Jānis Vanags: Nīče runāja nevis par Dieva asinīm, bet par mūsējām

Šodien - sarunas turpinājums. Vakardienas saruna lasāma šeit.

Vakar runājām par morālo kompasu, kas paturētu stabilitāti visos virzienos. Bet šis kompass nojucis ne tikai viena otra varneša darbībās. Lūk, Satversmes tiesas 11. novembra spriedums, kas grauj ģimenes jēdzienu. Tas ievada Stambulas konvencijas ratifikāciju. Tradicionālo vērtību šķobīšana sākusies jau sen, tā turpinās tagad. Tā ne tikai turpinās, tā eskalējas.

Ceru, ka par to vēl ļoti daudz tiks runāts, jo, manuprāt, tas ir nopietns pagrieziena punkts mūsu tautas likteņos, ko nedrīkst vienkārši atstāt pašplūsmā. Skaidrs, ka Satversmes tiesa ir godājama institūcija, kas likumu lietās bauda tādu autoritāti, ka tās lēmumus pat nevar pārsūdzēt.

Taču spriedums skar ģimenes izpratni, un tas pilnīgi noteikti nav tīri juridisks jautājums. Tas ir vērtību jautājums. Kurš ir noteicis, ka Satversmes tiesa ir vienīgā un galīgā autoritāte vērtību jomā? Spriedums atsaucas uz Satversmē minēto cilvēka cieņu, bet tās skaidrojums arī ir vērtību jautājums. Kurš ir noteicis, ka tieši juristi mūsu sabiedrībā ir tā morālā autoritāte, kas drīkst veselai nācijai nodiktēt tās vērtības? Tas man šķiet diskusijas vērts.

Sociālie konstrukcionisti uzstāj, ka dzimte ir sabiedrības konstruēta. Daļēji tā noteikti ir. Ņemot vērā bioloģiski noteiktās dzimumu īpatnības, sabiedrība ir veidojusi priekšstatu par vīrieša un sievietes lomu. Arī ģimeni var uztvert kā sociālu konstruktu. Taču tad vēl jo vairāk tajā kaut ko drīkst mainīt tikai ļoti pamatīga sociāla dialoga ceļā. Varbūt Latvijas sabiedrība ar laiku tāpat iekļautu viena dzimuma savienības ģimenes jēdzienā. Taču, manuprāt, par tādu jautājumu vajadzēja lemt Saeimai plašā dialogā ar sabiedrību. To nevar ar vienu cirtienu nolaist no augšas, jo tad liela daļa tautas pārstāj spēlēt līdzi. Un tad var gausties par sabiedrības šķelšanu brīdī, kad vajadzīga vienotība, taču tas nozīmē vainu no slimās galvas pārlikt uz veselo. Ievērības cienīgas bija arī sprieduma sakarā sniegtās intervijas.

Jā, nodēvēt tautu par kaujas suņiem... Tas vien jau bija „vērtīgi”.

Tur bija daudz visa kā. Osipovas kundze sprieduma aktualitāti ilustrēja ar 1986. gada teletiltu starp Ļeņingradu un Bostonu, kurā uz amerikāņu sievietes jautājumu „vai pie jums ir sekss?” padomju sieviete esot atbildējusi „pie mums seksa nav!” Taču es redzēju to teletiltu. Īstenībā padomju sieviete tur jautāja, ar kādām problēmām saskaras amerikāņu māte, audzinot bērnus. Amerikāniete atbildēja, ka telereklāmās viss grozās tikai ap seksu, un jautāja, vai pie jums ir tāpat. Uz to padomju sieviete atbildēja, ka mums seksa nav un mēs esam kategoriski pret. Un tūlīt no zāles kāds izlaboja: “Sekss mums ir, mums nav tādu reklāmu!” Pavisam sakarīga, jēgpilna saruna. Taču no tās ir uztaisīta mēme „mums seksa nav”, kam bija jāparāda, cik dumja ir tāda padomju sieviete un tāpat visi, kuri nesaskata vajadzību atrisināt viendzimuma ģimenes jautājumu.

Vēl vienu mēmi no padomju laikiem varēja pamanīt „reliģisko vecāku” pretstatījumā „racionālajiem vecākiem”. Tas bija savādi, ņemot vērā, ka mūsdienu ideja par viendzimuma ģimenēm sakņojas postmodernismā, kas ir uzsvērti antiracionāla ideju sistēma, kas noliedz jēdzienu saistību ar faktiem objektīvajā pasaulē un lielā mērā arī zinātni. Turpretī Rietumu filozofiskās domas vēsturē tieši kristīgie teologi un filozofi bija pirmie, kuri prata harmoniski apvienot ticību un racionālo domu. Tieši kristīgā Baznīca izveidoja pirmās Eiropas universitātes, iedibinot akadēmiskās brīvības tradīciju un augstskolu autonomijas principu.

Tur bija arī izklupiens pret kristīgajām vērtībām. Citējot pēc atmiņas: „Tad atnāca kristieši - un tās tagad ir tās mūsu vērtības?” Netika skaidri piesaukts mīts par 700 verdzības gadiem, taču attieksme bija nepārprotami negatīva. Taču tieši kristietības ietekmē Eiropā izzuda no Romas laikiem mantotā verdzība un tika racionālā ceļā pamatota nepieciešamība atzīt un garantēt katram cilvēkam viņam piemītošo neatņemamo cieņu - šī atziņa ir pamattiesību un pamatbrīvību idejas stūrakmens. Ja esam eiropieši, tad protams, ka tās ir mūsu vērtības. Tās ir ierakstītas Satversmes preambulā. Uzraksts Ministru kabineta zālē „Viens likums, viena taisnība visiem” ir smelts no judeokristīgās atklāsmes par visu cilvēku radīšanu pēc Dieva tēla un līdzības.

Bet galvenais, ka šie izklupieni pret kristiešiem bija neprovocēti. Par to nejautāja intervētāji, un arī konteksts to neprasīja. Tādēļ es klausījos un vaicāju sev, vai pēc skaistajām un vajadzīgajām pārdomām par iecietību nevienam neienāk prātā, ka tādi dūrieni var raisīt neiecietību pret vienu sabiedrības grupu - kristiešiem? Un tad Osipovas kundze pateica, ka labāk vēlētos dzīvot starp kristiešiem, kuri mirst savas ticības dēļ. Tikko biju lasījis kārtējo ziņojumu par divām jaunām māsām Pakistānā, kuras noslepkavoja viņu kristīgās ticības dēļ. Dzirdot tādu vēlmi no valsts augstākās juridiskās autoritātes, es nudien sajutos neomulīgi. Kristieša pienākums ir censties otra cilvēka izteikumus izskaidrot iespējami labā nozīmē, un es cenšos tādu atrast. Taču gribu arī aizrādīt, ka mūsdienu trakajā pasaulē kāds to varēja uztvert kā pamudinājumu.

Stambulas konvencija, kuras ratifikāciju tik sprigani gatavo arī Satversmes tiesa, reiz tiks skatīta Saeimā. Kā to vērtējat?

No malas izskatās, ka deputāti ar to, ko nevar demokrātiskā ceļā dabūt cauri Saeimai, dodas uz Satversmes tiesu, lai tur mēģinātu panāktu savu. Man tas šķiet kā mēģinājums apiet Saeimu, tādēļ neliekas pareizi. Stambulas konvencija atgādina kaujiniekus, kuri sev kā dzīvo vairogu priekšā noliek sievietes un bērnus. Visu, kas tajā palīdz novērst reālu vardarbību pret sievietēm, varētu ratificēt un parakstīt kaut ar asinīm. Taču aiz šī dzīvā vairoga slēpjas apšaubāmas tēzes, kuras, konvenciju ratificējot, kļūtu par mūsu saistībām. Tas prasītu pamatīgāku analīzi, bet visproblemātiskākā man šķiet 12. panta pirmā daļa: „Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai (..) izskaustu aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja (..) par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.” Konvenciju caurauž sociālā konstrukcionisma un radikālā feminisma idejas. Ja Saeima to ratificēs, Latvijas valstij būs pienākums uz mūsu dzīvi raudzīties caur šo ideoloģiju brillēm un attiecīgi mūs regulēt. Grūti pat paredzēt, kādus sociālās inženierijas procesus tas var atraisīt.

Kas tad mums būtu jāmaina?

Pirmajā mirklī tas var likties nekaitīgs teksts, taču padomāsim, ka izskaužamo tradīciju un stereotipu sarakstā var nokļūt pilnīgi jebkas - ziemsvētku svinēšana, līgošana, mičošana kāzās un pati laulība, bet jo īpaši Lāčplēša dienas parāde, kurā nav ievērots dzimumu līdzsvars, tādēļ tajā īstenojas sistēmiskā vardarbība un stereotipi par vīrieša un sievietes lomu. Un nesakiet, ka tas nekad nenotiks. Viss būs atkarīgs no tā, kurš vērtēs un lems, ko izskaust un ko paturēt. Varat droši paļauties, ka tie būs tieši tie, kurus jūs šajā lomā vismazāk gribētu redzēt. Konvenciju caurauž postmodernā neomarksisma identitātes politikas un radikālā feminisma idejas. Piesakot cīņu ar vardarbību pret sievietēm, Stambulas konvencijas autori grib iespiesties mūsu kultūrā un sadzīvē daudz dziļāk par to. Tādēļ es domāju, ka labāk būtu gādāt, lai viss, kas tajā labs un tiešām vērsts pret reālu, fizisku un seksuālu vardarbību, būtu iekļauts mūsu pašu likumu un, cik nepieciešams, izglītības sistēmā, bet pāri pār to gan būtu jāsargās iet.

Mūsu kultūrā un tradīcijās nav sieviešu sišanas.

Jāpiekrīt, ka vardarbība var izpausties dažādi. Taču tās jēdziens konvencijā ir ārkārtīgi paplašināts. Kā vardarbību var kvalificēt kritizēšanu un daudz ko citu. Te gan jāaizrāda, ka vismaz psiholoģiskā vai emocionālā terora laukā sievietes mēdz būt ne mazāk vardarbīgas. Aicinot īpaši zēnus sniegt ieguldījumu vardarbības novēršanā (12.4), katrs no viņiem tiek vērtēts kā potenciāls varmāka, lai gan ir pētījumi, ka zēni biežāk nekā meitenes ir pakļauti fiziskai un seksuālai vardarbībai un pamešanai novārtā.

Jūs reiz citējāt Frīdrihu Nīči: „Dievs ir miris. Mēs viņu nogalinājām, un mums nepietiks ūdens, lai nomazgātu asinis.” Tiešām ir tik traģiski?

Nīče precīzi saskatīja, ka, atsakoties no kristietības, Eiropa nevarēs paturēt ne universālās vērtības, ne morāli, kas izriet no ticības Dievam. Starp citu, pārliecība par to, ka attiecību modeļi valstij jāakceptē un jāietver likumu sistēmā tādēļ vien, ka tie eksistē, man šķiet kā pasaules morālas interpretācijas beigas. Par Dieva nāvi Nīče, kaut būdams ateists, neteica triumfējot un nerunāja par Dieva asinīm, bet par mūsējām, kuras vēlāk tiešām izlēja 20. gadsimta ideoloģijas. Viņš paredzēja, ka universālo vērtību sabrukums padarīs pasauli par viedokļu sadursmes lauku un vedīs vienus pie nihilisma, bet citus - pie totalitārisma.

Tas piepildījās, un tas tiešām bija traģiski. Nīčes brīdinājumi nav zaudējuši aktualitāti. Ir vērts izlasīt tā paša Duglasa Marija jauno grāmatu „Pūļa trakums” (The Madness of Crowds: Gender, Race and Identity - 2019). Viņš stāsta par disfunkcionālo un atriebīgo surogātreliģiju, kas Rietumu sabiedrībai (īpaši angliski runājošajai) aizstāj nogalināto Dievu. To sauc par identitātes politiku, un tai ir savi fanātiķi, kurus dēvē par sociālā taisnīguma karotājiem. Dzīve ir pārvērsta mīnu laukā, kurā par detonatoru stieplēm kalpo arvien jauni politkorektuma principi. Ja kaut vienai uzkāpsi, būsi pagalam. Viens neapdomīgs joks vai pirms divdesmit gadiem publicēts raksts, un izdzēšanas kultūra (cancel culture) gādās, lai tu zaudētu darbu un ienākumus, nevarētu dabūt kredītkarti un lai sociālajos tīklos pār tevi nemitīgi veltos naida straumes.

Un galvenais - šajā reliģijā nav grēksūdzes un absolūcijas. Nekas netiks ne aizmirsts, ne piedots. Ejot to pašu ceļu, pa kuru ir gājušas citas valstis, nav iemesla domāt, ka mēs nonāksim kaut kur citur. Man bija cerība, ka varbūt Latvija varētu iet savu īpašu ceļu: nenonākt identitātes politikas mīnu laukā, kaut cik turēties pie klasiskajām, nevis neomarksistiskajām Eiropas vērtībām. Satversmes tiesas spriedums tādu iespēju ir stipri sarežģījis. Tādēļ es to saucu par nopietnu pagriezienu mūsu nācijas liktenī.

Bet varbūt mēs alojamies, un patiesībā surogātreliģiju adepti aicina tikai un vienīgi uz izprotošu mīlestību?

Redziet, ir labi zināma alošanās domāt, ka postmodernie ļaudis, kuri runā par iecietību un mīlestību, tiešām vēlas dzīvot iecietīgā sabiedrībā. Tas nekur nav apstiprinājies. Portālā „Satori” lasīju vismaz pa daļai man adresētu sacerējumu ar virsrakstu „Ingas 1. vēstule”. Tas ir komentārs par trīspadsmit baznīcu vadītāju vēstuli valsts amatpersonām, kurās viņi lūdza Satversmes spriedumu izpildīt tā, lai netiktu skarta Satversmē noteiktā laulības izpratne kā savienība starp vīrieti un sievieti, bet tiktu nostiprināta izpratne par ģimeni kā par savienību, kas balstīta tādā laulībā. Ingas 1. vēstule ir uzrakstīta glāsmainā tonī, bieži pieminot mīlestību, taču mūsdienu baznīcu vadītājus autore tajā asociē ar inkvizitoriem, sieviešu dedzinātājiem un galvu griezējiem, kurus interesē tikai sargāt varu. Lielākās pūles ir veltītas, lai pateiktu nevis to, ka viņu domas ir aplamas, bet daudz vairāk - ka viņi ir ļauni! Par to savulaik precīzi runāja slavenais psihologs Džordans Pītersons. Postmodernisti oponentu motīvus reducē uz cīņu par varu tādēļ, lai liktos pamatoti pret viņiem izmantot varu. Ir parocīgi jau laikus kādu asociēt ar galvu griezējiem - gadījumam, ja nāktos viņam nogriezt galvu, tēlaini vai burtiski. Cilvēki man ir teikuši, ka izjūt bailes, domājot par to, kādā pasaulē dzīvos viņu bērni. Varu to saprast, bet no otras puses… Mūsu paaudze izveidoja pasauli, kurā patlaban dzīvojam, un es ceru, ka mūsu laikam pietiks. Mēs nevaram to izveidot jaunajai paaudzei. Viņai tas jādara pašai un pašai arī jāatrisina savas attiecības ar sirdsapziņu un Dievu. Gan ar Dieva palīgu viņi tiks galā.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā