Grantskalns: Mani bez pamata apsūdzēja un apmeloja. Kurš atbildēs par nepamatotu apsūdzību?

Kristaps Grantskalns ir uzņēmējs, kas 2006. gadā atgriezies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā no ASV. Viņš nāk no ģimenes, kura daudz cietusi no padomju laika represijām un rezultātā daudzi tās locekļi apmetušies uz dzīvi ārpus Latvijas.
21.10.2020. MKMāris Krautmanis
 
©Publicitātes foto

Starp viņiem bija arī vecvectēvs Eduards Grantskalns, (1881, Stienes pagasts, Latvija ‒ 1964, Ņūdžersija, ASV), latviešu lauksaimnieks un politiķis, Rīgas piensaimniecības valdes loceklis, Latvijas Satversmes sapulces, 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts no Latviešu zemnieku savienības (1922—1934). Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

2005. gadā Latvijā mira Kristapa Grantskalna tēvs, kurš bija viņam un citiem radiniekiem Latvijā atstājis mantojumā vērtīgus nekustamos īpašumus. Redzot, ka ir pārāk daudz juridisku un saimniecisku samezglojumu, lai ar to varētu nodarboties, neatrodoties pašam Latvijā, Grantskalns pārdevis savu mantu Amerikā un atgriezies Latvijā. Šeit viņš ir nodibinājis trīs uzņēmumus. Taču ilgu laiku savas dzīves un daudz savas naudas viņam šeit ir bijis jāveltī, pavadot stundas, dienas un mēnešus uz apsūdzēto sola un lasot par sevi presē briesmu lietas - par to, ka it kā mēģinājis apkrāpt tolaik vēl pavisam publiski nezināmo, bet tagad pazīstamo mākslas mecenātu Teterevu ģimeni. Tagad tiesa otrajā instance ir beigusies ar viņa attaisnošanu. Par to Neatkarīgās intervija ar Kristapu Grantskalnu.

Kā radās darījums ar Teterevu?

2009. gadā parādījās informācija, ka ir cilvēki, kas grib iegādāties dažādus investīciju objektus Latvijā. Tostarp uzzināju, ka ir interese par objektu, kas pieder man un citiem radiniekiem, kas mani bija pilnvarojuši ar to rīkoties. Aprunājos ar radiniekiem, un vienojāmies, ka par tādu naudu, kādu piedāvāja attiecīgā persona, esam gatavi īpašumu pārdot. Es rīkojos ne tikai savā vārdā, bet arī pārstāvot pilnvaru devējus. Tāpat noskaidrojās, ka arī otra puse līgumā, Jeļena Lapsa, rīkojas pilnvaras devējas vārdā, un tā ir Ināra Tetereva. Tajā laikā par šiem cilvēkiem nebija necik daudz zināms. Tīmeklī varēja atrast informāciju, ka Teterevu ģimenei piederošs uzņēmums iegādājies Jūrmalā īpašumu, kas vērtējams triju vai četru miljonu latu vērtībā. Tātad varēja secināt, ka cilvēki ir reāli un tiešām var atļauties mūsu nekustamo īpašumu pirkt. Noslēdzām līgumu.

Bet pēc tam sākās brīnumi.

Kādi brīnumi?

Pie notāra tika noslēgts pirkuma - pārdevuma līgums. Es rīkojos savu pilnvaru devēju vārdā, pie notāra bija devusies Jeļena Lapsa, kas rīkojās savu pilnvaru devēju vārdā. Pilnvaras tika pārbaudītas, viss bija kārtībā. Līgums tika noslēgts ar attiecīgiem pēcapmaksas nosacījumiem. Nekas neliecināja par briestošām problēmām.

Pēc tam ar mani vairs neviens nekontaktējās, nekas nenotika, pirkuma maksa līgumā atrunātajā laikā arī netika samaksāta, bet presē sāka parādīties dīvainas ziņas par kādiem darījumiem Jūrmalā. Tad mani sāka saukt uz policiju, lai noskaidrotu apstākļus. Pāris reizes biju policijā, paskaidroju lietas apstākļus, pēc tam kādu laiku atkal nekas nenotika. 2010. gadā saņēmu no Ināras Teterevas pārstāvja, advokāta Romualda Vonsoviča vēstuli, ka Tetereva nav akceptējusi šo līgumu un vēlas to lauzt. Es bez kavēšanās tam piekritu, jo, ja jau cilvēks nevēlas kaut ko pirkt, tad viņam to nevar pārdot. Līgumu lauzām. Ne man pret viņu, ne viņai pret mani pretenziju nebija, ko arī Teterevas kundze un viņas aizstāvis vēlāk vairākkārtīgi apliecināja tiesas sēdēs. Diezgan ātri visas juridiskās lietas nokārtojām, un ar to lieta beidzās.

Tad pienāca 2013. - 2014. gads, kad saņēmu vēsti no policijas, ka esot uzsākta krimināllieta par krāpšanas mēģinājumu lielā apmērā, un šī lieta ātri tika aizvirzīta līdz tiesai. Bez pamata mans vārds ir desmit gadus minēts plašsaziņas līdzekļos saistībā ar it kā krāpšanas mēģinājumu, kurā es it kā esmu bijis iesaistīts. Paldies abām tiesu instancēm, kas skrupulozi izmeklēja visus apstākļus, kas saistīti ar šo darījumu un pieņēma mani attaisnojošu spriedumu.

Manuprāt, pats dīvainākais ir fakts, ka šajā lietā par cietušajiem atzītajiem pret mani un man pret viņiem nav un nekad nav bijušas nekādas krimināla rakstura pretenzijas, bet pretenzijas ir valstij, precīzāk LR prokuratūrai.

Tagad, un arī jau pašā sākumā, bija acīmredzams un skaidrs, ka prokuratūrai nav nekāda pamata mani apsūdzēt. Tomēr lieta tika izskatīta divās instancēs, man bija jāiet uz neskaitāmām tiesas sēdēm, jātērē ļoti daudz sava laika un naudas savai aizstāvībai. Rezultāts ir tāds, ka divās instancēs tiesa ir mani attaisnojusi. Tas bija paredzams jau, pirms tiesāšanās sākās. Taču prokurore cilāja kā ļoti svarīgus 17 sējumus ar it kā pierādījumiem.

Mans aizstāvis, zvērināts advokāts Uģis Grūbe, iepazīstoties ar šiem sējumiem, raustīja plecus un teica, ka neredz pat vismazāko iespējamību, ka mani varētu notiesāt, bet vienīgais veids, kā pieradīt savu nevainīgumu, ir caur tiesu. Kā kāds var tikt apsūdzēts, balsoties uz prokurores pieņēmumiem, kas nav balstīti faktos?

Kā jūsu stāsts iet kopā ar lielajiem Jūrmalas attīstības projektiem, kuri bija virknei uzņēmēju - būvēt 80 metrus augstu segto slēpošanas trasi, izklaides un atpūtas kompleksu? Šie uzņēmēji arī bija apsūdzēti par Teterevu apkrāpšanas mēģinājumu.

Man nekāda sakara ar citiem darījumiem nav bijis. Ar lietā arī apsūdzēto Māri Dzenīti iepazinos tiesas zālē. Viņam arī bija ļoti līdzīga situācija, bet viņam bija par savu tēmu. Man ar Dzenīša kungu vienīgais sakars ir tāds, ka tagad esam pazīstami. Es gribēju tikai pārdot savu īpašumu, bet Dzenīša kungam, kā saprotu, bija doma par tālejošu sadarbību ar Tetereviem, par attīstību, par investīciju projektiem.

Dzenītis nesen intervijā Neatkarīgajai izteica versiju, ka tiesas process varētu būt rosināts politisku interešu pēc un vilkts garumā, lai advokāts, kas pārstāvēja Teterevus, varētu nopelnīt vairāk naudas…

Man nav tādu pierādījumu, blakus stāvējis neesmu. To tiesībsargājošajām iestādēm, iespējams, vajadzētu papētīt. Jā, tāds iespaids var rasties, tā tas varētu būt, bet pierādījumu tam man nav. Redzot, cik neloģiska bija pret mani vērstā apsūdzība, ir tikai divi varianti: pirmais - prokurore, maigi izsakoties, ir kļūdījusies vai arī viņu uz šādu rīcību kāds ir pamudinājis.

Tagad ir jauns ģenerālprokurors Juris Stukāns, kurš ir publiski runājis par šādiem gadījumiem, kur prokurors ir virzījis mistiskas, muļķīgas, nesaprotamas, absurdas apsūdzības. Pilnīgi piekrītu Stukāna kunga paustajam 29.09.2020 LTV raidījumā “Viens pret vienu” ‒ ir jābūt atgriezeniskai saitei - prokuroram būtu jāatbild par to, ko viņš dara. Prokurore iet uz darbu, un viņai par to maksā valsts naudu. Es vadu trīs uzņēmumus, maksājam nodokļus, daru savu darbu, bet iznāk, ka es strādāju un uzturu prokurori, lai viņa varētu saņemt naudu par to, ka viņa mani nepatiesi, nepamatoti apsūdz. Mēs visi mēdzam kļūdīties, bet man kā uzņēmējam katra kļūda beigās pārvēršas naudas summā ar mīnusa zīmi. Tiesa divās instancēs savu vērtējumu par mani ir jau devusi, un es būtu ļoti priecīgs, ja Stukāna kungs patītu atpakaļ vēsturi uz 2009. gadu un paskatītos, kā tur īsti bija, kāds bija pamats, lai mani apsūdzētu. Sāksim ar vienu konkrētu amatpersonu, kas, manuprāt, savu darbu veic negodprātīgi. Vai tiešām var būt tā, ka prokurors var apsūdzēt ikvienu bez vismazākā pamata tāpēc vien, ka viņam esot neatkarība?

Man ir divas versijas - vai nu prokurore ir angažēta, vai nu viņa nav profesionāle.

Stukāna kungam derētu izlemt, vai viņam ir vajadzīgi tādi kadri prokuratūrā.

Manuprāt, nav pieņemami, ja valsts amatpersona, prokurore melo tiesas sēdē - piemēram, ka visiem apsūdzētajiem, tajā skaitā arī man, esot liela pieredze nekustamo īpašumu darījumos. Nu kā man var būt liela pieredze šajā jomā, ja es biju pirms neilga laika atgriezies no ārzemēm. Mans bizness nekādā gadījumā nav bijis saistīts ar nekustamo īpašumu pirkšanu un pārdošanu. Esmu pārdevis tikai savu dzīvokli Amerikā, kur dzīvoju pirms atgriešanās Latvijā. Ar tādiem izteicieniem viņa maldināja tiesu. Es neuzskatu, ka prokurora cienīgi bija tā izteikties.

Vēl viņa maldināja tiesu, sakot, ka tikai pēc tiesībsargājošo institūciju iejaukšanās tika apturēts darījums, kurā bijis mans it kā noziedzīgais nolūks apkrāpt Teterevu ģimeni. Lai gan visi fakti skaidri rāda, ka tiklīdz ar mani sazinājās viņu advokāts Vonsovičs kā Teterevu interešu aizstāvis, mēs nekavējoties atcēlām noslēgto līgumu. Tad kāpēc prokurorei bija jāapgalvo, ka tur bija iejaukušās tiesībsargājošās iestādes?