabiedrība, kas ir spējīga sadarboties, un viens no krīzes secinājumiem - mēs vairs nedrīkstam slēgt veselības aprūpes sistēmu. Protams, tobrīd ārkārtas situācijā tas bija nepieciešams, bet mēs esam sapratuši, ka nedrīkst uz mēnesi un vairāk pārtraukt sniegt plānveida veselības pakalpojumu sniegšanu, jo sekas var būt smagas.

Vai par veselības aprūpes pakalpojumu apturēšanas sekām jūs tagad saprotat vai šādus secinājumus varēja izdarīt jau uzreiz pēc veselības aprūpes “iesaldēšanas”?

To mēs sapratām tagad, jo tobrīd tas bija pamatoti un tā bija jārīkojas. Vēl jāņem vērā, ka šo mēnešu laikā, kopš mēs dzīvojam ar Covid-19, mūsu zināšanas būtiski ir uzlabojušās un saprašana mainījusies. Mēs vairāk zinām par vīrusu, kā tas izplatās, kā iedarbojas, bet tobrīd tas bija nepieciešams - darīt visu, lai mēģinātu vīrusa izplatību ierobežot. Pašlaik, izvērtējot sekas, ko pat tik salīdzinoši neliels pārtraukums aprūpes sniegšanā dod, mēs apzināmies, ka to nevajadzētu vairs darīt.

Tomēr kādas ir galvenās sekas, kas notika, pārtraucot uz laiku sniegt valsts apmaksātu plānveida palīdzību?

Ir tā, ka daudzas lietas mēs līdz galam vēl neizprotam, piemēram, ierobežojumi veselības aprūpes saņemšanā neattiecās uz onkoloģijas pacientiem, tomēr būtiski samazinājās pacientu plūsma. Un tā nav atjaunojusies arī šobrīd. Tas arī zināmā mērā parāda, cik labi mēs strādājam ar veselības aprūpes datiem.

Vai tagad, redzot, ka onkoloģisko pacientu plūsma pie mediķiem uz veselības aprūpes iestādēm neatjaunojas, jūs plānojat kaut ko darīt, lai šo situāciju izvērtētu un labotu?

Mēs pētām šo situāciju. Mums diemžēl valstī nav tāda sabiedrības veselības institūta. Mums ir labs epidemioloģiskais dienests, bet situācijā ar pacientu vajadzībām, rīcību un nesaņemto veselības aprūpi mums ļoti noderētu speciālistu, ekspertu viedoklis, pilnvērtīgi apkopoti dati un datu analīze.

Jūs vienmēr esat uzsvērusi, ka savus lēmumus pieņemat, pamatojoties uz epidemiologu, infektologu ieteikumiem. Kādas ir prognozes turpmākai situācijas attīstībai? Kādam scenārijam gatavojamies?

PACIENTU ministre, tā par sevi vēlētos sacīt Ilze Viņķele, skaidrojot, kāpēc izvēlējusies piedāvāt mediķiem kompromisu ar sabiedrību par nozarei pieejamā papildu finansējuma sadali / Dmitrijs Suļžics/F64

Mēs gatavojamies uz paplašinātu gripas vakcinēšanās programmu, iekļaujot tajā medicīnas darbiniekus, sociālās aprūpes centru darbiniekus, lai mazinātu vienlaikus ar Covid-19 arī gripas izplatību. Mēs analizējam kļūdas ārstniecības iestāžu darbībā Covid-19 laikā, un viens no secinājumiem ir tāds, ka pēc iespējas vairāk Covid-19 pacienti ir jākoncentrē Latvijas Infektoloģijas centrā, tas ir, specializētā medicīnas iestādē, nevis reģionālajās slimnīcās. Vēl mēs gatavojamies palielināt testēšanas jaudas. Liels paldies jāsaka privātajām laboratorijām, kuras aktīvi iesaistījās un palīdzēja risināt arī koordinācijas jautājumus. Tā, piemēram, ir atšķirība no Lietuvas, kur tik veiksmīgi tas nenotiek. Gatavojamies, ka pie otrā Covid-19 viļņa, šos testēšanas koordinācijas jautājumus pilnībā pārņems Rīgas Austrumu slimnīca. Strādājam arī pie gēnu sekvenēšanas, kas ir svarīgi epidemioloģijā, lai saprastu, vai vienmēr un visur tas ir viens un tas pats vīruss.

Kā vērtējat Covid-19 uzliesmojumus sociālās aprūpes centros, kāpēc tā notika?

Domāju, tur galvenais iemesls bija cilvēciskais faktors. Kopumā es atturētos komentēt šo jautājumu, visādā ziņā es negribētu vainot aprūpes centru darbiniekus. Pašlaik mēs esam informētāki, ko un kā darīt. Kaut vai runājot par telpu jautājumu - ja aprūpes centrā cilvēki uzturas vienā telpā ar vairākām gultām, lieto vienas labierīcības - ir skaidrs, ka dezinficē, bet būs ļoti grūti ierobežot vīrusu. Pa šo laiku esam daudz mācījušies. Vienu brīdi bija sajūta, ka Veselības ministrija ir atbildīga par visu, visām dzīves jomām, un tas, ko mēs pamanījām, ka cilvēki bija tādi kā paralizēti. Labi, mums nebija algoritma, kā rīkoties, mums bija daudz nezināmo kopumā par vīrusu, tomēr loģisko domāšanu un rīcību neviens nebija un nav atcēlis. Nomainām Covid-19 ar plūdiem ‒ ar lielu varbūtību pašvaldības izdomātu pašas, kā rīkoties, vai ne? Acīmredzot šoks izraisīja šo bezpalīdzību. Arī to iestāžu cilvēkiem, kuru pienākums ir izdomāt, ko darīt, pat ja nav precīzas instrukcijas. Tādā ziņā Covid-19 ir nācis par labu.

Ārkārtas situācijas sākumā jums katru rītu notika operatīvās sanāksmes. Vai tādas vēl notiek?

Notiek, bet ne katru dienu. Divas reizes nedēļā.

Vai kā ministre sekojat līdzi vakcīnas pret Covid-19 radīšanas procesam?

Man ir tā laime klātienē dzirdēt mūsu gudrākos speciālistus - Ugu Dumpi, Juriju Perevoščikovu, Zāļu valsts aģentūras ekspertus, kuri profesionāli seko līdzi tam, kas notiek pasaulē. Protams, es arī lasu literatūru par šo tēmu, kas ir pieejama ikvienam.

Jūs minējāt vakcināciju pret gripu, ko vēlaties šogad aktivizēt. Tomēr, ņemot vērā mūsu tradicionāli zemo vakcinēšanās līmeni pret gripu, vai iedzīvotāji vakcinētos pret Covid-19?

Mana hipotēze ir tāda, ka ap Covid-19 vakcīnu būtu vēl lielāka ažiotāža un cilvēki sadalītos nometnēs - 5G noliedzēji un pārējie. Tiktu, un pašlaik jau tas notiek, plaši tiražēti visi iespējamie mīti par vakcīnām. Jāsaka paldies mūsu izcilajiem slimību profilakses speciālistiem Latvijā, kuri daudz par šo tēmu runā pie tiem ierobežotajiem resursiem, kas ir veselības aprūpē, bet ideālā pasaulē mums jau tagad vajadzētu sociālantropologu, cilvēku dvēseļu pazinēju un uzvedības pētnieku komandu, kuri mērķtiecīgi strādātu nevis pie manipulatīvas, bet izglītojošas programmas, lai skaidrotu vakcīnu jautājumus.

Jūs sacījāt, ka viena no mācībām ir pacientus ar Covid-19 koncentrēt specializētās medicīnas iestādes, tomēr līdz šim liela daļa pacientu ārstējās arī reģionālās un arī lokālajās slimnīcās. Kāda ir šī pieredze?

Visām slimnīcām ir jābūt gatavām situācijām, ka slimnīcā ienāk pacients ar Covid-19. Tā ir nopietna mācība visām slimnīcām, jo, kā mēs redzējām, vienā no gadījumiem ar Covid-19 inficējās jau pašā slimnīcā, tostarp mediķi. Jāuzteic reģionālās slimnīcas, jo visi darīja mācoties. Vēl viena mācība ir informācijas apmaiņa un uztvere. Katru dienu nāca un nāk jauna informācija - no Pasaules veselības organizācijas un citām starptautiskām iestādēm, no mums pašiem - vienu dienu uzrakstam vienas vadlīnijas, bet praksē secinām, ka jāmaina, top jaunas vadlīnijas. Paldies slimnīcām par izturību un pacietību!

Pirms kāda laika slimnīcas ziņoja, ka tām netiek samaksāta solītā nauda par Covid-19 pacientiem, piemaksas mediķiem. Vai solījumi ir izpildīti?

Jā, tagad viss ir nokārtots.

Ķersimies klāt nākamā gada budžeta projektam. Kādas ir Veselības ministrijas prioritātes nākamajam gadam?

Summas ir lielas - virs 400 miljoniem. No tā lielākais pieprasījums ir mediķu atalgojuma palielināšanai - 211 miljoni eiro, ietverot arī šajā gadā mediķiem nesamaksāto. Nākamā prioritāte ir veselības aprūpes pakalpojumu tarifu palielināšana, jo demotivējoši un degradējoši ir tas, ka speciālisti strādājuši un pārrēķinājuši šos tarifus, ieguldot darbu un laiku, bet nauda tam pagājušajā gadā papildus nebija. Vēl papildu nauda ir nepieciešama veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai.

Tomēr Finanšu ministrija budžeta sarunās paziņojusi, ka veselības nozare var pretendēt uz aptuveni 183 miljoniem eiro - jo tieši tik ir nepieciešams algu palielinājumam un tieši tik daudz naudas papildus vispār ir pieejams.

Tas nozīmē, ka mediķiem būtu izpildīti visi solījumi, bet pacientiem - nulle.

Ko darīt?

Varianti ir, bet šo variantu nevarēs izdarīt administratīvi. To var izdarīt tikai tādā gadījumā, ja mediķu saime pati piekristu šādam risinājumam, ja piekristu dalīties ar pacientiem. Retorika, ka ir “nepareizs diskusijas ietvars un ir jāprasa vairāk” neiztur kritiku, jo šīs nav bļaušanas sacensības. Ja ar bļaušanu varētu izbļaut vairāk, tad veselība sen jau peldētos naudā un būtu apzeltīta. diemžēl ir laika tērēšana ‒ rezonēt par to, vai pieejamā finansējuma rāmi var paplašināt, jo kopumā esošajā situācijā tas nemaz neesot slikts piedāvājums. Tagad ir jautājums, vai nozare ir spējīga dalīties. Daļu varētu novirzīt arī onkoloģijas pacientiem, zālēm, tarifu palielināšanai.

Vai jums ir bijušas sarunas par šādu pieeju budžeta pīrāga dalīšanā ar pašiem mediķiem?

Jā, sarunas ir notikušas ar trim mediķu organizācijām - Latvijas Ārstu biedrību, Latvijas Jauno ārstu asociāciju un Latvijas Māsu asociāciju. Aprakstīju situāciju. Protams, desmit minūtēs kolēģi nevar atbildēt, kas un kā. Gaidīšu atbildi.

Runājot par jauno atalgojuma modeli mediķiem, ir zināms, ka mediķu arodbiedrība to kategoriski noraida, taču citas asociācijas piekrīt.

Citas asociācijas pašas ir strādājušas pie šī modeļa…

Vai šim jaunajam atalgojuma modelim ir saistība ar nākamā gada budžetu un mediķu algām nākamgad?

Finanšu ministrija, rēķinot finansējuma sadali, strādā ar to, kas ir. Informatīvo ziņojumu vēl tikai nesīsim uz valdību, tas iezīmē situāciju attiecībā uz nākotni, bet nekādā gadījumā tas nav saistīts ar nākamā gada budžetu. Nevienam nav nācis prātā sākt maksāt atalgojumu no nākamā gada pēc jaunā modeļa! Skatoties, kā sadalītu Finanšu ministrijas piedāvātos 183 miljonus eiro nākamgad, ārstu algas pieaugtu par vairākiem simtiem, ja algu pieaugums būtu par 25 procentiem.

Ko sagaidāt kā veselības ministre no valdības? Kādā veidā varat panākt finansējuma pieaugumu no valdības?

Es neesmu tikai mediķu ministre, esmu arī pacientu ministre, un pašreizējā situācijā mēs redzam, ka finansējumu veselības nozarei valdība radusi visvairāk no visām nozarēm. Mums ir jāpieņem lēmums. Mediķi iegūtu no tā, ka papildu naudu piešķirtu veselības aprūpes pakalpojumu paplašināšanai un zāļu sistēmai.

Nākamgad plānojat slimnīcu reformu. Līdz oktobra beigām ir jāiesniedz ziņojums valdībā, piedāvājot risinājumu slimnīcu aprūpes līmeņu izmaiņām. Atsevišķu pilsētu iedzīvotāji jau ir sākuši pat parakstu vākšanu, lai saglabātu pakalpojumus, piemēram, Dobeles slimnīca, Kuldīgas slimnīca par dzemdību nodaļas saglabāšanu.

Kopienas mobilizācijai šāda parakstu vākšana nemaz nav slikta, tomēr tas ir komplekss jautājums. Mēs jau neesam grāmatveži, kas skatīsies ‒ vienas dzemdības vairāk, vienas mazāk, un, ja par vienu mazāk, tad nodaļa jāslēdz. Pavisam nopietni - tā neviens nerīkosies!

Tomēr ir noteikti veselības pakalpojumi, kas ir darījuši bažīgu gan Veselības inspekciju un Veselības ministriju.

Bez dzemdībpalīdzības tā ir lielā ķirurģija, lielā traumatoloģija un insulta vienības. Trūkst speciālistu - nevar nodrošināt insulta vienības darbu - uz papīra ir speciālisti, patiesībā reālajā dzīvē nav. Par ķirurģiju runājot, ir speciālists, kas visbiežāk piebraukā uz šo slimnīcu, bet ķirurģiskā aktivitāte ir tik zema, ka mēs pat nevaram runāt par garantijām kvalitātei. Speciālistu trūkums kombinācijā ar zemu veselības pakalpojumu aktivitāti. Un šai aktivitātei nosacījums ir konkrētas dzīvesvietas demogrāfiskais profils, vai tur ir iedzīvotāji un vai viņu skaits ir pietiekamā līmenī, lai varētu šo regularitāti, aktivitāti un kvalitāti nodrošināt. Esam analizējoši pacientu plūsmu - lai arī tuvākajā lokālajā slimnīcā mums ir līgums par noteiktu pakalpojumu, bet pacienti brauc uz tālāku slimnīcu - reģionālo. Cilvēki paši izvēlas. Lokālās slimnīcas labi tiek galā ar interno medicīnu, hroniskiem pacientiem.

Slimnīcas reformētas ne pirmo reizi, vai šoreiz ir kāda būtiska atšķirība?

Jā, šoreiz nevarēs būt tāda situācija, ka kādas pašvaldības vadītājs varēs atnākt uz ministriju vai valdību un pateikt, ka viņš savai slimnīcai vēlas tādu vai citādu līmeni. Mēs pārskatīsim līguma nosacījumus, ko valsts pērk no konkrētās slimnīcas. Esam lūguši no slimnīcām viņu redzējumu, kā viņi redz attīstību.

Vai bija pareizs solis Covid-19 laikā ieviest jaunu zāļu izrakstīšanas kārtību?

Tas bija pareizs solis, jo mūsu dati liecina, ka pacientu līdzmaksājumi samazinās. Ja mēs atliktu šo reformu, iespējams, mēs palaistu garām pēdējo iespēju ieviest šādu sistēmu, kas mazina pacientu līdzmaksājumus, ieviest sistēmu, kādu izmanto daudzās Eiropas valstīs.

Nākamgad vajadzētu stāties spēkā obligātajai valsts veselības apdrošināšanai.

Mēs savus priekšlikumus esam apkopojuši un nodevuši Finanšu ministrijai, bet rezultātā mūsu izstrādātais projekts ir iesniegts valdībā kā nesaskaņots. Mēs savu mājas darbu esam izpildījuši. Ja valdība nevienosies ne par ko citu, mūsu projekts ir gatavs un ieviešams. Mūsu piedāvājums bija ieviest veselības apdrošināšanas maksājumu visām grupām, lai visi piedalītos veselības apdrošināšanā, savukārt tām grupām, kuras izkrīt, kurām nav ienākumu, uz kuriem attiecināt šo apdrošināšanas maksājumu, ieviest sistēmas dalības maksājumu. Ja valdība ne par ko nevienosies, mēs piedāvāsim noteikt pārejas periodu uz gadu.