Uldis Pīlēns: Valsts priekšplānā izvirzās politiskie narcisi

„Ja mēs ar kaut ko esam nokaitināti, tad mūs tracina viss. Šis pandēmijas efekts ir vairāk tracinošs, to nevar dēvēt par reālu krīzi. Visas šīs naivās intervences un akcionisms, kas nāk no daudzām valdībām visā pasaulē, patiesībā novērš uzmanību no lielajiem jautājumiem: kur mēs atrodamies, uz kuru pusi mēs gribam iet un kur mēs gribam nonākt? Valdība tikai reaģē uz vakardienas notikumiem, piemēram, iepriekšējā diennaktī inficējušies tik un tik cilvēki,” spriež Uldis Pīlēns.
20.04.2021. Elita Veidemane
 
©Foto no U. Pīlēna personiskā arhīva

„Pēc dažām dienām svinēsim uzņēmuma UPB 30 gadu jubileju ar labākajiem rādītājiem visā pastāvēšanas vēsturē: pērnā gada apgrozījums ir 237 miljoni eiro. Uzņēmumā ir ap 2000 darbinieku, neviena ražotne, neviens būvlaukums pagaidām ne pandēmijas, ne citu apstākļu dēļ nav apstājušies. Liepājā būvējam jaunu, lielu dzelzsbetona rūpnīcu, investējam ļoti modernās tehnoloģijās, būvējas unikālais „Ola Foundation” ēku komplekss Ķīpsalā, eksports turpinās lielos apjomos, tā ka viss notiek. Ja es teiktu, ka esmu neapmierināts ar dzīvi, es melotu,” smaidot saka Uldis Pīlēns, holdinga UPB dibinātājs un vadītājs. Šodien - intervija ar Uldi Pīlēnu.

Pirms pāris gadiem jūs teicāt, ka mēs vēl neesam piedzīvojuši nopietnas krīzes, kas transformē sabiedrību. Vai šis kovidlaiks ir šī transformējošā krīze?

Skatoties, kā ir izjaukts mūsu ierastais dzīves ritms un dienaskārtība, varētu šķist, ka pandēmija ir pasauli transformējošās krīzes vēstnesis. Taču domāju, ka tā tomēr nav.

Tiešām?

Ja mēs ar kaut ko esam nokaitināti, tad mūs tracina viss. Šis pandēmijas efekts ir vairāk tracinošs, to nevar dēvēt par reālu krīzi. Visas šīs naivās intervences un akcionisms, kas nāk no daudzām valdībām visā pasaulē, patiesībā novērš uzmanību no lielajiem jautājumiem: kur mēs atrodamies, uz kuru pusi mēs gribam iet un kur mēs gribam nonākt? Valdība tikai reaģē uz vakardienas notikumiem, piemēram, iepriekšējā diennaktī inficējušies tik un tik cilvēki.

Bet lielie procesi tā nenotiek, tas ir nepareizi - domāt par rītdienu ar vakardienas dienaskārtību! Sakiet, vai pandēmija ir apstādinājusi lielās industrijas? Nav. Jā, ir notikušas strukturālas izmaiņas tādās industrijās kā aviosatiksme, tūrisms, gastronomija, bet kopējā ekonomiskā aina pasaulē neuzrāda dziļas krīzes pazīmes. Biržu indeksi aug, valūtas lielākoties ir stabilas, būtiski aug izejmateriālu cenas, IT industrijai ir īsts uzvaras gājiens.Vai šīs pandēmijas upuru skaits ir pielīdzināms spāņu gripas upuru skaitam? Ne tuvu. Vai mēs bieži atceramies spāņu gripu? Nē. Arī šo pandēmiju mēs, visticamāk, aizmirsīsim kā pērno sniegu vai piekārtosimies jaunajiem spēles noteikumiem.

Nesen klausījos audiodiskusiju ar kādu Šveices vēsturnieku. Žurnālisti viņam uzdeva jautājumus par krīzēm - finanšu, ģeopolitisko, vides utt., sak, kā iespējams izdzīvot šādā krīžu laikmetā? Un man patika vēsturnieka atbilde: tas, kas notiek patlaban, nav krīze, tā ir tikai mūsu galvā, jo tik labi mēs nekad neesam dzīvojuši. Dzīvojam patērētājsabiedrības laikā - labākajā kā jebkad. No otras puses - Eiropa pēdējā desmitgadē līdz pandēmijai vēl nebija tā īsti izjutusi globālo sabiedriski ekonomisko un politisko modeļu konkurenci no Ķīnas, no Krievijas un ASV puses. Un tā šodienas eiropiešu (līdz ar to arī mūsu) nīdēšana vairāk ir saistīta ar ES nozīmes zaudēšanu pasaules politikā un ekonomikā, kas mūs padara straujāk nokaitināmus dažādās situācijās, tostarp tajās, kas saistītas ar pandēmiju.

Jo ilgāk dzīvosim vakardienā - 200 gadu Eiropas dominances pozīcijās, jo ilgāk ar paniku skatīsimies skaitļos, kas rāda, ka Eiropa pasaulē zaudē savas pozīcijas un Latvija atrodas pašā Eiropas apakšgalā, jo bailīgāki un nedrošāki būsim pret nākotnes lielajiem izaicinājumiem un iespējamiem izrāvieniem Eiropā un šeit pie mums, Latvijā.

Nu bet esam jau arī tajā apakšgalā.

Bet kāpēc mēs tur esam? Tāpēc, ka nezinām, kas mēs īsti esam, ar ko gribam identificēties, kas ir mūsu pamatvērtības un kurp ejam.

Mēs par to ar jums runājām jau pirms diviem gadiem. Nav jau cilvēku, kuri reaģētu uz aicinājumiem noteikt valsts virzienu un vīziju.

Tad katram jāuzdod sev pašam jautājums: kur mēs kā sabiedrība gribam nonākt? Patlaban mēs tikai niknojamies, ka mūsu dzīves standarti ir traucēti: ak, šausmas, kāpēc mans iecienītais restorāns ir ciet? Ātri ir aizmirsies laiks, kad pat ziepes pirkām uz taloniem. Kad mācījos Liepājas 5. vidusskolā, atceros laiku, kad mamma mani sūtīja stāvēt garā rindā pie maizes veikala, lai uz taloniem nopirktu dienišķo maizīti. Vai tāpēc mūsu intelekts neattīstījās, vai toreiz, valdot bezjēdzīgam sociālismam, nenotika indivīda attīstība? Mums iekšā bija garaspēks un jauda, neskatoties uz to, ka ārējie apstākļi bija daudz sūrāki.

Kāpēc tagad tā nav? Ja mēs pandēmijas vārdu skandēsim septiņreiz stundā, tas neko nemainīs uz labu. Tāpēc esmu kopā ar tiem, kuri atsakās no vakardienas domāšanas bez cēloņsakarību izpratnes, jo mums jādomā par nākotni. Mēs šai pandēmijai piemērosimies tieši tāpat kā savulaik piemērojāmies noteikumiem, kas tika ieviesti pēc 11. septembra teroraktiem: lidostās visiem jāiet cauri skeneriem. Pirms tam mēs to nedarījām.

Bet realitāte pagaidām ir cita: mēs dzīvojam reakcijā uz vakardienas faktiem. Šādai dzīvošanai piemēru dod valdība.

Ņemšanās ar reakciju uz vakardienu producē personāžus... es pat negribu viņus saukt par politiķiem... personāžus, kuri labprāt danco uz tukšās dzīves teātra skatuves, jo tur patlaban neuzstājas neviena profesionāla grupa. Nez, kurš būs pirmais, kas pateiks - paklau, bet tie karaļi ir pliki!

Un tomēr ir arī cita realitāte: daudzi biznesi ir izputējuši. To taču jūs nenoliegsiet.

Jā, daudzi. Bet tikpat daudzi ir transformējušies. Piemēram, mums pērnais gads bija labākais pastāvēšanas vēsturē. Par spīti pandēmijai, par spīti tam, ka 70% biznesa bija ārvalstīs, par spīti tam, ka vienu brīdi „airBaltic” nelidoja un mēs čarterējām reisus... Paskatieties, kā šobrīd attīstījusies IT nozare! Un kā cilvēki skatās uz krīzi? Ķīniešu paruna saka: kad pūš pārmaiņu vēji, vieni, kuri grib saglabāt vakardienu, būvē aizsargvaļņus, otri, kuri skatās uz priekšu, būvē vējdzirnavas. Paskatieties uz to, cik mierīgi un profesionāli, ar augstas krīzes menedžmenta prasmēm, bez PR akcijām, piemēram, Gulbja laboratorija ir attīstījusi īsā laikā savu mobilo testēšanas infrastruktūru, piepildījusi to ar kvalificētu personālu, kā arī ar IT nodrošinājumu - nevainojamai, efektīvai informācijas apritei, vienlaikus ar jaunbūvi Rīgā paplašinot savas centrālās laboratorijas nākotnes iespējas. Tā ir priekšzīmīga uzņēmējdarbības reakcija uz jaunajiem izaicinājumiem. Īsā laikā visā Latvijā tika realizēta un pierādīta vairāk nekā 20 000 testu ņemšanas un apstrādes kapacitāte dienā.

Bet kas tajā pašā laikā notiek mūsu valsts struktūrās? Piemēram, veselības ministrs un vēl daži tādi tviternarcisi - pirms kaut ko izdarīt, par to paziņo sociālajos tīklos: ja nav uztaisīta kaut kāda PR akcija, tad dienai nav laimīgu beigu! Bet reāli nekas jēdzīgs nenotiek, ir tikai troksnis un putas.

Protams, mēs varam priecāties par vējdzirnavām. Taču ko pateikt tiem, kuri pandēmijas laikā zaudējuši visu?

Tas ir ārkārtīgi svarīgs un nopietns jautājums. Ko mēs pirmkārt gribam glābt - mūsu cilvēkus vai vakardienas ekonomikas struktūras?

Cilvēkus.

Tieši tā. Bet mēģina glābt struktūras. Un tā ir fundamentāla kļūda. No paša krīzes sākuma - tā vietā, lai palīdzētu mūsu cilvēkiem, ģimenēm, kas ne savas vainas dēļ nonākuši problēmsituācijā, un krīzes priekšā visi ir vienādi, - valsts sāka palīdzēt uzņēmumiem. Saprotiet, ir lietas, kas atmirs dabiski, un konkurenci neviens nav atcēlis. Tāpat kā evolucionāri procesi dabā, paliks stiprākie. Protams, tas ir ļoti, ļoti skarbi, bet ar lieliem valsts pabalstiem, ko piešķir uzņēmumiem, diemžēl tiek radīta nākotnē starptautiski konkurēt nespējīga ekonomiskā vide.

Pēc pusotra gada būs Saeimas vēlēšanas. Jau tagad nemiers sirdī: atkal tiks ievēlēti muldētāji un neprašas? Kaut kas mainīsies?

Var mainīties gan uz labo, gan uz slikto pusi. Pērnā gada februārī Integrālās izglītības institūtā lasīju lekciju par to, ka šī pandēmija parādīs, vai liberālās demokrātijas modelis, kas patlaban dominē Eiropā, ir nākotnē dzīvotspējīgs? 1968. gada studentu revolūcijas ietekmē Rietumeiropā notika interesantas politiskas transformācijas, kas mainīja Eiropas konservatīvo vidi uz ievērojami liberālāku, mainījās arī vērtību akcenti. Savukārt tagad liberālā demokrātija vai nu spēs transformēsies pati, vai nu zaudēs savas pozīcijas autoritatīvās demokrātijas modelim, kas jau šobrīd dominē Austrumeiropā, ievelkot politikā daudz populisma. Baidos, ka tieši tas mums arī stāv priekšā. Ja Rīgas domes vēlēšanas notiktu 5. jūnijā - kopā ar citu pilsētu un novadu vēlēšanām, tad diez vai sevi par liberālu dēvējoša partiju apvienība „Attīstībai/Par” varētu cerēt uz mēra krēslu.

Kas notiks ar Saeimas vēlēšanām? Šobrīd savu iespēju uziet uz skatuves varas vājuma dēļ ir sajutuši visdažādākie populisti, kurus par nopietniem un atbildīgiem politiķiem nosaukt nav iespējams. Sabiedrības kreņķīgais noskaņojums liecina, ka vismaz puse nezina, par ko balsot, un pieredze rāda, ka tad vismaz 20% no kopējā vēlētāju skaita atkal nobalso par jauniem populistiem. Šāda tendence ir relatīvi ilgstoša, kas ir labvēlīga vide politisko narcisu izvirzīšanai priekšplānā.

Ar šādu pieeju var iekļūt Saiemā, taču ar nelielu politisko pārstāvniecību. Tā veidojas vāju partiju koalīcijas, kā tas ir šobrīd. Ejot šajā virzienā, tiek šķaidīti ne tikai demokrātijas pamati, bet arī dinamisks Latvijas attīstības modelis nākotnē. Bet Latvijā ir nepieciešama tāda demokrātijas transformācija, lai nākamajās vēlēšanās vismaz viens politiskais spēks iegūtu vairāk nekā 30% balsu.

Neiespējami.

Diemžēl. Redzam, ka rezervistu soliņi partijām ir tukši, pat pamatsastāvā nav spožu spēlētāju... Ja spēlētāji ir, tad no amatieru līgas. Ļoti daudzi normāli cilvēki šādā situācijā partijās nestāsies. Pēdējie piecpadsmit gadi uz politikas takas ir nolikuši virkni jauniešu - konjunktūristu. Visas partijas sastāv no konjunktūristiem, karjeristiem un romantiķiem. Plaukstošas demokrātijas modelī romantiķi sāk jaunu partiju ceļu, tad tās transformē karjeristi un visu idejiski nogalina konjunktūristi. Tā partijas paliek arvien noplicinātākas.

Risinājuma nav...

Ir. Aiz tukšajiem rezervistu soliņiem ir milzīgs Latvijas tautas intelektuālais potenciāls, taču tas ir bezpartijisks. Ir virkne filozofu, zinātnieku, inženieru un citu profesiju cilvēku, kuri no sirds mīl Latviju, ir gatavi daudz ko tās labā darīt ārpus partiju shēmām un sistēmām. Tas nozīmē, ka šis milzu potenciāls ir jāaktivizē, neliekot cilvēkiem stāties partijās, ja viņi to nevēlas. Šo modeli var aktivizēt krīzes laikā, un man šķiet, ka šis ir mūsu liberālās demokrātijas krīzes laiks.

Paskatāmies nedaudz vēsturē: 1996. gadā Liepāja bija politisko un ekonomisko procesu bēdu ieleja. Tika izveidots apvienotais saraksts, kur bezpartijisko aktīvistu bloks aicināja partijas pievienoties šim sarakstam, lai kopā risinātu Liepājas problēmas. Tas startēja vēlēšanās, iegūstot pilsētas domē deviņus no piecpadsmit mandātiem. Ja kāda partija domā, ka nākamajās vēlēšanās tā varēs gūt vērā ņemamus panākumus, kā jūs sakāt - tikai ar saviem „nomenklaturščikiem”, tad tā smagi maldās.

Un vēl. Ja pēc pašvaldību vēlēšanām koalīcijas partijas redzēs - un es zinu, ka redzēs -, ka cilvēki vērtē šīs partijas kritiski zemu, tad līdz Saeimas vēlēšanām būtu vēl laiks mobilizēt ārpus partijām esošo milzu potenciālu.

Bet savu partiju jau ir nodibinājis Aldis Gobzems, grasās dibināt Ainārs Šlesers un Vjačeslavs Dombrovskis. Vai viņi nesavāks lielu daļu no jūsu pieminētā intelektuālā potenciāla?

Kamēr politiskā skatuve būs brīva no nopietniem politiskiem spēkiem, tikmēr tur vienmēr uznāks dažādi personāži: gan avantūristi, gan konjunktūristi, gan populisti. Ja tas būs vienīgais repertuārs, tad Latvijas politiskajā žanrā mēs būsim spiesti noskatīties tādu izrādi, kāda tiek piedāvāta. Ir tāds teiciens, ko esmu jau kaut kad agrāk minējis: ja politiskās kultūras saule riet, tad pat dārza rūķi met garas ēnas... Iepriekšējā vara, īpaši šodienas koalīcija aiz sevis atstās ievērojamas politiskās krāsmatas, īpaši gribu uzsvērt uzticību varai un tās leģitimitātei. Tas, patiesību sakot, ir arī ētikas jautājums.

Mums daudz tādu politiķu, kuri, izsviesti ārā durvīm, ierāpsies atpakaļ pa logu un pat nenožagosies.

Tā nenobriedušas demokrātijas apstākļos vienmēr ir bijis un būs, bet svarīgākais ir - kas kļūst par sabiedriski politisko procesu līderiem? Ja par kuģa kapteiņiem šādā situācijā kļūst tādi, kuri nekad nav bijuši vētrā un viņu vadīts kuģis nokļūst vētras varā... tad problēmas ir visiem. Ir virkne kļūdu, ir ačgārnības, nepareizi vai nesaprotami pieņemti lēmumi, dusmošanās uz komandu. Bet problēma jau ir kuģa kapteiņa vadītprasmēs, nevis komandā. Un komandu vajag mobilizēt, nevis demobilizēt. Žēl, ka šodien pie stūres mums nav politekonomisko vētru rūdīti kapteiņi.

Kad 2008. gadā sākās pasaules finanšu krīze, bija sajūta, ka sabruks visas sistēmas. Kā ir tagad?

Tagad nekas nesabruks. Lielajiem civilizācijas izdzīvošanas jautājumiem mēs pat neesam pietuvojušies. Bet tas, ka dabā, sabiedrībā, politiski ekonomiskajos procesos notiek milzu erozija, ir skaidrs jau tagad.

Notiek arī personības transformācija - it sevišķi saistībā ar visām skolu slēgšanām, ar attālināto mācīšanos: tas viss ārkārtīgi degradē indivīdu kā sociālu būtni. Ja mēs prioritārās lietas - izglītību, kultūru un socializāciju - noliekam zemāk par zāli, bet pāri visam ir pandēmija kā vienīgā šā brīža prioritāte, tas mums vēlāk trāpīs ļoti smagi un sāpīgi.

Tātad kultūra un izglītība ir prioritātes šobrīd? Vai kāds jūs dzird? Ja mēs noniecināsim šīs prioritātes, tas agrāk vai vēlāk pārvērtīsies traģēdijā.

Socializācijas trūkums, izglītības degradācija, komunikācijas kultūras neesamība - tās ir traumas, kas atstās iespaidu uz visu sabiedrības dzīvi. Tas, ka socializācijas nav veselības apsvērumu dēļ, ir skaidrs, taču tā nav inovatīva un tālredzīga pieeja. Tas ir apmēram tāpat kā holesterīna līmeni asinīs mēģināt pazemināt ar vēzi izraisošām zālēm. Katram uzņēmuma vadītājam, katras iestādes un organizācijas līderiem jādod savai komandai pozitīvi signāli.

Bet šobrīd ir tā: valdība, sociālie tīkli komunicē tikai ar negatīvām emocijām, sabiedrība top arvien kreņķīgāka, un mēs iegūstam ilgstošas kolektīvās depresijas pazīmes. Vācu ekonomists Ludvigs Erhards ir teicis, ka ekonomika ir par 50% psiholoģija. Tātad - ja runājam tikai par slikto, tā veicinām sabiedrības degradāciju. Varam izvēlēties: vai nu visi ejam pie psihiatra, vai nu uz sporta zāli. Kā notiek īstenībā: kā tik parādās problēma, tā lokdauns! Bet vajag, manuprāt, pavisam citādi. Vajag mēģināt saskatīt labo, lai viss atkal vērstos uz labu.