Jeļena Kvjatkovska: Tiesiskums sākas ar tieslietu ministra izpratni par triju varas zaru neatkarību

Kā vērtējat bijušā „Latvijas dzelzceļa” vadītāja Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska attaisnošanu un tai sekojušos tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) publiskos izteikumus, paužot sašutumu par spriedumu un apšaubot Vidzemes rajona tiesas tiesneša Kārļa Jansona profesionalitāti?

Uz Magoņa un Osinovska lietas Juris Jurašs būvēja savu politisko kapitālu - skaļi paziņojumi presē, atgādinājums katrā intervijā veicināja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) iekļūšanu Saeimā un Rīgas domē. Magoņa un Osinovska lietas sakarā tika plaši tiražēts Jurašam it kā piesolītais miljons, kas gan ne ar kādiem faktiem nav apstiprinājies, jo lieta izbeigta bez rezultāta. Tomēr skaļo paziņojumu sekas ir šodienas realitāte - tiesā sakonstruētā izmeklētāju versija nav dzīvotspējīga, tā negūst apstiprinājumu. Tagad dzirdam demokrātiskā valstī absolūti nepieņemamus tieslietu ministra Jāņa Bordāna izteikumus, ar kuriem viņš jaucas tiesu varas kompetencē. Tā “bezkompromisa tiesiskums” reaģē uz Vidzemes rajona tiesas tiesneša spriedumu, pat nesagaidot pilnu sprieduma tekstu. Ir nepieņemami, ka bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieks, tagadējais Saeimas deputāts Juris Jurašs (JKP) un Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs savu toreiz ne visai godprātīgi un ļoti pavirši veikto darbu joprojām mēģina nomaskēt ar runām par “ietekmīgu vīru” interesēm. Patiesība ir tāda, ka “ietekmīgais vīrs” ir viņš pats un šobrīd izmanto pilnvaras un JKP partijas resursus, tālu pārsniedzot tiesiskā valstī pieņemto.

Par ko tiesnesis Kārlis Jansons nenotiesāja Magoni un Osinovski?

Visus piecus gadus šajā lietā ir līdzās pastāvējušas divas kardināli atšķirīgas realitātes. Viena, kas jau no paša sākuma izskanēja publiskajā telpā un kuru izplatīja tobrīd uzticību raisoši avoti. Tā ir izmeklētāju versija, kas noplūdināta, manipulējot ar plašsaziņas līdzekļiem. Proti, augsta līmeņa valsts uzņēmuma vadītājs it kā saņēmis milzīgu kukuli no igauņu uzņēmēja. Bet otra - reālajos izmeklētāju un prokuratūras savāktajos materiālus, kas skaidri atklāja šo iestāžu darba metodes un kvalitāti. Osinovskis nav darījis neko pretlikumīgu. 500 000 eiro nodošanas iemesli un apstākļi ir pavisam citi. Proti, Osinovskis bija gatavs maksāt komisijas maksu, lai glābtu “iestrēgušu” 40 miljonu eiro līgumu ar pasūtītājiem Krievijā un šim nolūkam vēlējās izmantot Magoņa privātās attiecības un kontaktus Krievijā. Nauda ir absolūti legāla ar izsekojamu izcelsmi.

Un visa tiesas gaita pierādīja, ka pirmā versija ir izgudrota kādā kabinetā un tai nav nekādas saistības ar patiesajiem notikumiem. Taču visu laiku ir bijusi sajūta, ka apsūdzības uzturētāji jau apriori pieturas tikai pie šīs versijas, taču tā nav pierādīta ne ar kādiem pārliecinošiem faktiem.

Šos it kā pierādījumus varam sadalīt trijās grupās. Pirmā ir liecinieki. Liecinieku bija daudz, un galvenokārt tie bija valsts apsūdzības uzaicināti. Gan lasot pirmstiesas izmeklēšanas laikā sniegtās liecības, gan dzirdot, ko liecinieki saka tiesā, bija izbrīns, kāpēc vispār valsts apsūdzība šos lieciniekus aicina. Jo viņi palīdzēja aizstāvībai un ne mazākajā mērā neapstiprināja apsūdzību. Liecinieki pauda, ka Magonis nekādā veidā nevarēja ietekmēt un neietekmēja lokomotīvju iepirkuma konkursu. Liecinieki apstiprināja, ka Magonim ir privāta rakstura sakari Krievijā, kamdēļ viņš bija spējīgs sekmēt 40 miljonus vērtā līguma atjaunošanu ar Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcu. Visi liecinieki liecināja pret apsūdzību, nebija neviena liecinieka, kas teiktu, ka Magonis bijis saistīts ar lokomotīvju iepirkuma konkursu.

Nesaprotu Bordāna pārmetumus tiesai, ka process bijis pārmērīgi ilgs. Redzam, cik ilgi mēdz notikt citi procesi. Ilgums bija saistīts ar to, ka tiesai pēc saraksta jānopratina visi prokuratūras liecinieki. Rodas, protams, jautājums, kam prokuratūrai bija jāaicina visi šie liecinieki, kuri neko par labu apsūdzībai nebija teikuši?

Otrais pierādījumu bloks ir dokumenti. To ir ļoti daudz. Biju gaidījusi redzēt varbūt tur kādu pamatojumu izmeklētāju versijai, taču arī tur nekā nav - ir aprakstītas procedūras, kā notiek iepirkumi, un arī lokomotīvju iepirkums notika tieši tā, kā aprakstīts procedūrās. No iepirkumu dokumentiem absolūti nekas neizriet saistībā ar apsūdzību.

Un treškārt, ir operatīvā ceļā iegūti sarunu ieraksti. Tie apsūdzības versiju ne mazākajā mērā nepierāda un pat apgāž. Ar to ierakstu, kas interesē visvairāk un kas noticis Uģa Magoņa dzīvesbiedres īpašumā, ir interesants stāsts. Jebkuru pierādījumu ir jāvērtē no trim aspektiem, kā to nosaka likums - attiecināmība, ticamība un pieļaujamība. Par šo ierakstu nav piepildījies neviens no šiem kritērijiem. Attiecināmības ziņā šo ierakstu nevar interpretēt apsūdzībai par labu, jo lielākajā daļā sarunas ir par Krievijas līguma atjaunošanu ar Daugavpils rūpnīcu.

Kriminālistikas pārvaldes eksperti nevarēja apliecināt, ka šī saruna nav montēta, un abi apsūdzētie to atceras savādāk. Kāpēc eksperti nevarēja apliecināt? Jo KNAB nevarēja kaut kādu iemeslu dēļ iesniegt ekspertiem oriģinālo ierakstu. Un eksperti nevarēja apliecināt, ka kopija, kas viņiem iesniegta, nav montēta, sagraizīta, līmēta kopā. Tātad no ticamības aspekta šis ieraksts ir vērtējams kritiski.

Trešais kritērijs ir pieļaujamība. Ar ekspertu palīdzību varēja secināt, ka ieraksts ir veikts ar tādām ierīcēm, ar kurām var veikt ierakstu no attāluma, bet tikai iekļūstot Magoņa dzīvesbiedres īpašumā. Operatīvā iekļūšana ir tāda darbība, kas prasa Augstākās tiesas priekšsēdētāja īpaši pilnvarota tiesneša sankciju. Bet šādas sankcijas lietā nav. Tātad, ieraksts ir uzskatāms par nepieļaujamu pierādījumu un nav izmantojams notiesāšanā.

Šis pierādījums ir iegūts ar pārkāpumiem un kļūdām, un paliek arī jautājums, kāpēc ekspertiem tika iesniegta tikai ieraksta kopija, nevis oriģināls.

Noklausītajā sarunā Magonis stāsta Osinovskim, ka nav iespējams taisīt konkursu kādam vienam pretendentam, taču prokuratūra uzskata, ka tas pierāda Magoņa vainu kukuļa ņemšanā…

Tad, kad tā saruna notika, konkurss jau bija noslēdzies un bija parakstīts līgums. Taču savā apsūdzības runā prokurore norādīja, ka tur noticis kukuļa piedāvājums. Atvainojiet, kā tas iespējams? Tur nav nekādas loģikas.

Lai arī nav zināms, cik saruna vispār reāla, arī no tiem fragmentiem ir skaidrs, ka saruna ir par un ap Daugavpils rūpnīcas un “Krievijas dzelzceļa” līgumu. Magonis stāsta Osinovskim, kā plāno panākt līguma atjaunošanu.

Par ko Osinovskis maksāja Magonim?

Būtu bijis labi, ja kādu interesētu pārbaudīt apsūdzēto versijas, par ko maksāta nauda. Galvenais ir bijis naudas summa, bet tas, par ko tā maksāta, nav interesējis nemaz. Manam klientam nebija ne nodoma, ne motīvu dot kukuli par Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas uzvaru. Pirmkārt, morālu iemeslu dēļ. Otrkārt, konkurss bija jau uzvarēts, taču iepirkuma kopējā summa nebija liela, salīdzinot ar rūpnīcas apgrozījumu - tā ir vienkārša operatīvā darbība, kuru veic uzņēmuma vadība. Treškārt, šajā darījumā Osinovskim personīgi kā akcionāram nav pat teorētiska izdevīguma.

Savukārt Osinovskim bija nodoms, pamatojums un motīvs piesaistīt visus iespējamos resursus, lai atjaunotu darījumu ar Krieviju. Līguma priekšmets bija remonta pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību, tā summa pārsniedza uzņēmuma gada apgrozījumu, rezultātā Daugavpils rūpnīcai nebūtu nepieciešamas papildu investīcijas no Osinovska kā akcionāra.

Nauda tika maksāta, lai Magonis, izmantojot savus privātos sakarus, mēģinātu panākt līguma atjaunošanu Daugavpils rūpnīcai ar “Krievijas dzelzceļu”. Ne katra nauda ir kukulis, ne katra nauda, kas nodota skaidrā naudā, ir kukulis. Tas, ka darījums var šķist neparasts, nenozīmē, ka tas ir nelikumīgs. Bet, vai tad prokuratūra pārbaudīja šo versiju? Prokuratūru tas neinteresēja. Prokuratūra tikai gribēja “pielīmēt” naudu pie versijas par lokomotīvju iepirkuma konkursu.

Interesants ir prokuratūras apgalvojums, ka Magonis varējis ietekmēt “Krievijas dzelzceļa” prezidentu kā “Latvijas dzelzceļa” prezidents. Tam arī nekādu pierādījumu nav. Kā? Tieši pretēji - visi liecinieki norādīja uz privāta rakstura sakariem starp Magoni un Krievijas amatpersonām.

Kā vispār var izvirzīt tādu absurdu? Kur ir Magonis, un kur ir Jakuņins? Kā Magonis var ietekmēt Krieviju?

Vai tādā ziņā, ka pie „Krievijas dzelzceļa” prezidenta Vladimira Jakuņina, kad viņš bija amatā, strādāja apmēram tik daudz cilvēku, cik Igaunijā iedzīvotāju?

Nuja. Tāpēc jau arī otra apsūdzības daļa neguva nekādu apstiprinājumu un nevarēja gūt.

Mans klients ir visu darījis pareizi - vispirms vērsies pie Igaunijas juristiem un noskaidrojis, ka Igaunijā privāta rakstura darījumi skaidrā naudā ir atļauti. Viņš bija izņēmis dividendes un samaksājis nodokļus, lai par šādas naudas izcelsmi nevarētu būt šaubas. Viņš to naudu nodeva liecinieku klātbūtnē, apzinoties arī, ka šo procesu vēro un filmē Igaunijas drošības policija. Taču, būdams pārliecināts, ka nedara neko nelikumīgu, viņš šo darījumu veica.

Valsts kontroles nesen veiktajā revīzijā viens no secinājumiem bija, ka prokuratūra stumj uz priekšu bezperspektīvas lietas. Kāpēc prokuratūra neklausa Valsts kontroli? Nav šaubu, ka prokuratūra panāks, lai Magoņa un Osinovska lieta tiek izskatīta augstākā instancē.

Mēs jau redzam, kāds ir spiediens uz prokuratūru. Un šī ietekmēšana ir notikusi jau ilgu laiku. Kādi varianti prokuratūrai var būt, ja viens politiķis ir paziņojis, ka viņam piedāvāts miljona kukulis, lai lieta tiek pārkvalificēta uz „mīkstāku pantu”? Un viņš bijis tik godīgs, ka miljonu nepieņēma. Iedomājieties sevi prokurora vietā! Ja viņš neizteiktu protestu, vai tad nesāktos pārmetumi, ka viens godīgs politiķis miljonu nepaņēma, bet prokuratūra laikam paņēma? Uzskatu, ka jau no paša sākuma ir bijusi ietekmēšana un iejaukšanās procesā. Es ticu, ka pašreizējais ģenerālprokurors nav ietekmējams, taču tas, ka spiediens ir pastāvējis no paša sākuma, ir acīmredzams.

Un es patiešām ceram, ka šī lieta nekļūs par ieroci, ar ko tiek piesegtas viena politiķa personiskās paviršības un glābta āda, lai izvairītos no soda citā kriminālprocesā.

29. janvārī paredzēta Tieslietu padomes sēde, kurā izskatīs gadījumu ar Bordāna izteikumiem. Kas notiks?

Nevaru paredzēt, kas notiks, bet ir Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. marta direktīva, kas ir iestrādāta Latvijas likumos, un tā aizliedz amatpersonām šādā veidā izteikties un iejaukties tiesvedībā, dodot mājienus vai apgalvojot, ka kāds ir vainīgs, vēl pirms tiesas process ir noslēdzies un ir spēkā stājies spriedums.

Tas vienādā mērā attiecas uz šokējošo tieslietu ministra izteikumu, kas izraisīja tūlītēju reakciju, gan uz ilgstoši ignorētu Jura Juraša publiski pausto pozīciju. Atgādināšu, ka tieši viņš šobrīd ir Saeimas Juridiskās komisijas vadītājs, un direktīva ir tieši attiecināma arī uz viņu. Skatīsimies, kā to vērtēs Tieslietu padome un cik lielā mērā Eiropas direktīva tiek piemērota Latvijā.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā