Jānis Vanags: Padarīt krīzi no bada par gavēni

„Kad ir pieejami straumēšanas servisi ar piecsimt miljoniem skaņdarbu, mūzikas kolekcijas jēdziens zaudē jēgu. Viss atkarīgs no noskaņojuma. Pēdējā laikā ar lielāko sajūsmu esmu klausījies barikāžu trīsdesmitgadei veltīto Sigvarda Kļavas koncertstāstu „Mana uguns, kuries!” Tur ir viss – latviešu koru kultūras virsotnes, tīrs patriotisms un paša jaunības cildenākās lappuses. Ja tā padomā, es visu mūžu esmu stāvējis barikādēs,” atzīstas Jānis Vanags. Ne tikai par mūziku, bet arī par daudzām svarīgām lietām – šodien saruna ar Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu. Rīt to turpināsim.
09.02.2021. Elita Veidemane
 
©Rūta Kalmuka/F64

Kas notiek ar cilvēkiem kovidlaikā? Viņi atsvešinās vai tuvinās?

Tas ir atkarīgs no temperamenta un apstākļiem. Manas paaudzes cilvēki ar pietiekami plašu dzīves telpu no tā cieš mazāk. Introverti varbūt pat izbauda. Man, piemēram, patīk zūmsēdes. Jauniešiem ir grūtāk. Attālinātās mācības un socializācijas trūkums. Iedomājieties, kāds ir atradis savu ideālo meiteni vai puisi un mēnešiem nedrīkst viņu satikt - tas var būt pat liktenīgi.

Robi zināšanu apguvē var ietekmēt visu profesionālo nākotni. Ļoti grūti ir kuplām ģimenēm šauros dzīvokļos ar skolas vecuma bērniem. Piespiedu tuvums un vienatnes iespēju trūkums var emocionāli attālināt un pat izšķirt. Ir dzirdēts un lasīts par garīgo slimību saasināšanos. Tieši tādēļ visiem ir jādara viss, lai tas pēc iespējas drīz beigtos. Ļoti ilgojos pēc normālas svētdienas baznīcā ar rokas spiedienu un apskāvienu miera sveicienam.

Kādā veidā baznīca var palīdzēt šajā situācijā?

Kad cilvēka ārējās izpausmes iespiež šaurā rāmī, var sākt smakt no šaurības, bet var arī meklēt plašumu iekšējā dzīvē. Iekšējā pasaule ir bezgalīga un neizsmeļama. Tā tieši ir baznīcas specialitāte. Runājot par konkrētiem piedāvājumiem, lielākā daļa dievnamu ir atvērti. Lai arī ar ierobežojumiem, dievkalpojumi turpinās. Daudz kur var piedalīties tiešsaistē. Ir lekcijas, diskusijas, lūgšanu grupas, Alfa kursi - satikšanās, kur par interesējošiem tematiem sarunājas cilvēki, kam jau ir pieredze, ar tādiem, kuri tikai sāk meklēt. Var pameklēt baznīcas un draudžu mājaslapās. Runājot vispārīgāk, atceros savu pieredzi no 30 dienu Garīgajiem vingrinājumiem. Mēs grupā bijām seši cilvēki. Veselu mēnesi savstarpēji nesarunājāmies, tikai meditējām Bībeles tekstus un runājām ar Dievu. Taču kopīgais piedzīvojums mūs ļoti satuvināja. Kopā klusēdami, mēs kļuvām par sirsnīgiem draugiem. Droši vien tas nav vienkārši, taču varbūt varam mēģināt to atrast šajā laikā - satuvināšanos ierobežotas komunikācijas kopīgajā pieredzē? Tad tikai būtu jāatrod veids, kā mājsēdē ienest sarunu ar Dievu. Ar ko atšķiras gavēnis no bada? Bads ir uzspiests, bet gavēnis brīvprātīgs. Tos uztver pilnīgi atšķirīgi. Viens nes postu, otrs - izaugsmi. Reliģiski domājošs cilvēks meklēs ceļu, kā kovida krīzi padarīt no bada par gavēni.

Tā būtu kā iespēja izpētīt sevi?

Iedomāsimies autovadītāju, kurš steidzas, bet nonāk sastrēgumā. Viņš var lamāties, dauzīt stūri, taurēt, bet tikpat labi viņš var paņemt savas lūgšanu krelles, ar kādām daudziem patīk izdaiļot atpakaļskata spoguli, un lūgties. Vienādi vai otrādi viņš pie mērķa nonāks tieši tajā pašā laikā, bet pilnīgi citādā dvēseles stāvoklī. Ļoti bieži nav mūsu varā mainīt apstākļus, taču parasti varam ietekmēt savu uztveri. Mēs nevaram pavēlēt pazust vīrusam vai valdībai, kas tādēļ ievieš ierobežojumus. Taču mēs varam diezgan daudz darīt, lai vairotu savu psiholoģisko labklājību. Arī citi mums līdzās tad jūtas labāk.

Cilvēki arvien vairāk neuzticas valdībai un vispār varai. Kāpēc? Bet uzticēšanās taču ir nepieciešama. Lai rastos uzticēšanās, valdībai ir jādemonstrē ne tikai dziļš prāts, bet arī dvēseles inteliģence.

Ja krīzes brīdī cilvēki netic saviem vadītājiem, sāk briest panika, un katrs glābjas kā māk. Tas nekad nebeidzas labi. Uzticēšanās zudums ir ne tikai vadītāju, bet visu kopīga nelaime. Kāpēc cilvēki neuzticas? Pirmkārt, postmodernajam laikam piemīt skepse pret varu un hierarhiju principā. Sak, tikai es pats izlemšu, kādam man būt un kā dzīvot, un neviens man neko nediktēs! Varbūt tieši tik skaidri sev to nepasakām, taču tas ir gaisā, un tas ļoti ietekmē attieksmi. Rīkojums nēsāt maskas varbūt ir saprātīgs, taču laika garam organiski pretīgs. Turklāt cilvēki novēro, ka privātajā laukā viss tiek stingri kontrolēts, tiek uzlikti sodi. Daudzi saskaras ar ierēdņu knauzerību, lemjot par dīkstāves pabalstiem. Turpretī sabiedriskajā sektorā vadoši darbinieki kaut ko sastrādā, varbūt tiek nomainīti, taču drīz parādās citā tikpat vadošā postenī. Tas vairo nihilismu. Vadītāju lēmumi ne vienmēr ir saprotami un nereti ir arī kļūdaini. Tas ir jautājums par politikas kvalitāti kopumā.

Manuprāt, gadu desmitiem tas ir bijis svarīgs jautājums.

Jā. Mani izbrīna, kādi cilvēki reizēm ir gatavi iet politikā! Pierādījuši sevi realitātes šovos, viņi acīmredzot jūtas kvalificēti lemt par mūsu naudu, dzīvi un dzīvību. Ja tādi kandidāti atrod vēlētāju bāzi, tas rada izmisumu par nāciju. Taču tam var arī saskatīt objektīvus iemeslus. Mūsu tautas elite ir nežēlīgi nīdēta un mērķtiecīgi iznīcināta. Mums nebija iespējas attīstīt politiķu paaudzes un politisko kultūru kā britiem vai citām senajām demokrātijām. Taču daļu neticības radām arī paši ar neizvēlīgo negāciju, ar kādu daždien attiecamies pret politiķiem kā šķiru. Ar lielu melnu otu pāri visiem, neizšķirot, ka starp viņiem ir labi, godīgi un kompetenti cilvēki. Tā mēs politikai radām nelāgu slavu un paši iecērtam sev kājā, jo daudzi labi cilvēki vairs nevēlas ar to saistīties.

Vēl briesmīgāk ir tad, kad saproti - varas partijas vispār pat necenšas saprast, ko domā un ko jūt tauta. Mēs pārdzīvosim gan šo, gan visas citas valdības. Taču līdz ar nicinājumu un neticību valdīkļiem mūsu attieksme arī pret valsti mainīsies - un ne tajā labākajā virzienā...

Ziniet, tieši tādēļ, ka iespēja krīzē uzticēties vadītājiem ir svarīga emocionālai labklājībai un stabilitātei, es cenšos uzmanīties, lai nepārspīlētu ar visaptverošu kritiku. Ir jāieslēdz daudzinātā kritiskā domāšana un jāizveido panākumu un neveiksmju bilance. Vajag saskatīt un novērtēt arī labo, lai visu nepadarītu vēl ļaunāku. Piekrītu, ka Latvija nav priekšgalā, bet nav arī tā, ka nekas nedarbojas un ka viss ir sabrucis. Nav taču tā, ka mums uzspiež pilnīgas muļķības. Lieto masku, mazgā rokas, ieturi distanci - sevišķi ja mediķi tev to lūdz - tas nav nekas nesaprotams vai neiespējams. Jā, diemžēl pandēmija atstās sekas daudzu cilvēku dzīvē, tāpat kā savulaik karš, okupācija vai jebkura nepārvarama vara. Piekrītu, ka ne visi valdības lēmumi man šķiet loģiski, tomēr redzu, ka viņi cenšas darīt, ko spēj, un ticu, ka pēc labākās apziņas. Būtu fatāli, ja mēs aizvainojuma un spītības dēļ sāktu darīt tieši pretējo. Man šķiet, ka tagad svarīgākais valdības uzdevums ir sakārtot vakcinēšanu un gādāt, lai uzņēmumi spēj izdzīvot. No savas puses negribu jau tā grūto uzdevumu apgrūtināt ar kritiku vairāk, nekā objektīvi vajadzīgs. Mēs draudzēs pastāvīgi aizlūdzam par visiem, kam uzlikta atbildība.

Bet ko lai dara, ja ticība viņiem - šiem centīgajiem - ir zudusi?

Tad tas ir papildu krusts, kas jānes. Varu tikai ieteikt objektīvi samērot veiksmes un neveiksmes un tad secināt, vai tiešām ir iestājusies katastrofa? Atsevišķu cilvēku dzīvē noteikti, bet sabiedrībā kopumā šķiet, ka vēl ne. Man drīzāk raizes dara ārkārtas stāvokļa ievilkšanās. Laiks, kurā dažas amatpersonas pavisam vienkāršā procedūrā var ierobežot cilvēku pamatbrīvības. Tagad vēl komandantstunda, kad policisti var apturēt un sodīt cilvēku par to, ka viņš ir izgājis no mājām. Es saprotu mērķi, ko ar to vēlas panākt, taču bīstos, ka pie tādas varas var pierast. Tā var tiktāl iepatikties, ka būs grūti atgriezties pie jau daļēji aizmirstās brīvības. Vai tas mūs un cilvēci kopumā nenosvērs uz autoritārisma pusi? Pašlaik ir vajadzīgs ļoti skaidrs morāls kompass, lai paturētu stabilitāti visos virzienos.

Kā tad patiesībā ir ar tiem morālajiem kompasiem?

Vajadzību pieņemt lēmumus, kuri sniedzas pēc mūsu identitātes saknēm, mēdz pamatot, ka mēs taču orientējamies uz Eiropas kopējām vērtībām. Ar to parasti domā Rietumeiropu un Ziemeļeiropas valstis. Mēs tiešām varam no Eiropas daudz mācīties, taču par savu identitāti šī Eiropa pati ir lielā apjukumā. Tā vairs neuzticas savām tradīcijām un vēršas pret idejām, kas to reiz padarīja tik izcilu. Tā nejūtas droša par savas kultūras leģitimitāti, bet atver robežas un ļaujas multikulturālismam. Tai ir maza vēlēšanās sevi atražot, cīnīties par sevi, aizstāvēt sevi civilizāciju sadursmē. Šķiet, ka mūsdienu Eiropa ir nogurusi būt un ka tai liekas, ka varbūt Eiropas stāsts ir izsmelts un ir jāļauj sākties kādam citam stāstam. Grāmatā „Eiropas dīvainā nāve” britu rakstnieks Duglass Marijs paredz, ka viena cilvēka mūža laikā Eiropa vairs nebūs Eiropa un eiropiešu tautas būs pazaudējušas vienīgo vietu pasaulē, kuru tās sauca par mājām. Orientēties uz to ir riskants pasākums. Drīzāk būtu jādomā, kā sevi saglabāt.

Izklausās diezgan drūmi. Vai jums ir kāda īpaša mūzika, kuru tagad klausāties, lai vismaz uz brīdi aizietu no ikdienas sajūtām?

Ak, ļoti dažāda mūzika! Kad ir pieejami straumēšanas servisi ar piecsimt miljoniem skaņdarbu, mūzikas kolekcijas jēdziens zaudē jēgu. Viss atkarīgs no noskaņojuma. Pēdējā laikā ar lielāko sajūsmu esmu klausījies barikāžu trīsdesmitgadei veltīto Sigvarda Kļavas koncertstāstu „Mana uguns, kuries!” Tur ir viss - latviešu koru kultūras virsotnes, tīrs patriotisms un paša jaunības cildenākās lappuses. Ja tā padomā, es visu mūžu esmu stāvējis barikādēs.

Kad gribas ko sofisticētu, es vēroju pianista Lan Lana rokas vai uzlieku Marisa Jansona diriģēto Onegera Trešo jeb Liturģisko simfoniju. Starp citu, labi saskan ar pārrunātiem tematiem. Kad gribas aiziet mierā, sameklēju Jēzus lūgšanu, kuru mūki dzied trīs un vairāk stundu no vietas. Kad uznāk „skaista ir jaunība” noskaņa, tad kaut ko tādu kā „Pink Floyd”, „Jethro Tull” vai „Gentle Giant”. Kad aptekas sirds un gribas sevi sapurināt, tad kaut ko asāku kā „Impellitteri” - „Jehovah”, ukraiņu „Jinjer”- „Pisces” (Live Session) vai moldāvu „Infected Rain” - „Orphan Soul”. Bet visvairāk gribas sagaidīt dienu, kad pats varēšu dziedāt liturģiju pilnā baznīcā.