Viesturs Rudzītis: Ko mums darīt – pārvarēt sasalumu vai kolektīvi mirt?

„Manuprāt, šis ir tas brīdis, kad sabiedrībai jāsaprot, ka Satversme ir sagrauta un ka ne Saeimai, ne valdībai vairs nav tautas mandāta. Tās brīvību mīlošās, bet naivās tautas mandāta, kura izcīnīja Atmodu. Jāsāk pierast, ka tie ir ārēji, mums naidīgi spēki,” sociālajā tīmeklī rakstīja psihoterapeits Viesturs Rudzītis, uzzinot, ka Satversmes tiesa spriedusi: likumā paredzētais tēva atvaļinājums pēc bērna piedzimšanas pienākas arī mātes homoseksuālajai draudzenei. Tie ir centieni irdināt tradicionālo ģimeni, līdz ar to – sabiedrību un valsti. Par to un daudz ko citu – intervijā ar Viesturu Rudzīti.
20.11.2020. Elita Veidemane
 
©Kaspars Krafts/F64

Pavasarī tu teici, ka cilvēki nav īpaši nobažījušies par kovidsituāciju. Kā ir tagad, kad ir pasludināts atkārtots ārkārtas stāvoklis?

Es jau nestaigāju pa ielām un nepētu sabiedrisko domu... Ja runājam par maniem pacientiem, viņi nav nobažījušies. Nav ne uztraukuma, ne panikas. Taču pie manis nenāk kultūras darbinieki, viesnīcnieki, restorānu īpašnieki, manikīri... Tur nu varētu vērot pilnīgas zemdegas. Es iedomājos: kā tas būtu, ja man pēkšņi aizliegtu strādāt? Nevis tā, ka tu gatavojies, ka iesi pensijā un nestrādāsi, bet - piektdien tev paziņo, ka tu pirmdien vairs nestrādā.

Turklāt Valsts prezidents, kam tūlīt paaugstinās algu, klāsta, ka tagad ir lielā iespēja katram sēdēt savā alā un filozofēt neizfilozofēto! Vai viņš ir kopā ar saviem cilvēkiem, kam būs jāiznes šis ārprāts? Tautas prezidents? Sapņos? Mēs, piedod, arī es, pieturamies pie naiva priekšstata, ka valdība ir paredzēta, lai par mums rūpētos. Par spīti tam, ka ik uz soļa pierādās pretējais, mēs joprojām esam nelabojami optimisti un domājam: viss taču būs labi! Tas ir tāpat kā Semjuela Beketa lugā „Godo gaidot”: Godo šodien neatnāca, bet rīt viņš noteikti atnāks! Un tā katru dienu...

Mēs naivi ceram, ka valdība beidzot nolaidīsies no Marsa un sāks domāt, kā cilvēkiem palīdzēt, nevis kā viņus efektīgāk iedzīt zemē.

To es jūtu tavu publikāciju tonī. Un tev ir tiesības tā runāt, jo tu biji tur, uz barikādēm. Es arī tur biju. Tiem, kuri tagad pie varas, mēs esam iedevuši mandātu, ar ko viņiem vajadzētu strādāt tautas labā. Viņi varētu mums pajautāt: kā pareizi rīkoties? Tas ir līdzīgi kā ar attieksmi pret Lāčplēša ordeņa kavalieriem: viņi taču izkaroja šo valsti. Viņi to darīja ar kaut kādu savu sapni. Formāli atdot godu - tas labi, bet varbūt tomēr pajautāt: vai mēs esam piepildījuši jūsu sapni? Protams, Lāčplēšu vairs nav. Tad kam vaicāt? Tad pajautājiet paši sev varbūt, jūs, dzīvie pēcteči. Taču vēl ir latviešu leģionāri, vēl ir arī izsūtītie, viņu bērnu ir krietni daudz... Tātad ir daudz tādu, kam vaicāt - vai esat piepildījuši savu daļu mūsu kolektīvajā sapnī par Latviju?

Un tomēr. Vai cilvēku attieksme pret dzīvi pēdējā gada laikā ir mainījusies?

Satricinājumi notiek. Turklāt diezgan pamatīgi. Taču mums pietrūkst arī prasmes artikulēt notiekošo. Bet optimistiskais secinājums varētu būt tāds: tas, ko mēs tagad piedzīvojam, ir vieglais karš. Analītiķi apgalvo, ka situācijā, kāda patlaban ir pasaulē, vajadzētu būt reālam karam. Mums nav kara, mums ir kovids, un mums ir ASV prezidenta vēlēšanu batālijas globālajās piramīdās. Ir tāds krievu teiciens: ļiš bi ņe bilo voini (ka tik nebūtu kara - krievu val.). Tā ka varam paskatīties arī no tāda rakursa... Varam paskatīties, kā izpaužas mūsu kolektīvā identitāte, kā mēs uztveram Latviju. Man, kritušajiem karavīriem un mātēm, kas dzemdējušas bērnus, kurus nepaturēs sev, bet atdos tautai, tā ir vērtība, kas atrodas tālu pāri, augstāk par to tam, vai tu esi vai neesi paēdis. Cilvēka vēlme dzīvot ne tikai individuāli, bet izjust kolektīvās vērtības kā svarīgākās - tas liek pasaulei veidoties mijiedarbībā starp dažādiem kolektīviem. Vīrieša bioķīmija ir uzbūvēta ap serotonīnu, kas ieplūst asinīs, gūstot uzvaras. Sieviešu bioķīmija - apkārt dzemdes ciklam. Pērtiķiem ir tieši tāpat, tie nav sociāli konstrukti, kā apgalvo kreisie liberāļi, bet bioloģiskas determinantes. Vīrietis ir atkarīgs no uzvarām. Vīrietis ir teritorijas sargātājs un iekarotājs, viņš ir sievišķās pasaules aizsargātājs, un šo bioķīmiju nevar mainīt. Var redzēt, kā vīrietis kaujas savas vietas goda (serotonīna) dēļ, un cilvēkiem ir daudz vairāk sacensību iespēju nekā dzīvniekiem. Cilvēkiem ir militārā un politiskā, sporta, kultūras, zinātnes un citas sacensības. Un tad katrā no tām ir turnīra tabula: lūk, uzvarētāji un, lūk, zaudētāji. Pirms 1000 gadiem Latvijas teritorijā dzīvoja kādi 250 000 cilvēku, un no vienas apmetnes līdz citai vidēji bija vismaz 10 kilometri, un tās ir vismaz divas stundas, ejot kājām. Komunikācija nevarēja būt intensīva. Tāpēc turnīra tabula veidojās apmetnes ietvaros. Cilvēku skaits pieauga, un apmetnes sāka cita citai traucēt. Tāpēc vajadzēja sākt veidot lielākas piramidālas struktūras, un ar laiku tās bija - valsts, baznīca, armija... Bet šodien problēma ir tāda: uz Zemes ir 7,5 miljardi cilvēku, aptuveni puse ir vīrieši. Un bioķīmiski viņi nevar neveidot piramīdas. Tāpēc patlaban redzam globālas transatlantiskas piramīdas, pret kurām latviešu vīriešu piramīdām nav nekādu izredžu. Un tad mēs sākam jautāt: kāpēc Kariņa valdība rīkojas tā un tā? Tāpēc, ka šī valdība jūt lielāku lojalitāti pret to lielo piramīdu. Tā ir kreiso liberāļu idealizētā globalizācija, kuras sinonīms ir nacionālās suverenitātes zaudēšana. Valdība spiesta vairāk rēķināties ar virsnacionālām struktūrām, nevis ar vēlētāju, kurš jūtas lieks. Līdzdalības procents vēlēšanās krītas. Nākamais solis varētu būt pilnīga pilsoņu intereses izzušana par vēlēšanām un varas nodošana koloniālajai administrācijai, kuru, protams, dēvēs daudz smukāk.

Francijā dzīvojošais latviešu jurists, tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis nesen tīmeklī bija ievietojis savu lekciju par to, vai mūsu deputāti ir mūsu priekšstāvji vai pārstāvji. Viņš pierādīja, ka tas tā nav. Šis atzinums kaut kādā veidā saistās ar šīm piramīdām?

Jā. Tad, kad esam atdevuši savu balsi par šiem deputātiem un ilūziju par nacionālo piramīdu, viņi uzskata, ka vairs neko mums nav parādā. Viņi vienkārši karājas gaisā. Kas viņus pievāks? Vai nu šīs lielās piramīdas - kas tā visbiežāk arī notiek, ‒ vai arī vietējie (vai ne tik vietējie) oligarhi. Bet vietējie oligarhi, piemēram, pret Sorosu ir pilnīgas nulles. Lūk, 90. gadi. Atbrauc Soross un saka: ņemiet mani, un es jums došu. Bet viņš uzreiz arī sevi parāda: Visvaldis Lācis Sorosa fonda valdē? Viņš taču ir nacionālists! Un nacionālists Sorosam ir tas pats kas nacists. Un mēs šo spļāvienu norijam. Ja latvieši būtu politiski pieredzējusi nācija, mēs pateiktu Sorosam: tinies! Bet nepateicām.

Vēl vairāk: Vaira Vīķe-Freiberga šim starptautiskajam noziedzniekam 2005. gadā piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni.

Savukārt Valsts prezidents Zatlers 2009. gadā ciemojās pie Sorosa viņa Ņujorkas dzīvoklī. Droši vien saņēma norādījumus. Vai kāds no mūsu politikas vērotājiem analizē šos notikumus? Varbūt ir ērti pērties tikai pa savu mazo pīļu dīķīti savu šauro priekšstatu robežās un neredzēt ģeopolitisko notikumu loģiku?

Varbūt šādus valdītāju piebraucienus var salīdzināt ar kolaborāciju?

Jā, bet kolaborācija savā ziņā ir arī izdzīvošanas iespēja, kuru esam izkopuši detaļās. Tā tas bija kādreiz. Tagad kolaborācija ir nesalīdzināmi rafinētāka un ļaunāka nekā toreiz, ne tikai padomju, bet visos laikos. Taču es atkal domāju par lielajām sistēmām. Ja visu laiku tiek „potēts” - kovids, kovids, kovids, skaitļi, šausmas, izdegšana, nāve... tad tiek „iepotēts” arī tas, ka cits viedoklis nav iespējams. Bet ir taču cilvēki - ārsti, politiķi, kuri domā citādi. Ārstu vidē ir ļoti izplatīta pašcenzūra: žurnālisti man ir teikuši, ka faktiski nav iespējams dabūt no ārsta viedokli, ko viņš patiesībā domā par kovidu, nē nevis par kovidu, bet par to histēriju, kas ir ap šo slimību. Baidās! Tas pats Uga Dumpis... Viņam iedeva pusmiljonu eiro kaut kādam kovidpētījumam. Viņš, protams, varētu atsacīties vai pateikt, sak, ko izpētīšu, to izpētīšu, kā nu būs, tā būs. Bet viņam nāksies „izpētīt” vajadzīgajā virzienā. Žurnālisti - arī tu ‒ par to raksta. Un kas? Neko jau viņiem tu nevari izdarīt! Savukārt tiem, kuri saņem dažādus interesantus finansējumus, ir jātur mute ciet. Vērojot tendences un notikumus, varu secināt, ka viss tiek virzīts uz nacionālu valstu sagraušanu - kā to padziļināti analizēja Raivis Bičevskis tavā intervijā šā gada 22. jūlijā (Raivis Bičevskis: Latvijā ir intelektuālās politikas noriets). Un kā to var sagraut? Graujot šādas valsts pamatstruktūras. Tad sāksim ar ģimeni! Otrā lieta - Baznīca. Tad turpināsim ar žurnālistiku. Kas un kurš žurnālistikā ir palicis no Atmodas laikiem? Ļoti maz. Tālāk seko izglītība un veselības aizsardzība. Tur notiek vienkārši drausmas. Lasu šo ministriju lēmumus un domāju: tiešām vēl stulbāk izdomāt nevarēja? Tā nevar būt nejaušība.

Tu teici, ka cilvēks nav tikai individuāla būtne, viņam ir tieksme dzīvot kolektīvā, nenorobežoties. Kas ar cilvēkiem notiks šajā norobežošanās laikā, kad tiek ieviesti arvien skarbāki kovidnoteikumi?

Mēs pārstāsim rīkoties kā kopienas, kā kolektīva locekļi. Mēs vairs to nemācēsim. Kāpēc kristietība Romā tika padarīta par valsts reliģiju un tieši tad, kad Romas impērija sāka jukt? Tāpēc, ka Romas valdītāji juta: kaut arī kristieši tika vajāti un spīdzināti, viņi turējās kopā, tāpēc bija neuzvarami. Bet par to labāk runāt ar Hariju Tumanu.

Latvietis, manuprāt, nekad īsti nav bijis izteikts kolektīvists. Drīzāk jau viensētnieks. Iespējams, ka tāds kovids neko arī īpaši nemainīs latvieša ikdienā: kā dzīvoja viensētā, tā arī turpinās dzīvot.

Tā varētu būt. Tomēr no baltvāciešiem iemācījāmies dziesmu svētkus un „kopības apziņu”, kas vienmēr tiek sajusta un uzsvērta katros no tiem. Bet lieta vēl ir tāda: pēdējos simt gados kaut kas Latvijā ir noticis ar vīrieša identitāti. Tiem puikām, kuri saņēma Lāčplēša ordeņus, nebija bail krist karā. Viņiem pirms tam arī nebija bail iet bojā ielu kautiņos. Tie bija vīrieši, kuri spēja aizsargāt un stāvēt par savu patiesību. Bet tas, kas notika Otrajā pasaules karā un it sevišķi pēc tam - tā jau bija vīrieša identitātes mīcīšana un pazemošana. Tā bija negatīvā selekcija: lielākoties gāja bojā stiprie, lepnie, turīgie, apdāvinātie, bet izdzīvoja līdēji un nodevēji. Tādi neko nevarēja dot valstij, tādus arī sievietes necienīja. Bet tādu negatīvo selekciju redzam ne tikai attiecībā uz vīriešiem. Tā, piemēram, jaunām feministēm ir pieņemts būt resnām, neglītām un agresīvām. Kāpēc? Droši vien tāpēc, lai vīriešos radītu riebumu pret sievietēm. Nevar mainīt ne vīriešu, ne sieviešu bioķīmiju, bet var dot priekšrocības izvirzīties un turpināties vārgākajiem, tiem, kuru bioķīmija knapi dveš, nevis liesmo un kvēl.

Pilnīga sabiedrības degradācija.

Tad aizejam tālāk - kāda ir mūsu kultūras politika? Cik tā ir nacionāla? Kādas kultūras nozares tiek valsts finansētas? Nesen uzzinājām, ka Kultūrkapitāla fonds finansējis savādnieci, kura kaut kādā „mākslas pasākumā” pārtaisa sievietes par vīriešiem. Varbūt otrādi, neatceros. Viņa likusi nosiet sev olvadus un atjaunot jaunavības plēvi. Tā kultūrpuve, protams, ir daudz dziļāka, nekā spējam iedomāties. Iespējams, ka tieši kultūras bojāeja ir civilizācijas bojāejas priekšvēstnesis, un tāds kovids ir tikai viens no bojāejas signāliem. Ir viedoklis, ka arī PSRS nesagrāva ekonomiskā katastrofa, bet tieši Rietumu masu kultūra - košļenes, džinsi, kokakola un garmataini rokmūziķi.

Šajā sakarā jāpiemin bulgāru politiķis Plamens Peskovs, kurš teic, ka valstiskajai suverenitātei ir pieci līmeņi - 1) ārpolitika, 2) iekšpolitika, 3) finanses un ekonomika (nauda), 4) armija un 5) sava kulturāli vēsturiskā identitāte. Manuprāt, tieši pēdējais līmenis ir vissvarīgākais, un tieši tajā mūsu imunitāte ir vāja, neskatoties uz to, ka paši sevi uzskatām par kultūras lielvalsti. Tas ir tikai daļēji pamatoti.

Paliek neatbildēts jautājums: ko darīt? Un vai vispār ir iespējams kaut ko darīt? Varbūt jau ir par vēlu?

Jāmeklē konservatīvā doma un tās izteicēji. Bet kur tā ir? Kur ir konservatīvo sarunu festivāls „Lampa”? Kur ir konservatīvais žurnāls „Satori”? Kaut kā visi... izbeigušies. Kad jaunais censonis Raivis Zeltīts kaut ko mēģina šajā virzienā darīt, pret viņu tiek vērsta tāda propagandas uguns, kādu esam jutuši tikai no PSRS un Krievijas. Tevis pārstāvētais izdevums Neatkarīgā ir vienīgais konservatīvais medijs. Vēl ir pa kādam vienam autoram „Dienā” un „Latvijas Avīzē”. Tas arī viss. Vēl ir daži drosmīgi un gudri cilvēki, kurus varu uztvert kā konservatīvās domas nesējus - Raivis Bičevskis, Juris un Baiba Rudevski, Harijs Tumans, Leons Taivāns, kristīgo konfesiju vadītāji ‒ vēl arī daudzi, ko ātrumā nenosaucu un kuri vēl nav uznākuši uz skatuves... Jācīnās ar to līderu spēkiem, kas mums ir. Bet katram, kurš vēl uzdrošināsies stāties priekšgalā, jārēķinās ar mēslu straumēm savā virzienā, uzbrukumiem personīgajai dzīvei, neiegūtiem ienākumiem un tautas vairākuma šaubām un neizlēmību. Taču 90% tautas ir konservatīvi! Tai vienreiz ir vai nu jāpārvar šis sasaluma brīdis, vai kolektīvi jāmirst, ieplūstot kādā no globālajām piramīdām...

Tikko notika vēl viens trieciens konservatīvajiem spēkiem: Satversmes tiesa nosprieda, ka likumā paredzētais tēva atvaļinājums pēc bērna piedzimšanas pienākas arī mātes homoseksuālajai partnerei. Manuprāt, tā ir Satversmes un valsts pamatu graušana, ko diemžēl atbalsta arī mūsu valsts prezidents (Egils Levits: Katrareforma "jāpiegriež" reālajai dzīvei). Uzreiz pēc šā sprieduma publiskošanas tu ierakstīji tviterlentē: „Manuprāt, šis ir tas brīdis, kad sabiedrībai jāsaprot, ka Satversme ir sagrauta un ka ne Saeimai, ne valdībai vairs nav tautas mandāta. Tās brīvību mīlošās, bet naivās tautas mandāta, kura izcīnīja Atmodu. Jāsāk pierast, ka tie ir ārēji, mums naidīgi spēki.” Kāds ir tavs komentārs šim bezprecedenta notikumam?

Mani šokē ne tik daudz šādi ārkārtas notikumi - tie loģiski izriet no globālistu ideoloģiskā spiediena turpināt suverenitātes atņemšanu. Viņi izmanto homoseksuāļus, kuri paši to nesaprot - tāpat kā boļševiku izmantotie strādnieki, ‒ lai grautu tradicionālu ģimeni, ar kuru valsts ir vēsturiskā partnerībā. Drīzāk šokē tas „jēru klusēšanas” un kapitulācijas noskaņojums, kas jūtams tautā un kas ļoti kontrastē ar poļu un ungāru noskaņojumu, reaģējot uz tādām lietām. Vai dāņu, kas tikko ar nedēļu ilgām protesta demonstrācijām panāca, ka no valdības retorikas pazuda termins „obligātā vakcinācija pret Covid-19”. Šī situācija plēš manī tās saites, kas tika sasietas kā manu vecvecāku ideāli ar Atmodas enerģiju. Fiziski un psiholoģiski to sajūtu, un, domāju, tā ir daudziem. Un tas ir tieši tas, ko vēlas panākt globālisti un viņu vietējie pakalpiņi, kuri mums jautā - kurā gadsimtā jūs dzīvojat? Varbūt tomēr celsimies, lai aizstāvētu savu teritoriju un savas robežas? Jo tauta dzīvo visos gadsimtos, kuros ir dzīvojusi, tāpat kā indivīds - katrā viņa vecumā.