Tālavs Jundzis: Barikādes izjauca padomju Latvijas atjaunošanas plānu

Pieminam Barikādes. Mūsu trauslo robežšķirtni, kas atdala verdzību no brīvības. Mēs varam ilgi runāt par to, vai esam spējuši saglabāt iegūto brīvību, vai esam iznīdējuši sevī vergu važas. Bet varam arī paklusēt un atcerēties, kā viss notika toreiz, kad melns bija melns un balts bija balts.
20.01.2021. Elita Veidemane
 
©Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

1991. gada 20. janvārī Maskavas vadītā rīkļurāvēju banda - militārā vienība OMON - uzbruka Iekšlietu ministrijai, nogalinot miličus Vladimiru Gomonoviču un Sergeju Konoņenko. Bastejkalnā nošāva kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Viņi filmēja gan barikādes, gan OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. „Filmējiet mani, filmējiet,” ar pēdējiem spēkiem čukstēja Andris, grimdams nāvē. Pat aizejot viņa vēlēšanās bija - atstāt liecību.

Par to, kā un kāpēc viss notika, stāsta akadēmiķis Tālavs Jundzis, tā laika Augstākās Padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs.

Pirms pieciem gadiem, pētot barikāžu laikus, jūs solījāties apmeklēt Gorbačova fonda arhīvu. Vai tas izdevās?

Jā, es tiešām tur biju veselu nedēļu.

Viens no pārsteigumiem: atradu tur dažas vēstules, kas 1989. gadā bija sūtītas no Latvijas uz Maskavu. Tajās Maskava un Gorbačovs personīgi tika aicināti „pievilkt skrūves”, jo nacionālisti Latvijā darot ne to, ko vajag darīt, un to nedrīkstot pieļaut, Maskavai jāreaģē daudz noteiktāk un krasāk. Vēstuļu autori bija inteliģences pārstāvji, latvieši, viens pat akadēmiķis.

Rīgā laiku pa laikam esam organizējuši zinātniskās konferences par barikāžu tēmu, par Latvijas neatkarības atgūšanu, mēs gribējām uzaicināt Mihailu Gorbačovu, bet mums šķita: ir maz ticams, ka viņš varētu ierasties uz kādu no šīm konferencēm. Taču Gorbačova fonda cilvēki teica, ka tik kategoriski to nevarot apgalvot, bet problēma ir tāda, ka viņš paliek arvien vecāks... Līdzīgs uzaicinājums bijis arī no Igaunijas, un Gorbačovs ir izturējies pret uzaicinājumu ļoti atbildīgi: atbraukt viņš gan nav varējis, tomēr ierakstījis videouzrunu konferences dalībniekiem. Uzzināju, ka Gorbačovs reizi nedēļā braucot uz savu fondu, viņš tur atradās arī tad, kad es tur biju, tomēr uz interviju vajadzēja pieteikties agrāk...

Kā jums šķiet - vai Gorbačovs zināja par 13. janvāra militāro operāciju Viļņā?

Fondā atbildi uz šo jautājumu neatradu, jo šāda veida dokumentiem arī tur bija ierobežota pieeja. Taču Gorbačovs savos memuāros apgalvo, ka pēc asiņainiem notikumiem Baku 1990. gada janvārī, kur arī notika padomju varas atjaunošanas mēģinājums ar padomju specvienību palīdzību, kategoriski pieprasījis aizsardzības ministram Jazovam, lai bez viņa ziņas nekas tāds vairs neatkārtotos. Negribas ticēt, ka gadu vēlāk Jazovs to bija jau aizmirsis un uz savu galvu sarīkoja militāru akciju Viļņā. Viļņas asiņainie notikumi bija ar Gorbačova ziņu un atbalstu, ko apstiprina arī Lietuvā veiktā izmeklēšana un tiesas process.

ASV Einšteina institūta direktors profesors Džīns Šārps Rīgā, starptautiskajā konferencē, kas bija veltīta barikāžu 10. gadadienai, teica: „Kā vispār bija iespējams, ka Padomju Savienība zaudēja konfliktā ar trim mazām valstīm - Latviju, Lietuvu un Igauniju? Šo trīs valstu tautas uzvarēja, jo tās bija gudras. Tās bija varonīgas un tālredzīgas. (..) Par savu uzvaru jums nav jāpateicas nevienam citam kā tikai sev pašiem!”

Džīns Šārps, kurš ir (nu jau gan bija, jo 2018. gadā devies mūžībā) viens no redzamākajiem un izcilākajiem nevardarbīgās pretošanās teorētiķiem pasaulē, teica arī to, ka Latvija atšķīrās no citām nevardarbīgās pretošanās akcijām pasaulē - ar to, ka te šis pasākums bijis neticami labi organizēts. Viņš slavēja „X stundas” aicinājumu, Latvijas Tautas fronti, kam bija izcili strukturēta vadība un laikus sagatavoti plāni, kas parasti tā nenotiek citur pasaulē. Viņš nereti ir uzsvēris, ka no Latvijas var daudz mācīties nevardarbīgās pretošanās organizēšanas ziņā. Šārps ir piedalījies vairākās mūsu konferencēs, reizes trīs apmeklējis Latviju un savulaik ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru. Varbūt arī baltkrievu tautai mums kaimiņos varētu noderēt mūsu pieredze.

Barikāžu idejas autortiesībām savulaik pieteicās vairāki cilvēki. Ja atmiņa mani neviļ, pirmais, kurš izrunāja vārdu „barikādes”, bija tautfrontietis Odisejs Kostanda. Cits tautfrontietis - Roberts Milbergs - apvainojās un apgalvoja, ka patiesībā viņš ir bijis pirmais, kurš Latvijas Universitātes lielajā aulā, „pie melnajām klavierēm”, pirmoreiz izrunājis vārdu „barikādes”.

Tagad, ar trīsdesmit gadu distanci palūkojoties atpakaļ, iespējams, ka ikvienam ir sava taisnība par to autorību... Mans bijušais vēstures skolotājs uzrakstīja man vēstuli no Kurzemes - teikdams, ka ideja par barikādēm patiesībā piederot viņam. Bet tā ir: iespējams, ka daudzi cilvēki vienlaikus iedomājās par tām. Toreiz gan bija arī tāds Arnolds Antenišķis, kurš stāstīja un arī pēc tam rakstīja avīzēs, ka 12. janvārī mēģinājis sazvanīt LTF priekšsēdētāju Romualdu Ražuku un premjeru Ivaru Godmani, taču viņu vietā atbildējusi Ilze Cielava, Sallija Benfelde un vēlāk arī Ivars Redisons, kuri visi noraidījuši viņa izklāstīto barikāžu ideju kā tādu, kas ir pretrunā LTF nevardarbīgās pretošanās koncepcijai un varētu tikai provocēt padomju militāristus. Godīgi sakot, ja Antenišķis būtu vēl 12. janvārī sazvanījis arī mani, iespējams, mana atbilde būtu ne mazāk izvairīga. Vēl 12. janvārī, vismaz līdz pusnaktij, situācija nebija nobriedusi tiktāl, lai ķertos pie barikādēm.

Bet LR Augstākā Padome 1991. gada 13. janvārī pieņēma „Aicinājumu Latvijas tautai” un lēmumu „Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes aizsardzības štāba izveidošanu”.

Jā. Štāba priekšnieks bija Andrejs Krastiņš, viņa vietnieki bija Odisejs Kostanda un es. Taču štābu izveidoja tikai vakara plenārsēdē, kad barikādes jau apjoza visu Vecrīgu un Augstāko Padomi. Grūtākais jau bija padarīts, bet to vajadzēja tiesiski nostiprināt, un štābam līdz tam juridiski trūka pilnvaru kaut ko tādu darīt. Protams, īpaša loma bija LTF organizētajam mītiņam 13. janvārī pulksten divos Daugavmalā, pēc kura daudzi cilvēki tūlīt devās uz jau tapušajām vai vēl topošajām barikādēm ap stratēģiski nozīmīgiem objektiem Latvijas neatkarības nosargāšanai.

Mītiņā piedalījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku.

LTF noreaģēja laikus, dienu iepriekš - 12. janvārī - LTF dome lēma, ka nepieciešamības gadījumā cilvēkiem vajadzēs stāties svarīgu objektu apsargāšanā jau pēc nākamajā dienā, pēc Daugavmalā sasauktā tautas mītiņa. Taču tur nebija ne vārda par barikādēm. Tāpat barikādes nav pieminētas arī „X stundas” aicinājumā. Faktiski, no šodienas skatpunkta raugoties, tas arī bija labi, ka barikāžu ideja iepriekš netika publiskota, ja arī kādam tāda jau bija. Ja barikāžu ideja būtu apspriesta un paziņota divas vai trīs dienas pirms notikumiem, notiktu tas pats, kas notika tajā pašā gadā - puča laikā: 19. augusta rītā visi Rīgas pievedceļi bija armijas bloķēti. Savukārt 13. janvārī tie bija brīvi un lielā tehnika varēja iebraukt Rīgā.

Tā nu ir, ka pētnieki nekad neatradīs nevienu dokumentu, kurā būtu LTF, Ministru Padomes vai Augstākās Padomes lēmums organizēt barikādes Rīgā. Tāda vienkārši nav un nekad nav bijis.

Un tomēr tieši Odisejs Kostanda bija „vainīgais”, kurš Augstākās Padomes telpās ierunājās par barikādēm.

Mēs bijām agrā 13. janvāra rītā pie Anatolija Gorbunova kabineta sapulcējušies, bija tāda izteikta neomulības un bezspēcības sajūta. Mums taču nebija nekāda militāra spēka, un pat Rīgas miliči mūs neaizstāvēja. Īvāns kā PSRS Augstākās Padomes deputāts mēģināja sazvanīt Maskavu, tas neizdevās. Tur bija Kostanda, Īvāns, Dinevičs, Škapars, Krastiņš, es... Visi klusējām. Doma bija tikai viena: ko darīt? Protams, zinājām, ka pulksten divos sanāks ļaudis no visiem Latvijas novadiem LTF mītiņā Daugavmalā. Un ko tad tie cilvēki darīs? Pēkšņi klusumu pavisam mierīgi pārtrauca Odisejs: „Nu, ko... varbūt celsim barikādes.” Es labi zināju, kāda ir attieksme pret mani un Kostandu - kā pret lieliem radikāļiem. Sagaidīju iebildumus. Bet notika pretējais, un pēc maza klusuma brīža ierunājās Škapars: „Nu, ko... celsim.” Tā, bez patosa, it kā tas taču pats par sevi būtu saprotams.. It kā mēs katru dienu celtu barikādes. „Nu tad mēs ar Jundzi ejam organizēt,” noteica Kostanda. Škapars vēl ierosināja izsaukt Pēru Sterniņu, kurš tolaik bija Augstākās Padomes Pašvaldību nodaļas vadītājs, lai uzrunātu vietējās padomes. Mēs ar Kostandu devāmies uz Aizsardzības un iekšlietu komisiju, kur ķērāmies pie darba. Vēl bija agrs rīts.

Sazvanījām gan Daini Ģēģeru (lauksaimniecības ministrs), gan Jāni Janovski (satiksmes ministrs), kuri tūlīt bija atsaucīgi mūsu lūgumiem par smagās tehnikas sūtīšanu uz Rīgu. Uzrunājām Latviešu strēlnieku apvienības (LSA) virsniekus, kuri mums jau daudzus padomus bija devuši 1990. gadā, plānojot nākotnes armiju Latvijā. Virsnieki momentā bija klāt, sākot ar LSA valdes priekšsēdētāju Jāni Baškeru. Mums pievienojās armijas būvinženieris Alfrēds Eipurs - viņš savulaik bija vadījis PSRS aizsardzības objektu celšanu. Ap pulksten desmitiem bija klāt pirmās smagās mašīnas, arī daži traktori ar smiltīm, akmeņiem, dzelzsbetona blokiem, malku.

Ja pareizi sapratu, Godmaņa attieksme pret barikādēm nebija visai atbalstoša.

Viena cilvēku daļa rīkojas emocionāli un ātri. Cita - to dara apdomīgi un atbildīgi... Otrajai pieder Anatolijs Gorbunovs, arī Ivars Godmanis. Tāpat Latvijas Tautas frontes rīcība bija - mērena un līdzsvarota. Savukārt Pilsoņu kongress bija ar saukli - tūlīt un tagad visu atrisināt! Jebkurā kustībā šie abi spārni ir ļoti svarīgi. Neko nepārmetu Godmanim. Faktiski gan Godmanis, gan Gorbunovs domāja pareizi: barikādes ir liels risks. Ja nāks tanki, līs asinis. Godmanis jautāja: kā cilvēki atkāpsies? Mums ir atkāpšanās ceļi paredzēti, mēs teicām. Mums ir instrukcijas barikāžu posteņu un sektoru vadītājiem, ko un kā darīt vienā vai otrā situācijā, taču tas viņa bažas nemazināja.

Bet jebkurā mirklī tiešām varēja nākt bruņutransportieri, un barikāžu - arī cilvēku - liktenis būtu nolemts. Kas atturēja? Starptautiskā situācija? Ārzemju žurnālistu lielais skaits?

Pirmām kārtām - militāristu izgāšanās Viļņā. Četrpadsmit upuri! Tā bija militāristu pavirši veikta operācija. Gorbačovs arī bija spiests pamosties, kaut arī savu līdzdalību Viļņas operācijā viņš noliedza. ASV prezidents Bušs lika saprast un pat zvanīja ne reizi Gorbačovam: dariet, ko gribat, tikai lai nav vardarbības, bez militāra spēka lietošanas Baltijā. Un Padomju Savienībai vajadzēja palīdzības miljardus no ASV. Rīgā tolaik bija ļoti daudz ārzemju žurnālistu, un viņi ziņotu pasaulei par asinspirti, ja tā notiktu. Visi saprata, ka barikādes var noslaucīt no zemes virsas kādu 20 minūšu laikā. Bet tad būtu ļoti liels upuru skaits - to arī visi saprata. Vēlāk Maskavā, pie tā dēvētā Baltā nama, „Alfas” vienības atteicās ieņemt barikādes, jo upuru skaits būtu milzīgs, un tie būtu civiliedzīvotāji.

Barikādes nevarēja stāvēt mūžīgi...

Manam Aizsardzības štābam bija pilna pārliecība, kas balstījās uz visas informācijas analīzi, ka uzbrukums valdības ēkām gaidāms tuvākajās dienās, tāpēc lūdzu LTF frakciju vēl 18. janvārī barikādes saglabāt vismaz dažas dienas. Mums bija taisnība: 20. janvārī notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai.

Turklāt ar kārtīgu šaušanu. Zināms, ka 20. janvāra vakarā Latvijas VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons jums ieteica zvanīt Baltijas kara apgabala komandierim Fjodoram Kuzminam, lai viņš ved ielās armiju, kas palīdzētu nomierināt arī omoniešus un pārtrauktu viņu uzbrukumu. Bet kā tad to armiju pēc tam dabūt prom no tām ielām? Cik tad vairs tālu līdz militāram apvērsumam un prezidenta pārvaldei?

Man uzreiz bija skaidrs bez mazākām šaubām, ka Kuzminam zvanīt nedrīkst. Lai arī Johansona priekšlikums, no vienas puses, bija vilinošs, jo pēc Iekšlietu ministrijas taču varēja sekot Ministru Padomes un Augstākās Padomes ieņemšana. Es tūlīt atteicos. Manuprāt, OMON vienība, kas ieņēma Iekšlietu ministriju 20. janvārī, arī nezināja lielo Maskavā plānoto šīs akcijas galveno uzdevumu. Viņiem no Maskavas bija dots uzdevums atbruņot Iekšlietu ministrijā esošos miličus - tā bija vienīgā vieta, kur vēl bija palikuši ieroči. Un tad atbilstoši Maskavas plānam parādījās trešais spēks...

... kas atradās Bastejkalnā.

Jā. Blakus barikādēm. Un trešais spēks sāka šaut, ja ne tieši uz omoniešiem, tad pavisam noteikti tajā virzienā, kur viņi atradās. Viņi bija stipri pārsteigti... Tātad mērķis bija: radīt iespaidu, ka barikādnieki ir uzkāpuši Bastejkalnā un šauj uz omoniešiem, tūlīt barikāžu vīri visi nāks ārā un ies palīgā Iekšlietu ministrijas vīriem. Tad Johansonam būtu iespēja ziņot Gorbačovam, ka visi te šauj nost cits citu, nāciet palīgā ar savu prezidenta pārvaldi! Gorbačovs savās atmiņās rakstīja, ka trešais spēks bija nacionālie radikāļi, kuri atnāca no barikādēm.

Kādas muļķības.

Tieši nacionālie radikāļi uzskatīja, ka barikādes nav vajadzīgas. Un šaut viņiem nebija nekādas vajadzības. Tieši tāpat kā Tautas frontei.

Vai barikādes ir tikai saviļņojošas atmiņas tiem, kuri tajās piedalījās? Vai barikādes ir kas vairāk?

Tajā brīdī mēs neatkarību „de facto” neatguvām. Toties saglābām 1990. gada 4. maijā „de iure” atgūto neatkarību, kas bija ļoti trausla. Ieņemt parlamenta ēku - tas būtu ļoti vienkārši, un padomju armijas fotoreportieri safotografētu, kā interfrontisti ar sarkaniem karogiem Augstākās Padomes ēku atbrīvo no buržuāziskajiem nacionālistiem un atjauno padomju republiku. Tad arī ASV Bušs teiktu: nu, jā, ko darīt, sanāca šādi... Tāds bija scenārijs. Tomēr barikādes šo scenāriju izjauca. Barikādēs vienlaikus atradās līdz 80 000 cilvēku. Attieksme un saliedētība, pat dažādu tautību saliedētība, arī pēc tam 3. martā notikušās aptaujas rezultāti - tas viss bija, pateicoties barikādēm. Jau 1990. gada novembrī un decembrī faktiski viss tika virzīts uz PSRS prezidenta tiešās pārvaldes ieviešanu Baltijas valstīs. Lai to ieviestu, bija vajadzīgas nekārtības, šaudīšanās. Tas ir dokumentāri pierādīts. Tas arī bija lasāms tā dēvētās Vislatvijas glābšanas komitejas aicinājumā, ko parakstīja gan Alfrēds Rubiks, gan Alberts Kauls. Pēdējais gan pēc tam karsti taisnojās, ka ir kļūdījies. Lietuvā un Igaunijā arī bija nodibinātas „glābšanas komitejas”. Lietuvā kompartijas CK sekretārs aicināja prezidenta pārvaldi ieviest jau janvārī. Aizsardzības ministra vietnieks ārkārtas situāciju jautājumos Vladislavs Ačalovs 1994. gada janvāra intervijā raidstacijai „Svoboda” stāstīja, ka par Viļņas 13. janvāra operāciju Gorbačovs, protams, zināja. Ja Rīgā barikādes nebūtu uzceltas, tad turpinātos Lietuvas variants: nākamā, kur lītu asinis, būtu Rīga. Ačalovam bija dots uzdevums tikt galā ar Baltijas valstīm, proti, ar bruņotu spēku būtu jāieņem šīs valstis. Un barikādes bija tās, kas nobaidīja: bija sagaidāms, ka Rīgā asinsizliešana varētu būt daudz lielāka. Padomju Savienība to nevarēja pieļaut Rietumu acu priekšā. Visā pasaulē avīžu pirmajās lapās bija Viļņas slaktiņa fotogrāfijas, un tādā situācijā PSRS vadoņi nevarēja darboties tālāk tieši tādā pašā garā. Padomju Savienībai nāca milzīga miljardu palīdzība no ASV un Kanādas, un šīs valstis brīdināja, ka tā tiks pārtraukta, ja būs vardarbība. Pēc barikādēm Kanāda atteica palīdzību Padomju Savienībai. Arī ASV atlika jau apstiprinātu palīdzību - pēc tā, ko PSRS izdarīja Lietuvā.

Vai cilvēki šodien būtu gatavi aizstāvēt savu valsti?

Bez vismazākajām šaubām - jā. Vismaz lielākā daļa.