Advokāts Mārtiņš Kvēps: Meroni mūs visus apveda ap stūri (intervijas I daļa)

Nav apšaubāma zvērināta advokāta Mārtiņa Kvēpa kompetence jautājumos, kas saistīti ar arestētās mantas pārņemšanu t.s. Lemberga kriminālprocesā – kā zināms, tiesa pirms diviem mēnešiem uzdeva arestēto mantu no Rudolfa Meroni pārņemt Nodrošinājuma valsts aģentūrai. Proti, M. Kvēps savulaik bija tā saukto Lemberga oponentu pārstāvis tā dēvētajos Ventspils tranzītbiznesa karos. M. Kvēps tika piesaistīts arī t.s. Lemberga krimināllietai kā tulks‒ speciālists un viņš ir tulkojis nu jau bijušā arestētās mantas glabātāja Rudolfa Meroni liecības pirmstiesas procesā. Viņš personīgi piedalījās arī arestētās mantas nodošanas procedūrā Rudolfam Meroni. Respektīvi – var secināt, ka kādreiz M. Kvēps ar R. Meroni bija “vienā ierakumu pusē”. Savukārt tagad intervijā Neatkarīgajai advokāts atzīstas, ka tikai vēlāk sapratis ‒ “patiesā labuma guvēja tiesību” iekļaušana lēmumā par mantas arestu jau no sākta gala bijusi labi ieplānota blēdība ar mērķi pārņemt simtus miljonus vērtos Ventspils uzņēmumu aktīvus.
ADVOKĀTS MĀRTIŅŠ KVĒPS (attēlā) uzskata, ka bijušais arestētās mantas glabātājs Rudolfs Meroni, atsaucīgi iesaistoties t.s. Lemberga krimināllietā, izpalīdzot prokuroriem un sastādot arestējamās mantas sarakstu, bija ieplānojis skaistu blēdību, kā tikt pie daudzmiljonu vērtajiem Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu aktīviem, jo iekļāvis mantas sarakstā tādu jēdzienu kā “patiesā labuma guvēja tiesības” ©Kaspars Krafts/F64

Kādas šobrīd ir jūsu attiecības ar Rudolfu Meroni?

Mēs esam asā konfliktā. Kā piemēru varu minēt gadījumus, kad viņš Londonā 2012. un 2013. gadā mēģināja tirgot savu virtuālo, un varbūt arī ne tik virtuālo ietekmi Ventspils tranzītbiznesā ‒ viņš jau bija sagatavojis pirmos līgumu projektus. Es līgumu projektos biju norādīts angļu valodā kā “excluded person” jeb “izslēgtā persona”, kas nozīmēja, ka mani nekādā gadījumā pat tuvumā šiem darījumiem nedrīkstēja laist. Tas arī raksturo manas attiecības ar viņu. Viņš bija gatavs runāt par visu ko ar visiem, bet tikai ne ar mani.

No publiskas informācijas ir noprotams, ka Nodrošinājuma valsts aģentūrai nesokas ar arestētās mantas pārņemšanu. Cik zināms, viņi ir nosūtījuši vēstuli no mantas glabāšanas pienākumiem atceltajam Rudolfam Meroni, bet Meroni pēc kāda mēneša ir viņiem atbildējis svešvalodā. Par citām kādam darbībām nekas nav zināms. Ņemot vērā jūsu pieredzi ‒ jūs esat bijis AS “Ventbunkers” padomē ‒, kā būtu jārīkojas Nodrošinājuma valsts aģentūrai, lai izpildītu šo tiesas uzdevumu?

Es biju ne tikai “Ventbunkera” padomē. Es biju klāt kā tulks arī tajā brīdī, kad Meroni nodeva mantu glabāšanā. Es zinu, kā tas viss notika. Mantas aresta protokolu gadu gaitā gandrīz jau esmu iemācījies no galvas. Toreiz, kad stādīja mantas aresta protokolu ‒ es noteikti to nezināju un, domāju, to nezināja un nesaprata arī prokuratūra ‒ tajā protokolā Meroni bija paslēpis dažas viltības.

Kādas?

Tās viltības ir tādas ‒ jūs redzat, ka arestētās mantas sarakstā ir iekļautas daudz visādu akciju, arī reāli taustāmu, bet pats vērtīgākais šajā sarakstā ir kvalificēts tikai kā “patiesā labuma guvēja tiesības”. Tas ir kaut kas pavisam virtuāls un netverams. Droši vien būs cilvēki, kas man nepiekritīs, bet, manā ieskatā, “labuma guvēja tiesības” vispār nav manta. Mantas aresta laikā es to nezināju. Šo gadu gaitā esmu šo jautājumu izpētījis. “Labuma guvējs” ir tikai “faktisks stāvoklis”, bet tas nav “tiesības”, kuras var piespiedu kārtā realizēt. Meroni speciāli mantas aresta sarakstā to vērtīgāko ‒ “Ventbunkeru” un sauskravu uzņēmumus, ielika arestēšanai nevis kā akcijas, bet tikai kā “labuma guvēja tiesības”. Viņš speciāli manas aresta protokolā ielika kaut ko pilnīgi virtuālu, netveramu, lai gadījumā, ja viņam ar attiecīgo uzņēmumu akcijām kaut kas būtu jādara, ja tas viss būtu jāpārliek jau tālāk kādās citās kompānijās ‒ lai viņš to pilnīgi brīvi varētu darīt un teikt, ka, neskatoties uz juridiskā īpašnieka maiņu, tās virtuālās labuma guvēja tiesības joprojām kaut kur ir un gaisā virmo bez izmaiņām.

Un tieši to viņš vēlāk arī darīja - akcijas Ventspils uzņēmumos brīvi ceļoja no vienas juridiskas personas uz otru pēc paša Meroni ieskatiem, nevienam par to nezinot un bez jebkādas kontroles.

Līdz ar to, runājot par glabātās mantas atdošanu valstij - “patieso labuma guvēju tiesības” jau īsti nevar atdot. Kā tad viņš tās atnesīs? Kādā burciņā vai konvertā? Kā es teicu, tas ir “faktisks stāvoklis”, nevis reālas “tiesības”. Tāpēc, ja es būtu Valsts nodrošinājuma aģentūra, es mantas pārņemšanai rīkotos tā: vispirms es pārņemtu akcijas, kuras protokolā ir aprakstītas kā akcijas, proti, kā īsta un nododama manta. Bet tajās vietās, kur noarestētas ir tikai “labuma guvēja tiesības”, es ietu pie procesa virzītāja kriminālprocesā un prasītu jaunu mantas arestu, bet nu jau konkrētu Latvijas uzņēmumu akciju līmenī ‒ arestētu akcijas “Ventbunkerā”, arestētu akcijas arī tajos uzņēmumos, kas pārkrauj sauskravas. Un ar šo akciju pārņemšanu valsts glabājumā tad nebūtu nekādu problēmu. Kad pie manis būtu reālas Latvijas uzņēmumu akcijas, es sasauktu akcionāru sapulci, ietu pie valdes un teiktu: “Nu tad stāstiet tagad, kā jūs pirkāt helikopterus, BMW džipus, par lielajām algām amatos ieceltajām amatpersonām un tā tālāk. Tas, manuprāt, ir visvienkāršākais veids kā valstij nokļūt glabājamos uzņēmumos. Citādos veidos valsts iztērēs milzīgu naudu un jēgas no tā beigās, visticamāk, nebūs nekādas, ja vien Meroni neizlems ar valsti sadarboties - braukt šurp, visu atdot un skaidrot. Ja viņš nesadarbosies, tad dzīšanās viņam pakaļ pa visu pasauli ir pilnīgi neveiksmei nolemts scenārijs. Mums jau ir tāda pieredze. Kad 2013. gadā Meroni Londonā mēģināja tirgot savu ietekmi Ventspilī, ar Anglijas tiesas lēmumu tika iecelti divi auditorfirmas “KPMG” partneri no Londonas biroja ‒ ļoti pieredzējuši cilvēki ‒, kā arestētās mantas līdzpārvaldnieki. Bija domāts, ka viņi varētu būt blakussēdētāji Meroni un to mantu vismaz privāttiesību sfērā līdzpārvaldītu. Tas bija reāli juridiski izdarāms, jo ārzemēs Latvijas prokuratūras lēmumam par mantas arestu nekāda liela spēka nebija.

Bet tur jau ne tikai pats Meroni, bet arī prokuratūra nopietni pretojās šim Anglijas tiesas lēmumam, lai Meroni darbības uzraudzītu divi “KPMG” partneri!

Izstāstīšu līdz galam. Kāpēc es pieminēju “KPMG” partnerus? Tāpēc, ka viņi paši (briti) gandrīz neko nevarēja sadzīt rokā. Ar Anglijas tiesneša lēmumu iecēla tos divus mantas pārvaldniekus. Anglijas tiesnesis teica: “Es īsti nesaprotu, ko tas Meroni tur vispār tirgo, viņš tur ir sazīmējis brīnumu lietas!”

Anglijas tiesnesis retoriski vaicāja: “Kā viņš var tirgot to, kas viņam nepieder?”

Jā. Tur Meroni ļoti mērķtiecīgi, kā jau pieredzējis ofšorizētājs ‒ mums toreiz tādas pieredzes nebija nevienam ‒ , viņš Ventspils uzņēmumu īpašnieku ķēdēs bija paslēpis šādus visādus juridiskus “brīnumus”, kurus šobrīd, ja gribēs, viņš varēs ļoti veiksmīgi izmantot. Atceros, ka privāti sēdējām ar viņu kādā Ķīpsalas mājā, kas, protams, nebija viņa, bet kuru viņš arī “glabāja” vai pārvaldīja, un glabāšanas ietvaros arī bez maksas dzīvoja. Ļoti labi atceros to sarunu, kad viņš teica ‒ ka, pat ja prokuratūra atcels kādreiz mantas arestu, neviens nekam netiks klāt tāpat. Viss ir tā uzbūvēts, ka viņu neviens nekad nenoķers. Līdz ar to, racionālākais ir iet pie procesa virzītāja un prasīt mantas arestu Latvijas uzņēmumu akciju līmenī un izņemt no viņa rokām tieši to reāli vērtīgāko un reālo mantu, nevis kaut kādas tur burciņā vai aploksnē atnesamas “labuma guvēja tiesības”.

Jūs kā tulks piedalījāties mantas aresta procesā. Kā tas reāli notika? Spriežot pēc protokola, gandrīz vai sanāk tā, ka Meroni atbrauca ar čemodānu pilnu ar visādām akcijām un trasta līgumiem ‒ prokurori apskatījās saturu, pat nenokopējot atdeva viņam tos papīrus, un teica: “Brauc atpakaļ uz Šveici un glabā”?

Čemodāna apskati es neatceros, bet glabājamās mantas sarakstu taisīja viņš pats. Vismaz lielā mērā, jo viņš to sūtīja man un es tulkoju sarakstu latviski. Prokuratūra kriminālprocesā pret Aivaru Lembergu kaut ko par īpašnieku struktūru Ventspils uzņēmumos jau bija noskaidrojusi pati, bet tāda visaptveroša saraksta, tieši kas pie Meroni glabājas, prokuratūrai nebija. Pat ja prokuratūrai pašai būtu kādi mantas saraksti, tāpat no šiem sarakstiem bez nopietniem papildus skaidrojumiem nevarētu saprast “ne rīta, ne vakara” ‒ kas tur un kāpēc. Meroni pats lielā mērā sataisīja mantas sarakstu un prokuratūra to vienkārši akceptēja kā patiesībai atbilstošu. Pamata šaubīties par saraksta korektumu toreiz nebija. Arī es pats toreiz domāju, ka arestējamās mantas saraksts ir sastādīts korekti un atbilstoši Latvijas valsts interesēm.

Pārbaudīts nekas netika?

Neatceros, nevaru pateikt, vai notika faktiskā pārbaude. Mani pašu vairāk interesēja juridiskā puse. Es arī saprotu, kāpēc prokuratūra vēlāk ar aizdomām raudzījās uz iepriekš pieminētajiem auditorfirmas “KPMG” partneriem. Tajā brīdī civilprocesā par šo auditoru darbu maksāja Oļegs Stepanovs ‒ nu tā, pēc būtības. Mums visiem Ventspilī nepārtraukti noritēja savstarpējas biznesa cīņas par kontroli. Tāpēc nevienam tas pat nebija īpaši jāstāsta, kas ar visu to arestēto mantu varētu notikt pēc tās pārņemšanas, jo visiem vajadzēja kontroli Ventspilī. Neviens jau negribēja akciju mazākumu. Iespējams, ka tāpēc tobrīd prokuratūra domāja: kāda starpība, vienu Meroni nomainīs ‒ nāks otrs Meroni, kurš kriminālprocesā vispār nebūs vadāms un kontrolējams.

Šī “manta” ārvalstīs tika arestēta tā, kā nu tā tika arestēta. Bet pēc tam prokurori arī Latvijas uzņēmumos uzlika arestu “patiesā labuma guvēju tiesībām”, nevis reālām akcijām. Vispār jau Latvijas likumos nemaz nav tāda termina “patiesā labuma guvēja tiesības”. “Patiesais labuma guvējs” ir, bet “tiesības”? Kāpēc, kāpēc nelika arestu uzreiz uz akcijām?

Tur es nepiedalījos. Nezinu, kāpēc tas tā tika darīts. Iespējams, kaut kādu konfliktu risināšanai Ventspils uzņēmumos, lai pasargātu Meroni no mums. Es nezinu. Ar atrunu, ka neesmu akadēmiska autoritāte naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumos, bet esmu pietiekami daudz lasījis literatūru, varu teikt, ka mana pārliecība ir tāda, ka labuma guvējs ir “statuss” nevis “tiesības”. Atšķirība ir tāda, ka “tiesība” ir atzīta kā valsts aizsargājama, un to var iet un piespiedu kārtā īstenot arī tiesā. Piemērs. Blēdis uz savas vecmāmiņas vārda noreģistrē SIA. Blēdim tur nekas juridiski nepieder, bet reāli tieši viņš uzņēmumā pieņem lēmumus, vada reālo biznesu, un vecmāmiņa viņam tikai katru mēnesi atdod maisiņu ar bankā izņemto skaidro naudu. Bet tad kaut kas notiek ar vecmāmiņu un viņa blēdim paziņo ‒ es tev vairs maisiņu nedošu, jo uzņēmums juridiski ir mans. Atbilstoši likumam, blēdis mazdēls, kurš ir visu kontrolējis, vadījis ‒ viņš ir patiesais labuma guvējs, ne jau vecmāmiņa. Jautājums ‒ vai viņam ir tiesā piespiedu kārtā realizējamas tiesības uz naudu šīs fiktīvās shēmas rezultātā? Mana kā jurista atbilde būtu ‒ kategoriski nē! Valsts nesargā blēžus šādās situācijās. Valsts saka - jā, tu guvi nelegālus ienākumus no fiktīvām shēmām, tāpēc esi uzskatāms par labuma guvēju. Bet, vai valsts varētu teikt: tu drīkstēji fiktīvi slēpties aiz citiem un tas tev nodrošina tiesā realizējamas tiesības - tas nu gan nav iespējams. Ja kāds no maniem klientiem lūgtu, lai es aizeju uz tiesu un piespiedu kārtā īstenoju viņa “labuma guvēja tiesības” ‒ es nevaru iedomāties, kā to izdarīt. To var izdarīt tikai tad, ja vari pierādīt, ka man te pienācās arī kāda reāla akcija, kuru man neatdeva ‒ bija trasta līgums, tāpēc es esmu bez jebkā, tikai “labuma guvējs”. Tikai tad, ja man ir reāla taustāma manta ‒ tikai tad es varu teikt, ka man ir “tiesības”. Kā jau teicu, tad “labuma guvējs” nav “tiesība”, bet tikai “faktisks stāvoklis”, kuru kā juridiski regulējamu situāciju ir ieviesusi valsts, lai vieglāk mūs visus kontrolētu un mēs nevarētu slēpties aiz kaut kādām shēmām.

Vai tad es nevaru savu “labuma guvēja tiesību” nodot trastā /t.i., uzticības pārvaldīšanā/?

Nevar! Paskatīsimies tos pašus Ventspils uzņēmumus. Meroni tagad bezkaunīgi ir nodeklarējis arī sevi kā patiesā labuma guvēju un saka, ka viņš ir patiesais labuma guvējs nevis uz īpašuma tiesību pamata, bet gan tāpēc, ka viņš tur visu reāli kontrolē. Līdz ar to ir jājautā ‒ cik tad tur uz vienu mantu ir tie labuma guvēji? Kādu labumu tad Meroni gūst? Pieņemsim, ka prokuroriem izrādītos taisnība, ka Ventspils uzņēmumos ir Lembergs, viņa ģimene vai kas tur tagad palicis pāri. Vai tad viņiem tagad ar Meroni ir labumā jādalās, jo viņš jau tieši tāpat ir “labuma guvējs”?

Tieši tā arī ir deklarēts. Pilnīgi uz vienu un to pašu “Yelverton Investments” kā patiesais labuma guvējs ir deklarēts gan Meroni, gan Aivars Lembergs, gan Urzula Haranda. Trīs labuma guvēji uz vienu mantu! Kā var tā būt?

Tā nevar būt! Trīs personām nevar vienlaicīgi būt nedalītas un pilnīgas īpašuma tiesībām līdzvērtīgas tiesības bez jebkādām proporcijām uz vienu un to pašu mantu. Pat kopīpašumā ir jābūt kādam domājamo daļu sadalījumam. “Tiesību” sfērā šāda situācija nav iespējama, jo attiecīgās tiesības nesējs un šīs tiesības apjoms vienmēr ir precīzi identificējams. Ja ir “tiesība”, tad tā nevar vienkārši ne no kurienes uzrasties vai arī izgaist. “Tiesībai” ir jāsākas un arī ir jāizbeidzas vai nu tiesiska darījuma, vai arī likuma darbības rezultātā. Meroni tagad ir atcelts no mantas glabātāja amata. Vajadzētu būt tā, ka viņa deklarētā kontrole un līdz ar to arī “patiesā labuma guvēja” statuss ir automātiski beidzies. Viņš, protams, uzskata, ka ir savādāk. Šis process jau pats par sevi rāda, ka “labuma guvējs” nav nekāda “tiesība”. Tas ir “stāvoklis”, kas var vienā dienā kaut kādu apstākļu rezultātā pazust. Ja tā būtu “tiesība” tad tā būtu jānodod - kā rakstīts likumā ‒, un tā nevarētu vienai personai vienkārši pazust, bet kādai citai tikpat vienkārši uzrasties. Un tad vēl jānoskaidro ‒ kurā brīdī tad šī “tiesība” dzima un uz kāda pamata?

Rīt publicēsim intervijas turpinājumu, kurā advokāts Mārtiņš Kvēps pastāstīs par lielāko biznesa noziegumu Latvijas vēsturē, par kuru turklāt publiski gandrīz nekas nav zināms.