Arno Jundze: Kāds cerēja ķieģeļus Saeimas logos...

Tikko bijām liecinieki radošo cilvēku protesta akcijai: radošie sakrāva Doma laukumā (jo tuvāk Saeimai neļāva) ķieģeļu sienu kā simbolu varas neredzībai un nedzirdībai, protestējot pret nodokļu jauno regulējumu, kas radošos padarīs vēl nabagākus, nekā tie patlaban ir.

Jā. Finanšu ministrija piedāvā reformu, kas tiešām ir vajadzīga, bet tajā pašā laikā tā ir aizmirsusi parunāt ar autoriem: rakstniekiem, gleznotājiem, komponistiem, ar radošajiem kopumā - par to, kas viņiem ir nepieciešams. Rezultātā reforma iznākusi greiza. To pieņemot, pilnīgi visiem radošajiem pasliktināsies materiālā situācija - kuram par 8%, kuram pa 14%, daži min pat 30%, jo katra mākslas nozare prasa ļoti specifisku ieguldījumu materiālos.

Tas viss notiek uz kovida fona, un tu nezini, vai un kad tev būs nākamais darba pasūtījums. Protams, par to neviens nav sajūsmā. Nodokļu reformas piedāvājumā kopumā ir dažas labas lietas, tomēr vienā maisā vienkop ir sabērtas zelta smiltis ar kaut kādiem atkritumiem.

Šis Finanšu ministrijas reformu plāns attiecas ne tikai uz rakstniekiem, bet arī uz visām pārējām radošajām personām.

Jā, arī uz māksliniekiem, komponistiem, izpildītājmāksliniekiem, daļu aktieriem, kuri darbojas projekta teātros, faktiski visiem kino nozarē strādājošiem, scenogrāfiem, režisoriem, žurnālistiem... Un uz žurnālistiem šis jaunais nodokļu regulējums attiecas pat ļoti: vairumam medijs maksā algu, lielai daļai - arī autoratlīdzību. Pēdējā kļūs krietni mazāka. Ir viena grupa radošo cilvēku, piemēram, tēlnieki un gleznotāji, kuri pērk darbam nepieciešamos materiālus, un bieži vien pasūtītājs viņu honorāros ieliek arī nepieciešamo materiālu izmaksas, kas ir ļoti dārgi. Tāpēc viņiem līdz šim bija attaisnotie izdevumi 50% apmērā. Laikam kādam šķita - pārāk daudz, šī norma tiek likvidēta. Problēma ir tā, ka Finanšu ministrija nekad ne ar vienu radošo organizāciju, kas pārstāv autorus, nav runājusi, nav interesējusies par reālo situāciju. Un vēl. Daudzi projekti ir laikietilpīgi. Tie norisinās vairāku gadu garumā. Tā nav nekāda koķetēšana, kad tiek apgalvots, ka vienam otram māksliniekam darbi ir sarakstīti trīs gadus uz priekšu. Runa nav tikai par operzvaigznēm. Tēlnieki, kino, lielie literatūras projekti: dzejas dienas, romānu sērijas. Nelaime ir tā, ka daļai no tiem nauda ir piešķirta jau šogad, Tad nu ir tā, ja, piemēram, es esmu kinoproducents, kurš taisa seriālu, ko paredzēts pabeigt kaut kad 2022. gadā, tad, visticamāk, ja es nepabeigšu tā ražošanu līdz nākamā gada 1. jūlijam, tas nozīmēs, ka par piešķirtajiem līdzekļiem es to nepabeigšu nekad - pēc nākamā gada 1. jūlija mainīsies visa nodokļu sistēma, un zaudējumi nokaus visu projektu.

Kā tu domā, kāpēc finanšu ministrs Reirs ar šo savu nodokļu tanku iet uz priekšu, nevienā neieklausīdamies?

Reira kungs reiz jau to mēģināja darīt, tomēr visi draudzīgi šo viņa plānu izgāza. Toreiz viņš bija labklājības ministrs. Izskatās, ka Reirs ir ļoti spītīgs, kas ir laba īpašība politiķim, viņš cīnās par savām idejām līdz galam. Bet diemžēl galvenā problēma ir tā, ka mēģinājumi kaut ko sakārtot nodokļu jomā joprojām ir haotiski un nesaprotami. Aizbildināšanās, ka mākslinieki uz rāvienu būs sociāli nodrošināti, ir vistīrākais izsmiekls. Tā vien šķiet, ka pirms tam lielie nodokļu reformētāji dzeltenajos žurnālos ir kāri tvēruši ziņu druskas par to, ka kāds mākslinieks kādreiz kaut ko nav maksājis nodokļos un tagad „sēž” uz mazas pensijas. Tad nu dzima secinājums, ka neviens radošais nodokļus nemaksā, parādījās labie onkuļi, kuri nolēma „palīdzēt”. Lai tā palīdzības lieta šķistu drošāka, viņi sāka publiski sludināt, ka visi mākslinieki esot pelēkajā zonā un nemaksājot nodokļus. Skaidrs, ka sabiedrība, kura arī bija lasījusi dažas pie grādīgu dzērienu glāzītes izvilinātas atklāsmes no tiem māksliniekiem, kuriem šī vājība ir lielāka draudzene par viņu radīto mākslu, un savu sašutumu virzīja pret ierēdņiem, tagad nikni skatās uz māksliniekiem - jūs, parazīti, dzīvojat uz mūsu rēķina.

Ja kāds tā apgalvo, ko tu saki pretim?

Absurds. Mēs visi maksājam nodokļus. Daudziem ir nodokļu pārmaksa, un viņi vēl saņem naudu atpakaļ. Turklāt ir, kā visur dzīvē, arī radošie ir ļoti dažādi. Kāds varbūt mēnesī nenopelna pat minimālo aldziņu, bet ir arī tādi, kuri gadā nopelna 20, 40 un vairāk tūkstošus eiro. Un tā nodokļu masa, ko šāds labi pelnošs „radošais slaists, kas dzer darbaļaužu asinis”, nomaksā valstij, ir daudz lielāka nekā no tiem, kuri saņem minimālās vai vienkārši mazās algas. Bet mūsu sabiedrībā mazo algu saņēmēji patiešām ir sociāli nomākti, jo nedzīvojam rietumos, kur minimālās algas nodrošina pieklājīgu un cilvēka cieņu nepazemojošu iespēju dzīvot. Viņi ir neapmierināti un ir viegli viņiem pateikt, lūk, „īstais ienaidnieks”, kura dēļ jūs slikti dzīvojat. Viņiem iestāsta, ka tie nav politiķi, kuri pieņem stulbus lēmumus, bet gan mākslinieki, kurus viņiem, nabadzīgajiem, tagad jāuztur. Taču patiesībā mākslinieki bieži vien uztur valsti, nevis valsts uztur māksliniekus. Bet daži politiķi māksliniekus patlaban mēģina pataisīt par valsts apzadzējiem, kuri sēž pelēkajā zonā, un tas ir ārkārtīgi nekorekti.

Kāda loma šajā absurdā ir Kultūras ministrijai?

Kāda valsts, tāda ministrija. Kultūras ministrija pēc neatkarības atjaunošanas nekad nav ņemta nopietni. Diemžēl.

Tu domā valdības attieksmi kopumā?

Jā. Kultūras ministrija tradicionāli pārtiek no tā, ko citi atmet. Ja patrāpās kāds atraktīvāks ministrs, kurš kaut ko prot izplēst, tad kaut kas notiek. Man šķiet, viņus reizēm pat aizmirst painformēt par lietām, kas skar kultūras nozari. Vienkārši noliek fakta priekšā. Kultūras ministrijā man vairākkārt ir teikuši, ka par šo Finanšu ministrijas plānu nebija nekādas informācijas līdz pat septembrim. Un tad pēdējā brīdī kā no burvja cepures tika izvilkts zaķis, lai visi apstulbtu un nobalsotu „par”.

Valdība šo nodokļu projektiņu līdz ar budžetu nodod Saeimai. Vai tevī ir ilūzijas, ka Saeima varētu iebilst radošos cilvēku apzagšanas plānam?

Es ļoti ceru, ka Saeimā ir cilvēki, kuri saprot: ja viņi radošos ieliks šajā finansiālajā bezizejā, nākamajās Saeimas vēlēšanās, kas nav aiz kalniem, attiecīgās partijas stipri zaudēs vēlētāju balsis pat tad, ja par viņiem labi nobalsoja Rīgā. Radošie viņus tur atbalstīja, nezinot par to, kādu kaķi maisā viņiem aiz muguras gatavo Reirs. Pat ekonomisti to saka: šajā brīdī, kad ir kovida krīze, kas visus nolikusi uz ceļiem, nelieniet ar drastiskām, aplaupošām nodokļu izmaiņām! Nevienā normālā valstī tā nedara!

Uzsvērsim, normālā... Normālā valstī daudz skaļāk vajadzētu dzirdēt Kultūras ministrijas balsi.

Kultūras ministrija stāsta, ka tā kaut ko pēdējā brīdī mēģinājusi darīt. Ja nebūtu viņu, reformas piedāvājums būtu daudz briesmīgāks.

Jā, bieži dzirdēts arguments.

Izskatās, ka Finanšu ministrijas spiediens ir ļoti liels. Ir koalīcijas disciplīna, ir partiju disciplīna, kaut kādas kuluāru norunas. Ja netiksim uzklausīti, mēs esam gatavi rīkot jaunas daudz plašākas mākslas akcijas par sienas uzcelšanu. Bez lozungiem, bez aicinājumiem atbalstīt kādu partiju. Ir jāsaprot, ka mazo autoratlīdzību saņēmējam arī tie desmit eiro, ko viņš nesaņems, kādā brīdī var būt izšķiroši vai pat liktenīgi. Ja naudiņas ir ļoti maz, katra eiro vērtība ir daudz lielāka. Un padomā, kas notiks ar mūsu masu medijiem, kad izdevējiem tiks uzlikts atkal jauns slogs šajā situācijā, kad daudzi jau tagad nevar savilkt galus kopā!

Kā to visu nosaukt - par koalīcijas amoralitāti?

Ja sistēma truli štancē jaunos pilsoņus, kuri aizvien mazāk kaut ko saprot no sociālajām un vēsturiskajām sakarībām, tad rezultāts ir tāds, kāds tas ir. Tiek veidota nekvalitatīva sabiedrība, līdz ar to - arī valsts, un neviena problēma netiek atrisināta. Autoratlīdzību problēma sākās 90. gados ar saukli „mēs jums nevaram samaksāt tik, cik esat pelnījuši, tāpēc maksāsim kaut ko, lai jūs nenomirtu badā” - uz jūsu sociālo iemaksu rēķina. Daudzi bija spiesti to pieņemt, un visiem bija šķietami labi. Bet šī nepareizība turpinās gadu desmitiem, radot arvien jaunas nabadzīgu intelektuāļu paaudzes, jo izrādās, ka valsts ar to jau var sākt manipulēt: ja māksliniekam iedod biku vairāk, viņš to novērtēs, kādā reklāmklipā no tīras sirds paslavēs kādu politisko spēku. Pieļauju arī, ka Finanšu ministrijai kāds polittehnologs čukst no malas - re, kur jums ir labs dūmu aizsegs, lai novērstu uzmanību no patiesajām budžeta problēmām - mākslinieki taču ir parazīti uz veselīgās tautas miesas! Un sabiedrība notic. Jo ir lasījusi dzeltenajā presē kāda mākslinieka lielīšanos, kā viņš 90. gados ņēmis samaksu par uzstāšanos - skaidrā naudā, tāpēc viņam tagad, pensijas gados, nepietiek naudas gabaliņam maizes.

Zinu, ka daudzi radošie jau gadiem krāj naudiņu savam pensijas fondam. Tāpēc tādi „skaidras naudas ņēmēji” ir ļoti mazskaitlīgi, un tagad tas ir praktiski neiespējami, viss notiek uz autorlīgumu pamata. Bet varbūt daudzi, kuri radošos dēvē par „nekā nedarītājiem”, arī nesaprot, kāpēc ir vajadzīga kultūra.

Ja viņiem ir vienalga, kādā valodā runāt un domāt, tad - man ļoti žēl, es neko nevaru viņiem palīdzēt. Var jau, protams, arī runāt angliski, tīrot podus ne tikai Londonā, bet arī tepat Latvijā. Podi tomēr bija un paliks podi. Domāju, ka tie, kuri radošos uzskata par „nekā nedarītājiem”, neko nesaprot ne no dzīves, ne no sabiedrības. Turklāt viņi nogalina savu bērnu nākotni, kurai vajadzētu balstīties kultūrā...

... kuru grasās iznīcināt šī koalīcija. Starp citu, kaut kur izskanēja doma, ka 18. novembrī varētu notikt mākslinieku streiks, proti, neviens mūziķis, neviens aktieris nekur nepiedalās, un valdīkļi paliek bez koncertiem.

Vienreiz to vajadzētu izdarīt... Tomēr - aicināt māksliniekus uz atteikšanos no koncertiem, kuriem tā šogad, iespējams, būs pēdējā iespēja iegūt iztikas līdzekļus - tas būtu riskanti. Cilvēki arī nav vainīgi, ka viss ir tik drūmi. Radošajiem ir jādzīvo. Un nevar arī kādam mūziķim vai aktierim teikt - nekoncertē, ej pastrādāt zivju cehā (lai man piedod zivju cehi!). Katram ir jādara tas, ko viņš prot. Bet ideju „kultūra nesadarbojas ar valsti” nāksies attīstīt, ja nekas nemainīsies uz labo pusi. Laikam esmu naivs cilvēks, tāpēc ceru uz cilvēku saprātu, ticu, ka vienošanās starp radošajiem un Saeimu tiks atrasta. Ja netiks, tad... Neapmierinātība radošo pusē ir ļoti liela, un akcijas būs arī turpmāk. Kāds, iespējams, cerēja, ka mākslas zibakcijas ķieģeļi ielidos Saeimas logos, un tagad ir vīlies, ka tā nenotika. Mēs zinām, ka visas revolūcijas apēd savus bērnus, tāpēc nerunājam politiskā, bet mākslas valodā. Mūsu mērķis ir sakārtot radošo vidi, nevis bruģēt ceļu uz politiku kārtējiem ambiciozajiem nemākuļiem.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā