Aldis Alliks: Satversmes tiesas spriedums ir kā hibrīdkara tanks

Zvērināts advokāts Aldis Alliks dažādos portālos un sociālajos tīklos ir aktīvi izteicies par Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembrī pieņemto spriedumu lietā Nr. 2019-33-01. Ņemot vērā, ka šo spriedumu publiski ir komentējuši maz Latvijas juristu un vairumā gadījumu tas noticis samērā vienpusīgi, aicināju uz sarunu juristu Aldi Alliku.
©F64

Ar ko Satversmes tiesas (ST) šī gada 12. novembra spriedums ir tik īpašs, ka tas liek jums un arī citiem juristiem (Baibas Rudevskas intervija “Neatkarīgajā” .) sist trauksmes zvanus?

Šis ST spriedums, nepārspīlējot, man lika sajust, ka zeme saļogās zem kājām. Piepeši atjēdzos citā valstī, jo ar šo spriedumu ST pilnībā nomainīja Latvijas valsts konstitucionālo identitāti. Es šo ST spriedumu uztveru kā tanku. Mūsdienās mēs runājam par hibrīdkaru - karu par cilvēku prātiem, uzskatiem, pārliecībām un vērtībām. Karu ar un par kādu ideoloģiju. Šis ST spriedums ir kā tāds hibrīdkara virtuālais tanks. Jo īpaši graujoša no emocionālā, no patriotiskā viedokļa bija šī “tanka” - ST sprieduma - parādīšanās nākamajā dienā pēc Lāčplēša dienas… Kas to būtu domājis, ka šo hibrīdkara “tanku” saražos un ar degvielu, munīciju un cilvēkresursiem “uzpildīs” tepat, Latvijā…

Par ko ir šī ideoloģiskā “tanka” stāsts? Atgādināšu - viena homoseksuāli orientēta sieviete vērsās ST, pieprasīdama, lai tā atzīst, ka saistībā ar viņas draudzenes mākslīgās apaugļošanas ceļā iegūto bērnu viņai ir tiesības baudīt Darba likuma 155. panta pirmajā daļā paredzēto tēva jeb paternitātes atvaļinājumu un saņemt no tā izrietošo pabalstu. ST 12. novembra spriedumā faktiski ir norādīts, ka Saeimai ir jāveic visaptveroša (visu spēkā esošo) normatīvo tiesību aktu revīzija, audits un tajos ir jānosaka “viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskais regulējums un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumi ar atbilstošu formu un saturu”.

Svarīgi ir saprast, ka aiz ST sūdzību iesniegušās un ar šo ST spriedumu apmierinātās homoseksuāli orientētās sievietes brēkas par “cilvēktiesību pārkāpumiem” slēpjas kreisi liberālā ideoloģija. Šīs ideoloģijas adepti ir arī tie, kuri jau kādu laiku pieprasa, lai Saeima kriminalizē (proti, kā sodāmu Krimināllikumā nosaka) tā saukto naida runu. Proti, viņi vēlas, lai tos, kuri domā, runā un raksta nevis tā kā viņi, bet kaut nedaudz atšķirīgi, liek cietumos. Uzskatu, ka ST 12. novembra spriedums apdraud manu valsti, manu tautu un tās pamatvērtības. Laulību, ģimeni, vecākus, bērnus!

Man, protams, ir jau pamanījušies piekārt birku “homofobs”! Tas nepārsteidz, jo nopietnu diskusiju priekšnojautās kreiso liberāļu loģisko argumentu arsenāls nereti saplok, un tad viņi agresīvi ķeras pie oponentu apsaukāšanas. “Homofobs” ir viņu ideoloģiskās propagandas vārds, ar kuru viņu aktīvisti vienmēr un visur cenšas aizbāzt mutes savu “tanku” nebučotājiem un ziedu neklājējiem. Ar apsaukāšanos viņi cer izvairīties no jebkādām diskusijām par sabiedrībā nozīmīgiem, būtiskiem jautājumiem.

Esmu jau agrāk runājis un rakstījis, ka Latvijas Republikas pilsoņa konstitucionālais pienākums citastarp ir arī - uzturēt un aizstāvēt valsts pamatvērtības, būt atbildīgam, principiālam un drosmīgam un vērsties pret savas demokrātiskās un nacionālās valsts pamatvērtību apdraudējumu. Es negrasos mest ziedus uz šī “tanka” un ar ovācijām sveikt tajā sēdošos, to ražojušos, tajā degvielu un munīciju uzpildījušos! Nekādā gadījumā! Un tāpēc aktīvi aicinu arī citus to nedarīt.

2005. gadā Satversmē tika iekļauts skaidrojums, ka laulība ir “savienība starp vīrieti un sievieti”. Vai ar to nepietiek?

Tieši un nepārprotami ST no sava “tanka” ir izšāvusi pa jēdzieniem “ģimene” un “vecāki”. Jēdziens “laulība” ST 12. novembra spriedumā šķietami netiek aiztikts. Bet vēl jau ir arī divas citas aktuālas lietas ST izskatīšanā - viena ir tiesībsarga rosinātā par mantojuma nodevas apmēru, otra ir divu Saeimas frakciju deputātu iniciētā lieta par Stambulas konvenciju. Tajās lietās ST gan jau ies arī tālāk un bridīs pār nākamajiem nacionālkonservatīvo vērtību “līķiem”, jau pamatojoties uz šo 12. novembra spriedumu.

Bez valsts īstenotas aizsardzības un atbalsta Satversmes 110. panta pirmajā teikumā aizsargātajai latviešu tautas “alfai un omegai” - laulībai, ģimenei, vecākiem, bērniem - ilgtermiņā nebūs vairs ne latviešu, ne latviešu valodas, ne latviešu dzīvesziņas un kultūras! Laulības, ģimenes, vecāku un bērna tiesību aizsardzībai un atbalstam valsts ir noteikusi dažādus līdzekļus un instrumentus, un viens no tādiem ir viena no vecākiem - bērna tēva - tiesības uz paternitātes atvaļinājumu un pabalstu, ko 155. panta pirmā daļa noteikusi jau kopš Darba likuma spēkā stāšanās 2002. gada 1. jūnijā.

Visu pārējo pamattiesību primārais subjekts ir indivīds, savukārt tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni piemīt nevis “ikvienam”, bet - ievērojot abu divu dzimumu dabisko savstarpējo mijiedarbību - vīrieša un sievietes veidotam pārim (savienībai). Taču tā vietā, lai sarunas sākumā minētās sievietes konstitucionālo sūdzību kā Latvijas valsts “konstitucionālajai identitātei” neatbilstošu noraidītu, ST taisīja spriedumu, kurš marginālās aprindās tika nekavējoši izbazūnēts kā “vēsturisks” un “revolucionārs”. Un tam ir lielā mērā jāpiekrīt, jo tagad ST ar savu 12. novembra spriedumu pieprasa likumdevēju ieviest, likumu un to īstenošanas mehānismu veidā, Latvijas valsts atbalstu arī homoseksuāliem un vēl nez kādiem pāriem!

Nedrīkst aizmirst, ka bērni kopš pasaulē nākšanas neaug sterilā laboratorijā - viņus audzina un tālejoši ietekmē viņu vecāki, kuriem ir sava garīgā un vērtību bagāža. Bērns mācās, atdarinot vecākus. Bērns visu primāri ņem, uzsūc no saviem vecākiem. Vai mēs, latvieši, tiešām vēlamies savu tautu pakļaut sociālai inženierijai, proti, vismaz dažas nākamās savas paaudzes “ziedot zinātniskam eksperimentam”, lai apskatītos, kādi tad gan izaugs bērni viendzimuma un vēl nez kādu dzimumu pāru kopdzīvēs?!

Jēdziens “ģimene” latviešiem ir un - es ceru - būs ar tādu saturu, kāds tam ir bijis nevis gadu simtos, bet tūkstošos. Ir un var būt tikai viena izpratne, kas ir “ģimene”. Dažu juristu, arī ST tiesnešu, dziļi personiskā, intīmā pārliecība, ka dabā jau pastāv un ir iespējama arī “netradicionāla” ģimene, nav un nevar būt pārlaicīgo, mūžīgo dabisko lietu un vērtību pārgrozīšanas pamatā. Nav “tradicionālu” un “netradicionālu” ģimeņu! Pretējo apgalvot nozīmē piekrist LGBT ideologu izvirzītai viltus premisai un pašapmānam. Ir tikai un vienīgi viena veida ģimene - dabiska, kuru veido dabisks vīrietis un dabiska sieviete.

ST ir pievienojusies LGBT ideologu retorikai, kura reducē cilvēku līdz vienam, ļoti šauram viņa personības aspektam, proti, uzlūko viņu tikai vai galvenokārt caur dzimumtieksmju un seksuālo aktu prizmu. Šāds skatījums ir cilvēka cieņu pazemojošs. Nesavietojams ar ST spriedumā nevietā un pārpārēm skandināto cilvēka cieņas jēdzienu.

Jūs piedalījāties Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdēs, kurai nodots izvērtēt, kā ieviest Darba likumā un, iespējams, arī citos likumos un īstenot dzīvē ST nolemto. Kādas bija tur vērojamas mūsu politiskās pārstāvniecības (partiju) pozīcijas?

Uzreiz aicinu likt aiz auss, kuras partijas pārstāvis vada šo komisiju - Andris Skride no “Attīstībai/Par!” frakcijas. Acīmredzot ir atrasts kaut kāds procesuāls “knifs”, kā šo visai Latvijas sabiedrībai svarīgo jautājumu reducēt līdz “sociālām un darba lietām” un nodot šai komisijai, nevis, kā tas liktos loģiski un dabiski, nododot šo juridisko, tiesībpolitisko jautājumu Saeimas Juridiskajai komisijai, kura salīdzinoši ir konservatīva. Otrā sēde noslēdzās ar to, ka šīs komisijas priekšsēdētājs samērā vienpersoniski nolēma, ka tālāk attiecīgos ST sprieduma “izpildes” jautājumus skatīs janvāra sākumā izveidojama darba grupa. Tad jau redzēsim, kas tajā grupā ietilps un cik caurspīdīgi tā darbosies.

Jūs jau ieskicējāt, kādas sekas šis ST spriedums var radīt attiecībā uz tā saukto genderu politikas realizāciju Latvijā. Ko iesākt? Kādai, jūsuprāt, būtu jābūt Latvijas augstākā likumdevēja (Saeimas) rīcībai? Pašlaik Saeimā it kā joprojām ir pārsvars partijām, kuras - vismaz teorētiski - ir samērā konservatīvās pozīcijās (izņemot kreisi liberālās JV un A/Par), tamdēļ būtu jārīkojas nekavējoties. Kādi ir jūsu ieteikumi?

Konkrētais ST spriedums ir varas dalīšanas principa klajš, rupjš pārkāpums. Proti, manā skatījumā ST ir ar savu “tanku” iebraukusi likumdevēja - Saeimas - ekskluzīvā kompetencē. Ceru, ka Saeimas deputāti - pat ja ne visai grib - vismaz paši to ļoti labi saprot. Ne jau man likumdevēju mācīt.

Īsi pirms Ziemassvētkiem Saeimā norisinājās jauna ST tiesneša izvirzīšana, un debatēs es saklausīju cerīgas notis. Piemēram, ar valstsvīra cienīgu runu uzstājās Juris Rancāns. Es labprāt parakstītos itin zem visa, ko viņš teica. Cienīgas bija arī dažu citu Saeimas deputātu, piemēram, Jūlijas Stepaņenko un Aleksandra Kiršteina uzstāšanās. Tās vieš cerību.

Kas attiecas uz spēku samēru Saeimā, tas, protams, kopumā ir biedējošs. Divi no Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem ir sevi atklāti pozicionējuši kā kreisi liberāli. Neskaidru pozīciju ieņem “Saskaņa”. Viņu ilggadējais līderis Nils Ušakovs, šķiet, ir izlēmis, ka viņa personiskās intereses ir svarīgākas nekā tās visnotaļ konservatīvās vērtības, kuras atbalsta viņa elektorāts. Dīvains man likās “Saskaņas” deputātu balsojums jau šī gada 29. oktobrī skatītajā jautājumā par tā saukto dzīvesbiedru likuma tālāko virzību. Šis balsojums kopumā gan faktiski, gan arī juridiski bija balsošana “par” vai “pret” Satversmes 110. pantu un Civillikuma Ģimenes tiesību daļu.

Tomēr es ceru uz stingra mugurkaula vairākumu Saeimas deputātos, proti, uz to, ka viņu vairākums aizstāvēs Latviju un tās Satversmi.

Kā vērtējat Saeimā notikušo jauna ST tiesneša vēlēšanu rezultātu - neviena partiju izvirzītā kandidāta neievēlēšanu? Par ko tas liecina?

Jā, septiņās kārtās tika balsots un balsots, bet neviens kandidāts Saeimas vairākuma atbalstu neguva. Esmu izdrukājis visu septiņu kārtu balsojumus un rūpīgi izpētīšu tos. Pašreizējais secinājums - katra kandidātu izvirzījusī partija līdz pēdējam spītīgi “rāva deķi” uz pašas izvirzītā kandidāta pusi (kas pat teorētiski nav vienas partijas spēkiem izdarāms, jo nevienai partijai Saeimā atsevišķi nav balsu vairākuma). Gandrīz ar visiem kandidātiem esmu personiski pazīstams. Ar dažiem esmu pat kopīgi strādājis pie konkrētām lietām. Tāpēc es negribētu izteikties par viņiem personiski.

Manā skatījumā ST prestižu tā īsti jau vairs nekas nevar glābt. Es drīzāk rosinātu sākt domāt par LU Juridiskās fakultātes prestiža glābšanu, jo visi ST spriedumu taisījušie tajā ir mācībspēki. Jūs pats, Latkovska kungs, vienā savā komentārā precīzi norādījāt, ka visos šajos, ar ST spriedumu saistītajos jautājumos, citēju, “juristi var savā starpā strīdēties līdz apnikumam, tāpat viņi nekādā skaidrībā netiks, kamēr viens vai otrs nemainīs savu ideoloģisko pārliecību”. Lai kā arī katrai no abām juristu nometnēm (viena ir “par dabisku ģimeni kā latviešu tautas pastāvēšanas cauri gadsimtiem vienīgo garantu”, bet otra “par LGBT kopienas tālākveidošanos”) liktos, ka “tie otri” taču neko nesaprot no jurisprudences un vispār nav cienīgi sevi par juristiem dēvēt, patiesībā līdz ar ST 12. novembra spriedumu ir izgaismojies un aktualizējies vēl viens Latvijai ļoti svarīgs jautājums. Proti, par katra jurista ideoloģisko pārliecību, vērtībām, pasaules uzskatiem. Par to, kurš Latvijas jurists ir kreisi liberāls un kurš - nacionālkonservatīvs. Ja līdz 12. novembrim vēl bija, tad tagad - nav trešā varianta. Arī vidusceļa jeb kompromisa vairs nav!