Ivars Zariņš: Nav starpības, vai valdībai ir plāns A, B vai plāns C, tai vienmēr sanāk plāns D...

Jūs nikni kritizējat valdību. Viens no jūsu nesen publicētiem rakstiem sākas ar vārdiem: “Vakcīnu iepirkums, masku iepirkumi, OIK afēra utt. “ Vai tiešām viss ir tik slikti?

Pavisam nesen dzirdēju sarunu, kur pēdējo notikumu kontekstā kāds cilvēks šausminājās par notiekošo, uz ko otrs atbildēja: “Bet tu iedomājies, kā tad strādāja tā valdība līdz šim, kamēr nebija Covid, kad to nekas nespieda rīkoties atbildīgi!”

Tik tiešām šī kovida sērga ir devusi iespēju sabiedrībai uzskatāmi ieraudzīt, cik bezatbildīga, nekompetenta un mazspējīga ir vara Latvijā. Kādi tam ir iemesli un kāpēc tas bija neizbēgami, to es esmu detalizēti izskaidrojis rakstā “Fronte tēva pagalmā”. Man jau sen tas nav noslēpums, un es to esmu centies arī citiem ne reizi vien skaidrot - piemēram, caur to pašu OIK afēru, kur fakti par varas bezatbildību un visatļautību ir tik šokējoši, ka daudzi joprojām tam atsakās ticēt, un daudzas acīmredzami noziedzīgas epizodes netiek izmeklētas. Pat vēl vairāk - pretēji varas partiju dotajiem solījumiem šī afēra netiek pārtraukta. Šo valdību vada OIK afēras krusttēvs - Krišjānis Kariņš (JV), kurš tolaik, kad bija ekonomikas ministrs, ielika tai likumīgus pamatus. Valdība ne tikai turpina piesegt šo afēru, bet dara to līdz šim vēl nebijušā “bezkompromisu tiesiskuma” līmenī - nu jau nekautrējoties klaji ignorē likumā noteikto - piemēram, prasību atgūt visu izkrāpto atbalstu, prasību pārrēķināt atbalsta apjomu, lai tas būtu samērīgs, nevis pārmērīgs. Un uzskaitījumu varētu vēl turpināt. Piemēram, kopš es uzsāku cīņu ar šo OIK afēru un panācu, lai OIK stacijas tiktu pārbaudītas, Kariņa valdības rīcībā nonāca informācija par dučiem acīmredzamu krāpniecību sevišķi lielos apmēros, uz kurām tā jau gadiem nav reaģējusi, bet tieši otrādi - centusies veidot noteikumus, ar kuriem tās varētu piesegt, lai Būvniecības kontroles birojam pēc iespējas grūtāk būtu pieķerties tām klāt. Šī, no mums visiem izkrāptā nauda vairāku miljonu apmērā ne tikai nav atgūta, bet mēs turpinām šiem krāpniekiem dāsni apmaksāt viņu izdevīgo biznesu. Tas notiek, pateicoties Ekonomikas ministrijas “kompetentajai” un “pašaizliedzīgajai” rīcībai. Kad nupat Saeimā Kariņš uzstājās ar ziņojumu par savas valdības paveikto, es viņu par to publiski brīdināju - ja viņš tuvākajā laikā neieviesīs skaidrību Ekonomikas ministrijas saimniecībā vai ja notiekošais ap OIK ir vienkārši ministrijas nekompetence vai politiskā korupcija, tad es vērsīšos pie tiesībsargājošajām iestādēm, lai tās ievieš skaidrību jau viņa paša saimniecībā. Un atšķirībā no viņa ministriem, es savus solījumus vienmēr izpildu.

Kas notiek vai notiks ar OIK? Pašlaik daudzi patērētāji elektrību tērē maz vai pat nemaz netērē, taču par OIK tik un tā jāmaksā.

Kamēr ir auni - būs cirpēji! Tāda ir lietu kārtība. Ja jau sabiedrība ir gatava šādu lietu kārtību akceptēt un par to katrs tikai savā dīvāniņā ir gatavs dusmīgi paburkšķēt, tad draudzīgi turpināsim maksāt par šo afēru vēl daudzus gadus. Tie ir daudzi simti miljonu, kas mums vēl ir jāsamaksā. Tā vietā, lai veidotu jaunu efektīvu atbalsta sistēmu atjaunojamai enerģijai, mēs turpināsim pārbarot veco sistēmu, kur daudzi saņem šo atbalstu vispār nepamatoti vai arī tehnoloģiskie risinājumi ir tik neefektīvi un neatbilstoši, ka to tālāka izmantošana līdzinās braukšanai ar cauru laivu. Visi, kas tajā ir sakāpuši, kļūst aizvien lielāki tās ķīlnieki. Ir acīm redzams, ka Ekonomikas ministrijai nav nekādas sajēgas, un izskatās, ka nav arī vēlēšanās šo situāciju risināt.

Politikā krustu šķērsu ir savilktas “sarkanās līnijas” - valdošā koalīcija pret SC, JKP pret ZZS.

Kurp tas ved, to jau es daudzus gadus esmu centies skaidrot, pateicoties kovida sērgai, visa sabiedrība to nu var uzskatāmi ieraudzīt. Patiesībā tas ir likumsakarīgs rezultāts, un to nebija grūti paredzēt, ja zini, kā strādā demokrātija. Proti, lai demokrātija strādātu kā efektīvs valsts pārvaldes mehānisms, ir svarīgi, lai būtu veselīga, pilnasinīga politiskā konkurence - tas ir, lai būtu iespējama reāla varas nomaiņa, lai būtu iespējama reāla konkurence par varu starp visiem politiskajiem spēkiem un sabiedrībai būtu iespējams sekot līdzi tai kā hokeja mačam - visām spēlēm. Un finālā nonāktu tikai labākie. Tagad tā nav. Pateicoties savilktajām “sarkanajām līnijām”, uzvarētāji jau ir iepriekš zināmi - neatkarīgi no tā, kāds būs spēles rezultāts, finālisti jau ir pasludināti iepriekš. Nav jārūpējas par labāko spēlētāju piesaistīšanu, lai uzvarētu, galvenais ir uzvilkt “pareizās” komandas formastērpu. Un vienalga, cik ripu opozīcija sametīs varas koalīcijas vārtos - spēles uzvarētājs no tā nemainīsies. Jo pie savilktajām “sarkanajām līnijām” ir iespējams tikai viens un tas pats uzvarētājs. Rezultātā, notiek aizvien lielāka politiskā degradācija, kad pie varas var atrasties jebkurš nelga un nīkulis, pat nelietis - jo par saviem dotajiem solījumiem un sastrādāto nebūs jāatbild - tie tik un tā paliek uz laukuma. Un šeit nozīmīga loma varas degradācijā ir arī medijiem, kuri spēlē fronti tēva pagalmā - nevis objektīvi atspoguļo un analizē notiekošo, bet cenšas to pasniegt sabiedrībai “pareizi”, aizstāvot “pareizos” politiskos spēkus pret “nepareizajiem”. Rezultātā sabiedrība aizvien vairāk tic sociālajos tīklos paustajam, nevis tam, ko cenšas iebarot tradicionālie mediji.

Kurp tas ved, un kā tikt ārā?

Tas viss ved uz aizvien lielāku sabiedrības sašķeltību un neticību valsts varai. Un aizvien lielāku Latvijas atpalicību, nu jau arī no mūsu kaimiņiem leišiem un igauņiem, kuri šim “sarkano līniju” lāstam ir jau sen tikuši pāri. Un arī mums nav citas izvēles, ja vēlamies izrauties no šīs varas mazspējas nolemtības. Kamēr nesāksies nesaudzīgs politiskais mačs pa visu laukumu, kā rezultātā spēlē varēs palikt tikai labākie, nevis tikai ”pareizie”, varēs turpināt tizli un nemākulīgi šļūkāt pa laukumu. Vajag nebaidīties ļaut demokrātijai strādāt, nevis tikai izmantot to kā piesegu, lai leģitimizētu esošās varas visatļautību un mazspēju - ir jāļauj varas svārstam darboties, lai tas sāk izmēzt Latvijas politiku no nīkuļiem un neliešiem. Tagad tie ir pa visu politisko spektru. Demokrātijas briedumu nosaka tas, cik reāli un efektīvi ir iespējama varas nomaiņa - jo, katru reizi tai nomainoties, notiek varas attīrīšanās. Bet tā pie mums vispār netiek pieļauta. Šeit svarīgi piezīmēt - reāla varas nomaiņa, nevis esošās varas mutācijas, kuras mēs piedzīvojam pēc katrām Saeimas vēlēšanām, kad pēc būtības varas centrs jau nav mainījies, tikai atsvaidzināts ar jaunām asinīm. Līdz ar to “jaunā vara” kļūst par vecās varas piesegu, nevis par slotu, kas izslauka iepriekšējās varas nejēdzības un liek atbildēt par tām. Uzskatāms piemērs - OIK afēra. Bet šādu afēru ir vesels vezums. Smirdīgs, smags vezums, kuru neviens netaisās izmēzt, bet krauj tikai klāt un liks mums to turpināt vilkt, kamēr vien vara atradīsies “pareizajās” rokās.

Vai atbalstāt valdības noteiktos kovidlaika tirdzniecības ierobežojumus?

Ir skaidrs, ka, lai ierobežotu vīrusa izplatību, ir nepieciešamas korekcijas mūsu ierastajam dzīvesveidam un saimniekošanas modelim. Bet tas, kā to dara šī vara, manuprāt, jau ir noziedzīga bezatbildība. Tā pieņem savus lēmumus bez sajēgas un atbilstošas analīzes, tā nav spējīga ne tikai saprast tai sniegto datu jēgu un to cēloņsakarību, tā nav pat spējīga apjēgt - kādus datus tai vispār vajadzētu, lai varētu adekvāti vērtēt situāciju un savu lēmumu pamatotību. To es uzskatāmi pierādīju ar savu pieprasījumu Krišjānim Kariņam par viņa valdības lēmumu pamatotību. Tikai pēc šī pieprasījuma saņemšanas līdz Kariņam “pēkšņi” atnāca publiska atklāsme, ka valdība savus lēmumus pieņem bez adekvātiem datiem un analīzes. Un tas arī ir iemesls, kāpēc valdība nav spējīga tos izskaidrot sabiedrībai, lai gan naudas valdības komunikācijai ar sabiedrību atvēlēts “tik daudz, cik nekad nav bijis”.

Runājot konkrēti par tirdzniecības ierobežojumiem. Pirmkārt, valdībai joprojām nav nekādas sajēgas, kādu inficēšanās slodzi rada cilvēku aprite tirdzniecības vietās, cik lieli ir šie riski, kādu efektu dod valdības piemērotie ierobežojumi tirdzniecībai. Taču tas netraucē valdībai pieņemt lēmums, biedējot sabiedrību ar kopējiem inficēšanās riskiem un rādītājiem, bet pašai nespējot tos izvērtēt un saprast cēloņsakarības starp tiem. Piemēram, kāpēc, samazinot ierobežojumus tirdzniecībā, inficēšanās rādītāji nevis palielinājās, bet samazinājās? Tā vien gribas teikt brašajai valdībai: “Bērni, mācieties fiziku!” Ne jau kvadrātmetri uz cilvēku, bet gan gaisa kvalitāte ir primārais, kas jāmēra cilvēku pulcēšanās vietās. Un cilvēku plūsma ir nevis jākoncentrē atsevišķās tirdzniecības vietās, bet jādod iespēju to izkliedēt pēc iespējas vairākās vietās. Un noteikti nevajadzētu ierobežot to tirdzniecības vietu darbību, uz kurām cilvēki dodas, nevis lai izklaidētu sevi ar “šopingu”, bet gan nepieciešamības spiesti. Piemēram, aizliegums strādāt saimniecības preču veikaliem ir nevis vienkārši stulbums, bet noziedzīgs stulbums. Ziemas salā, kad cilvēkam nav iespējams nopirkt nepieciešamās ūdensapgādes, kanalizācijas vai siltumapgādes preces, kas nepieciešamas dzīvībai svarīgu funkciju nodrošināšanai, neļaut iegādāties šīs preces ir noziedzīgi stulbi. Tas stress un līdz ar to cilvēka imunitātes graušana, kas cilvēkam tiek radīts, lai it kā viņu pasargātu, tieši pretēji rada daudz lielāku inficēšanās risku pieaugumu. Sevišķi vecākiem cilvēkiem, kuri nespēj pielāgoties attālinātajam dzīvesveidam. Un tā tas ir ar daudziem šīs valdības pieņemtajiem lēmumiem.

Vai zināt, ar ko atšķiras nīkuļu domāšana no uzņēmīgu cilvēku domāšanas? Nīkuļi meklē, kā izbēgt no riskiem, uzņēmīgi cilvēki - kā vadīt šos riskus.

Ja mēs paskatāmies, ko ir darījusi šī valdība, - tā ir izmisīgi un nemākulīgi mēģinājusi bēgt no šiem riskiem, līdzīgi kā slikts ķirurgs - nevis operēt radīto traumu, bet nocirst to - pirksts, roka vai kāja. Nav svarīgi - galvenais, ka ir risinājums, kā infekciju nelaist tālāk. Bet tā risinot šos izaicinājumus, jūs radāt citus - vēl lielākus.

Jā, arī tā - mēģinot izvairīties, kaut ko nocērtot, aizliedzot, var risināt šos izaicinājumus, taču tie ir īslaicīgi risinājumi. Līdzīgi var izvairīties iet uz tualeti - kādu laiku tā var darīt, bet pēc tam būs jāskraida ar pietaisītām biksēm. Tas ir pēc būtības tas, ar ko mūsu valdība tagad nodarbojas.

Ar šādu pieeju - nav starpības, vai valdībai ir plāns A, plāns B vai plāns C , tai vienmēr sanāk plāns D...

Vai Krišjāņa Kariņa valdība vēl nav sevi izsmēlusi?

Oi, šai valdībai ir vēl daudz ko smelt - visas šīs palīdzības naudas, kas mērāmas miljardos, kuras tagad nāks no Eiropas un kuras varēs dalīt un apgūt. Tāpēc vienalga, cik cilvēku vēl aizies bojā šīs valdības mazspējas un bezatbildības dēļ, nekas to nespēs atraut no varas siles. Un Latvijā izveidojies esošais establišments, kurš ir piezīdies šai varai, apkalpo to un cenšas Latvijas sabiedrībai iegalvot, ka tā ir vienīgā iespējamā politiskā izvēle. Tas kā vēzis turpinās izzīst visu iespējamo, kamēr viss kļūs tik slikti, ka kādam būs jātin makšķeres.

Vai ir Ventspils mēram Aivaram Lembergam noteikts samērīgs drošības līdzeklis?

Neesmu tieslietu eksperts, taču, ja mēs tik tiešām dzīvojam tiesiskā un demokrātiskā valstī, tad visai Latvijas sabiedrībai būtu pamatoti sagaidīt tādu pašu procesu ar ne mazāk izlēmīgu tiesībsargājošo institūciju iesaisti arī attiecībā uz tiem, kuru bezatbildīgās rīcības dēļ tagad iet bojā simtiem, un, iespējams, vēl tūkstošiem cilvēku - jo diemžēl šī vara turpina izvirst savā visatļautībā un mazspējā un ir apņēmības pilna to turpināt darīt, kamēr vien tai nebūs jāatbild par savu sastrādāto.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā