Edgars Tavars: Cilvēki grib atpakaļ veco valdību

Vakar, 7. janvārī, jūs esat kļuvis par Saeimas deputātu, stājoties Danas Reiznieces-Ozolas (ZZS) vietā, viņai kopš gada sākuma sākot pildīt augstu amatu Starptautiskajā šaha federācijā. Kā liksiet lietā savu mandātu?

Normāli būtu, ja parlamentārā iekārtā Saeima spēlētu lielu lomu. Jo īpaši tagad, kad redzams, ka valdības darbs nesekmējas. Redzu lielu problēmu - valdība nestrādā sabiedrības labā, notiek iekšējas intrigas koalīcijā, redzam arī veselības ministres Ilzes Viņķeles („Attīstībai/Par!”; AP) demisiju. Nav lielas nozīmes, bija vai nebija vakcinācijas plāns iesniegts, bet ir acīmredzams konflikts koalīcijā. Varbūt, redzot slikto reitingu, kādi sabiedrisko attiecību speciālisti ir skubinājuši premjeru Krišjāni Kariņu („Jaunā Vienotība”) kaut kā stingrāk rīkoties? Tā ir sabiedrisko attiecību spēle, kurā likme ir cilvēku dzīvības. Tas, maigi izsakoties, ir nožēlojami.

Ko vajadzēja darīt Kariņam un valdībai?

Pirmais, kas bija jādara - bija jāizveido krīzes vadības centrs. Profesionāls krīzes vadības centrs joprojām nav izveidots, un, lūk, kur ir sekas! Šādam centram būtu jāstrādā 7x24 režīmā.

Liela sabiedrības daļa ir neziņā, kas vispār notiek. Nav skaidrots nekas par vakcīnām, par to blaknēm - ir tādas vai nav. Parādās daudz apšaubāmas informācijas, bet kompetenta izskaidrojuma pietrūkst.

Vajag darīt visu, lai sabiedrība varētu atgriezties normālā dzīvē. Pat tiem, kas ir iesaistīti ar kovidu slimo cilvēku ārstēšanā, nav skaidrības, kad viņi tiks vakcinēti.

Kā var noprast, tie, kas ietilpst kategorijā „visi pārējie”, vakcīnu varēs dabūt augustā.

Tad līdz augustam - kas? Mājsēde? Tad sēdēsim visi dzīvokļos, uz darbu neiesim, darbs būs slēgts? Kas ar skolām notiks? Vai izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija) ir skaidri pateikusi, kas notiks? Skolēnu sekmes un zināšanas tiek iedragātas pamatīgi. Turklāt pašlaik tiek ieviesta jauna metodika, bet grāmatu nav. Skolēni nezina, vai viņiem tuvākajā laikā būs vai nebūs jāiet uz skolu. Tas ir haoss - pilnīgs un absolūts. Vai tad jābrīnās, ka sabiedrībai ir pretēja reakcija tam, ko tai pasaka? Pavasarī cilvēki bija likumpaklausīgāki - labi, tik daudz nenēsāja maskas, bet vairāk ievēroja divus metrus un mazgāja rokas. Tagad bieži vien redzama pilnīgi pretēja reakcija - cilvēki tīšām spītē un neievēro komandanta stundas. Tas, ko dara šī valdība, nenāk sabiedrībai par labu.

Uz pārbrauktuves zirgus nemainot, tomēr, ja kleperis ir tik nespēcīgs, ka krīt no kājām, varbūt tomēr tas ir jānomaina? Varētu lēkt ārā no ratiem un bēgt projām, taču no valsts tagad nekur aizbēgt nevar. Tātad ir otrs variants - mainīt zirgus. Un kučierim Artūram Krišjānim Kariņam ir spogulī jāieskatās.

Ja viņš saka, ka cīņa ar kovidu ir viņa galvenā prioritāte, tad viņam šī krīzes pārvarēšana pašam ir jāvada. Nevajag gaidīt citus veselības ministrus, bet pašam jāuzņemas vadība, lai ikvienam ir skaidrs, kas notiks ar skolām, ar slimnīcu kapacitāti, ar vakcināciju. Ir jābūt skaidriem kritērijiem, pie kāda saslimušo, mirušo un izveseļojušos skaita varēs beigt ārkārtas stāvokli. Kādi būs risinājumi? Vai glābiņš būs vakcinācija vai mājsēde? Nav pieļaujams, ka cilvēki dzīvo izmisumā un neziņā, vai spēs samaksāt rēķinus, nodokļu parādus, nopirkt drēbes un pārtiku.

Kamēr Vācija pārpērk medmāsas no Ukrainas, maksājot viņām lielas algas, Latvijā daudzi mediķi joprojām nav saņēmuši solītās piemaksas. Lai gan mums naudas esot tik daudz kā nekad, kā savulaik teica Krišjānis Kariņš.

Ir pieejami aizņemti desmit miljardi, no kuriem liela daļa jau „apgūta”. Kur šī nauda paliek? Vai turpinās lādēt iekšā „airBaltic”? Jā, nacionālā lidsabiedrība ir būtiska valsts ekonomikai, taču šis jau ir tas brīdis, kad cilvēkiem nav par ko samaksāt rēķinus. Ļoti daudz cilvēku paliek bez darba. Tajā brīdī, kad atkal varēs pārvietoties, redzēsim ļoti lielu aizbraucēju skaitu. Jau pēc kovida pirmā viļņa daudzi brauca projām - pavāri brauca, lai gan arī ārzemēs situācija nebija labāka. Bet tik un tā ārzemēs tomēr kaut kur varēja iekārtoties, lai saņemtu kaut kādu ciešamu atalgojumu. Latvijā viņiem cerību nav nekādu, un tā tas būs vēl ilgi. Projām brauca arī citu profesiju pārstāvji, kam citās zemēs bija iespēja nopelnīt pat vairāk, nekā viņi pelnīja šeit vēl pirms krīzes.

Jūs esat opozīcijā. Jūs varat kritizēt, bet karavāna brauks tālāk? Kādas ir jūsu iespējas kaut ko ietekmēt?

Mēs turpināsim neatlaidīgi virzīt savus priekšlikumus, runāsim ar citiem politiskajiem spēkiem, tajā skaitā ar pozīciju. Negribas ticēt, ka arī parlamentā vairs nav ne kripatiņas saprāta. Domāju, ka tur vēl ir iespējas to atrast.

Cilvēki ilgojas pēc normālas dzīves. Vajag vismaz tik daudz skaidrības, lai varētu saprast, pie kādiem kritērijiem tā atkal atgriezīsies. Ja cilvēkiem pasaka, ka vakcīna būs pieejama augustā, tad, kad ir cerības uz normālu dzīvi - novembrī, decembrī, pēc gada?

Valdība strādā attālināti, parlaments strādā attālināti, kas nav normāli. Ir valstis, kurās tā nedara. Ir iespējas strādāt arī klātienē, ieviešot drošības pasākumus - kaut vai atdalot deputātu sēdvietas ar stikliem, lietojot maskas, cimdus. Nāksim kopā un strādāsim!

Pašlaik ir tā, ka katram ir dators vai tālrunis, visi it kā strādā un piedalās, bet faktiski nemaz nepiedalās. Domā tikai, kā tas izskatīsies plašsaziņas līdzekļos. Šis ir tas brīdis, kad vajag nolikt pie malas savas ambīcijas un vienoties kopīgam darbam.

Kā jūs vērtējat Valsts prezidenta Egila Levita darbību, viņa lomu? Varbūt viņam jānāk ar savām ierosmēm?

Uz Levitu nekādu cerību nav. Viss, ko no viņa var sagaidīt, ir atkal kāda jaunvārda jaunrade. Nav tā, ka prezidentam nav nekādu pilnvaru. Viņš var, piemēram, sasaukt Ministru kabineta sēdi, vadīt to un uzlikt tajā savu dienas kārtību. Viņš var prasīt atbildību, noteikt konkrētu laiku, kad jābūt izpildītiem uzdevumiem.

Kā jūs vērtējat Danas Reiznieces-Ozolas gājienu nolikt deputātes mandātu?

Tas bija pārsteigums. Reizniece-Ozola nolika mandātu, Ojārs Spārītis atteicās no mandāta, jo viņam daudz darba zinātnē, un tāpēc es kļuvu par deputātu.

Es Reiznieci-Ozolu saprotu - nav viegli strādāt opozīcijā, ja pirms tam ir būts atbildīgos amatos. Visi viņas priekšlikumi tiek iemesti papīrgrozā. Viņai ir nācis ļoti labs piedāvājums strādāt Starptautiskajā šaha federācijā, un saprotams, ka uz divām pusēm vairs nevarēs darboties, - bija jāizvēlas.

Jūs esat savulaik teicis, ka būs diskusija par Latvijas Zaļās partijas (LZP) palikšanu partiju apvienībā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Vai tas joprojām ir aktuāli?

Esmu to teicis. Mums ar partneriem, ne visiem, bet ar daļu Latvijas Zemnieku savienības atšķiras viedokļi par „zaļām lietām” - par vides jautājumiem.

Vai neiznāk tā, ka jūs savu sauso opozīcijas garozu vēl mēģināt dalīt gabalos?

Te nav runa par opozīciju vai pozīciju, bet par ideoloģiju. Mēs ZZS iekšienē diskutēsim par šīm problēmām - mierīgi, bez intrigām un stresa. Un tad nonāksim pie kāda rezultāta. Šis jautājums būs ļoti būtisks Latvijas Zemnieku savienības kongresā, kam vajadzētu notikt martā. Un arī LZP kongresā, kas notiks īsu laiku pēc tam.

Jau martā? Vai tad jau varēs klātienē rīkot kongresu?

Būtu labi, ja kongresus varētu rīkot klātienē, bet, ja visi striķi trūks, nāksies to darīt attālināti. Tad būs ļoti žēl, jo ļoti būtiska ir tikšanās, cilvēcisks kontakts. Caur ekrāniem viss izskatās pavisam citādi - politiķi visu nepasaka, jūtas kā lieli ērgļi, bet, kad ir tiešs acu kontakts, lēmumi tiek pieņemti daudz reālāki un nopietnāki.

Taču galvenais uzdevums ir atgriezt valsti atpakaļ normālās sliedēs. Es bieži dzirdu no cilvēkiem, ka viņi grib atpakaļ veco valdību. Jā, arī iepriekšējā strādāja smagi, bija kļūdas, bet bija arī stabilitāte un rīkošanās tā, kā priekšā saka veselais saprāts, ko nevar salīdzināt ar pašreizējo jucekli, kāds vērojams pie Krišjāņa Kariņa valdības.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā