Andris Bite: Vējā arī vistas lido

„Ne Kariņš, ne pārējie atbildīgie vairs pat dusmas neizraisa, tikai žēlumu. Pat sāk palikt kauns, ka tu esi latvietis un ka tu dzīvo Latvijā, kuras valdība ir nejēdzīga,” skarbs ir Andris Bite, uzņēmuma „Karavela” (kādreiz „Kaija”) īpašnieks. Šodien intervija ar viņu.
06.04.2021. Elita Veidemane
 
©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Andris Bite 1996. gadā sāka strādāt „Ave Lat” grupas uzņēmumā „Kaija”. „Braukāju apkārt kā tirdzniecības aģents, mēģinādams pārdot mūsu ražojumus. Un tā pamazām... Tagad tas ir mans uzņēmums. Kad tas grima un visi to pameta - gan īpašnieki, gan vadība, mēs, daži cilvēki, padomājām - varbūt ka to var izvilkt no bedres? Tam gan neticēja ne bankas, ne konkurenti. Un tomēr... uzņēmuma atdzimšanas un veiksmes pamatā ir nepārtraukts darbs 20 gadu garumā,” teic Andris Bite.

Patlaban „Karavela”, nopērkot Vācijas uzņēmumu „Larsen”, uzskatāma par trešo lielāko konservu ražotāju Eiropā ar apgrozījumu vairāk nekā 66 miljoni eiro gadā. „Karavelai” šobrīd eksporta tirgus ir 46 valstīs. „Visos Rietumeiropas veikalos - ja vien tur ir zivju konservi, tad liela daļa no tiem ir mūsējie,” smejas Andris.

Kur jūs ņemat zivis? Dzirdēts, kas Baltijas jūrā to vairs neesot.

Zivju „ģeogrāfija” ir plaša. Lielākā daļa ir skumbrijas, kas nāk no Skotijas un Īrijas, Fēru salām, siļķes - no Norvēģijas un Skotijas, laši - no Aļaskas, Tālajiem Austrumiem un Norvēģijas, sardīnes - no Marokas, tunči - no Ekvadoras un Maurīcijas salām.

Cik cilvēku strādā uzņēmumā?

Pašā „Karavelā” ir 245, bet grupā ir vēl vairāki uzņēmumi, kas nodarbojas ar metālapstrādi, nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, ar tehniskajiem pakalpojumiem. Kopā ir 650 cilvēku.

Kā jūsu uzņēmuma darbu ietekmējusi kovidkrīze?

2020. gada sākums mūs ietekmēja nevis ar samazinājumiem un ražošanas kritumu, bet - tieši otrādi - ar sakāpinātu pieprasījumu. Ne jau tikai mūsu valstī intensīvi pirka griķus un citas preces, kam ir ilgs glabāšanas termiņš, bet - visā pasaulē. Bija apmēram kā 80. gados, kad vairāk par divām bundžām „vienās rokās” nedeva. Šādus noteikumus Vācijā uz vienu nedēļu ieviesa „Aldi” tīkls, kurā mēs izvietojām savu preci.

Pērn bija izaicinājums: saražot visu, ko mums prasīja. Turklāt intensīvo ražošanu vajadzēja salāgot ar kovida izplatību uzņēmumā. Nav noslēpums, ka saslimušo skaits novembrī un decembrī bija liels, kaut gan bijām ieviesuši stingrus drošības pasākumus, un vienu nedēļu pat aizvērām ciet ražotni. Visi, kuri varēja, strādāja no mājām, tomēr šprotes likt bundžās - no mājām - mēs neiemācījāmies...

Ne jau tikai ražošanai jānotiek klātienē, droši vien arī preces piedāvāšanu ir sarežģīti veikt tikai internetā.

Protams. Mēs jau otro gadu netiekam pie saviem klientiem. Katru gadu mēs pie viņiem braucām, un tā bija viena no panākumu atslēgām: gadā vismaz deviņas nedēļas bijām dažādās pasaules vietās, kur notika pārtikas izstādes. Tiekamies tikai datorā... Un tas rada grūtības ar jaunu produktu piedāvāšanu. Kaut gan - pielāgojāmies arī šai situācijai: aprīlī mums būs otrā onlaina izstāde - ar kamerām un videostudiju mūsu uzņēmuma zālē. Pirms tam nosūtījām klientiem produktu paraugus - lai pagaršo. Viss kā īstenībā, nav tikai nakts tusēšanās pa bāriem (smejas).

Pērn tika mainīta arī nodokļu sistēma, par ko ļoti daudzi uzņēmēji burtiski lamājās.

Viens no mūsu valsts atpalicības un konkurētspējas samazināšanās iemesliem ir, maigi sakot, štruntīga nodokļu sistēma. Mēs dramatiski atpaliekam no kaimiņiem - no lietuviešiem, igauņiem, poļiem, bet to mūsu valdība nevēlas atzīt. Mēs atpaliekam ar IKP uz vienu iedzīvotāju, un tas ir tautas turības rādītājs. Atpaliekam tāpēc, ka nodokļu politika gadiem ir bijusi greiza: mums ir daudz lielāki nodokļi salīdzinājumā ar kaimiņiem. Rezultātā: vai nu netiek pietiekami samaksāts darbiniekiem, vai nu netiek līdz galam samaksāts nodokļos, vai nu uzņēmumi neattīstās.

Es veicu vienkāršus aprēķinus, lai saprastu: kādi būtu algu nodokļi, ja mans uzņēmums atrastos, piemēram, Igaunijā? Ja mans uzņēmums būtu Igaunijā, tad es tērētu par 1,2 miljoniem eiro mazāk nekā Latvijā. Šos 1,2 miljonus es varētu vai nu samaksāt darbiniekiem algās, vai ieguldīt attīstībā, vai - beigu beigās - uzcelt sev māju.

Šī disproporcija ir milzīga, un rezultātā ir vāja rūpniecības nozare. Protams, lepojos ar savu un citiem lieliem uzņēmumiem, taču tādu ir pārāk maz. Bet pārējie uzņēmumi, kuri vēl ir dzīvi, ir pārāk mazi. Tā, piemēram, mūsu lielākais piena pārstrādātājs ir četras reizes mazāks nekā trešais lielākais piena pārstrādātājs Lietuvā. Mūsu valstī neviens un nekad nav domājis par to, kā reāli pelnīt vairāk naudu nodokļos. Ir tikai: paceļam nodokļu likmi! Tas nokauj attīstību un kopīgo ekonomisko spēku. Vajadzētu samazināt sociālo nodokli un pacelt neapliekamo minimumu. Tad mēs nonāktu līdzīgās pozīcijās ar kaimiņiem. Un tad mēs varētu gaidīt, ka pie mums atnāk jaunas ražotnes.

Par nodokļiem esam runājuši ar Intu Dālderi, Reirs ar mums gandrīz nemaz nerunā. Mēs sakām - nodokļi ir neadekvāti. Viņi mums atbild: re, kur mums ir pētījums no OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija), un tur atzīst, ka mums ir labākā nodokļu sistēma pasaulē. To, ka reinvestētās peļņas nodoklis mums ir labs, neviens neapstrīd, tikai - ja pārējie nodokļi būs tādi, kādi tie patlaban ir, līdz peļņai netikt. Mūsu uzņēmumā situācija šobrīd labāka: mēs kādus divdesmit gadus ēdām zemi, pēdējos trīs gadus jau jūtamies labāk. Mēs esam liels uzņēmums, bet ko teikt mazajiem un vidējiem uzņēmumiem? Daudzi no tiem dzīvo līdz lūpai vircas bedrē, un jebkura šūpošanās viņus var nogremdēt.

Un vēl. Lai pie mums kaut kas būtu vairāk, mums kaut kas jāatņem citiem, tā nu tā pasaule strādā. Aizpagājušajā gadā mēs nopirkām spēcīgu Vācijas uzņēmumu - „Larsen”, tur uz vietas to likvidējām, pārcēlām ražošanu uz Latviju. Bet to mēs varējām izdarīt tikai tāpēc, ka jau bijām spēcīgi. Daudzi mazāki uzņēmumi to nevarētu izdarīt, jo finansējumu dabūt ir grūti. Diemžēl mūsu ekonomiskā vide nav tāda, kurā gribētos investēt - salīdzinot ar kaimiņiem. Mūsu valdošie dara ļoti maz vai nemaz, lai šo atpalicību samazinātu.

Vai nav arī tā, ka Latvija ir par mazu tādam skaitam ierēdņu, kuri ir jāpabaro tiem, kas rada pievienoto vērtību?

Bez šaubām. Bet ne tikai ierēdņi jāpabaro. Algas jāmaksā skolotājiem, ārstiem, ugunsdzēsējiem... Taču naudas ģeneratoru ir par maz, un tā ir milzu disproporcija - uzturamie un uzturētāji. Pārāk liela ir tā sadaļa, kuriem beidzot vajadzētu nevis „sēdēt” uz valsts naudas, bet gan pāriet uz privāto biznesu - lai saprastu, kā tas ir: pelnīt naudu.

Ja būtu normāla valsts politika, tad šo disproporciju varētu mazināt. Jāsaprot, ka darbinieku visu laiku pietrūkst, tāpēc daudziem vajadzētu pielāgoties jaunajiem apstākļiem un mācīties intensīvi strādāt. Līdztekus jāmēģina palielināt ražojošo uzņēmumu skaitu.

Skaisti skan. Tikai - kā to izdarīt?

Pirmām kārtām - process jāvada cilvēkiem, kuriem ir zināšanas ekonomikas un finanšu jomā. Ja mums labs muzikants - klarnetists var būt padomnieks Finanšu ministrijā, rezultātā būs tikai ziepes... Es nevaru operēt aklo zarnu, jo es no tā neko nesaprotu, tāpat ir ar klarnetistiem, kuri ķeras klāt finansēm. Bet tad, kad mēs to visu skaidrojam, mūs nedzird, un tad es saprotu, ka mēs dzīvojam dažādās pasaulēs.

Taču ir, protams, arī labi piemēri, kad pārraugošās iestādes dara visu, lai nozare plauktu. Pirmais, kurš norādīja uz to, ka ierēdņiem jādara viss, kas nepieciešams nozarei, bija zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, kurš nāca no biznesa vides. Pēcāk gan atrašanās valdošo vidē viņam „vītni norāva”, taču sākums bija labs... Zemkopības ministrija labi darbojas arī Gerharda vadībā. Savukārt Finanšu ministrijas pakļautības iestādēm, piemēram, VID, nav dots nedz ministra Reira uzdevums, nedz tām pašām ir sapratne par to, ka tām iestādēm jākalpo mums, nevis otrādi. Nu, vismaz abpusēji izdevīgai sadarbībai jābūt.

Jūs sakāt - darbinieku pietrūkst. Raugāties viesstrādnieku virzienā?

Esmu daudz runājis par to, vismaz ar Nacionālo apvienību, kuras viedoklis ir - nevienam te nedrīkst atļaut iebraukšanu. Taču es iestājos par to, ka stingri kontrolētai viesstrādnieku iebraukšanai ir jābūt. Tas ir jau vēsturiski - Latvijai nekad nav pieticis darbaspēka. Tā, piemēram, 30. gados Latvijā bija ap 40 000 sezonas strādnieku no Polijas un Lietuvas. Un padomju laikos kas mums ravēja bietes?

Gucuļi.

Tos darbus vietējie ne gribēja, ne spēja izdarīt. Tagad ekonomika lēnām iet uz augšu, mēs nestāvam uz vietas un nekrītam. Ja gribam, lai attīstība notiek, bez svešām darba rokām mēs neiztiksim. Es nevēlos, lai pie mums uz mūžiem paliek cilvēki no svešām kultūrām, bet tajā pašā laikā es vienmēr aizstāvēšu pozīciju, ka ir jāļauj brīvi pie mums iebraukt un strādāt konkrētu periodu, lai cilvēki nopelnītu naudu un atstātu šeit nodokļus, uz kuru sociālajiem labumiem viņi nekad nepretendēs, un brauks mājās.

Mēs varam murgot par robotizāciju, cik uziet, bet vienkāršiem darbiem būs vajadzīgas cilvēka rokas. Tie, kuri spēj strādāt, tie jau to dara. Tad ir cita kategorija: tie, kuri nekad nav strādājuši un nekad arī nestrādās. Tās ir vieglprātīgas sociālās politikas sekas: oficiālais bezdarbnieku apjoms ir kādi 6 līdz 7%, taču no tiem kādas trīs ceturtdaļas vienkārši nevēlas strādāt - tādi profesionālie bezdarbnieki, un viņi nav pārtaisāmi.

Šobrīd vairākas nozares ir slēgtas kovida dēļ, bet pirms kovida mums bezdarbs faktiski bija nulle procentu. Un kas tad ir bezdarbnieka pabalsts? Tas ir palīdzības spilvens tajos brīžos, kad tu nevari, nevis negribi atrast darbu! Bet sociālā sistēma to ļauj darīt.

Tādu negribētāju dēļ nav, kas strādā?

Jā. Ja kāds šeit gribētu uzbūvēt lielu ražotni, nebūtu cilvēku, kas strādā. Pat tad, ja darba vietas būtu labi apmaksātas. Lietuvā uzbūvēja „Continental” riepu fabriku - ar tūkstoti darba vietu. Mēs nevarētu atrast tik daudz strādāt gribētāju.

Rojā bankrotēja šprotu fabrika, es tolaik runāju ar norvēģiem, teicu - nāciet gatavā vietā. Viņiem vajadzēja 150 darbiniekus. Aizgājām uz pašvaldību, norvēģis solīja investīcijas. Pašvaldības cilvēks pasmējās: tad mums vajadzēs meklēt cilvēkus 200 kilometru rādiusā. Tā ka... darbaspēka problēmu vajadzēs risināt. Un tad labāk vest cilvēkus no saprotamām vietām, nevis no tālienes...

Kā jūs vērtējat valdības darbību pēdējā gada laikā?

Ar rupjiem vārdiem vai ar pieklājīgiem?

Nu, rupjo vārdu vietā var ielikt „pī”...

Labi, es spēju arī pieklājīgi. Uzskatu, ka ar smuku uzvalku un frizūru nepietiek, lai spētu vadīt valsti.

Tiešām?!

Normālos apstākļos, iespējams, pietiktu. Vējā arī vistas lido. Taču esam ienākuši krīzes situācijā - ne savas vainas dēļ. Bet tik dziļi - tā gan ir mūsu pašu vaina. Nedrīkst uzticēt vadīt Latviju viduvējībām, kurām nav ne mazākās saprašanas par to, ko nozīmē krīze. Cilvēkam, kurš vismaz vienreiz ir bankrotējis, būs lielāka izpratne par krīzi nekā šobrīd esošajam veselības aprūpes sistēmas pārvaldniekam vai finanšu sistēmas pārvaldniekam.

Negribu apgalvot, ka visi valdības ministri ir nederīgi, bet tas, ko valdība kopumā nolemj, nereti rada priekšstatu, ka tā nesaprot, ko dara. Ministru prezidents izskatās pēc novērotāja no malas, nevis pēc valdības vadītāja. Atbildīgos amatos ir cilvēki, kuri neapzinās situācijas nopietnību un nejēdz, kā rīkoties kritiskos momentos.

Iespējams, Kariņš savas saprašanas robežās mēģina to visu menedžēt, bet daudzu cilvēku acīs viņš iegūtu daudz lielāku cieņu, ja pateiktu: zināt, ko, es aizeju, paņemiet kādus cilvēkus, kuri saprot, kas ir krīzes vadība, bet pēc tam es atkal nākšu vadīt valsti - kad viss būs mierīgi.

Kāds ir kritiski svarīgākais uzdevums šobrīd?

Atvērt ekonomiku, pirms tam savakcinējot cilvēkus pēc iespējas ātrāk. Bet viss notiek kā pa purvu... Ne Kariņš, ne pārējie atbildīgie vairs pat dusmas neizraisa, tikai žēlumu. Pat sāk palikt kauns, ka tu esi latvietis un ka tu dzīvo Latvijā, kuras valdība ir nejēdzīga.

Nesaprotami, kāpēc nav cilvēku, kuri spētu izvērtēt katra lēmuma un katras darbības plusus un mīnusus. Tas, ka lēmumi tiek mainīti, tā ir pusbēda, jo neviens jau nezināja, ko nesīs šī kovidnelaime. Bet ja lēmumi ir juceklīgi un neloģiski un ja tie netiek izskaidroti, tad secinājumi rodas paši no sevis: valdība ir nekompetenta.

Es Kariņa vietā atzītu savu nespēju un aicinātu savā vietā profesionāļus. Un tādi Latvijā noteikti atrastos. Pat vakcinācijas procesu varētu menedžēt daudz efektīvāk, bezjēdzīgi neieguldot naudu kaut kādos tur vakcinācijas birojos.

Tad kopumā: kāpēc mēs esam tur, kur mēs esam?

Situācija, kurā esam, nav katra konkrēta cilvēka, bet gan politiskās sistēmas problēma. Aktīvi, kaut ko dzīvē sasnieguši un domājoši cilvēki nevēlas iesaistīties politikā. Kāpēc? Tāpēc, ka darbu parlamentā nevar apvienot ar biznesu. Tas ir bezjēdzīgi no šāda viedokļa: ja grib, lai viss ir godīgi, būtu naivi iedomāties, ka cilvēks, kurš 20 gadu garumā ir guldījis savā biznesā zināšanas, laiku un finanses, pametīs savu uzņēmumu un ies strādāt uz parlamentu par zemāku algu.

Tajā pašā laikā darba noslodze Saeimā ir tik maza, salīdzinot ar nopietnu uzņēmēju darbu, - viena vai divas parlamenta sesijas un divreiz pa pāris stundām komisijās, ka to visu var apvienot ar biznesam nepieciešamo laiku. Tas attiecas ne tikai uz biznesa cilvēkiem, jo, ja parlamentā būs tikai uzņēmēji vien, mēs ātri kaut ko satirgosim (smejas)... Ja šī sistēma tiktu mainīta, uzlabotos visa situācija kopumā. Bet Saeimas vairākums neko negrib mainīt.