Andis Kudors: Satversmes tiesas ievārīto putru strēbsim ilgstoši

„Tie, kuri vēlas panākt dabiskās ģimenes eroziju, neapstāsies. Tie, kuri mēģina apgalvot, ka šis Satversmes tiesas spriedums neko neietekmēs, liekuļo. Tas ietekmēs daudz ko un ilgtermiņā. Uz šo spriedumu atsauksies, būs nākamās tiesvedības. Tie, kuri aizstāv ideju par „mammu Nr.1” un „mammu Nr.2”, respektīvi, „jaunās sociālās realitātes ģimeni”, tie neapstāsies. Mēs taču redzam, kādas ir tendences Rietumeiropā. Tā ir pašdestrukcija, ko nevar saistīt ar tautas ilgtspējīgu attīstību,” teic Andis Kudors, LU vieslektors, bloga „Latvijasdrosiba.lv” autors. Runājam par Satversmes tiesas spriedumu, kovidu un zirgu mainīšanu nelaikā.
08.12.2020. Elita Veidemane
 
©Rūta Kalmuka/F64

Daudz kas liecina par to, ka cilvēku vairums neuzticas valsts varai. Tas īpaši jūtams pēc pēdējiem, maigi sakot, īpatnajiem valdības lēmumiem attiecībā uz ierobežojumiem un aizliegumiem, kas saistīti ar kovidkrīzi. Droši vien nebūšu tālu no patiesības, apgalvojot, ka dziļa neuzticēšanās valsts varai varētu ietekmēt valsts drošību.

Viens no drošības elementiem tiešām ir cilvēku uzticēšanās institūcijām pašu valstī, kā arī starptautiskām institūcijām. Drošība ir pētniecības sfēra, kas mūsdienās īpaši koncentrējas uz indivīdu. Tad, kad ir sakārtotas lielās lietas - piemēram, Latvijā mēs esam gandarīti, ka iestājāmies NATO, mums ir paplašinātā kaujas grupa un mūsu NATO partneri atrodas šeit, - mēs skatāmies, kas notiek individuālajā līmenī. Ir svarīga psiholoģiskā dimensija - kā mēs jūtamies? Drošības studijās izdala speciālu jēdzienu „cilvēkdrošība”, ko klasiskā veidā definē sekojoši: cilvēks ir brīvs no bailēm un no trūkuma. Ja to sadala sīkākās sastāvdaļās, atradīsit veselības aspektu, ekonomisko varēšanu, ticību Dievam (tiem, kuri tic), pašpietiekamību, pozitīvu komunikāciju ar cilvēkiem, spēju integrēties sociālajos tīklojumos, fizisko drošību. Latvijā sevišķi nav veicies ar uzticēšanos partijām un parlamentam, rādītāji ir visai zemi. Diezgan augsta ir uzticēšanās bruņotajiem spēkiem, nav slikti rādītāji policijai.

Neuzticēšanās partijām, manuprāt, visai izteikti varētu norādīt uz cilvēku neuzticēšanos valsts varai.

Reiz pirms Saeimas vēlēšanām vēroju debates, tur tika vaicāts arī par finansējumu kultūrai. Sapratu, ka finansiāli palielinājumi nespīd... To zināja arī politiķi, kurus žurnālisti intervēja.

Lielākā daļa politiķu mocījās un staipījās, stāstīdami, ko nu viņi darīs ar to kultūru. Pēc viņu sejām gan varēja spriest: neko viņi nedarīs. Bet ja viņi to pateiks atklāti, kultūras cilvēki klups viņiem krāgā... Priekšvēlēšanu kampaņu laikā politiķiem nav drosmes pateikt, kā patiesībā ir, jo gribas patikt. Tajā konkrētajā diskusijā tikai vienam politiķim bija drosme pateikt, ka darīs, ko varēs.

Otrā svarīgā lieta: cilvēki neapzinās savas ideoloģiskās prioritātes. Tā, piemēram, kāds vēlētājs sirdī ir sociāldemokrāts, viņš nobalso par kādu latviešu partiju, kas nemaz nav sociāldemokrātiska un lems kā konservatīva partija, kas iestājas par zemiem nodokļiem. Seko vilšanās. Bet Eiropas de-ideoloģizācijas tendences ir apstājušās, jo cilvēki saprot, ka politika nav tikai ekonomiskie jautājumi. Mainās ideoloģija, piemēram, uzskats par to, kas ir ģimene, valodas jautājumi, kultūras saglabāšana. Ilgtermiņā eksistēs tās politiskās partijas, kas būs nevis tematiskās, tādas, kurām acumirklī kaut kas jāatrisina, piemēram, kovidkrīze, bet tās, kuras būs skaidri formulējušas savas ilgtermiņa prioritātes.

Tie paši sociāldemokrāti iestāsies par augstiem nodokļiem un pabalstiem, būs mazaktīva ideja par nāciju, zema interese par valodas saglabāšanu, mazāks akcents uz valsts aizsardzību un patriotismu. Un tieši otrādi - konservatīvas ievirzes partijas atgādinās, ka ekonomiskie labumi nav vienīgie cilvēkam nepieciešamie. Pilsoņi lūkojas politikas virzienā, lai cita starpā aizstāvētu arī savu identitāti. Cilvēkiem būs iespēja izvēlēties. Un, lai arī kāda problēma nāktu, būs skaidrs, ka ikviena partija to risinās atbilstoši saviem ideoloģiskajiem uzstādījumiem. Tas būs virziens uz stiprām partijām. Domāju, ka ideoloģiskā sakārtošanās tomēr notiek.

Jūs runājat par neuzticēšanās dziļākajām saknēm. Un tomēr - kas konkrēti ir izraisījis neuzticēšanos pret valsts varu tieši šajā laikā? Vai tie ir valdības nereti absurdie lēmumi? Varbūt tas ir arī Satversmes tiesas priekšsēdētājas Osipovas uzbrukums Satversmei, kas izraisīja sabiedrības sašutumu?

Runājot par pirmo... Krīzes menedžments pēc definīcijas pieprasa izlēmīgu, ātru rīcību ar mazākiem saskaņošanas elementiem. Tas nozīmē: ar mums kā ar sabiedrību tik daudz nekonsultēsies kā „miera laikā”. Ja mēs tomēr sagaidām, ka ar mums konsultēsies par visām lietām, var sanākt vilšanās. Krīzē veidojas demokrātijas deficīts, un tas ir normāli. Kas šobrīd mudina neuzticēties? Domāju, ka lielā mērā - neizlēmība, līderu personīgās īpašības. Vēsturiski varēsim vērtēt, kurus premjerus esam saukuši par krīzes premjeriem. Patlaban svarīgs ir izlēmīgums un skaidrība. Ja krīzes situācijā valdība „raustās”, tad arī rodas neuzticēšanās.

Parunāsim par Sanitu Osipovu.

Man bija milzīga vilšanās. Konservatīvi domājošie - es runāju simboliski, ‒ vienā līnijā turēja aizsardzības sienu, bet iebrucējs atnāca pilnīgi no citas puses un ar veseri sadragāja vienu no aizsardzības sienas stabiem. Vilšanās bija tāpēc, ka trieciens nāca no negaidītas puses: mans personiskais viedoklis ir tāds, ka Satversmes tiesa pieņēma nevis tiesisku, bet gan politisku lēmumu, līdz ar to „de facto” iejaucoties likumdevēja varas atzara atbildībā. Putra, ko ievārīja Satversmes tiesa, būs jāstrebj ilgstoši, un likumdevējam vajadzēs domāt, kā tam duļķainajam ūdenim, kas tagad palaists no Satversmes tiesas, neļaut izplesties plašākā teritorijā.

Tomēr baidos, ka tie, kuri vēlas panākt dabiskās ģimenes eroziju, neapstāsies. Tie, kuri mēģina apgalvot, ka šis Satversmes tiesas spriedums neko neietekmēs, vienkārši liekuļo. Tas ietekmēs daudz ko un ilgtermiņā. Uz šo spriedumu atsauksies, būs nākamās tiesvedības. Tie, kuri aizstāv ideju par „mammu Nr.1” un „mammu Nr.2”, respektīvi, „jaunās sociālās realitātes ģimeni”, tie neapstāsies.

Mēs taču redzam, kādas ir tendences Rietumeiropā. Es to nevaru nosaukt citādi kā vien par pašdestrukciju, ko nevar saistīt ar tautas ilgtspējīgas attīstības atbalstīšanu. Tā ir sveces dedzināšana no diviem galiem, un diemžēl radikālie liberāļi neņem vērā to, ko viens no konservatīvisma klasiķiem - Edmunds Bērks - ir savulaik teicis: „Vēsture ir mirušo, dzīvo un vēl nedzimušo vienība.” Mēs neesam atrauti ne no pagātnes, ne nākotnes. Ja mēs šodien pieņemam kādus lēmumus, tie noteikti ietekmēs rītdienu un parītdienu.

Bērks ir arī teicis, ka ir slieksnis, aiz kura pacietība un iecietība pārstāj būt par tikumu. No Sanitas Osipovas esam daudz ko dzirdējuši arī kristiešu virzienā. Viņa TV klāstīja, kas, viņasprāt, ir kristīgās vērtības un kas nav. Man to visu bija grūti klausīties, tomēr noklausījos. Es piekrītu, ka pret ikvienu cilvēku jāizturas ar cieņu un iecietību, bet pret negācijām, kas tiek intensīvi popularizētas, man nav jāizturas ar iecietību.

Ja runājam par kristīgajām lietām... Kad pie Jēzus pieveda sievieti, kura bija pieķerta laulības pārkāpšanā, saskaņā ar Veco Derību viņu vajadzētu nomētāt ar akmeņiem. Bet Jēzus izrādīja pret viņu mīlestību un iecietību. „Kurš bez grēka, lai pirmais met akmeni,” viņš teica. Un kas notika? Vecie vīri pirmie nometa zemē akmeņus, pēc tam - jaunie, un visi devās prom. Jēzus pateica sievietei: „Ej un negrēko vairs.” Mums saka: kristieši, esiet iecietīgi! Mēs arī tādi esam. Tos, kuri ir agresīvi pret gejiem, kristieši neatbalsta. Nevajag jaukt kopā kriestietību ar huligānismu, agresiju, kriminālpārkāpumiem. Bet nevajag mums, kristiešiem, arī teikt: ignorējiet Bībeles tekstus! Nu, neignorēsim. Protams, ne visiem konservatīvajiem ir jābūt reliģioziem, un būs arī citi racionāli domājoši cilvēki, kuri aizstāvēs dabisko ģimeni un kuri sapratīs, ka ir ļoti daudz destrukcijas neprātīgos eksperimentos, kuru sekas mēs redzēsim tikai pēc vairākiem gadiem.

Par neiecietību runā arī Sanita Osipova: „Mums mācīja neiecietību. Paaudzēm ilgi. Kā tādus kaujas suņus.” Diezgan aizvainojošs teksts: viņa tautu salīdzina ar kaujas suņiem, pati būtībā attaisnodama neiecietību. Bet latvieši nemaz neizceļas ar kaut kādu īpašu neiecietību.

Nu, nav latvieši neiecietīgi. Vēsture rāda, ka drīzāk daudzās situācijās latvieši bijuši iecietīgi...

Pat pārāk iecietīgi.

Latvieši ir pārāk toleranti gan tur, kur vajag, gan tur, kur nevajag. Bet šādos tekstos redzu liberāļu augstprātību un agresivitāti. Konservatīvu pārliecību viņi apsaukā par tumsonību, bet tas viņiem, protams, nedara godu. Jārespektē taču oponentu viedoklis un tiesības domāt tā, kā viņi domā.

Nu, jūs jau arī gribat neiespējamo.

Tā pati Osipovas kundze pretnostatīja reliģiozu personu un racionālu personu. Tas nozīmē - tie, kuri tic Dievam, nespēj racionāli spriest? Tā ir ļoti agresīva un augstprātīga retorika. Ja tiek pieprasīta tolerance, tad demonstrējiet toleranci arī pret konservatīvu pārliecību.

Jūs par šo tēmu precīzi izteicās tviterlentē: „Sanita Osipova šovakar pie Rēdera pretnostatīja „reliģisku personu” „racionālai personai”, norādot uz sevi kā uz to otro. Apsveicu visus ar šo tiesnesi! „Tolerance un cieņa” pret ticīgajiem sit augstu vilni.” Bet kā jūs domājat: kāpēc Osipovas nekaunība, ielaužoties likumdevēja laukā, revidējot Satversmi un ņirgājoties par konservatīvās domas nesējiem, netiek pienācīgi novērtēta no Saeimas puses? Klusē partijas, kuras sevi dēvē par konservatīvām, klusē ministri, ieskaitot premjeru Kariņu, klusē juristi. Nopietni izteikusies ir tikai Baiba Rudevska.

Labs jautājums. Ir citas tēmas, kas aizņēmušas prātu. Ir budžets, ir kovids. Tad, kad šīs divas lietas pārstās būt centrālās, domāju, ka tad klusums tiks pārtraukts. Iespējams, tagad Latvijas konservatīvajā sabiedrībā tiek formulēta nostāja, un mēs to redzēsim pēc laika.

Iespējams, tad jau būs par vēlu... Saeimas deputāts Didzis Šmits intervijā Neatkarīgajai uzsver, ka premjers Krišjānis Kariņš nav piemērots krīzes situācijai un ka viņu vajadzētu nomainīt. Jūs gan rakstāt: „Lai cik nebūtu klišejiski par zirgu nemainīšanu uz pārmijas, domāju, ka patlaban tas teiciens ir vietā.”

Jā, uzskatu, ka uz pārmijām zirgi nav jāmaina. Redzam, ka arī vakcīna vairs nav tālu. Tā jebkurā gadījumā mainīs situāciju. Tāpēc šis nav brīdis, lai satricinātu valsti vēl vairāk, mainot premjeru. Jāļauj vētrai pāriet pāri.

Mums vienlaikus ir vairākas vētras...

Tā ir. Ja ir jārīkojas atbilstoši sociālās realitātes konstatācijai (kā noteikusi Satversmes tiesa), kāpēc Satversmes tiesa nelemj, ka, piemēram, krievu valodai jābūt par otro valsts valodu? Sociālā realitāte rāda, ka šajā valodā runā daudzi. Tātad valodas gadījumā ir citi principi, kas saistīti ar valsts izveidi un ar valsts mērķiem? Lasot Satversmes preambulu, mēs arī sapratīsim, ka attiecībā uz ģimenes jēdzienu mums ir mērķi, tradīcijas un izpratne. Kas tie par dubultajiem standartiem no Satversmes tiesas puses? Ja šis dubultstandartu princips ir tas, pēc kura vadīsies tiesībās un likumdošanā, mēs varēsim konstatēt visdažādākās sociālās realitātes, kurām nāksies dot zaļo gaismu. Tad kur ir atļautības robeža? Viena no lietām, ar ko cilvēks atšķiras no dzīvnieka ir tā, ka cilvēkam ir savas morālās normas - mēs disciplinējam sevi, izlemjam, ka tālāk vairs neejam.

Bet Osipova taču izteicās, ka „tauta ir tikai likumdevējs”. Interesanti, kas tad ir augstāks par likumdevēju?

Mana versija ir tāda. Pēc šī Sanitas Osipovas izteiciena mums it kā jāsaprot: ieraksts Satversmē, ka vara pieder tautai, mums nav jāuztver tik tieši. Tas nozīmē, ka tas, kas nāks no ārpuses, taps svarīgāks par likumdevēju un tautu. Starptautiskajās tiesībās tiešām ir princips „pacta sund servanda” (līgumi ir jāpilda). Ja mūsu valsts ir parakstījusi kādu starptautisku līgumu, mums tas ir jāievēro, un tas ir augstāks par mūsu iekšējiem likumiem. Bet mums taču ir izvēle - parakstīt kādu līgumu vai ne! Tā jau ir tā mūsu vara! Taču Osipovas kundze apšaubīja mūsu spēju lemt par sevi, mūsu likumdevēja spēju kaut ko risināt. Tas ir ļoti bīstams ceļš.

Kādu jūs redzat valsts apdraudējumu patlaban - kovida pandēmijas laikā, ko apmirdz - ceru, īslaicīgi, ‒ Osipovas izlēciens pret Satversmi?

No cilvēkdrošības perspektīvas, kur izcelts individuālais aspekts un subjektīvā uztvere, šis, protams, nav drošākais Latvijas valsts periods. Tā kā runa ir par brīvību no bailēm un no trūkuma, kovids ir radījis daudz nemiera, nedrošības un baiļu, turklāt ne tikai kovids, bet arī tas, kas notiek ap to. Piedevām arī Satversmes tiesas lēmums lielai daļai Latvijas sabiedrības nav vairojis drošības sajūtu. Tas viss kopā ir reāls cilvēkdrošības apdraudējums.