Ojārs Spārītis: Pārvaldīt zināšanas – tas ir līdzīgi seksuālajai baudai

„Lielākā daļa no maniem bērniem – es viņus visus, šos divdesmit un trīsdesmitgadīgos jauniešus saucu par bērniem, ‒ ir sapratuši, ka viņiem jāmācās kā trakiem, lai viņi būtu zināšanu, nevis tikai prasmju cilvēki. Mūsu izglītības reforma liek uzsvaru uz prasmēm, bet aizmirst par zināšanām, tādā veidā radot novienādoto cilvēku sabiedrību, kam plānāka zināšanu kārtiņa, tāpēc tā ir mazāk spējīga kritiski domāt un tāpēc vieglāk manipulējama,” par to, kāpēc ir nepieciešamas zināšanas, domā Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Ojārs Spārītis.
28.12.2020. Elita Veidemane
 
©F64

Turpinām sarunu ar viņu. Iepriekšējā saruna: Ojārs Spārītis: Mūsu izgudrojumi paliek uz papīra.

Cik ilgi tevi pazīstu, tu vienmēr esi lasījis lekcijas studentiem. Kas notiek tagad - attālinātajā laikmetā?

Kopš oktobra man vairs nav lekciju studentiem klātienē. Līdz totālās karantīnas izsludināšanai studenti lūdzās saglabāt klātienes nodarbības, un lekcijas notika līdz grupu nodarbību aizliegumam. Jaunieši ātri aptvēra, ka attālinātās nodarbības nav tik pilnīgas kā klātienes lekcijas. Tā bieži paliek tikai sausa informācija, ar lēnāku iedarbības un uztveres efektu, jo pietrūkst dialoga, uzskates līdzekļu, kas atrodami tikai ārtelpā, nav acu kontakta, ķermeņa un žestu valodas. Paslēpušies aiz „zoom” konferences pelēkajām „kapa plāksnēm”, studenti zaudē motivāciju, bet es - „pātadziņu”. Kāds students vēl ir samiegojies, kāds cits - atiet nost no ekrāna, jo bērni prasa brokastis, vēl kāds dodas uzvārīt kafiju. Un tomēr lielākā daļa no maniem bērniem - es viņus visus, šos divdesmit un trīsdesmitgadīgos jauniešus saucu par bērniem, ‒ ir sapratuši, ka viņiem jāmācās kā trakiem, lai viņi būtu zināšanu, nevis tikai prasmju cilvēki. Mūsu izglītības reforma liek uzsvaru uz prasmēm, bet aizmirst par zināšanām, tādā veidā radot novienādoto cilvēku sabiedrību, kam plānāka zināšanu kārtiņa, tāpēc tā ir mazāk spējīga kritiski domāt un tāpēc vieglāk manipulējama.

Kā tu tā „noliki” mūsu kompetenču izglītību... Bet ja nopietni: klasiskā izglītība veicināja prasmi domāt, salīdzināt, analizēt. Ko veicina kompetenču izglītība? Iespējams, ka zināmu primitīvismu un vadāmību.

Kopš Platona akadēmijas laika vai kopš filozofa Marsilio Fičino vadītajām diskusijām un lekcijām izredzētajiem florenciešu jauniešiem Mediči dzimtas bibliotēkā Florencē, vai pat kopš 19. gadsimta Eiropas augošo industriālo pilsētu ģimnāzijām un universitātēm, kas sagatavoja ne tikai profesionālajām, bet arī universālajām zināšanām - indivīds tika audzināts par personību, kam bija vajadzīgs teātris, muzeji, opera. Tāds cilvēks spēja novērtēt moderni labiekārtotu pilsētvidi, ēkas un parkus.

Tas nozīmē tikai vienu: jo vairāk ļaujam „kazarmu diktatūrai” standartizēt indivīdu, jo unificētākas kļūst viņa prasības dzīvei, un viņa pieticīgās vajadzības var apmierināt surogātkultūra, „hruščovkas” un cita veida industriālais vides dizains, kurš gan spēj pildīt funkciju, bet kam pietrūkst estētikas. Iedomājies cilvēku, kurš paliek iespundēts četrās sienās uz vairākiem mēnešiem vai pat gadiem. Viņš tur piedzims, dzīvos un uzaugs, iespējams, ka izstaigās pat visu dzīves ciklu, sākot no bērnudārza līdz augstskolai, - tad kādas gan būs viņa prasības pret apkārtējo pasauli, ja viņa tēvs būs GOOGLE, māte VIKIPĒDIJA, bet viņa vietā domās Izglītības un Labklājības ministrijas? Tāds indivīds būs viegli „barojams” ar jebkuru informāciju bez izšķirības, jo kritiskās un vērtējošās domāšanas šādam pilngadību sasniegušajam studentam pietrūks, viņa prasību slieksnis būs minimāls, bet viņa sociālā derīguma koeficients - nulle. Viņš būs dzīvei sabiedrībā nepiemērots indivīds un tādējādi - sociāli apgādājams. Zini, šeit es labprāt gribētu apstāties, jo ar sociālās modelēšanas jautājumiem būtu jānodarbojas vecuma pedagogiem, filozofiem un sociologiem, kuri šajā aizliegumu un karantīnas laikā, šķiet, ir nodevušies laika trūkuma dēļ neizlasītu grāmatu lasīšanas kaislībai un ir apstājušies prognozēt pandēmijas sekas. Bet Vācijas Zinātņu akadēmijai valdība jau aprīlī deva uzdevumu bez epidemioloģiskajām un ekonomiskajām sekām modelēt arī sociālās sekas, un tā bija gudra un valstiski tālredzīga rīcība, kurā izpaudās rūpes par sabiedrību.

Ar attālināto mācību metodi nav iespējams iedot studentiem visu, kas viņiem nepieciešams patstāvīgo darbu veikšanai. Tikai ar to vien, ko viņi atrod internetā, nepietiek. Taču arī informācijas sabiedrībai ir savs labums, jo, ja kāda grāmata nav atrodama mūsu krātuvēs, tad, sērfojot internetā, mēs varam iekļūt jebkurā pasaules bibliotēkā. Un atliek tikai noturēt tonusā studentu zinātkāri, jo jau pēc pirmā kursa viņi sāk saprast, ka zināt - tā ir bauda. Pārvaldīt zināšanas kā savu domu aparātu - tā ir intelektuāla labsajūta, kas ir salīdzināma ar cilvēka organiskajām baudām, varbūt pat līdzīga seksuālajai labsajūtai. Kamēr jaunais cilvēks nav izpratis šīs baudas sajūtas emocionālo un garīgo stimulēšanas mehānismu, tikmēr viņš mācās tāpēc, ka „mamma un tētis liek”. Un, kad redzu, ka mani studenti raujas pēc zināšanām un prasa - dodiet vēl! - tas man ir lielākais gandarījums. Sabiedrība, kas raujas pēc zināšanām, nebūs vadāma ar manipulatīvām metodēm, tā spēs domāt kritiski.

Mans kā ilggadēja pedagoga uzdevums šajā sabiedrībā ir - būt par sava veida disidentu: ja globālais izglītības process un dažādas reformas liek cilvēku nivelēt un padarīt par skrūvīti robotizētā sabiedrībā, es vēlos mācīt individualitātes un veidot personības, kas būs gana atšķirīgas ar savām spējām un talantiem, bet būs arī spējīgas eksistēt kā autonomas personības ar savu vērtību sistēmu. Bet šī vērtību sistēma, protams, viņos ir jāiestrādā, jānostiprina, lai to neapdraudētu konjunktūras vai pārejošas modes vēji. Jāatzīst, ka mūsu šodienas dzīve globalizētajā pasaulē rada pārāk maz vērtību. Un, ja runājam par Eiropas vērtībām - tās nav iespējams definēt, jo tās ir ļoti izplūdušas, nekonkrētas un daudzreiz pretrunīgas.

Nu, kā, Eiropas vērtības pie mums, Latvijā, tiek regulāri popularizētas un akcentētas. Gluži nesen Satversmes tiesa pat revidēja Satversmi, pietuvinot to Eiropas vērtībām...

Šodienas veselo sabiedrības apziņu grauj milzum daudz provokatīvi pasviestu modes virzienu, kas ārda cilvēka viengabalainību: dzimuma un kultūras piederības jautājumi, reliģijas brīvības jautājums, izglītības nekonsekventā politika, neesošas industrijas vai ātri mainīgas tehnoloģiju sabiedrības neskaidrā profesionālā orientācija un daudzi citi riski. Lai attīstītos un ietu uz priekšu, ir jābūt kaut kam vairāk nekā prasmju cilvēkam, kurš izcili prot klāt viesnīcā gultas vai virtuozi mainīt vasaras riepas automašīnai pret ziemas riepām, cerot, ka varēs veiksmīgi darīt to visu mūžu. Prasmju cilvēki diemžēl nekonstruē kovidvīrusu apkarošanas vakcīnas, nepēta ģenētiskās nianses cilvēka dzīvībai un veselībai svarīgos brīžos, nedz arī risina fundamentālo zinātņu attīstībai būtiskus teorētiskos uzdevumus. Katrs sabiedrības loceklis dara savu derīgo darbu atbilstoši savām zināšanām un kvalifikācijai. Un tie cilvēki, kuri rada jaunu vakcīnu arhitektūru, noteikti redz tālāk un domā sarežģītāk, nekā tas notiek prasmju sabiedrības līmenī. Un tieši tāpēc politisko mehānismu „konstruktori” neieklausās augstākā intelekta prognozēs, bet orientējas uz īsākā distancē domājošas vai emocionāli reaģējošas sabiedrības daļu. Nav ieinteresēti ieklausīties.

Tu teici, ka šolaik - apbrīnojamā kārtā - grāmatas tiek lasītas vairāk. Varbūt cilvēka apziņas fragmentēšana ir atdūrusies pret ko nopietnāku?

Tā gribas domāt. Kaut gan grāmatnīcas ir slēgtas vai daļēji slēgtas, grāmatas tomēr var iegādāties internetā. Jau sen eksistē arī digitālās grāmatas, bet es dodu priekšroku īstajām - tādām, kuras var izņemt no plaukta. Tikko iznāca manis izveidotā grāmata „Dagmāra Kopštāla. Dienasgrāmata. 1917 - 1923”. To, lieliski pārzinot faktoloģiju, komentēja Latvijas Kara muzeja krājuma nodaļas vadītāja Barba Ekmane. Baltvāciešu ģimenes atvasīte - četrpadsmit gadu jauna meitene savā dienasgrāmatā apraksta asinis stindzinošas Latvijas vēstures ainas. Grāmatā ir aprakstīts mūsu valsts dzimšanas laiks, kad krievu cara armija atkāpjas no Rīgas, bet vācu armija - uzbrūk. Kamēr nav ne vienu, ne otru, latvieši varas vakuumā nodibina valsti. Pēc tam nāk boļševiki, un tos savukārt no Latvijas laukā dzen landesvērs kopā ar pilnīgā bezizejā, no nulles dibinātām latviešu armijas vienībām. Tām palīgā dodas igauņi... un zūd baltvāciešu cerības uz cariska vai ķeizara Vilhelma paspārnē atvasināta valstiska veidojuma īstenošanos.

Šajā karu un politikas ķīselī tiek uzrakstīts pusauga meitenes stāsts, kuru var lasīt ar aizrautību un vērot, kā aug un nobriest jauns cilvēks un cik asiņainās dzemdībās dzimst Latvijas valsts. Vienubrīd Rīgā ir sarkanais terors, vienubrīd - baltais, ostā ir britu karakuģi, bet reidā - franču. Un to visu skata bērns, kam patiesībā vajadzētu spēlēties ar lellēm, bradāt pa ziedošām pļavām un domāt par sapņu princi. Toties Dagmāra Kopštāla un viņas ģimene, kas dzīvo Mīlgrāvī, ik dienas redz kritušos, ik dienas dzird šāvienus un pieredz boļševiku sarīkoto 1. maiju, klausās Pētera Stučkas runas Komunāru laukumā. Visiem, kuriem jelkāda vara ir iedevusi rokās ieroci, no šīs un citām Rīgas civiliedzīvotāju ģimenēm vajag tikai pārtiku, alkoholu, vietu, kur pārgulēt un pēc tam pamest visu šo postažu. Varbūt šajā stāstā ir zināma līdzība ar šodienu: mūsu dzīvokļos gan nelaužas viena vai otra vara, bet apjukums rada līdzīgas sajūtas, kurās neviens nezina, no kuras puses tuvojas briesmas, vai būs un kādi būs lēmumi, kas tās varētu novērst.

Nupat ir izdota lieliska grāmata par Latvijas muižām: Vitolds Mašnovskis, „Muižas Latvijā. Vēsture, arhitektūra, māksla”.

Jā, šis muižu ansambļu, to lepno dzīvojamo un saimniecības ēku katalogs sniedz vēsturiski dokumentālu liecību par to, kādā stāvoklī bija šie Latvijas ekonomikas balsta instrumenti pirms 100 gadiem un tagad. Latviešu sabiedrībā tas vairs nav strīdus jautājums - kas cēla un kam piederēja muižas. Bet jautājums ir par to, kas notiek ar ekonomiku, politiku un kultūru civilizācijas attīstības lūzuma posmos. Pilnīgi loģiski, ka vācieši kā muižu īpašnieki naudu izlietoja savam komfortam: lai varētu Latvijā dzīvot kā Eiropā. Lai gan viņi katru gadu nebrauca uz Itāliju, Vāciju vai Franciju, taču bija pasts un antikvārais tirgus, un muižnieki - mākslas kolekcionāri - veica mēbeļu, gleznu vai citu luksusa priekšmetu pasūtījumus Eiropas antikvariātiem un lieltirgotavām. Pēc mēneša vai gada, kad nāca gatavs jaunais kungu nams, kārotā manta bija rokā. Nav noslēpums, ka vācu muižas bija pārpildītas ar stila mēbelēm, skulptūrām un gleznām, ko revolucionāro anarhistu sakūdītie latvieši 1905. gadā izlaupīja un pēc tam nodedzināja.

Lūk, tā ir visvairāk žēl. It sevišķi, ka 1905. gada revolūcija tika romantizēta un idealizēta...

Tā svilināšana bija gan apmātības, gan politiskās tuvredzības rezultāts. Krievijas boļševiki, iespējams, bija mazliet gudrāki, jo arī viņi prata dedzināt un postīt, tomēr nacionalizēja aristokrātijas īpašumus un vai nu pārdeva, vai pārvietoja lielākās mākslas vērtības uz muzejiem. Muižu marodieri, kas uzdarbojās Latvijā un Igaunijā, bieži vien bija Maskavas un Pēterburgas fabrikās revolucionarizējušies latviešu kalpi, bezzemnieki. Anarhistiskās idejas revolūcijas šūpulī zēla un plauka, un tā dēvētajā 1905. ‒ 1906. gada revolūcijā liels īpatsvars ir marodierisma komponentei. Un šajā punktā anarhistu un boļševiku morāle sakrīt: tas, kurš ir pie varas, ir vainīgs, tas, kuram kaut kas pieder, ir slikts.

Pastāsti par muižu grāmatu.

Tā ir veidota pēc alfabētiska kataloga principa un sastāv no šķirkļiem ar nelielu vēsturiskas, ģenealoģiskas uzziņas, arhitektūras un mākslas vērtības identificējošu informāciju. Šis ir jau trešais, un gaidāmi vismaz vēl divi vai trīs sējumi. Katalogā reģistrētas visas Latvijas muižas. Tu atšķir jebkuru lappusi un sapratīsi, ko nozīmē - pagājušais laikmets. Tas - tāpat kā antīkā Troja, Grieķija vai Ēģipte ‒ ir pārklāts ar aizmirstības tuksneša smiltīm... Lūk, piemērs: netālu no Saldus padomju laikos armijas poligons bija Zvārdē un mācību lidojumos „varonīgi” tika sabombardēta gan Krekliņu muiža, gan baznīca. Kuru gan okupētā zemē varēja interesēt „fašistu” muiža?

Tā ir bēdīga grāmata ar emocionāli skumju vēstījumu par aizejošu civilizāciju, kas aiznes nebūtībā noteiktu kultūras kvalitāti, kuru kultūras pieminekļa statusā gan novērtē valsts, bet vienīgi daži kultūras mohikāņi cenšas izglābt kādu muižiņu, lai tajā starp brūkošām saimniecības ēkām ierīkotu viesnīcu, restorānu, konferenču un viesību telpas. Bet šie jaunie īpašnieki nekad neatjaunos muižu kā saimniecisku struktūru. Labākajā gadījumā vienā no ēkām būs viesnīca ar 20 istabiņām, bet pārējās kompleksa ēkas vienkārši turpinās brukt. Un tur neko nevar darīt. Līdzīgi notiek Vācijā, Polijā un citur.

Taču jāsaprot, ka Latvijas industriālā vēsture, pārtikas ražošana, vietējo resursu pārstrādes rūpniecība dzima tieši muižās. Muižas kompleksu vadīja ekonomiski izglītots pārvaldnieks, kurš zināja, kā vajag saimniekot - cik daudz naudas nepieciešams ieguldīt spirta brūzī, cik - papīrfabrikā, un, ja kausēsim Riežupes smiltis - būs mums pudeles, pārdosim stiklu, būs vēl vairāk naudas, par ko uzcelt skolas un slimnīcas, ierīkot dzelzceļus un būvēt fabrikas.

To varēja vērtēt kā uzplaukumu. Pretēji tam, kas notiek tagad...

Dažās muižās ir pašvaldību muzeji. Daudzviet padomju laikā bija skolas. Šobrīd, laukos likvidējoties skolām, muižu greznākās ēkas paliek bez saimnieka.

Tāda kā otrā bojāeja.

Jā. Nav, kas tajās ēkās investētu naudu. Arī šodienas jaunajam zemniekam - lielsaimniekam, kuram pieder divi, trīs vai pieci tūkstoši hektāru zemes, muižas infrastruktūra nav vajadzīga, jo viņš pārdod graudus! Viņš necels baznīcu, viņam nevajag laukos doktorātu vai skolu - viņam nevajag to infrastruktūru, ko, piemēram, barons Līvens kādreiz izveidoja Smiltenē. Tāpēc šī grāmata ir emocionāls kādas pagātnē aizejošas kultūras norieta dokumentējums. Labi, ka šī grāmata vēl nav aizliegta...

Kāpēc lai tā būtu aizliegta?

Jo tā var radīt kritiskus jautājumus par mūsu ekonomisko jaudu, valstiskā menedžmenta prasmi un saimnieciskumu vispār.

Atgriezīsimies mazliet pagātnē. Tad, kad vācu muižnieki bija labi nopelnījuši savās muižas manufaktūrās ‒ stikla un papīra fabrikās, dzirnavās, spirta brūžos, lauksaimniecībā un mežu izstrādē, viņi devās uz Rīgu?

Protams. Šo industriālo uzrāvienu vispirms nodrošināja Rīgas un Vidzemes gubernatora Filippo Pauluči rosinājums caram Aleksandram I atcelt dzimtbūšanu, un, atlaižot brīvībā zemniekus un pārdodot viņiem daļu muižas zemes, radās nauda, par kuru Rīgā celt rūpnīcas. Kurš gan radīja jūgendstila Rīgu? Ne jau zemnieki. Viņi palika laukos kopt „savu kaktiņu, savu stūrīti zemes”, bet par šo naudu Tērbatā un Pēterburgā par tautsaimniekiem skolojās viņu bērni. Vietējais kapitāls apvienojumā ar starptautisko radīja Rīgas ekonomisko pamatu, birža, osta un dzelzceļš nodrošināja gan resursu piegādi, gan produktu izvedumu, turklāt par augstākajām biržas cenām. Ārzemju inženieri palīdzēja uzcelt Rīgā metāllietuves, kuģu un mašīnbūves rūpnīcas, pārtikas un tekstila izstrādājumu ražotnes, un šai augošajai uzņēmējdarbībai viduslaiku Rīga kļuva par šauru.

Rīgas Politehnikumā izglītotie mazākumtautību un pamatnācijas studenti kļuva par Latvijas inženierzinātņu inteliģenci, kura izveidoja ekonomisko pamatu toreizējā Latvijas teritorijā, kas vēl nebija Latvijas valsts. Taču Baltijas uzņēmumu evakuācija uz Krievijas iekšieni un Pirmais pasaules karš atstāja jaunajai Latvijas valstij mantojumā izpostītu un noplicinātu industriālo ainavu, kas 20 neatkarības gados tik tikko bija paspējusi atkopties un plaukt, kad to atkal nopļāva karš un trīs okupācijas. To visu ņemot vērā, var secināt, ka mēs savā valstī esam jauni. Gan valsts, gan ekonomika, gan politika, gan arī māksla mums ir jauna. Tāpēc trausla un viegli ievainojama. Un tieši tāpēc mums vajag gudrus, zinošus cilvēkus un zinātnē balstītu izglītību.