Kārlis Daukšts: Javlinskis bažījas par Navaļnija autoritārismu un par savu politisko nākotni

Krievijas opozīcijas partijas “Jabloko” dibinātājs, politiķis Grigorijs Javlinskis izdevumā “Eho Moskvi” ir publicējis rakstu “Bez putinisma un populisma” (https://echo.msk.ru/blog/yavlinsky_g/2786494-echo/), kurā vēršas ne tikai pret Krievijas prezidenta Vladimira Putina piekopto politiku, bet kritiski izsakās arī par viņa pretinieka Alekseja Navaļnija darbību.
11.02.2021. MKMāris Krautmanis
 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Javlinskis atzīmē, ka pēdējo gadu laikā valdības informācijas politika par protestu atspoguļošanu ir mainījusies no pilnīgas klusēšanas varas kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos līdz detalizētai ielu darbību propagandas analīzei, lai diskreditētu jebkuru opozīciju. Šajā gaismā ir acīmredzams, ka režīms izmantos protestus, lai “pieskrūvētu skrūves” un “notīrītu laukumu” pirms tā sauktajām Domes vēlēšanām rudenī. Un nevajadzētu domāt, ka protesti biedē varas iestādes vai ir pārsteigums Kremlim. Viņi ilgu laiku gatavojās nopietnai iespējamo tautas demonstrāciju apspiešanai. Šis gan vēl ir tikai ievads rakstam. Tālāk skan jau nopietnāki Javlinska pārmetumi Navaļnijam.

Par situāciju Krievijā saruna ar politologu Kārli Daukštu.

Kā skaidrojamas šādas domstarpības starp politiķiem, kuriem it kā vajadzēja atrasties “vienos ierakumos”?

Navaļnija atgriešanās, kas pašlaik ir padarījusi viņu par galveno opozicionāru un padarījusi viņu gandrīz par tādu kā “vienīgo alternatīvu Putinam”, ir izraisījusi “sašūmēšanos” arī tā saucamajā vecajā opozīcijā, kurā ir gan formālās opozīcijas partijas, piemēram, Krievijas Komunistiskā partija ar Genādiju Zjuganovu priekšgalā, gan tādi opozīcijas strāvojumi, kāda ir partija “Jabloko”. Javlinskis arī ir norūpējies par savu elektorātu, par savu vēlētāju piesaistīšanu - no tā ir atkarīga paša Javlinska politiskā nākotne. Jo var būt tā, ka elektorāts, kas ir ļoti tuvs tiem protesta noskaņojumiem, kādi ir Navaļnijam, aizies pie Navaļnija. Tas ir viens no jautājumiem, kas personiski satrauc Javlinski, kuram tomēr neizdodas kļūt par nacionālu līderi, kaut arī pagātne viņam ir bijusi diezgan spoža. Acīmredzot viņš jūt personīgu, ja ne konfrontāciju, tad sāncensību.

Arī partijā “Jabloko” aug jaunā paaudze, un šī jaunā paaudze nav īsti apmierināta ar partijas vadītāja darbību, ar viņa politiskās vadības stratēģiju un taktiku. Viņi mēģina radīt ko jaunu.

Tāpēc Javlinskis ir izvēlējies taktiku, kas nav tik daudz uzbrukums, bet vairāk tāda kā savas pozīcijas iezīmēšana attiecībā pret lielāko opozīcijas līderi Navaļniju. Tāda, manuprāt, ir pašreizējā politiskā virtuve un tā jāvērtē Javlinska darbība.

Javlinska rakstā samanāmi centieni devalvēt Navaļnija atmaskojumus, apšaubīt to nozīmīgumu. Pat vēl vairāk -Javlinskis brīdina par Navaļnija filmu graujošo efektu, primitīvas sociālās nesaskaņas rosināšanu. Lūk, citāts: “Navaļnija izmeklēšana diemžēl nesniedza un nevar sniegt praktiskus rezultātus sabiedrībai. Visi atsegtie paliek savās vietās un ar savu naudu. Tā nav tikai gadsimtiem sena varas zādzības tradīcija, bet gan 90. gadu reformu laikā un daļēji noziedzīga (un dažos gadījumos, kā, piemēram, ar ķīlu izsolēm, pilnīgi noziedzīga) privatizācija, kuras pamatā ir īpašuma un varas apvienošana, lai izveidotu sistēmu, kas neparedzēja neatkarīgas tiesas, neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu, reāla parlamenta un godīgu vēlēšanu pastāvēšanu. Un bez kategoriskas īpašuma un uzņēmējdarbības nošķiršanas no valdības, bez varas nodalīšanas cīņa pret korupciju nav iespējama.

Tāpēc galvenais sabiedriski nozīmīgais efekts, uz kuru vērsta Navaļnija "atmaskojošo" filmu stilistika, ir primitīva sociālo nesaskaņu rosināšana.”

Bet tāds ir arī lielas opozīcijas daļas viedoklis. To var dēvēt par “prātīgo opozīciju”. Lielai daļai Navaļnija atmaskojumu nav pārliecinoša pamata, ir vāja pierādījumu bāze. To savukārt izmanto Putins, lai diskreditētu Navaļniju un viņa darbību.

Navaļnijs vienā no runām sacīja, ka viņu neinteresē “jūsu tiesas, jūsu likumi”. Iznāk, ka viņš aicina uz jaunu likumu radīšanu. Bet kādi tie likumi būs? Vai tādi kā pēc 1917. gada? Vai būs ekspropriācija? Nav stabilas programmas pašam Navaļnijam. Līdz ar to ir jūtama šūpošanās ap Navaļniju, pie Navaļnija, ar Navaļniju.

Javlinskis pārmet Navaļnijam “šķirisku populismu” un arī nacionālismu. Vai viņš vairs ir tik liels nacionālists?

Viņam ir bijuši nacionālistiski izteicieni. Bet tas bija tajā laikā, kad viņš bija šajās nacionālistiskajās organizācijās. Viņam piemin pagātni.

Bet arī jaunākos laikos ir bijis dažs augstprātīgs izteikums par ukraiņu centieniem atjaunot kontroli pār Krimu un Donbasu. Viņš, pēc maniem novērojumiem,, ir krievu nacionālists, lai varbūt neteiktu pat vairāk. Viņš ir izteicies arī par Baltijas tautu “nespēju uztvert globālas problēmas”. Tomēr pašā pēdējā laikā viņš vairs tā nerunā.

Javlinska rakstā “Bez putinisma un populisma” atrodams brīdinājums: “Demokrātiskā Krievija, cieņa pret cilvēku, brīvība, dzīve bez bailēm un bez represijām nav savienojama ar Navaļnija politiku. Tie ir principiāli atšķirīgi virzieni.”

Jā, tas skan skarbi. Bet te ir viena politiskās psiholoģijas nianse - Navaļnijs pēc būtības ir autoritārs vadītājs. Viņam ir vajadzīga vara, bet viņš nesaka, ko ar šo varu darīs - to viņš nav formāli izklāstījis. Tāpēc “vecās opozīcijas” pārstāvji ir nobažījušies par to, kā viņš izmantos varu, ja viņam izdosies to iegūt. Tāpēc tādi cilvēki kā Vladimirs Pozners, liberāļi, uztraucas par šīm autoritārajām īpašībām Navaļnija raksturā - par viņa neiecietību pret oponentiem.

Javlinskis pauž, ka pienāks laiks, kad sāks pūst jauni, īstie vēji un tad atbildīgiem politiķiem vajadzēs nodrošināt, lai ir “pacelta bura” - jaunas konstitūcijas projekts, ekonomisko reformu plāns, kadri...

Tas tikai apstiprina manas aizdomas, ka pie šiem izteicieniem ir greizsirdības piedeva - viņš savulaik mēģināja kļūt par Krievijas reformatoru, un šī reformatora toga viņam uzliek pienākumu runāt, kā reformatoram klājas - runāt par sistēmas pārveidi tās dziļumos un pēc būtības, nevis par korupciju, kura ir kļuvusi, kā krievi saka, par valsts varas “sistēmizveides pamatu”.