Kārlis Anitens: Vīruss dažiem ir aptumšojis domāšanu

„Mēs cildinām brīvības cīnītājus, kuri nolikuši savu galvu, lai šodien mums būtu mūsu valsts, bet paralēli mēs tagad griežam nost galvu kultūrai, un tas ir noziedzīgi. Ne jau vienmēr ir runa par naudu, un latvietis ir pacietīgs, bet... Griezt nost galvu, lai kādu glābtu – tad beigu beigās kāda jēga vispār kādu glābt?” ‒ retoriski vaicā režisors Kārlis Anitens. Šodien runājam par kultūras nožēlojamo situāciju valdības noteiktajā ārkārtas situācijā.
14.11.2020. Elita Veidemane
 
©Ģirts Ozoliņš/F64

Tu mums esi dramaturgs, režisors, scenārists...

Jā, no visa kā pa daļai. Mūsdienu skarbajā ritmā ir pat labāk, ja es varu pats rakstīt un sacerēt, nevis likt vēl kādam to darīt. Tad es savu „sacerējumu” režisēju un novedu visu līdz galam.

Tā tas bija iespējams pirms kādiem... desmit mēnešiem. Tagad viss ir strauji beidzies.

Mēs ar tevi sarunājamies Lāčplēša dienā, drīz būs 18. novembris, un mēs, katru gadu gatavodamies šiem lielajiem svētkiem, strādājām vismaz sešus mēnešus, reizēm pat ilgāk. Tagad... Tagad es pat godīgi nevaru pateikt, kas man uz to 18. novembri būs jādara. Kaut kas jau notiks. Digitalizētā formā.

Kultūras jomā patlaban ir absolūts haoss. Kāds var piezvanīt pateikt: klau, uz rītdienu vari izdarīt to un to? Labi, tas profesionālisms ir gana augsts, lai avārijas gadījumā mēs arī varētu puslīdz ciešamā kvalitātē kaut ko paveikt. Bet kopumā ir skaidrs, ka kultūras procesam, kas vērsts uz sabiedrību, lai mudinātu to domāt, kvalitāte kritīsies. Tu jau nevari paspēt zibens ātrumos izdarīt kaut ko augstā kvalitātē.

Reizēm ir vajadzīgi vismaz pāris mēneši, lai saprastu un izdomātu - kā darīt? Bet ja tev ir dotas 24 stundas laika līdz brīdim, kad visam ir jāsākas... Tad rodas pavirši risinājumi. Tagad, vērojot kultūras stāvokli, manī rodas šaubas, vai vispār kādam būs vajadzīgi šīs kultūras augļi...

Drīzāk to var nosaukt par izdzīvošanas kultūru.

Tieši tā. Šajās svētku dienās mēs skandinām vārdus: mūsu valsts, gara tīrība, patriotisms... Bet man ir sajūta, ka tas viss - nezināšanas vai muļķības dēļ, - ir ar kāju kaut kur aizstumts. Pavasarī man pašvaldībās bija seminārs par kultūras inventarizāciju, es apmeklēju 18 novadus, un jau toreiz man jautāja: cik tad ilgu deju kolektīvs var nemēģināt, lai tas reāli eksistētu? Mēs jau varam stāstīt, ka mēģinājumi notiek virtuāli un digitāli, bet tas nav iespējams. Visi - deju kolektīvi, kori, amatierteātri, daiļamata meistari - tie iznīks. Pat rotkaļu kolektīviem ir aizliegts darboties. Labi, nostopējam visu un visus uz mēnesi, arī skolas aizslēdzam, varbūt tad to vīrusu pārrausim. Bet kamēr tu vieniem atļauj, citiem - ne, tikmēr nekas nemainīsies. Domāju, ka kultūras iestādes ārkārtīgi centās ievērot visus epidemioloģiskos noteikumus - cēla plastikāta sienas starp sēdekļiem, ieviesa personalizētās biļetes utt. Domāju, ka nekas nebeigsies 6. decembrī, bet man - mums! - vajag skaidru atbildi: kādiem jābūt nosacījumiem, lai dzīve atgrieztos? Kāpēc, piemēram, lidmašīnu satiksme ir atļauta, bet uz koncertiem iet mēs nedrīkstam? Satversmē par satiksmi diez ko daudz nav rakstīts, taču par kultūru - ir gan. Rādās, ka vīruss dažiem ir aptumšojis domāšanu... Bet es nedomāju, ka kultūru kāds grib iznīdēt ļauna prāta dēļ. Drīzāk - tajā valdītāju pārstāvniecībā nav tādu cilvēku, kuri spēj uzsist galdā dūri un pateikt: veči, tā darīt nedrīkst! Kultūra taču ir mūsu nācijas pamatakmens!

Par to kaut kā aizmirst...

Turklāt pavasarī mūsu valstij taču tika iedoti četri miljardi eiro. Vai tad nevarēja iedot tai pašai veselības aprūpei vismaz pusi - dariet, kas vajadzīgs! Tad vismaz mums nevajadzētu upurēt visu citu, tostarp kultūru. Tagad galīgi nav forši, ka valstsvīri stāsta: tos, kuri neizskatās pēc dzīvotājiem, mēs neatbalstīsim! Ja viens otrs ļaunprātīgi neietu uz darbu un teiktu - dodiet man naudu! - tādus, protams, nevajag atbalstīt. Mēs cildinām brīvības cīnītājus, kuri nolikuši savu galvu, lai šodien mums būtu mūsu valsts, bet paralēli mēs tagad griežam nost galvu kultūrai, un tas ir noziedzīgi. Ne jau vienmēr ir runa par naudu, un latvietis ir pacietīgs, bet... Griezt nost galvu, lai kādu glābtu - tad beigu beigās kāda jēga vispār kādu glābt? Mākslas un kultūras vērtības - tās ir stipras, tomēr - ļoti trauslas. It kā no porcelāna veidotas. Ja tu porcelāna tasīti metīsi uz asfaltu, tā sašķīdīs. Un šobrīd man ir sajūta, ka šī tasīte ir palaista brīvā kritienā. Vai to kāds noķers, pirms tā atsitas pret asfaltu? Ja nenoķers, tad būs par vēlu...

Vai tu sajūti cilvēku atbalstu?

Esmu saņēmis gan atbalstu, gan nievājošu attieksmi, sak, ejiet un strādājiet.

Ā, kultūras cilvēki nestrādā?

Esmu uz to jau atbildējis. Pirmām kārtām, tas ir mans darbs - virzīt kultūras procesu, veidot to, un es to daru daudzus gadus, neskaitot stundas. Reizēm ir bijis tā, ka mēnešiem neredzu, kā aug mani bērni, jo es gatavoju kādu nozīmīgu kultūras notikumu. Un es arī neesmu nekāds baltrocītis: bērnību esmu pavadījis laukos, protu apstrādāt zemi, bet tagad, kad paliek skumji, eju mežā, un tīru mežu, gāžot vecus kokus. Taču valsts mudina: pārprofilējieties! Bet kas nāks vietā? Manuprāt, kultūra ir tā joma, kurā kopā ar izglītību ir vajadzīga arī dzīves pieredze. Mūsu dižgari - Rainis, Aspazija, Brigadere, ‒ viņi prata vienā teikumā ielikt domas varenumu, bet viņi to nav izdarījuši 20 gadu vecumā. Kad dzīves pieredze „strādā” kopā ar izglītību, šis tandēms spēj ietekmēt cilvēku domāšanu, un tas ir mākslas un kultūras galvenais uzdevums. Ja visi aiziesim prom... Es tomēr jūtu sevi kā mūsu zemes patriotu, un man ir svarīgi, lai mani bērni izaug par krietniem latviešiem, un kultūrai krietnu latviešu audzināšanā ir liela nozīme. Tāpēc ceru, ka veselais saprāts uzvarēs, un kāds to krītošo tasīti noturēs. Kaut kur lasīju Eiroaps atkopšanās plānu pēc kovida, un tur bija rakstīts, ka kultūrai jādod divi procenti no kopprodukta. Izskatās, ka mūsu valsts stratēģijā kultūrai ir nulle procentu... Kultūra nemitīgi ir pabērna lomā, un tad nav brīnums, ka tīmeklī tiek rakstīti pretīgi komentāri - tas ir kultūras nonievāšanas rezultāts. Kultūras nama direktoram ir jābūt reizē arī menedžerim, advokātam, sabiedrisko attiecību speciālistam, grāmatvedim un vēl sazin kam, viņa atalgojums ir smieklīgs, un nevar gribēt, lai būtu izcils rezultāts. Es biju tīnis, kad tu ar saviem Atmodas kolēģiem cīnījies par to, lai mēs atgūtu neatkarīgu Latviju, es biju sajūsmā - jā, kaut kas liels notiek! Toreiz tas bija mērķtiecīgi virzīts spēks, lai kultūra - gan rakstīšana, gan dziedāšana, gan runas māksla, ‒ palīdzētu sasniegt lielos mērķus. Un varbūt kultūra pat bija viens no gruntīgākajiem stūrakmeņiem to sasniegšanā. Tagad mums ir tādas kultūras pilis - teātri, muzeji, koncertzāles, - bet vai mums valstī kopumā ir kultūra?

Bet mums taču ir kultūras ministrs!

Viņš pats ir no vienas „pils”... Savulaik Margarita Vilcāne teica aptuveni tā: cilvēks, kurš realizē sevi kultūras jomā, nevar vienlaikus būt grāmatvedis, finansists un vēl kaut kas, jo, piemēram, viņas uzdevums ir - dziedāt un ar šo dziesmu palīdzēt virzīt kultūru. Tāpēc manī rodas jautājums: vai mūsu kultūras ministrs Nauris Puntulis ir savā pareizajā vietā? Vai viņš var pārstāvēt mūs visus, mūs - kultūras cilvēkus? Mūsu ir daudzi desmiti tūkstošu. Viņš ir labs dziedātājs, bet... Katram vajadzētu paškritiski izvērtēt savu darbību, jo, esot par kultūras ministru, ir jāpārzina ne tikai sava „pils”, bet arī, piemēram, Krāslavas kultūras nama problēmas. Kad bija aktuāls stāsts par Rīgas koncertzāles celtniecību, man bija tikai viens jautājums: kurš tad tur dziedās? Paskatīsimies kovidjezgas turpinājumu, redzēsim, vai maz ir jēga būvēt vēl vienu koncertzāli.

Varbūt tā tasīte jau būs nokritusi.

Nuja. Mums jau ir vairākas lielās koncertzāles. Kā tām iet? Ļoti grūti. Bet man - un daudziem no mums - vajadzētu, lai ministrs ceļas un krīt par nozari. Par mediķiem šodien visi krīt un iestājas, un tas ir pareizi, bet, manuprāt, sabiedrībai vajadzētu krist un celties par visām svarīgajām nozarēm. Un bez tās nopietnās pamatlietas - kultūras - mēs nevarēsim iztikt. Iedomājies pasauli bez kultūras... Tās ir šausmas.

Pasaule bez kultūras, Latvija bez svētkiem...

It kā jau nesaka pa tiešo - nesviniet. Toties saka: neejiet nolikt svecītes, nepulcējieties, ne... Tad varbūt lai valdītāji nāk klajā ar ierosinājumiem - ko darīt, lai vismaz kaut kas sirdī paliktu? Katru vakaru un katru rītu uzklausīt pamācības, ka jāmazgā rokas? Katru dienu uzzināt, cik ir inficējušies ar kovidu? Tad varbūt tomēr atrodiet kādu iespēju, lai cilvēkos iesētu vismaz nedaudz gaismas? Ja visur mums saka „nē”, tad jādomā - kas tiks dots vietā?

Tu pirms kāda laika teici: mūs tur kā piesietus suņus.

Nekas nav mainījies arī šobrīd. Kaut ko tur atbalstīs, kaut ko kompensēs, kaut kādi dīkstāves pabalsti... Bet šajā brīdī prātīgāk būtu, ja valsts dotu uzdevumu. Tā, piemēram, tu esi scenārists vai dramaturgs - uzraksti scenāriju vai lugu. Valsts tev par to samaksās. Kad tos scenārijus vai lugas realizēs - tas ir cits jautājums. Bet tu būsi pastrādājis, tu saņemsi par to honorāru. Tu esi rakstnieks? Valsts tev pasūta uzrakstīt grāmatu un par to samaksā. Un tā tālāk. To visu var glabāt Nacionālā bibliotēka, un pētniekiem pēc daudziem gadu desmitiem būs interesanti papētīt, ko radošie cilvēki kādreiz domāja. Bet mums piedāvā tikai konkursus Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF). Viens autors uzvar, pārējie kar zobus vadzī. Valsts uzstādījums acīmredzot ir tāds: kultūras cilvēkam jābūt nabagam, tad viņš var uz kaut ko pretendēt. Bet daudz vērtīgāk taču ir uzturēt kultūras cilvēkus līmenī un nodarbināt viņus, nevis rīkot sacensības ar VKKF starpniecību.

Jā, ministriju ierēdņiem sacensības neviens nerīko, viņu kontā konkrētā datumā iebirs naudiņa jebkurā gadījumā.

Protams. Ja kāds netic, ka profesionāli kultūras cilvēki tiešām rada, var taču iegūglēt un uzzināt par viņiem jebko. Bet viltvārži, protams, jāatsijā. Un es joprojām nevēlos visu laiku būt tādā piesieta suņa situācijā, kad man jāskatās, ko es drīkstēšu un ko nedrīkstēšu darīt, ko man piedāvās vai nepiedāvās VKKF. Ja mana nozare patlaban ir ciet, man nav nekādu iespēju pierādīt, ka es izķepurošos, lai „attaisnotu” piešķirto finansējumu.

Neviens arī netaisās tev prasīt, lai tu kaut ko pierādi. Valdītājiem īstenībā ir pilnīgi vienalga, ko tu domā.

Tas ir ļoti skumji. No tiem augstajiem logiem, protams, ir grūti redzēt, kas notiek lejā, meža pļaviņās, ja tu uz tām pļaviņām neej. Bet nedrīkst valsti vērtēt tikai skaitļos, valsts tomēr ir dzīvs veidojums, kas pamatā sastāv no cilvēkiem. Ir teritorija, ir valoda. Bet galvenais tomēr ir cilvēki, kuri mēģina kaut ko darīt. Var, protams, vaimanāt, ka cilvēku Latvijā paliek arvien mazāk, bet - kāpēc tad viņu paliek mazāk?! Atbilde būtu jāsniedz tiem, kuri valda. Bet ārkārtīgi ērta ir šī situācija, kurā viņi ne par ko neatbild. Man saka: ir politiskā atbildība! Ko tā nozīmē? Tā šodien diemžēl nenozīmē neko. Politiskā atbildība bija tad, kad 1990. gada 4. maijā Augstākās Padomes deputāti balsoja par Neatkarības deklarāciju, tad, kad cilvēki aiz parlamenta sienām gaidīja rezultātu. Bet tagad... Tagad ir tikai virkne ar stulbām reformām. Tagad reformē izglītību, nodokļus... Atceries, skolas laikā mums bija tie „konstruktori”, tos mēs skrūvējām, bet tie parasti izļurkājās, un tagad, vērojot „reformas”, man šķiet, ka tajās vispār nekas līdz galam nav pieskrūvēts, viss ir tikai „apmēram”, viss tirinās - tāpat kā tajā „konstruktorā”... Un neviens par to neatbild.

Toties attieksme pret cilvēkiem ir dzelžaini stingra: sodīsim, neļausim, palielināsim nodokļus!

Sevišķi mani sadusmoja finanšu ministra Reira teiktais: „Ja cilvēks pelna 200 eiro, viņam jābūt sociālo dienestu redzeslokā. Varbūt ir nepieciešama palīdzība, sociālā korekcija, ārstēšanās no atkarībām kādām, ja cilvēks nevar dabūt darbu, lai būtu vismaz minimālajā līmenī atalgojums.” Ministra teiktais nozīmē, ka viņš absolūti neizprot to, kas notiek apdraudētajās nozarēs. Ja es novembrī un decembrī nenopelnīšu neko, jo nenotiek nekas, tad man būs nepieciešama sociālā korekcija? Varbūt tomēr pašam ministram ir vajadzīga sociālā korekcija?